Mājas

Es gribu mājās.

Kādu laiku atpakaļ, ar Uldi runājām par nāvi un, kur mums gribētos nomirt. Nemaz nerunājot par to, ka ļoti uzsēdos uz tēmas- kur un kā es gribētu mirt (joprojām vajā), ne mazāk aizdomājos par "mājām".

Viņš man jautāja: "vai tu gribētu nomirt mājās?", bet manā vizuālajā prāta telpā īsti nekas neparādījās. tb es vizualizēju visu info ko uztveru, bet te palika tāds kā melnais caurums un joprojām neatbildēts jautājums: kas īsti ir mājas? Vieta, kur ir tava gulta un mantas, vai kas pavisam cits?

http://www.youtube.com/watch?v=t3sf3aejhKg

Sāksim ar vietu. 

Pirmās mājas- tagad tautā sauktās "Kamaza rezidence". Es nezinu, kas pa vainu ir tai ēkai, bet tur ir kaut kāds mākonis virs viņas. Tur ir kaut kāda nomāktības sajūta, vai es nezinu kā to saukt, bet kopš sevi atceros- man pat gulēt tur iet bija bail. Nekur tā neesmu baidījusies kā mājās. Palikt vienai pa nakti man likās biedējošākais kas var notikt. Varbūt pie vainas nebija ēka kā tāda, bet tā sajūta, ko sauc par māju sajūtu. Tā kā man riebās mana bērnība, tad varbūt tapēc arī riebās vieta, kur dzīvoju, kaut arī joprojām ar smaidu atceros tos vasaras rītus, kad putni čivina aiz loga un apkārt viss zaļš un var ievilkt svaigo gaisu, nedzirdot nevienu mašīnas rūkoņu, vai jebkādu citu skaņu, kas raksturīga pilsētai. Un kā spēlējām ķerenes vakaros, ar kabatas baterijām, un kvadrātus, līdz mamma sauca gulēt, bet vienmēr jau varēja izčīkstēt vēl brītiņu..

Otrās mājas- lauki. Alūksnes rajons. Dzīvojos tur caurām vasarām un nedēļas nogalēm. Pirmais bamslis, pirmie trakumi, mašīnas, peldes naktīs un viss pārējais, kas piederās pie laukiem. Jā, tur tai siena gubā, tajā estrādē, vai Gaujas krastā es tiešām jutos kā mājās. Ienīstu pilsētas. "Skriet pār rudzupuķu lauku, izplest spārnus, pacelties gaisā..."/Navela/ Vai mājas var būt daba?

Trešās mājas- Teika. Spilgtākās atmiņas- sēžu vannā ēdu mandeļu kūku un dzeru vīnu. Pirmās īstas brīvības sajūtas- nekādas kontroles. (dzīvoju viena pati beidzot) Joprojām brīnos, ka 17 gados palaista brīvībā es biju tik prātīga. Nebija ne traki tusiņi, ne klīšana apkārt, ne kādas citas everģēlības. Maksimums pāris draugi un trakākais ko darījām- līmējām skoču starp stenderēm. Sajūta, ka šīs nu ir manas mājas? Zero!

Mājas nr.4-Babīte. Oi je, šīs te nu man bija nemāju nemājas. Sakostiem zobiem tur dzīvojos. Tur nebija nekā mana. Universitātes gadi pagāja ar mugursomu plecos- dzīvojos gan pa pirmajām, gan trešajām un šīm- 4urtajām mājām- nekad nezināju kurās vakarā ī sti nonākšu, tāpēc, ja kursabiedriem līdz bija pa kladei un pildspalvai- tad man visa iedzīve, sākot no zobbirstītes, līdz pidžamai.

http://vimeo.com/groups/849/videos/6610797

Pacelsim glāzes par piektajām- Laimīgais 12ais. Pirmoreiz savs drēbju skapis liels, pirmoreiz savs dators,pirmoreiz es izvēlējos kādā krāsā gribu sev tapetes. Pirmoreiz nesen celtas mājas un apdares smarža. Vēl tagad kā kaut kur sajūtu to betonu, vai es nezinu, kas rada to smaržu, atceros to māju sajūtu. To pirmo nakti, kad bija ielikts lamināts, un atvesta gulta. Nekā cita nebija. 4as sienas un gulta. No laimes domās spiedzu. Jā, tai naktī es sajutu mājas.

Tagad manas mājas ir kustībā- tb, izmantoju visas iespējas neuzturēties telpās. Esmu atkal māju meklējumos. Tapēc man ir versija par savām šābrīža mājām: virtuālās mājas! vai tādas ir? pirmā asociācija ar mājām ir- dators! kas ir mājas? tava vide, tavas mantas un lietas, tava mūzika, tava noskaņa, lielāko daļu dzīves var salikt pc. nevienā citā datorā nav viss mans. tātad, manas mājas ir tur, kur ir mans kompīts. uz šo brīdi.

Pirmās asociācijas par mājām ir no bērnības. tāds skaists krāsains zīmējums- māja ar sarkanu jumtu, apkārt puķītes, labajā augšējā stūrī saulīte un pie mājas mamma, tētis, divi bērni, suns, kaķis un mašīna. Tagad šī bilde prātā ir pārāk izbalējusi..

Bet varbūt mājas nav ne daba, ne internets, ne sava mājiņa, bet pavisam kas cits? Kādā no portāliem mana dzīvesvieta ir norādīta kā Xibalba /http://en.wikipedia.org/wiki/Xibalba/ nevis tās tradicionālajā izpratnē, bet savā skaidrojumā. Man tur vairāk tiek vilktas paralēles ar domu pasauli, kura tevi gan paceļ, gan arī lēnām nonāvē.

http://www.youtube.com/watch?v=US06NGTDbIA&feature=related

Varbūt   tā ir tikai sajūta, kas ir iekšā, kad jūties labi. Ir jau tāds teiciens: jūtos kā mājās. Pat ja neesi mājās tiešā šī vārda izpratnē. Man domāt, ka termins "mājas" ir tikpat līdzvērtīgs kā "dvēsele". It kā ir, bet tu neredzi. Tāpat kā tu reizēm neredzi, bet jūti, ka esi mājās.

uz rakstu sarakstu

uz ziņu sarakstu