Kā es atpūtos Turcijā.. Nē, Jaunķemeru kūrorta rehabilitācijas centrā!

Šis raksts domāts tiem, kuriem vecums un reimatisms vairs nav aiz kalniem. Pirmā reize it visā ir diezgan mulsinoša. Tāpēc man būtu palīdzējis kāds padoms no malas. Taču aprakstu par rehabiliticāju ne izteikti slimiem ļaudīm, ir daudz mazāk nekā par attiecību krīzi un piena zobiem. Tad nu vēlējos padalīties ar savu pieredzi. Kā tas ir būt tur- vietā, kura liekas tik ļoti ne man.. It kā vesels cilvēks, bet iesprostots meža vidū kā izbijis partizāns.
*Šis nekādā ziņā nav reklāmraksts, nedz arī konkurentu nomelnošanas pasūtījums. Vieta, laiks un personāži- tika izvēlēti pēc nejaušības principa.
**Linku norādes paredzētas noskaņas un emociju paspilgtinašanai.

     Labi atceros to dienu, kad no vertikāla stāvokļa rīta agrumā, nonācu līdz pilnīgi horizontālam nākamajā dienā- kopš 08.09.2018 sadzīvoju ar periodiskām muguras un kājas sāpēm. Tādēļ piekritu izmantot ļoti izdevīgu piedāvājumu. Proti, nedēļu pieslīpēt nodilušos pakavus Jaunķemeru sanatorijā. 

No manis tas prasīja tikai tik, cik ziedot atvaļinājumu- nedēļu izdzīvot bez first, just, kok.. un skaļas mūzikas vakaros. Apmaiņā saņemot- svaigu gaisu, rehabilitāciju un divu kungu kompāniju- Jāni un Juri, džentelmeņus labākajos gados.

https://www.youtube.com/watch?v=-T7CM4di_0c  Jā, šī filma ir iemesls, kas manī radīja traumu pret šāda veida iestādēm. Kad no baseinā kāpējas lomas ir jāpāriet uz vecā vērotāja statusu. (Zīmīga aina, lai nodemonstrētu jaunību un vecumu tik ļoti pretējās frontēs)

Un te e nu es esmu.. 25.03.2019, 8:05.

Ierasties iesaku pēc iespējas laicīgāk, jo gribētāju rindas netrūkst. Ņemot vērā, ka pieraksti norit gausi un kafijas automāts nedarbojas, jāmeklē veidi- kā sevi nodarbināt. Izpētu kultūras pasākumu sarakstu. Vakaros ir kino seansi, dejas, aizlūgumi, lekcijas, tāpat arī visam pa vidu, kā krāsņa buķete, arī vīriešu vokālais ansamblis. No satikta biedru pazīstama kunga, uzzinu, ka dejas esot prīmā, tik noteikti brilles jāpaņem līdz, pēdējoreiz esot aizmirsis. Nācies aizņemties no istabas biedra, atstāt viņu uz brīdi rīcības un situācijas kontroles nespējīgu, kamēr pats izvēlējies glītāko dāmu no otra zāles gala.

Tā nu laiku lēni vadot, apcerot visas paredzētās izklaides iespējas, (atvaļinājums tomēr) tieku arī pie savas reģistrēšanās un paša paša galvenā (!!!!)- ēdnīcas kartiņas! Kuru arī nekautrējos uzreiz izmantot, kolīdz nolieku somas savā turpmākajā cietuma ložā. Atcerējos skolas laika biezo omleti un kopš bērnības nīsto putru.

