22

22

Raksts nav pabeigts*

http://www.youtube.com/watch?v=KDKva-s_khY

Par stopētāju nepiedzimst- par tādu kļūst. Arī mani ir skāris šis tikumu netikums un šosezon iemēģināju spēkus Slovēnijas sasniegšanā, neskatoties uz intuīciju, kas mani raustīja dēļ Polijas plūdiem tieši mūsu brauciena laikā, gan arī par šādu braucienu kopā ar puisi, kas tomēr mazliet samazina stopēšanas tempu, jo iepriekš pārsvarā stopēju kopā ar meitenēm. (Atskaitot vienu reizi ar savu tagadējo dzīvokļa biedru un mūs it neviens negribēja pavest ne metru.) Kā arī mazliet uztraukums kā mans ceļabiedrs Endo izturēs mani. Zinu, ka kritiskās situācijās es neesmu nekāda debesu dāvana. Tomēr metu raizes pie malas un riskēju.

Stāvot Bauskas šosejas malā, joprojām nepamet sajūta, ka mūs neviens neņems un viss šis balagāns beigsies ar andrejsalu, taču jau pēc 30 min mūs paņem mašīna, kura dodas uz Varšavu. Neticu savām acīm, bet vairs atpakaļceļa nav un uz nakti esam jau šķēršojuši Lietuvu un krietnu gabalu Polijas. Viss pa smuko- silta nakts, rīta kafija blakus benzīntankā, tīras drēbes, esam cerību pilni un lēnu garu kuļamies uz Varšavu, mēģinot tikt tai cauri. Te nu mēs arī sākam meklēt pirmos piedzīvojumus, tb, izkāpjot no kārtējās mašīnas prasu Endo, lai iedod man panest telti, pretī saņemot tukšas rokas vēzienu ar imagināro nešļavu. Telts ir palikusi mašīnā. Šajābrīdī mēs sākam mūsu nerakstīto likumu- jo kritiskāka situācija, jo vairāk smejamies. Nu vismaz man uznāca tīri normāla smieklu lēkme, bet domājot loģiski, bez telts nekur tālu netiksim un devāmies uz tuvāko veikalu tās meklējumos. Kaut kas līdzīgs 3 x Maximai, bet vienīgātelts, kas tur ir atrodama maksā lielu naudu un pēc izmēriem derīga kādiem 3 endo un pāris kampy.

http://www.youtube.com/watch?v=m8R_wzaOFDw&feature=related

Paņēmam vietējo warku un jau pie kasēm mani nepamet sajūta, ka apsargs uz manis ir uzmetis aci, bet tādu nikno. Tā arīir, jo kā mēģinam doties tālāk, viņs pienāk pie mums un poļu valodā, kas mums izklausījās pēc ješče mešče bīda mūs uz kaut kādu karceri. Ne angliski, ne krieviski, protams, nesaprot ne vārda- to es visu laiku apbrīnoju poļos, ka lielākā daļa nesaprot un nemāk pat primitīvas frāzes citās valodās. Es pat mazliet saprotu, ko viņi runā, jo poļu un krievu valodas ir diezgan līdzīgas.

http://www.youtube.com/watch?v=_1yVPKFhAJk&feature=player_embedded

Karcerī man sametas aukstas kājas, ko var zināt ko tie poļi vēlas ar mums izdarīt, bet cik beigās sapratu, viņam vienkārši nepatika mūsu milzu somas, ko es arī ne mirkli nepārmetu, bet, manuprāt, pieklājās sameklēt veikalā kādu, kurš runā angliski vai krieviski, nevis savā še še še tik purpināt, biedēt un līst mūsu somās. Vismaz pārbīli noņem mans nākamais gājiens depo veidīgā veikalā (šoreiz bez somām) un ar pārdevēju, kurš runāja krieviski (viņš domāja, ka runā krieviski, es gan nezinu kas tā bija pa valodu, bet kaut kā mēs sapratāmies) veiksmīgi izstaigājām visus stāvus atrodot man lētu un kompaktu telti.

