Dorože zolota.

Kad tad vēl, ja ne tagad???

http://www.youtube.com/watch?v=hb0aFIUBBN0

*Linki norāda uz dziesmām, kuras pie attiecīgās situācijas skanēja man galvā, pleijerī, vai kaut kur fonā. Tā teikt, emociju un situācijas paspilgtināšanai.

Aptrakusi Kampy.

http://www.youtube.com/watch?v=lXtCTixWR3g

Es esmu tāds parastais pelēkais latvietis, kas it kā iet uz hayā, bet tai pat laikā tomēr turas pie zemes un domā reāli. Apnika. Izdomāju, ka jāmet viss pie malas un jāizvēdina galva, veidā, kādā es nekad neuzdrošinātos. tb stopēt kaut kur uz vella paraušanu, bez mērķa, bez nekādas nojēgas no pasaules. Citās reizēs man būtu bail, iedomājoties guļot teltī ,nekurienes vidū, bet šoreiz bij pilnīgs "guļammaisu azotē un hayā!" Pārrunājot čatā, manu un Līgas stopēšanas plānu, uzduramies Dāvim, kurš piedāvā aizvest mūs uz Slovākiju. Ar pilnīgi svešu cilvēku braukt uz Slovākiju un dienu pirms izbraukšanas palikt pie viņa Valmierā? Vēl mēnesi iepriekš man tas liktos aizdomīgi un neparakstītos, bet tagad bija: Der! Lai laime pilnīga- vēl uzrīkoju pāris stundu garu atvadu ballīti, kas ieilga līdz agram rītam. Paldies Jurim, Evijai un Uldim, kuri ieradās.

Nu visa gala rezultātā pēc pāris gulētam stundām, ieskrienu mājās pēc somas un esam jau uz štrāses ar paceltu īkšķi. Valmierā mūs savāc Dāvis un uzreiz ir skaidrs, ka nav nekāds maniaks vai Slovākijas orgānu piegādātājs. Tiekam nopeldēties, ekskursijā pa Valmieru un gulēt istabā, kur valda rozā krāsa. Pašas nespējam noticēt, kā mums  tā ir paveicies un kas tik vēl mums nestāv priekšā.

Mieriņš mieriņš.

Tā gulšņājot, sāku domāt, ka mums tomēr vajag mērķi. Pat kartes mums vēl nebij, bet es mazliet atkal nolaižos uz zemes, ka nu galīgi uz vella paraušanu ar nevar. Mēs nonīksim un nebūs nekāda prieka. Vajag mērķi, kur mūs gaidīs duša un silta gulta. Pirmā ideja par pazīstamu čali Milānā atkrīt un skumji secinu, ka mums nav nemaz tik daudz zināmu cilvēku kaut kur pasaulē. Vēl ir Dima Holandē.. Hmmm. Kur ir Slovākija un kur ir Holande? pilnīgs stulbums ir braukt tādu līkumu. Tas būtu pilnīgs hārdkors. Es nekad neko tādu nedarītu. Kampāne, der! Tas ir tas, ko tu gribēji- darīt ko tādu, kur veselais saprāts teiktu, (citēju kamazu)"nii nii nii pilnīgi debila ideja". Kas man grūti aizbraukt 3000 km apciemot Dimu?

http://www.youtube.com/watch?v=FFkZB5E4_UE

Nākošās dienas vakarā Dāvis mūs izlaiž Slovākijā ar norādēm, kur mums tālāk doties (Holandes virzienu) uz mērķi. Ir jau vēls, bet mēs nolemjam mēģināt stopēt. Jauks čalītis mūs aizved pārdesmit km tālāk un saprotam, ka pa tumsu labāk tālāk arī nemočīt. Mums ir apgaismota teritorija pie benzīntanka, tāpec turpat netālu pļaviņā uzceļam telti un guļam kā nosistas. Ja godīgi, pat bail nebija. Tikai liels prieks pamosties, izlīst no telts un ieraudzīt kādi kalni mums ir apkārt un, ka esam ļoti skaistā vietā apmetušās.