             Tālāk, protams, ārsta apskate un ikdienas nodarbību saraksta veidošana. Plānā tieku pie klasikas- dūņas, minerālūdens vannas, baseins, masāžas, velotrenažieris, magnēti un nūjošana. (No šī es bīstos visvairāk, tas ir vecumam nobriedušu cilvēku hobijs) Vēlāk  secinu, ka ir ne tikai nūjas, bet ar smovey. Kas tas ir, nav ne jausmas, bet izklausās labāk. Pie piedāvājuma sāls terapijai, daktere pati to arī uzreiz nokancelēja- jauna meitene, iesi labāk tepat gar jūru staigāt, tas pats sāls un svaigs gaiss vēl klāt. Šajā brīdī vēlējos viņu cieši apskaut, bet, pirms manis izmeklētais pacients jau atstāja kukulī milzu pergalē šokolādi, tāpēc secinu, ka dāvanu dakterei šodien pietiks. Vēl man tiek piedāvāta reitterapija, kura man asociējas ar citāda veida slimību dziedniecību, tāpēc lepni saku:" Paldies, bet to nē Šoreiz lai iet bez dzīvniekiem."

Saņemu savu nodarbību sarakstu un kāpju (pie lifta vienmēr ir rindas, neiesaku izmantot) uz devītā stāva kafejnīcu pēc koku galotņu kafijas. Brīdinu- ar šo rīta ''izdzīvošanas dzērienu'' ir problemātiski. Brokastīs var tikt tikai pie tējas, uz automātu nevar paļauties, bet kafejnīca veras vaļā desmitos. 

Pie grafika izsniegšanas, jāveic arī atlikušais maksājums par papildus nodarbībām. Ja kāds plāno izvērtēt sanatoriju izcenojumus- tad man šis prieks uz doto brīdi ir izmaksājis 279 Eur. Dienā ir no 3 līdz 6 aktivitātēm, turpat iekļauta vakara kultūras afiša un ēdināšana trīs reizes dienā. Kopējās izmakas vēl grūti pateikt, jo te ir arī lupatu bode jebšu tirdziņš, skābekļa kokteiļi, kafija un bārs. Bet šie pasākumi jau ietilpst pie katra paša vēlmēm un ikdienas tēriņiem.

Orientēšanās te nav nekāds brauciens.lv, administratore saraksta grafiku ar laikiem un kabinetiem. Un divu veidu bultiņas- ja pie atzīmes ir uz augšu bulta, tātad eja uz augšu, ja uz leju - tad uz leju. Attapīgi, vai ne? Un tur jau apmaldīties vairs nav iespējams.

Tālāk tikai savu burtnīcu azotē, seko laikiem un kabinetiem un rehabilitējies. Šis papīrs ir vissvarīgākais, tur ir gan diagnozes ar norādēm katram medpersonālam, gan pie pakalpojuma saņemšanas tiek veikta atzīme, ka esi bijis un- vai vispār esi pelnījis tur būt.

Viss norit stingri pēc katra individuālā grafika. Improvizēt nav atļauts vispār. Lasīt mākam..nu tad sākam!

Secinu, ka ir piepildījies mans vidusskolas sapnis, sporta nodarbībās tagad esmu beidzot pirmā. Kamēr citi, vaid, pūš un elš, es mētāju svaru bumbas kā ābolus žonglēšanā.

Tālāk- amplipulss!

 Sistēma ir šāda- saliek uz muguras kaut ko lipīgu un smagu, sasedz. Tad regulē elektrības stiprumu.
-Sakiet, Ieviņ, kad jūtat, bet- tā lai nesāp.
-O!
-O, tas ir labi vai par stipru?
-O-Tas ir labi.

Sajūta kā kaķis ar savām mīkstajām pēdiņām tipinātu pa muguru, bet ar mazliet izlaistiem nadziņiem.

Saruna blakus kabīnē:

-Māri, gulieties uz vēdera!

-Vai bikses jāvelk nost?

-Ja jums vajag, velkat, mums nevajag..