http://www.youtube.com/watch?v=McRgkE_vgjU

Bez liekām ceremonijām tiekam uz Katovici, pašausminamies par pāris peļķēm un mazliet aplūdušām mājelēm vietām, bet laiks rādās jauks, vienīgi Katovicēmums trāpās nelāga stopēšanas un arīdzan guļvieta, tapēc ar warku roķelēs, izlemjam visu nakti vienkārši brist pa tumsu tālāk uz netālu esošo Tychy. Necerēti paveicas un piķa melnā tumsā mūs sagaida mašīna un pats šoferis ar anormālu amerikāņu akcentu piedāvā mūs aizvest. Saņemam laimīga ceļa vēlējumu ar uzrunu "young folks" (tik mīlīgi tad likās) un laimīgi esam uz autobāņa drošībā un netālu no benzīntanka ceļam telti. Saldi iemiegam, bet jau pēc stundas esmu augšā, jo jūtu, ka Endo ir pamodies un man ir pavisam nelāgas priekšnojautas, ka kaut kas nav labi. Vispirms sadzirdu kā gāž lietus un pēc tam sāku just situāciju uz savas miesas. Lakats uz kā gulēju ir pilnībā slapš, mana galva ir peļķē, guļammais ir izgriežams un drēbes ir tik slapjas kāno veļasmašīnas izņemtas tikko, tas pats arīar visā mpārējām mantām. Ntupstos sēdus, klabinu zobus un pilnībā nesaprotu ko tagad darīt. Nav kur iet, sēžam peļķē, ir tik auksti, ka aukstāk nav iespējams un lietus gāž kāar spaiņiem. Endo nobubina, ka viņa māša šajā situācijā būtu aizgājusi ar sirdi un pēc pāris maniem fantastiskajiem jociņiem "ar ko viņa aizgāja, ar kādu kopā? nē viņa aizgāja ar sirdi." Mēs sēžam savā titānikā un rēcam. Tas mūs glāba visāš kritiskajās situācijās- savāizmisumā smieties par pilnīgi nesmieklīgiem jokiem līdz krampjiem. Nekādas dižās izvēles jau nav, savācam savas pilošās mantas un ejam uz benzīntanku pēc silta dzēriena un cerībā pažāvēt drēbes, tajā brīdīarīsapratu vienu nolādētu dzīves patiesību: tu vari kaut raudāt, kaut nīdēt vai izskatīties cik nožēlojams cik vien ir iespējams, svešiem cilvēkiem par tevi būš nospļauties. Protams, ne pilnīgi visiem, bet 99 % gan. PA VISU Lietu piloši un izmirkuši ejam pa štrāsi un visi laimīgi pabrauc mums garām savās siltajās mašīnās.Fūre beidzot mūs paved kādu gabaliņu un jūtos lepna, ka tieku vienāno plūdu karstākajiem punktiem- BIEELsko bala, kur policija regulēsatiksmi uz apvedceļa, kas liedza novērot, kas tur īsti un cik traki notiek. Mans personīgais rezumē: tas ko minēja arī paši poļi, plūdi ir bizness, jo ES dod lielu naudu plūdu seku likvidēšanai. Mēs izbraucām Poliju šurpu turpu un nekātāda tur nebija. Vietām milzu peļķes un upes platākas kāparasti, laikā kad mani mājinieki bŗīdināja atpakaļceļā nešķēršot varšavu, jo tur arī viss aplūdis- mēs viņu izbraucām krustu šķērsu, un nekātāa tur nebija. Jā, iespējams bija kādas teritorijas arītiešām smagi aplūdušas, bet man visi pasniedza, ka poļi bezmaz peld gumijas laivās, bet īstenībā visi dzīvojas kāparasti.

Šķērsojot Piolijs robežu, mūs salstošus un slapjus paņem divi poļu puikas (vienā es uzreiz iemīlējos) un izved cauri mūs visai čehijai un gandrīz arīAustrijai. Vismaz atkal ticu, ka sasniegsim Mariboru pirms nakts un nebūs jāguļ slapjajā guļammaisā un teltī. 100 km palikuši līdz siltumam un manai Ievai. Laimīgi stopējam, gāž lietus un vienīgā sieviete, kas pa visu ceļu mūs veda, aizved mūs kādus desmitus km uz priekšu, kur atkal iestājas čujamo, jo neviens negrib mūs ņemt ilgi un man jau ir sačervelējušies pirkstu gali. Kā teica tai brīdī endo: mamma teica, ja uz pirkstiem parādās smadzenes, ir jākāpj ārā no vannas.

Pēc kāda laika priecīgi skatos kā stājās mašīna, līdz pamanam viņā mirgojošu priekšmetu. Tēlojam dabas pētniekus, bet ir par vēlu. Izkāpj divi draudīgi menti, pasaka mums, ka esam traki, iesviež mūsu mantas bagāžniekā un liek iekāpt mašīnā. Atceros, ka kāpjot iekšā nodomāju, nez moš galvas ar mums pieturēs kāfilmās, kad šamie sēdina noziedzniekus mašīnās. Šamie savāc mūsu pases, iztaujā kā un kur esam braukuši un man pilnīgi uz augšu kāpj šņuk, jo cik zinu, par stopēšanu uz autobāņa pienākas krietna soda nauda un es pat nezinu, kur viņi mūs ved. Endo mēģina tēlot nevainīgu puisīti, bet neizskatās, ka abi kopi būtu kaut mazliuet atmaiguši. Tiekam pievesti pie Slovēnijas robežas, saņēmuši rājienu, ka nedrīkst stopēt uz bāņa, un viens no viņiem mums saka: ejiet, bājī! Palūdzu mūsu pases un pārsteigti virzamies prom, kad atkal saņemam rājienu, ka ne jau pa bāni varam turpināt ceļu, bet mums jākāpj lejā uz kaut kādu tur vietējo pilsētiņu. Laimīgi steberējam un uz atlikušajiem 18 km līdz Mariborai, paņemam a-busu. Nav daudz tādu brīžu, kad esi no sirds laimīgs, bet Mariborā gaidot ievu, neskatoties uz aukstumu un slapjajām drēbēm, varēju kaut valsi griezt.

