Mari-o-nete

Jo ir tik ļoti nekontrolējama būtība, it kā es būtu marionete, es neko nevaru ietekmēt, bet no augšas- kāds mani vada, un tā neesmu es.

 Es reiz smējos- garīgās kaites ir izdomājums slimiem cilvēkiem.

      Visas depresijas un distonijas bija kaut kaut kas cilvēku galvās, kā jau teicu- slimi cilvēki. Nekad neticēju, ka iedomas var dominēt pār prātu un ikdienu, nu- izņemot, sapņus un sapņu ceļus. Es pat īsti nezinu, kurā brīdī es to visu atklāju, vai tajā reizē trolejbusā- kad, lasot Remarku, palika slikti un melns gar acīm, vai citā reizē- cilvēku pūlim klātesot. Bet jā, sapratu, ka nevaru komfortabli justies svešos cilvēkos, lielveikalu rindās, koncertu un pasākumu burzmās. Cilvēki, lietas un vietas (citējot mīļas izrādes nosaukumu), kas reiz sniedza prieku- pēkšņi iedvesa nepanesamu smagumu.

       Nu tad tā, nerokoties vēl tālākā pagātnē- reiz, pirms gadiem piecpadsmit, man reiz palika slikti trolejbusā. Viss, melns perimetrs, nav skaņas, nav cilvēku, nav sajūtu. Es un mans prāts, ka es tur vēl esmu, bet neesmu. Piecēlos, satvēru to cauruli, sauktu par "štangu", neko neredzēju, tikai gaidīju, ka atvērsies durvis un es tikšu ārā. Nezinu, cik glamūrīgi tas no malas izskatījās, kā es pusakla noripoju pa kāpnēm, bet tiku prom. Tā laikam bija pirmā reize, kurā jutos bezpalīdzīgi slima. Kādus gadus divus tas piemirsās, tad pamazām tā sajūta atgriezās. Visur kur biju, ja nu man atkal paliks slikti.. Ja nu es kaut kur nokritīšu.. Tiešām neatceros tādu izteiktu sākumu, bet sajutu aizvien biežāku neomulību slēgtās telpās, rindās, cilvēkos.. Nevarēju vairs braukt ar sabiedrisko transportu, būt pūlī, apmeklēt koncertus un sabiedriskas vietas.

       Reizēm nespēju pat veikalā iepirkties un būt kā blakus biedrs braucot mašīnā. Varēju, bet tikai ar tiem cilvēkiem, kuri saprata, ja nu man pēkšņi vajadzētu izkāpt. Nevis tā vienkārši izkāpt, bet tā, ka "uz sitiena"- ja pasaku, ka vajag, tad VAJAG.

       Blakus šīm nesaprotamajām domām, es kļuvu par mammu. Ļoti plānotu un laimīgu mammu. Tas bija iemesls savākties un censties aizmirsties, jo ir jādomā par kādu vairāk kā par jebko citu. Viss jau norimst, pierimst un zūd, līdz brīdim, kad pasaule atkal sašķobās.
Divus gadus vēlāk es izšķīros, protams, ka visiem pārdzīvojumiem un ikdienas pasaules maiņai- līdzi atsāka sekot senie dēmoni. Kādā dienā mēs ar meitu iekāpām trolejbusā, lai dotos apciemot mīļo omi. Un es sapratu, ka ir nepatikšanas- saķer sirdi, visu miesu, prāts izkāpj no ķermeņa, nekas vairs nav kontrolējams, bet man blakus mazais cilvēciņš, kurš nesaprot, kāpēc viņu izrauj no savas sēdvietas.

      Tā nu mēs abas tur ārā sēdējām-pie Nacionālā teātra pieturā, piezvanīju māmiņai, ka nav labi, un turēju mazo roķeli savā, lai nepazūd. Bet iekšēji sajūta, ka tikai iet kaut kur prom.. Jo ir tik ļoti nekontrolējama būtība, it kā es būtu marionete, es neko nevaru ietekmēt, bet no augšas- kāds mani vada, un tā neesmu es. Tā sajūta ir apmēram tāda- redzu cilvēkus, dzīvi, bet saprotu, ka manis tur nav. Un tik ļoti liela vēlme, lai es tur būtu. Visspilgtāk toreiz atceros bailes, ka nevaru iespaidot to, kas notiek apkārt un, ka neesmu viena. Jo man bija jāapčubina mazais es. Māmiņa atbrauca mūs aizvest mājās, iedeva kādu nervu nomierinošu tableti, es toreiz daudz gulēju un analizēju savu dzīves "burbuli".. Sapratu, ka kaut kas beidzot jādara, izmantojot sakarus- atradu psihoterapeiti, kura ir piedzīvojusi tādas pašas trauksmes situācijas, bet jāgaida rindā divus mēnešus. (Man nepatīk rindas. /Autora piezīme)