        Pilnībā uzlādēta ar elektriskajiem magnētiem, dodos iekarot broma vannu. Kabinets atrasts veiksmīgi, tālāk seko daudz kabīnes. Ieņemu vietu pie pirmajām durvīm un gaidu. Pamazām tiek ieņemtas visas gaidāmās vietas pie kabinetiem, pēdejais ienācējs vaicā man par gaidīšanas kārtību. Godīgi atbildu, ka nezinu, sēžu un vienkārši gaidu brīnumu. Vannas biedrs ieņem vietu blakus, tālāk jau gaidam kopā. Visu rindu apstaigā māsiņa, katram norādot kabīni. ''Ieva, desmitā''! Kautrīgi vaicāju, kas man tālāk jādara- ''Izģērbieties un gaidiet, jums atnāks un pastāstīs.'' Kaut kā man šis atgādina šādus tadus interneta dzīlēs atrodamus video sižetus, kas parasti nebeidzas diez ko jauki, bet lielas izvēles jau nav. Tā nu veiksmīgi tieku arī savā broma vannā. Ejot prom, satieku savu gaidīšanas biedru un abi secinām, ka sagaidījām veiksmīgi savu brīnumu.

Palicis vēl velotrenažieris, bet to šoreiz izlaižu, jo jādodas uz sirdij tuvu un mīļu desmitgadi. Taču tas jau ir pavisam cits stāsts. *trūkst teksta daļas

Beidzot tieku gultā, skatos logā uz tumsu, bet zinu, ka tur ir daudz man tik mīļo koku. Daudzgadīgi koksnaini augi, kuri nomierina un dod spēku. Tas būs pirmais, ko redzēšu no rīta atverot acis, tāpēc ir iemesls ātrāk aizmigt. (Atzīšos, otrs iemesls ir tv, pilns ar nožēlojamiem kanāliem)

Plus, šeit arī vēl kāds ieteikums, paņēmu līdz trīs grāmatas, bet esmu pārliecināta, ka neatvēršu pat Remarka daiļradi. Šeit ir pietiekami daudz ko citu darīt, lai nenodotos grāmatām. Piemēram, var aprakstīt savas dienas gaitas. :D

Saldus, Rīga, Jaunķemeri!

 26.03.2019

https://www.youtube.com/watch?v=GjvoFVv0wTcun

Šoreiz būšu tālredzīgāka, linkā ir LT dziesma ''Labrīt, koki!'' Lai arī pēc desmit gadiem es zinu, kas tur bija, jo ir jau pieredze ar dzēstiem video.

              Brokastīs ir zivju kotletes. Tā laikam ir atriebība par vakardienas vakara tīģergarnelēm. Piebildīšu, ēdināšana ir kaut kas starp skolas ēdnīcu (MANA laika skolas, nevis tagadējās) un VEF kultūras pils kafejnīcu pirms remonta laikā. Daudzums- man pietiek un nekad visu neapēdu. Ir komplektā pa kādam jogurtam, auglim vai bulciņai. Īpaši ēdelīgajiem, ir kiosks un kafejnīca papildus, protams, var savest savu proviantu, cik tik sirds kāro. Taču es savus ēšanas paradumus noliku stūrī. Ja jau tad jau, jo porcijas un sastāvs ir diezgan pareizi pielāgots organisma slodzei un vajadzībām. Fi kartupeļus šeit neredzēsiet, tas pats ir ar ketčupu, majonēzi un krējumu. Varbūt šis man palīdzēs ievērot kārtīgu ēšanas režīmu arī turpmāk- ēst labi 3 x dienā, nevis visu dien..nakti un visu pēc kārtas.

Šodien redzu arī pirmo pacientu, kurš ir jaunāks par mani. Mazs puisītis, kuram vienu aci rotā spaidermena apsējs. Savu šodienas vēlēšanos, kuru nodot visumam, esmu izvēlējusies- lai zirnekļcilvēks turpmāk rotā tikai viņa T-kreklu, ne actiņu.

Būt Jaunķemeros un nepagaršot skābekļa kokteili, ir tikpat neloģiski, kā Itālijā neiedzert limončello. Teiksim tā, putas, kuras garšo pēc sulas. Vai es ikdienā labprāt uzturā lietotu šo brūvējumu, drīzāk- nē. Taču viennozīmīgi es to ļoti novērtētu, pasniegtu 24.06. no rīta, un 01.01. vēlā pēcpusdienā.

Piebildīšu, ka kokteiļa cena ir 1.50 Eur. Esmu vairāk nekā droša, ka tieši Jaunķemeros, ir radies teiciens "maksā par tukšu gaisu".

