Es lūdzu sevi atgūties

Militārās pozīcijas –
Asins pret asmeni…
Politiskās afēras –

Noslēpts, zagts vai aizskarts…
Vienīgais, kas paliek,
Tā ir pelēkā atlieka,
Kur tauta satiekās.

Šodien tā ir rūgtā sēru laukumā,
Bet varbūt vēl reizi tā būs vadīta kādā impulsā,
Bet varbūt ne…

Kas zina kas ir te,
Kur pelēcība valda
Cauri izdzīvotspēju skaudro?
Kas zina, kas ir te –
Varbūt spēks, kas var pārvarēt vājumu,
Varbūt kaila cerība vai sevim ticība?

Var jau būt, ka iestāsies kalsnums,
Var jau būt, ka atsauksies aukstums.
Bet varbūt, ka iesils saltums…
Tas viss var būt.

Bet paliek militārās pozīcijas
Un ikdienišķās apātijas,
Kā arī politiskās ambīcijas –
Tās pagaidām ir neskartas.
Šīs pūderotās nācijas –
Tās ir tik vien kā asakainas pasaku ambīcijas…

Un atkal:
Es slīgstu bezspēkā –
Savu tiesību vājumā
Un tās ticības saltumā.
Tā lēni iznīkstu,
Dvēseliski nosalstu…
…Es nogurstu…

Es raudu savā sakāvē kā pēdējā cerībā:
"Ej… Pacel…
Ej un pacel mani bērns savā priekā,
Iepriecini mani ikdienišķā niekā,
Kas ir mūsu kungu liegtā…"

Tad saku savas laimes iekārē:
"Bērns manī pamosties!
Pārāk ilgi Tu esi iesnaudies."

…Es lūdzu sevi – atgūties!
 

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz ziņu sarakstu