Tas, kas var notikt nākotnē, ir atkarīgs no lēmuma tagadnē.

Eseja makro vai mikro socioloģijā. 2004 vai 2005 gads. kas to vairs atcerās..

Šo teikumu no Niklasa Lūmana raksta "Ponjatije riska" es izvēlējos tāpēc, ka pēdējā laikā mani ļoti nomāc domas un pārdomas par to, kā mēs pieņemam lēmumus dzīvē un vai ar tiem mēs varam virzīt savu dzīves gājumu.Grūti saprast, kam ticēt- liktenim vai tam, ka mēs paši nosakam savu dzīvi, veicot dažādas izvēles un rīkojoties. Tā laikam ir visiem, ka ir tādas dienas, kad mēs sākam pārdomāt dzīves jēgu un to, kā varētu būt bijis vai, kas bija vai nebija izdarīts.Man ir sajūta, ka kaut kur dzīves krustcelēs es esmu aizgājusi pa nepareizo taku. Tad sākās sevis vainošana, kļūdu nožēlošana un, cenšanās savas nepareizās rīcības sekas novelt uz likteni un, ka tam tā būtu vajadzējis notikt. Un tās sajūtas nospiež tik ļoti, ka brīžiem negribas elpot, ir manas nepareizās izvēles sekas- sods par sevis paveikto kļūdu. Liekas, ka ejot pa citu ceļu, varēja būt daudz labāk. Tā jau ir, ka mēs saprotam, ko zaudējam, tikai tad, kad tas jau ir pazaudēts. Manuprāt iepriekšējās paaudzēs izdzīvošana bija galvenais, taču mūsdienās- ideja kāpēc dzīvot. ASV, piemēram, uz katru iedzīvotāju ir pa psihiatram, kas ir salīdzinoši jauna parādība.Taču ir tik grūti izdarīt izvēli un, ja tā būs kļūdaina, tad cita sāks likties pareizā, kaut gan to mums nekad nav lemts uzzināt. Saka, ka viss, kas dzīvē notiek, ir uz labu un mums kaut ko māca. Taču šīs mācības brīžiem ir tik smagas, un liekas, ka eksāmenu nav iespējams nolikt... Interesanti arī, vai mūsu domas un uzskatus nosakām mēs paši, vai kāds spēks no augšas? Šādos brīžos laikam ir vieglāk ticēt Dievam un liktenim, un paļauties uz to, ka viņš mums lika spert šādu vai citādu soli, bet varbūt tā ir tikai sevis attaisnošana?

Šodien izlasīju stāstu iz dzīves par mīlestību, kura bija nelaimīga. Stāsta beigas mani mazliet "izsita no sliedēm", jo raksta autore izteica domu, ka šie cilvēki viens pēc otra tiecās, taču nespējot pārvarē lepnumu un, izdarot nepareizās izvēles, tā arī palika šķirti. Viņai liekas, ka Dievs viņus sodīja par nespēju izvēlēties un, tā dēļ cieš visu mūžu. Tad es nodomāju, vai tad tāds ir Dievs un tāpēc mēs dzīvojam, lai saņemtu sodus par nepareizi izdarītajām izvēlēm? Nerunājot par mīlestību, vai katra mūsu pat niecīgā izvēle tiek novērota un lemta tiesāšanai? Ja ir sāpes, kas velkas mūža garumā, tad paldies- gribas kāpt ārā no dzīves vilciena.