Mērķis ir- tagad tikai jāgāž!

Stopējas kā pa sviestu, mašīnas bezmaz pašas stājas pat nestopējot un spējam vien skatīties un priecāties par apkārtējiem skatiem. Man liekas, ka visu dienu smaids no sejas nenozuda. Izkāpjam no mašīnas un kartē ar vieglu smīnu ieraugam, ka nākamā pietura ir Bratislava. Jā, jā, kurš nav redzējis Eurotripu, kur par dažiem centiem var atvērt tur savu viesnīcu. Paņemam somas un šļūcam uz noskatītu labu vietiņu stopēšanai turpat netālu. Pēkšņi dzirdu, ka mūs sauc. Skats apmēram šāds: mašīna, kaut kāds vecs bobiks, viss netīrs, pārbāzsts mantām, sakarināti visādi vimpeļi, bārbijas u.c atribūti, un iekšā trīs čalīši- totāls hārdkors- drēbes tā saplēstas ka vienam pat dibenvaigi vīd. Prasa kur mums vajag, sakam, ka Bratislava un viņi aicina mūs braukt kopā, jo arī laižot turpat. Manuprāt ideālāku kompāniju braucot uz Bratislavu nevar vēlēties. Puikas izrādās pat ļoti galanti- benzīntankā visi izkāpj ārā, sapūšās ar dezi un pa ceļam nemitīgi mums dāvā visādus gardumus. Ja mums nebūtu jāsteidzas, pieļauju, ka patusētos ar viņiem Bratislavā, jo džeki reāli ņirdzīgie. Tā lūk atpūšas čehu puikas.

Highway.

Netālu no Bratislavas nostopējam Enriki. Jauks čalīts, kurš arī pats pirmo reizi dodas uz Vīni. To ko mēs ieraudzījām, man liekas nebij gaidījis neviens no mums. Štrāse pēc štrāses virzienu virzienos. Palūdzam izlaist tuvākajā benzīntankā, kas ved uz mūsu nākamo pieturpunktu- Linzu. Mūsu dēļ viņš brauc pretējā virzienā meklējot to sasodīto kolonku, kuras nav līdz.. Es saprotu, ka esam autobānī. Enrike sagruzās redzot, ka brauc kilometru pēc kilometra pretējā virzienā, bez iespējām apstāties vai apgriezties. Es biju dzirdējusi pamācību pamācības par autobāņiem, bet nekad viņās neklausījos, tāpēc sajutu nāvīgas bailes no sienām ceļa malās. Pēc kāda laika tomēr ieraugam benzīntanku un arī Enrike atmaigst, bet mēs savukārt uz pāris minūtēm uzelpojam, ka esam tuvāk Linzai kā iecerēts un arī civilizācija kaut kāda. Taču pēc brīža pirmā uzelpa noplok, jo sākam apsvērt radušos situāciju.Zinu, ka uz autobāņiem stopēt nevar, fūrinieki mūs ignorē, visi kaut ko skrien un grābj un nevienam nav daļas gar mums. Nesaprotam ko vispār darīt un kā tikt prom. Pirmo reizi brauciena laikā man sašļūk dūša papēžos un mēs manāmi ieskābstam. Sāku apsvērt nāves iespējas Austrijā autobānī, avīžu virsrakstos "Divas tūristes no Latvijas mirst bada nāvē uz autobāņa", "Latvijas vēstniecība sūta helikopteri uz Austriju pakaļ noklīdušām pilsonēm" utt.

Līga mani mierina, ka viss būs labi un nevieni stopētāju skeletiņi vēl nav atrasti ceļmalās. Benzīntanka pārdevēji mums izstāsta, kur var stopēt un kur nevar, kā arī atļauj celt telti benzīntankā, jo ir jau pavisam satumsis. Ceļabiedre diezgan ātri iemieg, bet es vēl sēžu uz ietves ar pleijeri un aliņu un skumji noskatos kā norit benzīntanka dzīve. Tur ir nemitīga rosība 24 h diennaktī. Par brīnumu pat kaut kā izdodas aizmigt.