Peldēts nav kopš augusta, izbaudu silto ūdeni un secinu, ka nav vēl izgudrots tāds cilvēks, kurš peldcepurē izskatītos pēc cilvēka. Sākam vingrot, mēģinam nostāvēt uz vietas, klausot pamācības. Nemanāmi aizdreifēju pa diognāli kā aisbergs, kuru neviens neredz un izliekos, ka viss man sanāk. Nodarbība beidzas, sitam plaukstas, tā, lai iespējami vairāk viena otrai netīšām trāpītu ūdeni sejā. Un tad atkal atgriežos skolas solā. Tiek nosaukti pieci uzvārdi, no kuriem viens ir manējais, ar aicinājumu ieņemt vietu uz kaskādi. Te es arī atcerējos fizikas stundu, kad tiku izsaukta pie tāfeles, ne tikai nezinot atbildes, bet pat nenojaušot, par kuru mācībvielas nodaļu ir runa. Pēdējais, ko atceros, ir apkārt stāvošo dāmu līdzjūtīgie skatieni. Aizspiežu acis un ļauju ūdens sitieniem no sevis izdzīt nelabo.

Tālāk seko dūņu aplikācijas. Dodos uz attiecīgo kabinetu, atkal milzu telpa ar daudz kabīnēm. Kad man tiek ierādīta savējā, drošības labad, vairs nevaicāju, kas man tur jādara. Gulta pārklāta ar plēvi, uz tās tiek saliktas dūņu kaudzes, kuras neizskatās diez ko daudzsološi. Trīcu, jo ir diezgan vēsi, un it nemaz negribu gulties norādītajā masā. Meklēju vārdus, kā korektāk pateikt, ka aizmirsu gludekli izslēgt un man jāiet.. Bet, par brīnumu, dūņas ir ļoti siltas un maigas. Tieku iepakota arī plēvē, apsegta ar sedziņu un mans dūņu rūķītis saka: ''Čuči.''

Dodos uz kardiotrenažieri. Tur dāmas sagaida kārtīgs triceps, ļauj izvēlēties kumeļu un ierāda kā ar to apieties. Rāmi aulēkšoju trešajā režīmā, līdz blakus apsēžas sirmmāmiņa un mēģina apdzīt ar septīto. Ieslēdzu desmito ātrumu un rāmi finišēju pirmā. Šodienas nodarbības beigušās, jāsagaida vakariņas un jādodas uz kino. Filma solās būt man saprotama, jo nosaukums ir : "33 nelaimes."

Pie vakariņu galda tiek pievienots ceturtais biedrs. Tāds kārtīgs onkulis, gariem matiem un bārdu- Kārlis no Dundagas. Saduroties acu skatieniem, pamanu..e? PRADA brilles, kuras diezgan izlec no pirmā iespaida. Kā vēlāk noskaidroju- Kārlim dēls Vecrīgā strādā briļļu veikalā.

Nu ir laiks kino. Pasākuma organizētājs pastāsta man, ka šī būs krievu krimināldrāma, no 80ajiem, no pašas augšas, un zīmīgi, klusējot paceļ rādītājpirkstu. Ar savu kino kompanjoni secinam, ka abas nesapratām šo piebildi. Tikmēr- es zināšu kā turpmāk pieteikt respektablas filmas.

-Nāksi ar mani uz kino?

-Ai, šovakar neko labu  nerāda.

-Būs filma..No augšas..

-Ā, skaidrs, ejam!

Krimināldrāma nu nepavisam nebija peļama, ja atskaita to, ka- ekrāna vidu rotāja, nezinu vai pareizi nosaukšu ierīci, projektora ēna. Kura vietām derēja personāžiem kā cepure, citos kadros kā izteiksmīga abažūra lampa.. Nu un tas, ka daudzi staigāja iekšā un ārā, virinot skaļi durvis. Tas man ieteikums uz nākamo seansu- nav ko sēdēt pēdējā bučošanās rindā pie durvīm.

Patīkams nogurums, Saldus, Rīga, Jaunķemeri!