Spilgtā atmiņā ir palikusi filma "21 grams". Tajā sieviete nelaimes gadījumā zaudēja vīru un meitas. Līdzīgi kā filmā "Trīs krāsas. Zilā.", kur arī sieviete zaudēja ģimeni. Asaras kāpa acīs skatoties uz šo sieviešu ciešanām. Nesaprotu, kāda gan dzīve var būt pēc tāda zaudējuma. Tas vajās visu mūžu, un šie cilvēki vairs nekad dzīvē nespēs būt no sirds laimīgi. Manuprāt, tā ir cilvēka garīga iznīcināšana, vai tāpēc viņas (un visi tie cilvēki, kam ir bijuši tik smagi pārdzīvojumi) ir nākušas pasaulē, lai tā ciestu? Varbūt viņas maksā par kādu nepareizu izvēli? Nevaru iedomāties pāridarījumu, lai sods būtu tik bargs. Te nu būtu vietā pretarguments, ko parasti visi izsaka. Par to, ka citiem iet vēl sliktāk un, ka citi ir piedzīvojuši tādas lietas, ko vispār reti ir iespējams pārdzīvot. Tad man rodas jautājums, kas šķiro cilvēkus pēc tā, cik laimīga vai nelaimīga būs viņu dzīve? Kāpēc vienam jānes smagāka nasta nekā otram, jo ir zināms, ka vienādu dzīvesstāstu nav. Varbūt nepareizi izdarītās izvēles, par kurām pēc tam katrs maksā pēc nopelniem? Taču kā var sodīt par to, ka tu esi riskējis nezinot, kur tas novedīs? Vai vispār pastāv tāda sodu sistēma? Vai tas ir liktenis, kas iepriekš noteikts un nav izmaināms. Ticīgie saka, ka bez Dieva ziņas cilvēkam mats nenokrīt no galvas. Tātad Dievs nosaka cilvēka dzīvi un likteni. Tātad pašnāvniekam jau piedzimstot bija nolemts, ka viņš pats izbeigs savu dzīvi un šiem cilvēkiem ieeja Paradīzē ir liegta. Tātad Dievs jau laicīgi izlemj, kuriem būs vieta viņa tuvumā. Tas tā kā būtu neloģiski, bet, ja šo izvēli katrs pats izdara dzīves laikā, tad atkal sanāk, ka iepriekš nolemta likteņa nav. Tātad mēs paši varam ietekmēt savu dzīvi. Tas liek dzīvot nebeidzamā stresā par katru kļūdu un sevis mocīšanu ar to, ka varēja būt savādāk- labāk. Ir grūti kaut kam ticēt, ja visapkārt ir tik daudz informācijas, kas cita citu apgāž vai izslēdz, un tāpat nekad neuzzināt kas ir pareizāk. Atkal kārtējā izvēle. Neizvēlēties nedrīkst, jo domāšanas mehānisms strādā bez pauzēm un izvēles ir ik uz stūra. Kā dzirdēju kādā dziesmā "Tavas smadzenes ir kā slepkava, kas kontrolē tavu dzīvi."

Ir dzirdēts, ka dzīvē viss esot līdzsvarā un vienādi pastāvot gan labais, gan ļaunais/bēdas un prieks. Hmmm... tātad pēc bēdām nāk prieks un pēc prieka bēdas. Tad nemaz negribas priecāties, jo ir skaidrs, ka pēc tam kaut kas noies greizi. Bieži saka: daudz smiesies, pēc tam raudāsi. Tā arī bieži dzīvē notiek. Vienas dienas laikā garastāvoklis no augstumiem nokrīt smiltīs.Grūti nemeklēt prieku, jo citādāk dzīve šķiet brīžiem pelēka, taču, ja arī par to ir jāmaksā, tad varbūt saņemties un nesmieties? Ir tikai jautājumi un nevienas atbildes. Un nekad arī nebūs, jo atbildēt uz visiem šiem jautājumiem nevar neviens. Taču laikam jau visi tāpat par to domā. Pie sevis. Klusām. Kaut arī bieži mūziķi savās dziesmās ieliek kādu daļu savu pārdomu un skatījumu uz dzīvi. Žēl, muzicēt es nemāku. Rakstīt dzeju arī gluži ne.