Nākošajā rītā aizeju uz wc un par 50 centiem sasperos gan auksto ūdeni, ko paņemt līdz pa ceļam, lai neizžūstam saulē, gan karsto -roltoniem un kafijai, un pati esmu gaužām lepna, ka par tik mazu summu esmu pagatavojusi normālas brokastis. Uz ko Līga man atbild: "pfff Valainis būtu to visu dabūjis pa velti un vēl nopelnījis", bet nu es vēl  tikai mācos izdzīvot into the wild. Sāku lepoties ar sevi kartes iepazīšanas un izdzīvošanas ziņā. Īpaši tāpēc, ka karti visār nekad neesmu jēgusi un vienmēr ļāvusi, lai citi visu izdomā, izlemj un izdara ceļojumos, taču šoreiz es gribēju uzņemties mātišķo lomu un nogādāt Līgu veselu un laimīgu Amsterdamā. Tāpēc bij mazliet kauns, ka vakar tā padevos, taču kā rādīja tālākā pieredze- tapēc jau ceļot divatā ir vieglāk, kad vienam uznāk emo- otrs sapurina un dod zaļo gaismu.

Nemaz ilgi nestopējam, kad mūs paņem mašīna. Aizved uz nākamo pilsētu un es lēnām sāku "iebraukt" kā jāstopē autobāņos un pat pazūd vēlme tikt no viņa prom.

No kļūdām mācās.

1) Jāstāv uz mazajām ieliņām, kur vēl nav pats bānis, un kur ir kāda drošības saliņa vai pārtrauktā līnija un vieta, kur mašīnai apstāties. Vai arī pie benzīntanku vai parkingu izejām
2) Vienmēr turēties benzīntanku tuvumā- tur ir padoms , pārtika un ūdens. Var gadīties iesprūst kaut kur nekurienes vidū, tāpēc ūdenim jābūt līdz ar kaudzi
3) Var jau diedelēt tajos benzīntankos un kempingos pie fūrēm un mašīnām, tb skaties uz numuriem valsti kuru tev vajag un prasi vai nevar aizvest, bet es kā vidējais lepnais latvietis- izstiepts īkšķītis tomēr vairāk ir piedāvājums nevis prasība
4) Fūres jāstopē no rītiem un jābrauc ar viņām pa dienu- nekādas naksnošanas fūrēs. No rītiem (nu ap kādiem 6iem) arī vislabāk ņem un nav vēl tik karsts
5) Primitīvas frāzes vajag pirms tam pārtulkot un vazāt līdzā, tb katras valsts valodā, kuru šķērso. Piemēram: uz kurieni jūs braucat? Mums vajag tikt tur un tur. Vai varat parādīt kartē savu galamērķi utt Bij gadījumi, kad atliek tikai mēmā šova valoda.
6) Neielaisties nekādās pikantās sarunās- uz visādiem ļa ļa ļa tri rubļa, mana taktika bija- man baigā love jau ir, drīz precēšos utt. Daži šoferi stopētajas uzskata par sarkano lukturu dāmām
7) Jo tālāk no Latvijas- jo labāk stopējas.
8) No visiem vedējiem 95 % ir vīrieši. Ja paņēma sieviete, tad bij tāds wooow, bet nu jā ar to ir jārēķinās,
9) Par diētu aizmirsti- lielākā daļa šoferu visu laiku mēģina kaut ko iebarot- viņu acīs stopētājs ir izbadējies trūcīgs tautietis
10) Vieglajām mašīnām labāk ir rādīt zīmi ar tuvāko lielo pilsētu (cilvēki nav ieinteresēti vadāt tevi visu cauru dienu, bet kādu gabaliņu pavest, kāpēc gan ne) un otrā pusē rakstīt nākamo valsti ko rādīt fūrēm. Un tad tik grozi uz riņķi atkarībā, kas brauc.
11) Vispār lielākā daļa grib diktam runāties un jau beigās kā dzejolīti skaitīju kā mani sauc ,no kurienes uz kurieni braucu utt. Bij reāli rēcīgi šoferi, bet ir momenti, kad negribas runāt un atbildēt. Maskējies, ka guli. PS: ja braucat divatā, vajag sarunāt, kad kurš guļ, tb abi nedrīkst gulēt. Vienam ir jāčeko uz kurieni šoferis ved.