        Pieteicu vizīti Tvaika ielā, jā, tieši tā, tieši tur. Kur ir stacionarizēts (ja šāda vārda vēl nav, tad būs) uzklausītājs. Dzīvā rinda- ja jums liekas trakums Rimi pēc pulksten pieciem, vai poliklīnika astoņos no rīta- jūs vēl neziniet visu. Sēžot uzgaidāmajā telpā kopā ar daudziem citiem gaidītājiem, es redzēju tik daudz, lai saprastu, ka vēl viss nav zaudēts. Šī vizīte teju atsvēra visus terapeitus.
Saņēmu diagnozi- maniakāla depresija un kaudzi zāļu, un norādes- "nu diez vai šis" palīdzēs. Notestēju zāles dienas trīs, vēmu kā nelabais, sajūtas? Tas bija visbriesmīgākais- nekādas. Nekādu bēdu, bet neviena prieka. Vate galvā un porolons dzīvē.

        Visām tabletēm ir savs izmēģinājuma termiņš, ja tā to var nosaukt, bet man to negribējās. Sagaidīju savu terapeiti, saņēmu savu distonijas "hennas tetovējumu."Daudz runājām, zīmējām dzīves kokus (koki jau vien mani iedrošina). Iemācījos dažādus paņēmienus kā uzveikt trauksmi.
Dzīve turpinās, jā, viņa tāpat nebūs nekad tāda kā bija, vienmēr tas dēmons sēž kaut kur uz pleca, bet, ja zini, ka esi spēcīgāks par viņu, tad ir daudz vieglāk uzvarēt. Viņš var pienākt jebkad. Kad vienkārši sēdi pie TV, kad spēlē Riču Raču, kad esi uz ielas viens vai cilvēku ielenkumā. Man joprojām ir bail braukt ar trolejbusu, man ir bail sēdēt pie ezera, kad tur nav man tuvi cilvēki apkārt, man ir bail no nebeidzamām kāpnēm, liftiem un pagrabiem. Arī no zirnekļiem un muguras sāpēm, bet tas ir cits stāsts :D
Dažreiz man ir bail no nāves. Bet tad saprotu- sava vienīgā nāve varu būt es. Tā, kura ir tur "kaut kur"- biedē vismazāk.

        Zinu, ka var no tā visa atbrīvoties , bet neticu, ka tas pametīs tā pavisam uz visu dzīvi. Kāpēc es priecājos, ka šī ķibele man ir? Jo, mēs, "distoniķi", esam savā ziņā laimīgi cilvēki, kad mums ir slikti, mēs to uzzināsim ātrāk kā mūsu apziņa to izdarīs- vai mēs paši apjēgsim . Ķermenis pirmais pateiks priekšā, nevis gaidīs, ka mēs tik ļoti cīnīsimies- vai šis darbs man ir īstais, vai man pārcelties dzīvot citur, vai šīs attiecības man ir vajadzīgas, vai man dara prieku tas, ko ikdienā daru?? Es tik ļoti sajūtu trauksmi vietās, kur esmu, bet nevēlos būt.. Ir reizes, kad no tā neizbēgt, bet gadās, ka man ir iespēja ko mainīt. Es varu meklēt citu darbu? Varu. Es varu atteikties no skumjas nesošiem cilvēkiem? ES VARU. Es varu zīmēt- pat ja nemāku, bet es varu, jo vēlos to darīt.

        Mums nav vieglāk, bet, varbūt uz mirkli- vienkāršāk. Ko es gribētu mazliet sajust no apkārtējiem- nesmejamies par tiem cilvēkiem, kuri nomet savus iepirkumu groziņus pie kases, par tiem, kuri aiziet no cilvēku pilnas telpas, kuri pēkšņi izkāpj no vilciena, kuri- vienkārši atraksta, ka šovakar nevēlas satikties. Mēs reizēm nevaram zināt īstos iemeslus, kāpēc viņi tā dara.

Es māku ar to sadzīvot Vai tas ir slikti vai labi? Katram sava iespēju skala. Mēs tāpat jutīsim vienādi, bet katrs dažādi. Lai akmeni met pirmais tas, kurš jūtas perfekti  Un atceramies- piecas lietas, piecas krāsas, smaržas, skaņas..

uz rakstu sarakstu

uz ziņu sarakstu