 27.03.2019

Ko es vakar teicu par muguras feino masāžu? Šodien jebkāda gravitātes ietekmes saskare mugurai ar dajebko, rada graujošas sāpes. Par to pārliecinājos vingrošanā, guļot uz paklājiņa. Liekas, ka mugura ir zili melna, nevaru iedomāties, ka rīt pa viņu atkal kāds ievingrinās pirkstus, jo pat savējos nevaru pielikt

Apcerot savu jūtīgo muguru, skumji sekoju plānam- smovey. Pasākumu vada jauns, brūnacains puika. (mana dèla vecumà) Esmu teicamniece, neatkāpjos ne soli no viņa- uzsūcu jaunības eliksīru. Katrā rokā vicinot pa smovey

riņkim, ejam uz jūru. Ceļā satiekam divus tīņu vecuma puikas, kuri rāda uz mums ar pirkstiem un smejas. Plati smaidu pretī, nekas, mazie rezgaļi, man arī kādreiz likās, ka šis mirklis nekad nepienāks.Šī laikam bija mana mīļākā nodarbība, fonā kaijas un jūra, bet mums- vdox vidox, i shagajem v perjod.

     Mugurai joprojām ne piedurties, veicu spoguļapskati- jostas daļa uztūkusi. Tieku nozīmēta pie savas ārstes, kura apstiprina, ka lietas galīgi nav labas. Tiek izsaukti vēl ārsti konsīlijam, visiem mutes vaļā. Jebkādas muguras procedūras tiek atceltas, jostas daļu nedrīkst aiztikt. Saņemu pretsāpju poti un tieku sasmērēta ar pampumu noņemošu ziedi. Rindas kārtībā nākamais jautājums- ko darīt ar procedūrām, ja visas orientētas uz muguru un apmaksātas. Viens variants izslēgt jostas daļu no plāna. Dūņas un masāžas tiek pārceltas tālāk no jostas. Paliek zemūdens masāžas, kuras, kā ārste teica- tagad tuvumā nevar man laist. Variants, saņemt atpakaļ daļu naudas. Tā arī saku- ko es te ar naudu darīšu? Piesakos papildus sāls terapijām, bet sāls vairāk spiež uz acīm un sirdi, jo tieši masāžas bija tas, ko visvairāk te vēlējos. Uz vietas 24/7 ir dežūrārsts, pie kura vērsties, ja mugurai nepaliek labāk. Nevienam nav viedokļa, kā no masāžas var sapamt mugura (es vēl vakar vispār pat nezināju, ka mugura ko tādu fiziski var)

Sāls istaba a.k.a ledus pils. Viss balts, improvizēts mūrītis, ķieģeļu kupols, sāls līdz pat potītēm. Jau redzu kā Gerda brien pa sāl.. sniegu un Kajs ir kupolā.. Lai vēl vairāk paspilgtinātu savu iztēli, fonā sāk skanēt:

https://www.youtube.com/watch?v=41rpXrTujn0

Kad biju pavisam maza, tv vakaros radīja seriālu, Monopols (oriģinālā- Matador), ar šo skaņu celiņu. Mūzika, kura uzreiz atgādina bērna sāpi par to, ka pēc filmas vienmer bija jāiet gulet, ko man tik ļoti negribējās.

Tāpēc nepaspēju izanalizēt neko par sāls istabu, es skatījos kā Gerda glābj Kaju no ļaunās ledus karalienes.

Šovakar plānots deju vakars, sirreāli, te- kur cilvēki knapi kustas. Saņemu sevi rokās, esmu taču tiešā korespondence no notikuma vietas. Aizgāju. Uz skatuves dj ar sintezatoru un mikrofonu. Skaļa mūzika, latviešu hiti mijas ar krievu, šeit viss ir divās valodās. Dejoja teju katrs, kurš atradās zālē- pēc iespējām, lēnāk vai ātrāk. Vissparīgāk deju aplī griezās kāds pāris, viņi virpuļoja no viena zāles gala līdz otram, neviens viņus tur nevarētu pārspēt. Mans lepnums par to, ka es nekad nedejoju un slavēju šo faktu, palika turpat, kur šajā brīdī mans pārsvars veselības un jaunības ziņā. Es sapratu, ka esmu nevis šejienes stiprākais posms, bet Jaunķemeru lielākā ņerga un čīkstule. Visatraktīvāk dejojošā pāra vīrietis atradās ratiņkrēslā..

https://www.youtube.com/watch?v=fuNodqzzpj0

Ar labu nakti!

