Francūzietes smarža

No šodienas es mīlēšu kruasānus vēl vairāk.

Viņai ir kastaņbrūni rudens krāsas mati - šarmanti, nekārtīgi un kaislīgi. Viņa to zina. Francūzietes zina visu. Viņa pārtiek no kafijas un cigaretēm un vakaros izģērbjas pie atvērta loga.

Tumšas acis. Pētošas, tādas, kas iznīcina.

Viņa vienmēr ir kaut kur citur. Domās viņa skaita stundas un sapņo par dienvidiem. Viņa pati ir no turienes, bet grib mazliet vairāk par pliku zemeslodi. Viņa grib sevi.

Trešdienas piederēja tikai viņai. Tad viņa kaislīgi izbaudīja vienatni un egoistiski notiesāja savas laika kripatas līdz kaulam. Tā bija apsēstība - stundām ilgi izklaidēt dvēseli ar vēsturisku šarmu un dedzināt skauģu atstātos netīrumus ar pērnā gada kafijas pupiņām. Viņai patika dzert to verdošu. Jebkuru svešinieku viņa uzskatīja par lētu lasāmvielu, kā negaumīgu dekoru – pagalam nepraktisku. Dienu no dienas viņas prātā tie krāja putekļus un iesūca pēdējos svaigā gaisa malkus. Ar acīm viņa vilka savādus apļus un iekāroja cilvēkus. Kara dieviete, kas vienmēr zina, kas galu galā uzvarēs. Nav šaubu, šī sieviete pārvērš tevi par savu padoto, pati nemanot. Es sāku viņu mīlēt no pirmās dienas.

Nepareiza mīlestība. Slikta, nepieņemama. Vairāk par pieņēmumu neko nevajag.

Es dievinu sievietes, kas zina, ko vēlas. Un viņa tiešām zina. Tāpat kā es.

Mēs mēdzām tikties sapņos un labot pasauli. Uz to pusi, kas labāk griežas un padodas. Un vēl mēs gatavojam Vudū lelles, lai mānītu mitoloģijas dievus.

Pēc pāris gadiem es braukšu uz Parīzes sirdi un katrā pretimnācēja meklēšu daļu no tevis, lai ik pēc minūtes iemīlētos.

Līdz tam vēl mazliet laika. Šodienas šo – diena izdzīvota. Vienalga, tu esi tepat - katru rītu es sajūtu tavu smaržu no pretējās ielas puses. Maiznīcas pārdevējs man pataupa divus kruasānus un es zinu – tas viens par tevi...

uz rakstu sarakstu

uz rakstu sarakstu