Liktenīgā deja (motīvs no E.Po stāsta "Sarkanā nāve"')

Sākums tāds foršs un tad beigās atkal par nāvi :D
Visi šitie dzejoļi kaut kā beidzas ar nāvi :D

ŠITO ES ZINU
PIRAKSTI ARĪ PĀRĒJOS

dzīve jau arī beidzas ar nāvi, artemijs...
to es jums parādu...

Arī fakts. ;)

šis kaut kā iepatikās.

stāv Nāve tērpta drausmās.
tā jau ir.. man ja iedomājas Nāvi kā vīriņu vai sieviņu stāvam, tad mazliet žēl paliek. nevienam tu nepatīc. neviens tevi negaida.
tāpēc būsim saudzīgi ;D

tagad kkā gribas izlasīt arī to sarkano nāvi

njā, tas stāsts liek aizdomāties, kāpēc visi baidās no nāves

Nez, man tās rindas neliek domāt neparko, vnk izlasīju un viss, liekās kā teātra iestudējums.

arī labi...
nu bet sarkano nāvi izlasīt ieteiktu...
tāpat arī pārējos Po stāstus...

pilnīgi piekrītu, (par to, ka viss beidzas ar nāvi)man jau tā kā patika

labais- tā tik turpini death :)

Viss beidzas ar nepateiktu vārdu un neizlietu piena tasīti laikos, kad aizmirstoties sēdējām vecā Vecrīgas kafejnīcā.

cik dzejiski, artemijs...
skaisti un patiesi...
ahhh...
:D

NJU dzejolim nava ne vainas, bet trūkst kas pimēram kaut kāds nobeigums, grāmatā vai ta nebija?

Paldies death.

luc :DD
tā arī tas beidzās - asiņaini un pretīgi... :DDD
viens no maniem mīļākajiem stāstiem :DD

tiešām gribi zināt, kā beidzās? nu tad tik lasi :)))

Ar paceltu dunci proncis brāzās uz līķautā tērpto stāvu un panāca to melnās samta zāles pašā dziļumā, vēl tikai trīs vai četras pēdas viņus šķīra, kad maska pagriezās pret savu vajātāju. Atskanēja šaušalīgs kliedziens, duncis noplaiksnīja, krītot uz melnā paklāja, un vienā mirklī tam blakus bez dzīvības nokrita princis Prospero. Tad nu beidzot izmisuma drosmes neprātā dzīrotāju pulks metās melnajā zālē, virsū neķītrajam jokdarim, kas stalti un nekustīgi stāvēja lielā pulksteņa ēnā, un noelsās neizsakāmās drausmās, jo nikno roku rupjais, varmācīgais grābiens atdūrās tukšā gaisā - šiem līķautiem un miroņa maskai nebija tveramas formas.
Nu viņi saprata, ka Sarkanā Nāve ir klāt. Tā bija pielavījusies kā zaglis naktī. Cits pakaļ citam dzīrotāji ļima nesenās līksmības zālēs, kas nu mirka viņu asinīs, un sastinga turpat uz vietas, katrs sava izmisīgā kritiena pozā. Un melnkoka pulksteņa dzīvība izdzisa līdz ar pēdējā dzīrotāja elpu. Un noslāpa trejkāju liesmas. Un nāca Tumsas, Iznīcības un Sarkanās Nāves valstība.

Damn, tas nu ir viss. par princi Prospero savā dzejolī minējusi nebiju, bet negribējās visos sīkumos iedziļināties. Jūs tač mani saprotat, vai ne? :DD
njā, tā beidzās šis stāsts. Ak, šausmas, man pašai skumji palika :((

nemaz tik šausmīgi nebij
kaut kur jau šitai gabals dzirdēts....

pag pag kļīda ( šitais)