Reliģija tomēr diezgan labi var sakārtot dzīvi un domas.Es ticu Dievam, bet mana ticība nav pilnīgi pārliecinoša. Tas tāpēc, ka daudz ko no tāneizprotu. Negribu būt liekule un grūtā brīdī sākt meklēt laimi un mierinājumu Dievā, ja jau līdz šīm esmu iztikusi bez tā. Tā parasti rīkojas lielākā daļa cilvēku, kad notiek kaut kāds lūzums dzīvē un ticībā viņi smeļās dzīvesprieku un cerības. Alkohols? Interesanti, vai tie cilvēki, kas savu mūžu faktiski "nodzer", ir izdarījuši savu izvēli, vai arī tas viņiem jau ir bijis nolemts? Šeit nāk prātā vēl viena no manām dzīves teorijām, ka dažu cilvēku likteņi varbūt ir nolemti, lai kalpotu kā piemērs citiem un varbūt tādējādi uz pozitīvām pārmaiņām ietekmētu citu cilvēku dzīvi. Atkal nav loģikas, tad kāpēc tas nabaga cilvēks ir tieši tas, kam jāziedo sava dzīve, piemēram, tam pašam alkoholam, lai citiem tas sekotu kā piemērs, kā nav jādzīvo. Iespējams, ka šie cilvēki ir atraduši savu lielo dzīves jēgu un ir apmierināti ar pastāvīgo eiforiju.

Lielākā daļa cilvēku, parasti pusaudža gados, izdzīvo ballīšu laikus un cīnās ar pirmajām neveiksmēm, bieži rodot mierinājumu pudelē. Neesmu izņēmums. Jā, ir jau forši, kad viss ir vienalga un visi ir draugi, un kājas pašas nes uz mājām, bet cik ilgi tā var? Es attapos arī tikai pateicoties dzīvam piemēram un, domājot par saviem bērniem, ja man tādi būs, kuri gribēs sev labus vecākus.Vispirms jau laikam jāatrod kaut kāda dzīvošanas un eksistences formula, lai varētu uzdrošināties bū atbildīgai par citiem, kas nav iespējams, ja nemāku atbildēt pati par sevi. Bērni arī ir izvēle uz visu atlikušo mūžu, kas maina pilnībā visu dzīvi. Bieži vien cilvēki kļūas pēc nonākot šādā situācijā, pamet vai atstāj novārtā savus bērnus, jo paši nemāk dzīvot..

Mana vecmāmiņa, kad pēc ciemošanās ar ģimeni braucam prom, parasti mūs apķer un, asarām birstot, saka, ka varbūt redz mūs pēdējo reizi, jo viņas laiks drīž pienākšot. Tādas ir vecumdienas? Kad katru dienu gaida savu nāvi, un varbūt patiešām GAIDA, jo grūti ir būt laimīgam, kad esi vecs, un nekas cits izņemot radu ciemošanos, dzīvē vairs nav sagaidāms. Labi, ka ir vismaz tas, ir ko gaidīt, ir kaut kāda jēga.

Tā jau ir, ka mēs piedzimstam un nomirstam vieni, taču ir neizsakāmi grūti skatīties veca cilvēka pieredzējušajās acīs, kas ir pilnas ar dzīves nestajām nastām. Var jau būt, ka ir laime turēt rokās savus mazmazbērnus, bet kā tas atsvero to, ka daudzi tuvie cilvēki jau vairs nav šajā pasaulē?

Kad es biju pavisam maziņa, mani ļoti nomāca domas par nāvi. Nezinu kā man tas izdevās bērnudārza un pirmo klasīšu vecumā,, bet es raudāju naktīs. Raudāju, jo bija bail, ka mamma var nomirt un, ka es arī kādreiz nomiršu. Lai sevi nomierinātu, vienreiz pat prasīju mammai:"Vai apsoli, ka tu dzīvosi miljons gadus?" Jo miljons man likās mūžība.. Bieži centos iedomāties pasauli bez sevis. Vēl joprojām nezinu vai visi mazi bērni kaut ko līdzīgu ir pārdomājuši, bet cerams, ka ne.