Emo.

http://www.youtube.com/watch?v=wnElDo8_cwo /

Labi. Nepieminot faktu, ka pus dienu stopējam uz Linzu nepareizā virzienā, tomēr galu galā tiekam gan tur, gan arī mūs ieved pilsētā nost no autobāņa. Sākumā it kā priecājos, bet reizē mazliet bail. Autobānis ir sava norobežota pasaule ar savu steigu un sistēmu- ja tu tai pieskaņojies, esi daļa no highway dzīves.

Ar apdegušiem pleciem stopējam tālāk uz Passau. Iesprūdām. Pat īsti nezinam vai stopējam uz pareizo pusi, saule vienkārši nežēlīga, somas smagas. Vairākas stundas jūtamies kā cīsiņi uz pannas, knapi turoties kājās. Nolienam ēnā uz sviestmaizi un domājam rīcības plānu. Šoreiz cerības sāk zaudēt Līga. Sākam apsvērt citas iespējas, jo šitas vāveres skrējiens ritenī sāk apnikt. Neko no pasaules neredzam, tikai īkšķis, mašīna, īkšķis, mašīna... Liekas, ka tā ir jau vismaz nedēļu, bet reāli tikai otrā diena.

Mūsu mērķis- vēlākais 3dien nokļūt Amsterdamā, neļauj atslābt ne brīdi. Maize sprūst rīklē zaudējot cerības, un nav arī ne mazākās nojausmas kā nokļūt mājās. Knapi valdot asaras, nolemju, ka nedrīkst padoties. Citi ir iesprūduši stopējot vienā vietā pat uz vairākām dienām, a mēs te nīdam. Mums vēl ir laiks, vēl ir nauda un paika. Sapurinu Līgu un nolemjam mainīt stopēšanas vietu. Gabaliņu tālāk ieraugam zem tilta ieeju uz autobāni un virziena norādi Passau. Turpat pie paša autobāņa un luksafora sēžu uz ietves ar galvu klēpī un un virs galvas turu savu zīmīti. Nav spēka ne nostāvēt, ne nosēdēt. Atkal laiks iet un neviens mūs neņem. Vieta ar nomalē, ne kur īsti celt telti, diezgan bailīgi. Domās sāku runāt ar Dievu (!!!), ka man pašai vairs nav variantu ko darīt, lai mums palīdz kādi augstāki spēki. Apstājās mašīna un aizved mūs pārdesmit kilometrus, esam uz bāņa labā stopēšanas vietā un vismaz skaidri zinam, ka pareizā virzienā. Izkāpu no mašīnas un no prieka apraudājos. Nu jau šis mašīnu pilnais monstrs man liekas kā mājas. Tomēr pēc 2 h atkal dūša papēžos, debesis apmācās, un uz apdedzinātajiem pleciem bezmaz sāku just pirmās lietus lāses. Prasu Līgai: kur mūsu Dievs palika? Nomirgo gaismas, nobremzē fūre. Skaidrs, ka fūrei ir tāls galamērķis, tapēc prasu, kur šams tālāk brauc, ar domu moš sarunāt, vēl kādu gabaliņu. Smaidīgs turks man atbild: Nīderlande. Amsterdama! PS: angliski viņš ne bum bum, saprotamies ar zīmju valodu. Man liekas, es gandrīz iekliedzos. Prasu vai var mūs aizvest uz Holandi, turks rēc par mani, ka nespēju noticēt viņa galamērķim, sit saujā un saka, ka aizvedīs mūs līdz galam. Sēžu uz gultiņas, skatos kā gāž lietus un no laimes knapi valdu asaras.

