Labas stumti ačiū viso gero!

Jau labu laiku atpakaļ mēs, četri skuķi, (reālās braucējas galu galā izrādījās trīs) izdomājām, ka jābrauc uz Igauniju- Depeche mode bāru. Laika gaitā brauciens tika pārcelts uz otru pusi- Lietuvu, precīzāk, Viļņu, bet galu galā tomēr uz Kauņu. Man personīgi varbūt pat labāk- tomēr zināmas takas, jo rudenī tur biju uz Cult Of Luna koncertu, bet no otras puses, tas liedza iespēju iepazīt citas pilsētas.

Piektdienas vakarā pēc darba bij plānots doties mājās, sakrāmēt ceļasomu un izgulēties, taču jau pa dienu, šeit pat čatā, no endo izskanēja aicinājums iet uz emālijas atvadu party vecrīgā. Uzreiz arī sekoja Lindas/ceļabiedrenes brīdinājums

"kampy nekur neies, viņai rīt agri jāceļās un jādodas tripā"

Nu es tam piekritu, bet gribēju aši aizskriet apsveikt endo (mums ar skakri bija sagatavota grandioza dāvana) un izdzert maksimums vienu aliņu tusiņa ietvaros. Reālajā dzīvē tādi brīnumi nenotiek- vienam alum sekoja viena ceļakāja pēc otras, kas beidzās ar pēdējā transporta aizsūtīšanu pa vējam un Dimas solījumu pavadīt mani ar kājām līdz mājām.

Kaut kā smagi "iesēdās" tas celsijs un ar diviem biedriem meklējām taksi mājup, līdz sadzirdēju, ka strēlnieku laukumā kāds no muguras mani sauc. Areče nu, Linda, kura lika man iet gulēt, pati diezgan feinā ķirsī gaida nakts vidū centrā taksi. Viltīgi ne? Tā nu beigās mēs ar Dimu un Lindu nolēmām turpināt ballīti pie avy. Man bija paredzēts celties 08:30, tāpēc nelielas bažas radās brīdī, kad viss vēl notiek, bet pulkstens jau ir pāri trijiem naktī. Beidzās ar to ka gultā iemetos ap kādiem pieciem/sešiem un atlikušās stundas vairāk biju nomodā nekā gulēju. Protams, ka nekādus modinātājus nedzirdēju un mani pamodināja Linda piezvanot un paprasot: nu, tu jau gatava? Pēc maniem aprēķiniem, man vēl bija atlikušas 15 min, kuru laikā ieskriet dušā un sakrāmēt somu, taču tā kā mūsu šoferene Elīna arī gulēja vairāk nekā bija plānots- tad galarezultātā paspēju pat padzert kafiju.

Ok, mantas mašīnā un maucam, taču pat no iļģuciema ārā netikām, lai jau Linda iedomātos pajautāt man par pasi, kuru, cik negaidīti, bet biju aizmirsusi. Savācām pasi, veikalā enerģijas dzērienus un bez īpašiem sarežģījumiem tikām līdz Latvijas/Lietuvas robežai. Tālāk seko pirmā laža: pazūd visas stacijas rādžiņam un nav neviena diska. Kožu pirkstos, jo man neviens nepateica, ka jāpaņem diski un tāpēc ir gājusi secen iespēja būt par dj šajā braucienā..

Nākamā laža:sāk pārcilvēcīgi gribēties ēst, taču Lindas plānā ietilpst sameklēt kādu ēstuvi pa ceļam, kur ir iespējams dabūt lietuviešu nacionālo ēdienu- kaut kādu kartupeli, kam pa vidu ir gaļa. (nē, tas nav cepelīns)

Dēļ šī mistiskā veidojuma tiek izbrāķētas lietas un vietas, kur man remdēt savu izsalkumu, kas pieaug tikpat cik nīgrums un negarastāvoklis.

kampy: reku benzīntanks

elīna: a ko tu tur pirksi?

kampy: alu un NACIONĀLO SVIESTMAIZI!!!!!

izliku dusmu, bet sanāca diktam smieklīgi.

Tā nu es atmetu cerības uz siltu, normālu ēdienu un ķēros klāt savām līdzpaņemtajām maizītēm, (Dima vēl rēca, kad es viņas taisīju, ķip, priekš kam) bet man bija čujs, ka noderēs.

Pabraukājām pa kaut kādām Lietuvas pilsētelēm un tikai pavisam vēlā pēcpusdienā tiekam līdz Kauņai.

Plāns: apskatīt kaut ko no "smagnēja baroka" un uz nakti noparkot mašīnu, kas būs mums arī gultas vietā, un dukurēt pa krogiem. Atcerējos to klubu, kur notika rudenī apmeklētais koncis, un tas likās labākais nobeiguma variants, jo ietilpina sevī visas mūsu vēlmes, tb, lai ir party un, lai mašīna ir kaut kur netālu- labā, no centra nost vietā. Ar Sanda palīdzību noskaidroju kā to iestādi sauc (Combo), un no māmiņas saņēmu padsmit sms ar dažādām norādēm kā tur nokļūt. 