Tagad, 20 gadu vecumā, nespēju vairs tik dziļi par to aizdomāties kā toreiz, bet atceros, kā tās domas sāpēja. Ar laiku gan pārgāja, bet, pieaugot, pie dažāda veida pārdzīvojumiem atgriezās. Lūmana rakstā bija doma par to, ka cilvēki netic mūžigajai dzīvei, tāpēc nav jācenšās, lai to nopelnītu. Varbūt tā arī ir problēma, apjaust savu vienas reizes eksistenci, ir diezgan smagi.

Izklausās diezgan depresīvi no malas, bet tā arī gluži nav. Ir daudz tādu sīkumu, kas uz brīdi liek sajusties labi un ar visu apmierināti. Katram tie ir savādāki. Man tā bija pirms divām dienām. Saplūcu no dārza piecus zvaniņus un nesu draudzenei, kas dzīvo netālu, taču, lai līdz viņai nokļūtu, ir jāiet pa ielu, jāpārkāpj smilšu kraujai, kas ļoti atgādina jūru un jāizbrien pa pusei aizaugušu taciņu, kura izskatās kā būtu lauki nevis pilsēta. Bija silts vakars, es nesu zvaniņus un biju laimīga. Tikai pieci zvaniņi, kas tāpat bez iemesla tika nesti draudzenei, var iedvest smaidu. Vai varbūt tā bija smilšu krauja, kas atgādināja jūru, vai taciņa, vai vakars, vai viss kopā? Tam nebija nozīmes, bija labi. Man bija prieks, draudzenei bija prieks, un turpmāk es vienmēr pasmaidīšu skatoties uz baltiem zvaniņiem, kas tādējādi arī kaut kādā ziņā ietekmēja manu nākotni.Pieci vienkārši balti zvaniņi. Es varēju arī neaiznest, kādas būtu sekas? Nozagti pasaulei divi smaidi tajā dienā un turpmākie mani un varbūt arī draudzenes smaidi, lūkojoties citās situācijās uz zvaniņiem. Tātad mana rīcība ietekmēja ne tikai mani, un manu nākotni, bet arī draudzeni. Pieci vienkārši balti zvaniņi...

Taču iekšā tāds nepanesams tukšums, jo atbilžu nav, un brīžiem nav pat spēka meklēt, un tad liekas, ka stāvi ceļa malā un dzīve turpinās otrā ceļa pusē, un atliek vien noskatīties kā tā iet garām. Un gaidīt ko tādu, kas pagrūdīs un liks saņemties pāriet otrpus ceļam.

Šodien našķu automātā gribēju nopirkt ūdeni. Laikam bija sabojājies, jo tas, manis gaidītā ūdens vietā, iedeva man snickers šokolādi. Iedomājos, ka tas varbūt ir tāpat kā notiek dzīvē- gribi vienu, bet dabū pavisam ko citu. Man bija žēl, jo šokolāde man negaršo, bet es to iemainīju draudzenei pret ūdens pudeli. Varbūt neapzināti man vajadzēja šokolādi, kaut gan gribēju ūdeni. Varū arī dzīvē tā ir, ka mūsu vēlmes nesakrīt ar mums paredzēajām lietām, un uz brīdi ir vilšanās, kaut gan beigās es dabūju ko gribēju- ūdeni. Iespējams es to saņēmu caur grūtībām, šajā gadījumā meklējot kādu uz maiņu, jo šī šokolāde man likās nevajadzīga. Mēs paši bieži vien neapzināmies savas vēlmes un tad dzīve izlemj mūsu vietā.

Ir grūti apspriest šādu tēmu neiejaucot klāt savu personīgo dzīvi un pieredzi, jo katras domas un idejas nerodas no nekā, bet no atsevišķām konkrētām lietām. Vai tās būtu dzīves nogurušas acis, zvaniņi, konkrēti lēmumi, tam, manuprāt, vairs nav nozīmes.. Sīkumi veido lielas lietas, notikumus, mikro pasaulītes veido vienu lielu pasauli, sabiedrību, planētu, to var saukt kā grib, bet no tā nevar izbēgt.

uz rakstu sarakstu

uz ziņu sarakstu