Pakāpties

Es reizēm pakāpšos
uz tava noguruma pleciem,
lai spētu redzēt pāri sev,
pāri mūsu paradumiem veciem.

Lai saklausītu šodienas
vārgi ūdeņaino elpu
un bērza nosalušā lapotnē
vecas sajūtas satrūdējuša
kļavkoka karotē smeltu.
Un pēdējā sekundē,
kad tavi pleci mani turēs,
es pastiepšos pirkstgalos,
lai ieraudzītu bālu rīta puisēnu,
kas uztraukumā nosvilušām uzacīm
nokaltušā zālē ar caurspīdīga krīta drupatām
zīmēs pats savu ēnu.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz ziņu sarakstu