28.03.2019

         Kā mostos, tā lecu baseinā. Šoreiz kaskādi izbaudam tikai divatā, kārtīgi izkustinot gurnus, lavierējot sāpīgo muguras daļu starp ūdens belzieniem.

Pie brokastu galda satieku Kārli, kurš ir ļoti priecīgs par lakto jogurtu piedevās, jo vakardienas dejas esot bijušas gana spraigas.

Ja ar ēdināšanu šeit nav problēmu, tad ar internetu gan. Atgriežos padsmit gadus senā pagātnē, jo wifi ātrums ir.. Nē, tas pat nepaiet zem vārda ātrums vispār. Taču, tā kā deni2s nav līdz galam attīstījis hc.lv mobilo versiju, lai es varētu aprakstīt savus piedzīvojumus, nākas izlīdzēties ar pc. Neizdodas pieslēgties hotspot, bet, kā es vienmēr esmu teikusi, katram sevis cienīgam tautietim- paziņu lokā ir jābūt bārmenim, grāmatvedim un cilvēkam, kurš kaut ko saprot no datoriem. Izmantojot palīdzību no zāles- beidzot jūtos kā mūsdienu cilvēks. Paldies!

Aizdodos uz masāžu, mana slava šeit jau iet pirms manis. Masiere kritiski paskatās uz muguru un saka, ka iepriekšējo reizi ir par stipru izmasēts, jācer, ka šis neatstāšot komplikācijas. Uzmundrinoši! Tikmēr viņa uzsauc blakus kabīnei- Ļuda, iģi posmatri, prišla ta ģevuška. Atnāk saucamais, paskatās uz manu muguru- bože moi, y ņejo že gemotoma! Bedņinkij ti moj čeloveček. Maigi noglāsta man roku un aiziet. Ievērojāt? Viss personāls pret mani izturas kā pret bērnu, bet- apkopojot statistiski vidējo apmeklētāju vecumu šeit, nenoliedzami arī jūtos kā tīnis. Mazliet pastāstu par savu kaites vēsturi, jo no manas ārstes rokrasta neko nevarot saprast. Iepriekš likās, ka manai kolēģei Evai ir dikti interesants rokrasts, (piedod, Eva :D) bet te nu secinu, ka jebkurai ģimenes ārstei arī vēl ir kur augt. Vaicā, cik man masāžas dzīvē ir bijušas, saku, ka aizvakar bija pirmā. Saņemu apsveikumus par iesācēja pieredzi. :D

Tālāk apbraukāju visu teritoriju- 4 km ar velotrenažieri.

Pusdienās tiku pie ļoti gardām kabaču pankūkām, kurām paralēli Kārlis man iemācīja jaunu teicienu: Paēst vajag kārtīgi, strādāt vajag prātīgi! Šo es izmantošu kā pretodu līdzekli darbā koleģiem, kad smīkņās, ka atkal ēdu. 

Gandrīz ir pienācis mans

https://www.youtube.com/watch?v=-1fnHD-AXF0

tautā saukts par- nūjošanu. Taču, kā izrādās, tas teju pārklājas ar mīcīšanos dūņās, tāpēc, protams, ka es izvēlos otro. Pastaiga man tiks šā kā tā- 18:52 saulriets pie jūras, no kura ātri jāpaspēj uz vakariņām un jāiet paskatīties, kā klājas Gerdai ar Kaju.