Laža tā, ka fūres var braukt noteiktu stundu skaitu, un ir jāguļ 9 h, kā arī ik pēc 4,5 h ir pauze.

http://www.youtube.com/watch?v=Ehzmr79ZCoE&feature=fvst

Pēc pāris stundām fūre noparkojas un mēs kopistiski gatavojam vakariņās kaut kādu supergardu turku lečo. Tb mēs mizojam, maisam utt Savu mūžu nebiju ēdusi tik gardas olīves. Tālāk man ir melnrakstā sīki smalki aprakstīts nakts murgs, bet pat negribas izplsūst vairs sīkumos. Tik vien varu ieteikt, ka no turkiem vajag turēties pa gabalu, un nebaidīties lamāties, pat ja viņi neko nesaprot. No bailēm bik paklabināju zobus, bet viss beidzās veiksmīgi. No rīta dabūnam atkal brokastis turku stilā un turks tikpat laimīgs, smaidīgs un draudzīgs kā bija. Lab mēs mierinam sevi ar domu, ka moš ko pārpratām, un man nav žēl zolīdi izlamāt nakts vidū turku no panckām.

Dēļ lieliem sastrēgumiem mēs netiekam līdz Amsterdamai, taču Dima izrādās dzīvo citā pilsētā, kas nākamajā turka pauzes punktā izrādās ir tikai kādus 100 km no mums., Turks piedāvā mums pārlaist vēl vienu nakti un no rīta nogādāt mūs Amsterdamā. Jā, noteikti! Paķeram mantas un trinam ko kājas nes. Knapi 5 min stāvam, kad jauns čalītis nogādā mūs līdz Arnheim un tur jau ir sarunāts, ka mums atbrauks pakaļ.

Riteņvalsts.

Gaidam mūsu savācējus un no laimes skrienam pa riņķi. Elpojam Holandes gaisu un apbrīnojam riteņu stāvvietas. Riteņi riteņi riteņi. Visās malās, skaties kur gribi. Un viss tik skaisti un cilvēki laipni. Vēl dienu iepriekš es sēdēju apmēram 1000 km  tālāk un valdīju asaras, bez nekādām cerībām tikt līdz mērķim un nu jau 1dienas vakarā esam klāt. Rupji rēķinot ,esam nobraukušas kādus apmēram 3000 km.

Holandē ir ļoti skaisti, viss sakopts, krutas mājas, stilīgi vāģi. Smēlos dažādas idejas kā izrotāt ričuku. Viņiem tur tādi kruti riteņi ar tačku priekšā, saliek tur bērneļus un tad braukā apkārt.

Sveši cilvēki uz ielas sveicinās un nāk vienkārši aprunāties. Rodas iespaids, ka vietējie ir kaut kādi laimes luteklīši. Kruti veiči, cenas zemākas kā mums. Nu ir, protams, atsevišķas lietas daudz dārgākas, bet principā var iepirkties pa tādu pašu piķi kā mums, tikai kādas algas ir tur un kādas ir te..

Bungalo. 

http://www.youtube.com/watch?v=lP1rfUk5KHQ

Puikas dzīvo 4atā mazā mājiņā, taču visa dzīve norit pārsvarā "trīs kokos". Tb tur nav nekā cita ko darīt kā skatīties uz kokiem apkārt un spēlēt pleisi. Viens no viņiem iesaka braukt uz āra baseinu, parka vidū norobežota teritorija, milzīgi baseini un visi čilo kā pie jūras. Man tika maza trauma ar ūdens pārrīšanos pēc manis iemešanas ūdenī, tapēc tam klāt vairs negāju, bet čiloju saulītē un plīsu no skaudības, klausoties kā viņiem klājas Holandē. Vakarā Kaža aizveda mūs ekskursijā pa vietējo rajonu. Sēdējām parciņā un skatījāmies kā sīči močī futbolu. Sāk vākties vietējie un pēc futbola sākas ballīte. Nāca ar mums iepazīties, nu tie vārdi tas ir kaut kas! Es viņus visus vietējos sauktu par e? Nespēju atcerēties nevienu vārdu un izklausās tiešām pēc kaut kādiem e? Diemžēl nav mums zāles, ko viņi kā izrādās meklē, bet ir jau pierasts, ka visi, pieminot Holandi, vai atrodotie tur- runā par zāli. Nav jau nekāds noslēpums ar ko ir slavena šī zeme.

