Un kā iet Tev?

"No vienas puses tāds liels šņuk, ka nav ierastās ikvakara vides, bet no otras puses- kad es tā esmu sēdējusi viena pati ar sevi, sveci un tevi.."

Šī nedēļa..

.. iesākās pārsteidzoši burvīgi- pirmdien visu sastiķēju gan darba jomā, sabīdīju atlikušos darbiņus saistībā ar insomnia jubilejas konci, paralēli tam visam paspējot gan izvazāties ar Miku pa a-salu, gan apskatīt kā Doma laukumā ģitāru čīgā jaunībdienu neaizsniegtā mīla. Un, lai nobeigums būtu pavisam skaists- pavadīju Kamazu līdz pat mājām un vakara saulei sildot pēcpusi, ar sigur ros pleijerī un smaidu uz lūpām vēl izmetu pāris līkumus pa rajonu, jo vakars bija tiešām fantastiski silts un jauks. (nez kāpēc tikko manis uzrakstītais man pašai izklaisījās pēc "sviesta kino", bet nu tas tā)

Nākošais rīts.

Aiz loga līst. Jau parādījās iekšējs čujs, ka nekad nav vairākas labas dienas pēc kārtas un gan jau iekulšos daudzās lažās. Darbā klienti tik neapmierināti un nīgri, ka pašai jau sāk piemesties viņu negarastāvoklis. Vēl uzpeld pāris lažas konča sakarā un noslēgumā vēl mazliet bezcerīguma pilna sapulce, kā galarezultātā tik vien gribas kā ieritināties segās un skatīties kādu sapjpilnu filmu.

Tomēr atkal pienāca rīts..

Līst, auksts, riebjas, vēēēēēē. Sajūtas no sērijas "spilvens par cietu un sega par šauru", bet nu kas jādara jādara.. Darbā ko darīt bez sava gala, sistēma nobruka, visu dienu izbesījos un mocījos, vēl noskaidroju dažas (ne)izdarītas lietas, apjautu skarbo dzīves realitāti nākotnes perspektīvā un galīgi sanīkusi nolēmu doties mājās, lai veiktu ikvakara rituālu- tb sega, filma, paika un internets, kas bij šoreiz nr1, jo pēc pāris stundām bija nepieciešams saņemt un aizsūtīt tālāk vitāli svarīgu meilu.

Laukā kaut kāds sēņu lietutiņš, bet nolemju nemainīt ieradumus un līdz nacionālajam teātrim, pie sevis dungojot šo dziesmu,

http://www.youtube.com/watch?v=Nwh3FmpZ7kg

doties kājām kā parasti. Lietussargus ienīstu kā sugu- tad jau labāk izmirkstu līdz pēdējai vīlei, bet negrasos apgrūtināt savas roķeles ar mieta turēšanu, ja viena vienmēr tāpat aizņemta ar kanālu grozīšanu pleijerim, bet otra ar cigaretes turēšanu. (te vietā mans joks par to, ka piedzimu ar slaidiem gariem pirkstiem un mamma tad esot padomājusi- o, būs man meita pianiste. Uz ko es izaugot atbildēju- cigarešu turēšanai slaidi pirksti ne klavierēm, māmiņ..) Bet nu, runājot par šo netikumu, esmu atmešanas procesā. Taču šis ieradums kaut kā uzlabo sajūtu tādās dienās kāda bija vakar. Bonusā saņemot pāris ūdens šaltes no garāmbraucošām mašīnām pie sevis klusi nodomāju: nu kas vēl varētu notikt.. Pat skype pie sava vārda veicu ierakstu: vai var būt vēl sliktāk?

NEKAD TAA NEDARIET!!! Tā ir tikpat liela uzprasīšanās uz nepatikšanām kā vannā sēžot iemest ūdenī maģi, kas pieslēgts pie kontakta. Tā nu ar šo "fantastisko" domu, ka sliktāk jau nu vairs nevar būt pārvelkos mājās un... Tur mani sagaida pārsteidzoš/neierasts klusums ar sveci fonā.. Loģiski saprotms, kas pa situāciju, bet mans prāts atsakās pieņemt vēl tādu belzienu un pāris minūtes mierinu sevi ar domu, ka mammai vienkārši sagribējās mazliet romantikas.. Nu jā, realitāte bija vairāk nekā skarba.

Ja vairāk kā pusgadu atpakaļ man likās nāve kaut uz dienu palikt bez datora, tad tagad šis bija dubultsitiens pa olām, jo nav ne radio, ne TV, ne gaismas ko grāmatiņu palasīt un tas viss pa virsu jau tā pesimismam divu dienu garumā. OK, var jau mēģināt dzīvot arī tā. Pasēdēju 5 min (man šķiet pat mazāk) uz dīvāna, pabungoju ar pirkstiem pa celi, apskatīju sienas gleznu, pastījos kas aiz loga labs notiek.. Un sapratu, ka esmu piedzimusi pareizajā gadsimtā- ar tehniku un mūžīgu kustību. Trīcošām rokām ķēru telefonu, meklējot glābiņu, jo sapratu, ka pretējā gadījumā man draud vai nu Tvaika iela vai emigrēšana no Latvijas. Pateicoties drausmīgiem laikapstākļiem nespīd arī dabas veldzējums, kas būtu lieliska alternatīva beztv un beznetam.

Alelujiņa Avītim un Benāram, lai veselība un līksms prāts maniem burvīgajiem kaimiņiem. Savācu saldētas zivju kotletes un falšo asiņaino mēriju, un devos 4us stāvus augstāk.

Mašīnītes datorā un kāršu spēle bija tieši laikā. Kur vēl varu piemetināt, ka es nemāku zaudēt datorspēlēs, bet artūram ir uzvilciens par zaudētu "duraku" partiju.

Naktī sēdēju vienc pac un nolēmu pierakstīt tā brīža izjūtas, jo no rīta vienmēr viss citādāk liekas, taču tagad vairs neredzu jēgu pārrakstīt tās divas A4 lapas, ko uzmurgoju. Tomēr- tā kā tur melns uz balta ir rakstīts: "Pieļauju, ka no rīta tas liksies smieklīgi, bet apsolos neko nelabojot ierakstīt savas šābrīža sajūtas." Tad nu mīļā miera labad ierakstīšu, manuprāt, spārnotāko tekstu no savas vakardienas sarakstes:

"No vienas puses tāds liels šņuk, ka nav ierastās ikvakara vides, bet no otras puses- kad es tā esmu sēdējusi viena pati ar sevi, sveci un tevi.."

uz rakstu sarakstu

uz ziņu sarakstu