                Sāls istabā pat iztēli nevajadzēja, seansā piedalījās arī piecgadīga meitenīte. Kamēr citi baudīja, acīm ciet, es vēroju kā mazais ķipars izzin teritoriju. Gandrīz atradu sabiedroto, jo viņa visu laiku gribēja pagaršot sāli. Šī doma arī mani tirdīja jau kopš pārkāpu slieksni. Ome viņu krietni sabar par šādu ideju, nokaunos un norāta jūtos arī es. Sirds apmet kūleni, redzot šeit bērnus, bet mierinu sevi, ka šī nav slimnīca. Viņiem jābūt, nē, viņi būs veseli!!

No sāls skrienu uz kino, jo jau kavēju seansu. Bāc, zāles durvis ciet. Kāds kungs noskatās uz manām darbībām:

-Vai tad šovakar kas notiek?
-Vajadzēja būt filmai, vismaz man tā likās. Jāpārbauda.
-Apskatīsimies afišu.

Tā nu mēs kopā izpētam programmu, secinam, ka kino ir jābūt. Pielieku ausi pie durvīm un dzirdu, ka viss notiek. Rauju spēcīgāk un tiekam abi iekšā. Te nu gan es iemetīšu akmeni Jaunķemeru dārziņā. Šīs pašas durvis es pēc tam palīdzēju virināt promejošajiem skatītājiem. Šeit uzturas lielākoties cilvēki gados ar dažādām diagnozēm, no kurām, kā ievēroju, viņiem ir diezgan ierobežotas kustības, lielākā vai mazākā mērā. Kā, piemēram, kungs ar kuru kopā gājām meklēt filmu, turot vienā rokā štociņu, ar otru atraus durvis, kuras es knapi varu atvērt?? Invalīdiem paredzētajā liftā centāmies palīdzēt iestumt

ratiņkrēslu, nerunājot, ka rati netiek pāri slieksnim, ķeras, tam visam klāt, nefiksējas durvis. Ratiņi iesprūst un durvis vienkārši tos saspiež no abām pusēm. Nekādu sensoru, ar spēku grūdu tās ailēs un pat tad tās leca atpakaļ, kolīdz palaiž vaļā. Nopietni? Šis taču nav kūrorts, bet rehabilitācija cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Nu tas tā, IMOHO.

29.03.2019

          2:30 acis kā pogas. Mājās es iedzertu kafiju, kura iemidzinātu labāk kā iegulšanās dūņās. Tik kas notiek naktī šeit? 3:30 situācija nemainās. Dievs aizliedza, Ieva darīja. Gaitenī gaismas ieslēdzas soli pirms manis, dežūrmāsiņas kabinetam durvis vaļā, tur skan pēc dziļa un salda miega. Šur tur pa kādai gaismiņai un kapa klusums. Virzos uz kafijas automāta pusi, bet tajā virzienā piķa melna tumsa. Izmantoju telefonu kā lukturīti un mēģinu neieskriet instalācijās. Laimīgi sasniedzu mērķi, tūlīt metīšu monētu, bet dzirdu.. Nočīkst durvju klinķis, nāk apsargs. Skaidrs, ka slēpties tumsā būtu vēl traģiskāk, tāpēc izliekos, ka dungoju līdz Busulim, kurš skan austiņās, bet drošības labad noslēdzu skaņu, lai dzirdu, ko teiks. Kafijas automāts rūc, durvju gaismā saskatos ar apsargu, kurš vienkārši skatās uz mani un smaida. Kaut kā jāpārvar neērtā situācija..
-Labrīt!
-Ņeranovata ļi?
-Da vroģi bi ņet, prosto njespitsa
-Haha

Viss kārtībā, Jaunķemeru rehabilitācijas centrs ir apdzīvojams 24/7.

Aizpampušām acīm eju vingrot, pamodos no apkārt esošās kņadas un jautrības. Šoreiz trāpījās atraktīva kompānija, visi nevis īd, bet smejas par sevi, kad kāja neceļas tik augstu, cik vajadzētu. Kad kādu vingrojumu vairs nevarējam "pavilkt", pasniedzējas vietā korī skaitījām: četri, trīs, divi, viens. Nākamais!! 