Elīnai bija info, ka aerodromā notiekot kaut kāds pasāciens, un pa ceļam ,sajūsminoties par Kauņas skaistumu, mazliet maldoties dodamies turp. Laikam jāpiebilst, ka maldīšanās mums sekoja ik uz soļa, taču kas ta mums, jaunām un neprecētām. Kabrioletu parādi nokavējām, tāpēc visādu leišu sīču popgrupu (ne)dziedāšanas pavadītas, vērojām apkārt notiekošās atrakcijas. Pēc tam devāmies apskatīt Kauņas old town. Tāds bik smaids līdz ausīm atpazīstot ielas un vietas pa kurām biju gājusi. Gala rezultātā, pat aizkāpām paēst uz to pašu picēriju kur rudenī. Vienkārši fantastisks čils, apzinoties, ka esi tālu prom no mājām un neviens tevi netraucē, tb nezvana, nerausta katrs uz savu pusi.

Bīdam uz Combo, taxisti mums savada tai navigācijas verķītī kaut kādu tuvāko adresi klubam (precīzā mūs veda ne tur) un tiekam līdz platai ielai, kuru es atpazīstu, kā vedošu uz kombīti.  Man jau skudriņas pār kauliem tekalē un tāds riktīgs bērna prieks par to, ka tajūtu tuvumā iestādi, kurā esmu bijusi tikai vienriez, bet labprāt atgrieztos vēl un vēl. Dāmas izlemj turpināt sekot gprs un apbraukā tuvākās ielas, līdz es, uzņemoties pilnu atbildību fail gadījumā,  iesaku tomēr braukt tālāk pa to man pazīstamo ielu, jo esmu 99,9% pārliecināta, ka tur būs galamērķis. JĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀ!!!!!! Redzu jau iztālēm uzrakstu "Combo"

Tas laikam bij tas moments, kurā man iekšēji salūza Lietuvas lustēšanas prieks, kad pamanīju, ka viss ir tumšs un durvis ciet.. Tai vakarā tur nekas nenotika, un kā pēčāk no vietējiem uzzinājām- notiek tikai, kad kāds koncerts, pārējajā laikā slēgts. Mazliet žēl izsapņotā kluba, gaismiņām pretējā krastā, nokāpjot turpat krastmalā un mierīgās nakts mašīnā ārpus pilsētas burzmas.

Maucam meklēt nākošo iestādi, taču knapi pabraucot 5 min, mums jau astē ir kārs ar smaidīgiem čalīšiem, kas rāda mums zīmes, lai piestājam malā. Izstāstījām, ka gribam tusēt un sekojām viņiem uz sasolītu kaut kādu krodziņu, kas ja nemaldos, bija "Teātra bārs". Man ļoti patika tur tualete, kurā bija grāmatu plaukts ar visādām grāmatām, tai skaitā bībeli. 

Pēc tam Kauņas vecrīgas sirdī noliekam mašīnu un ierēcam par apkārt notiekošo. Nepaiet ilgs laiks, kad jau pirmie koriši arī ir klāt, tāpēc, dodamies iečekot labāk kādu barčiku. Pa visu to laukumu, kur noparkojāmies, visapkārt visi sabraukuši ar kāriem un turpat dzer/pļāpā, vienvārd sakot, tusējas. Likās tā jocīgi, kā laukos, kur atceros, bij tāda mode, ka visi sabrauc centrā ar mašīnām un tad turpat visu nakti dzīvojas. Vecrīgā neesmu mums te tādu tendenci novērojusi. Pēc laika atkal piestaigājam uz mašīnu, kas, kā vēlāk izrādījās, ir nolikta kaut kādā vieglas uzvedības dāmīšu stāvvietā. Potenciālo , piedodiet, pi*ēju, mašīnas mainījās viena pēc otras. Vienā momentā pat katrā pusē mūsu vāģim reizē piebrauca divas karavānas. Manas biedres lustīgā noskaņojumā tur ķer jautrību, bet man arvien mazāk un mazāk gribas tajā visā piedalīties. Vairāk velk uz pārtiku un miegu, jo iepriekšējā nakts tomēr ir darījusi savu. Plēšu savas piknik desiņas un, kā kincī popkornu ēdot, uz notiekošo noskatos kā uz lētu komēdiju. Toties dūdas izskatās mierā ar tusiņu un man prieks, ka vismaz kādam ir duka uz hayaaa! Viena brauca dzert, otra sekstūrismā un trešā baudīt dabu. 99,9% visas dabūja ko gribēja.

Ielienu guļammaisā, ieritinos pakaļējā beņķī un saldi čuču. Jūtu kā priekšējais benķis atbīdoties saspiež manu kāju, dzirdu Lindas balsi "ak dies, kā man griež" un atkal iemiegu.

Rīts. Pulkstens bik pirms astoņiem. Izlienu no mašīnas un eju turpat blakus pie ūdenskrāna nomazgāt rokas un padzerties. Neviena cilvēka, nevienas skaņas. Pastaigājos, sajūsminos par apkārtējo mieru un putojošo strūklaku, pie baznīcas parunājos ar sevi, pasēžu pavēroju.. Pretējā laukuma pusē pamanu uz soliņa sēdošu onkulīti ar hūti, spieķi un tik taisnu muguru, ka izskatās pēc sirreāla grāmatu tēla. Kamēr velkos pakaļ fočikam, viņš jau ir pazudis. Un pēkšņi, kā uz sitiena, no visām pusēm parādās cilvēki. Nebija neviena un nu pēkšņi ir visur. Laikam ir sākusies Kauņas svēdiena.

Ieritinos atkal guļammaisā un iemiegu. Dzirdu kā baznīcas pulkstens sit apaļu stundu. Modinu meitenes: "brauksim nu mājās.."

uz rakstu sarakstu

uz ziņu sarakstu