Nodzīvojām tur 3 dienas, visu ko redzējām, tusējām, lustējām, smējām un klausījāmies kā Dima krāc. Sīkumos neaprakstīšu, bet paldies puikām par jauki pavadīto laiku. To visu nevar uzrakstīt un no malas citiem arī nesaprast, kāda sajūta pēc ikdienas rutīnas ir pasēdēt ar Līgonu, Dimonu un Kažonu kaut kur citā pasaules malā...

Ceturtdienas rītā dodamies iepirkt cīsiņus bundžās un citu tāda veida ilgnoturīgu un "veselīgu" pārtiku, un meklējam štrāsi, kur sākt stopēt. Gribas, lai Dima ar Kažu ātrak iet prom, jo kamols jau ir sakāpis kaklā un zinu, ka pie garākām atvadām aizies pinkšķis un galīgi negribas tā izgāzties. Tā negribējās atstāt tos abus čuvaciņus Holandē, taču nav jau variantu. Kolīdz abi pazūd aiz apvāršņa, ar Līgu neuzkrītoši viena pēc otras slaukam acis. Lai laime pilnīga, mašīnā kurā iekāpjam, sāk skanēt:

http://www.youtube.com/watch?v=cKlxLJPYNXY&feature=related

Atbildu uz šofera jautājumiem un ceru, ka neaizlūzīs balss.

Atstāju Kažam savu Remarku, ceru, ka tas uz atgriešanos.

Nekur nav tik slikti kā mājās.

Uz Vācijas robežas mūs paņem fūre uz Hannover. Tur mums plānots nomitināties uz nakti, jo esam pārcepusās atkal saulē, nav spēka, un nav vēlmes runāties ar šoferiem. Gribas tikai uzcelt telti un ar vinčiku vēl pakavēties domās Holandē. Mūs paņem PL fūre. Kārtējais variants, ka šoferis nezin ne grama citas valodas kā tikai poļu, bet ieslēdzot krievu valodas frekvenci (tb klausies poļu valodu tā it kā domātu, ka tā ir krievu, kaut ko pat var saprast) Vadītājs pa rāciju mēģina sameklēt kādu citu fūri, kas mūs aizvestu tālāk. Viņa kolēģis viens zin krievu valodu un man pa rāciju tiek pārtulkots, ka mums jāuzgaida, kad fūre apstāsies, lai atbrauc nākošā mašina, kur ir sarunāts mūs pārsēdināt un vest tālāk.Nākamais vadītājs pat mūsu zīmju valodu nesaprot. Diezgan liels nogurums un apnicis mocīties ar tām zīmēm, pabraucam kādus 100 km un lecam ārā. Ir silts vakars, mums ir drošība, kempings vietējais kaut kāds, galdiņs, un skatoties zvaigznēs, vakariņojam un dzeram savu rupja nosaukuma vīnu.

http://www.youtube.com/watch?v=Kt8cNT3Ehlc

Dienas prieks ir nostopēt fūri ar baltkrievu šoferi. Diemžēl viņš mūs tālu vest nesola, jo baidās no policijas- drīkst vest tikai vienu pasažieri pēc noteikumiem, tacu tā kā mēs normāli sākām sist klaču- aizveda kādus 100 km uz priekšhu. Vienkārši kopija šitam čalītim http://celebritiesmix.net/img/who-is-the-new-james-bond-actor.jpg "Kurva, ukrajeņic, kuda, kurva, zaļez, nahuj, mņe dvadseķ dva tona margarina, kurva" tas kurva laikam viņiem tāds vietējais "bļaģ". Bet čalis ritīg rēcīgs un sakarīgs, izrunājām visu dzīvi, braukšot uz Rīgu vest mani uz kafejnīcu. Nu ko līdzīgu saka lielākā daļa šoferu, tapēc ir jau pierasts un man tur bij jau sistēma kā reaģēt uz šāda tipa jokiem, jo viņi ir ritīgi amziermaņi.