Saņēmu no kolēģiem mīļu videosveicienu. Šņuk. Es šogad vairs atvaļinājumu negribēšu, apsolu! (Tekstā ir iespējamas izmaiņas. Red. piez.) 

Pēdējais (šeit) vakars, piektdiena...

https://www.youtube.com/watch?v=YJTDKswpZVo

Ir tikai viena pozīcija palikusi šeit bez mana viedokļa. Klusi ieslīdu bārā un dzirdu- "Ieva, nāc pie mums!" Šeku reku Kārlis. Iepazīstos ar Ritiņu un Pēteri, katram savs dzīves stāsts, kāpēc šeit nonākuši. Mēs ar Kārli dzeram alu, kamēr Pēteris stāsta kara laika piedzīvojumus. Man šķiet, ka mēs tā varētu sēdēt katru dienu vismaz mēnesi, tāpat nepaspētu viens otram izstāstīt visu, ko vēlētos.

Pēterim ir tik skumjas acis..Tāpat kā Kārlim, kurš ierāda man labāko smēķēšanas placi. Kā dienasgaismā secinu, tieši zem zīmes "Smēķēt aizliegts."

Manam bāra un pusdienu biedram ir kāds rets arods. Lai viņš pats par to pastāsta arī jums: 

https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/16.03.2013-province.-lubinas-argo--obama.id5134/

Pavadu Ritiņu uz liftu un dodos uz gultas pusi.

Savu netikumu atkārtot vēlos uz balkona, kas gan ir stingri noliegts, draudot ar sodu 29 Eur. Likumi jau nav tikumi, tie ir jāpārkāpj. Taču konspirācija te ir augstākajā līmenī. Uz balkona ir apsardze, draudīgāka par naudas sodu. 

Saldus!

30.03.2019 

Saliekam punktus uz i un dodamies mājās.

https://www.youtube.com/watch?v=mXttp8_xSHQ

Šķiet, ka mugura būs mazliet ielikta sliedēs, vēl tikai jāsadziedē sirds, bet tā jau nav mati- ataugs.

Šovakar esmu noilgojusies pēc, kā kādā gapsītī dzied Čipsis un Dullais: "Ņem mani līdz šonakt- tur, kur mūzika un cilvēki, kur jauni un dzīvi. Ņem mani līdz šonakt, jo gribu cilvēkus redzēt un gaismas ar.." Gribu savu vidi, savus cilvēkus un savas mājas atpakaļ. Tikai viena nedēļa, bet vesela grāmatas nodaļa no dzīves un ikdienas.

Laikam esmu diezgan oriģināla- man nepatīk atvaļinājumi, kuru beigās raudi spilvenā, kāpēc..kāpēc tas beidzās????

Es dievinu tos atvaļinājumus, pēc kuriem- atslēdz savu māju durvis un vēlies apmīļot, katru sienu. Pēc kuriem- ar lielu baudu iegulies savā neērtajā dīvānā un secini, ka tas ir pats ērtākais visā pasaulē. Pēc kuriem- nevērīgi iemet ceļojumu somu skapī, jo esi droša, ka to vēl ilgi neaiztiksi. Pēc kuriem- ar prieku uzliec modinātāju, jo vēlies nākamajā dienā iet uz darbu..

Jā, šis bija dievīgs atvaļinājums!

 PS: Šis raksts nav domāts kā vecuma propoganda. Man ir bail novecot tikpat ļoti, cik ikkatram no mums, neatkarīgi no pašu esošā gadu skaita. Nekad neesmu šķirojusi cilvēkus pēc dzimuma, vecuma, rasu, nelāgā rakstura vai seksuālā virziena piederības. Vairāk tieši pārliecinājos, cik interesanti ir sastapt dažāda veida personāžus. Kā arī, kārtējais pierādījums, cik esi pretīmnākošs pret citiem, tik citi panāks soli tuvāk tev. Laikam neesmu slikts cilvēks, jo saņēmu daudz siltas attieksmes, ne tikai šajā dzīves nedēļā.

Saudzējiet savas muguras, katram mums tā ir tikai viena!!!

uz rakstu sarakstu

uz ziņu sarakstu