dzēstā sirds

Kad lapas čaukst, kā rasas zīmes,
Kāds patieībā griezdams raud.
Kaut nav nedz pasaules, nedz dzīves,
Jo patiesībā uguns raud!

Kad kalni likās pārāk tāli,
Un bultas mērķi nesasniedz.
Tu vēro dzīvē karstas zīmes,
Kad klusumā vien bauda dziestj.

Pie sasistajām logu rūtīm,
Šķembas acis griež, pat dzēš.
Un solījies pie krusta šķība,
Jo nelaiž svētā pasaulē!

Un kā lai būtu, ielas plaisās,
Pat negribas vēl ēst un dzert!
Jo nodeva vēl viena mīla,
Kaut sirds sen dzēsta Ēdenē...

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz ziņu sarakstu