Nākošajā dienā tiekam Polijā. Ir jau tumšs, kad mūs paņem mašīna ar diviem recidīviska skata jauniešiem, lai vestu uz pilsētu, kas nav mūsu plānā, bet pēc viņu stāstītā, esot labāk caur turieni nevis Waršavu. Pabraucam kādu brīdi un lūdzam lai mūs benzinkā izmet ārā, jo es nespēju izturēt to stresu. Gan jau, ka čaļi bij feini, likās beigās pat tiešām jauki, bet es negribēju riskēt ar diviem tetovētiem keksiem pa tumsu kaut kur braukt, jo īpaši, ka ieslēdzot savu krievu valodas frekvenci, saprotu, ka viņi pa telefonu vislaik stāsta saviem draugiem, ka ved mūs. Benzīntankā ir gaišs un mierīgs, un mūs sagaida draudzīgs šunelis.

Jāsāk baidīties?

Uzceļam telti, kaut ko pļāpājam, un pēc brīža šausmas dvesošs skats- vispirms suņa ēna pie telts (labi, ka pirms tam satikām to suni, vēl nobītos, ka vilks kaut kāds) un pēc tam cilvēka ēna lodā gar telti uz riņki. Protams, ka mana iztēle vēl redz cirvja ēnu utt. Šausmenes mazāk jāskatās. Gan jau, ka bij kāds fūres vadītajs. Lēnām aust saule, graužu riekstus un rakstu. Kāpēc neguļu? Ir tik auksti, ka nav iespējams iemigt. 7 h tā, ka zobs uz zoba neturās. Vēl bonusā mums zem telts ir tik daudz akmeņu, ka mans ķermenis ir kā zemenēm pārlieta vaniļas mērce- izklājies pa pauguriem.

No rīta ceļamies piecos, (cik nu ceļamies, ja vispār nav gulēts) satiekam atkal vietējo ovčarku, pacienājam ar cepumu, un nu mēs jau trijatā stopējam. Stāvu uz štrāses, zobi klab, fūres braucot garām saceļ lielu vēju, tā teikt: ja jau tad jau. Atkal bik bezcerība un nolemju ar saviem ledusaukstajiem pirkstiem, satuntulēt pēdējos divus cīsiņus maizē, tjip hotdogs. Protams, kā izņemu maizi no somas, apstājas fūre. Kas gan ir tukšs vēders salīzinot ar  7 h Ice Age 4! Kūstu no laimes, šoferīts ar rēcīgs, pāris stundas braucām un pļapājām krieviski.  Ieraugam, ka mums pa priekšu brauc fūre ar LV numuru- šoferis viņu, sakontaktē pa rāciju, un prasa vai negrib divas dāmas no roģinas nogādāt mājās. Otra fūre piekrīt un mēs laimīgi atkal tiekam pārsēdinātas un nu jau ar skaidru galamērķi- mājas.

Rezumē:

1) Ceļošana ir labākās zāles pret garlaicību, rutīnu, emo utt Esot prom no mājām tu aizmirsti pilnīgi visu- ir tikai tu un daba. Into the wild

2) Vajag ceļot ar mērķi, sākotnējā doma bij kaut kur vienkārši klīst apkārt, kur acis rāda. Tā tomēr nevar. Vajag kaut kādu gaismas pili, kuru vēlies sasniegt un, kas tur pie dzīvības. Vēlams lai ceļamērķis ir siltumā un ar dušu.

3) Nekad nepadoties. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka no visa ir izeja. Ja netici vairs saviem spēkiem, paļaujies uz augstākiem. Man tiešām liekas, ka mūs pavadīja kāds sargenģelītis, jo pašai liekas neticami, cik viss noritēja labi.

4) Vienas no labākajām 10 dienām pa šiem 24iem gadiem

5) Nekad nedomā, ka ir kaut kas par traku priekš tevis. Kas neriskē- nedzer šampanieti

                                                                         /sleep well. wladimir/

PS: īpašs veltījums Kažam:

http://www.youtube.com/watch?v=zoKC-zA102A&feature=related

uz rakstu sarakstu

uz ziņu sarakstu