http://www.youtube.com/watch?v=TvC6VS4Np4U

Iespaids par Mariboru ir gana labs, tāda kā liela Vecrīga ieskauta kalnos, cilvēki laipni un draudzīgi, cenas pieņemamas (izņemot swarovski ķiršus vietējā tirģelī) laiks, neskatoties uz līšanu ik pa laikam, tik un tā samērā silts un patīkams. Cenšamies iemācīties slovēņu valodu: ziziki, kurac, hwala utt (labāk netulkošu),atzīšo- mazliet izbaudam to, ka policisti neiebilst pret taras tukšošanu ielās. Tas man likās vispozitīvākais punkts ārpus Latvijas: tur, kur ir atļauts lietot alkoholu uz ielām, pilnīgi neviens to nedara. Latvijā visi slēpjas pa stūriem, pat sava veida atrakcija attiecīgo jauniešu vidū- cik ilgi izturēsi un menti tev neuzliks sodu vai neizrakstīs protokolu. Nakts bodes un mentu ieņēmumi kā arī alkoholisms plaukst un zeļ, kas ir pilnīgi pretstatā ar visu to likumu mērķi- ierobežot alkohola patēriņu Latvijā un tādējādi glābt mūs no zaļā pūķa. Laikam te pierādās visas parunas par to, ka aizliegums gandrīz vienmēr izsauc pretreakciju un tā noliegumu. Otrais Slovēnijas lielākais pārsteigums: vietējais čebureks "bureks" (eļā cepts plācenis ar kazas sieru) Sākumā manī radīja visai neomulīgu garšas kārpiņu krampju lēkmi, bet vēlāk iemīlējos viņā un no burek no party.

Biedre strādā vietējajā Andrejsalā "Pekarna", bet ja godīgi, man savējā vietējā a-sala tomēr patīk labāk. Viņiem ir tāds vairāk iekšpagalms, mums ir ūdens un saulriets Daugavā un mols... Taču par dabu runājot, Maribora atkal iekabina ar saviem pauguriem, kas latvieša acīm šķiet kā pamatīgu izmēru kalni.

Vietējie cilvēki? Pārsvarā depresīvi, dīvaini, vai izskatās pēc kāda no Latvijas paziņām :D Manuprāt, ievai ir visas iespējas parādīt Mariborai kā ir jādzīvo, ko nešaubos, viņa arī jau tur dara.

Neizplūdīšu garos stāstos par to, ko tur darījām. Lai mūsu vietā runā bildes ar smaidošiem tūristiem, kuriem rokā ir saldējums. (cc)

http://www.youtube.com/watch?v=qJGxa8tNmz8

 Atceļā izmantojam savu veco labo metodi "pas dies ilgāk kā 30 min pasēdēt vienā punktā" un ar visām savām pasaulīgajām mantām dabūnam līst pa ceļu malām, neatļautiem gājēju ceļiem, pat līst pāri žogam. Vismaz ir silts, saulīte spīd un drēes mums ir sausas. Tiekam līdz Vīnei, atrodam (pēc vairākiem neveiksmīgiem rinķiem) kaut cik sakarīgu vietu stopēšanai (uz autobāņa, protams) un pusbezcerīgi stiepjam savus mazos īkšķīšus..

http://www.youtube.com/watch?v=jrU0NwA5wFE

 Neviens mūs neņem, tikai vietējā policija šķiet ir iekļavusi mūs vakara programmā, tvarstīja un gaiņāja līdz riebumam. Nodzina mūs visneizdevīgākajā stopēšanas vietā. Jau jūtot pirmās lietus lāses, pa krēslu lienam atkal uz autobāņa un metamies pirmajos krūmos. (Nē, celt telti!)

Esmu tik nogurusi, ka acis jau līp ciet un pirms iemigšanas tik dzirdu jau lietu ārpusē, bet pie sevis nodomāju "dievs nav tik ļauns, tikai ne atkal.." Agha jau pēc pāris stundām ātrais padjoms, jo ir auksts, lietus un bail no peļķes teltī. Pastāvam kādu brīdi tai pašā nelaimīgajā spotā, un saprotam, ka no Vīnes ārā tik viegli netiksim. Meklējam tuvāko autoostu. Tas nekas, ka vienu un to pašu apli apgājām vairākas reizes, bet veiksmīgi atrodam iespēju izkļūt. Autobus uz Bratislavu par, ja atmiņa mani neviļ, 6 vai 10 eiro. Vismaz kādu pusotru stundu man atkal ir daudz maz silti un ceru, ka braucot aizvien tālāk, laiks tikai uzlabosies un lietus mitēsies. Agha,tuvojoties Bratislavai, sāk gāzt kā ar spaiņiem. Atkal milzu gabalu stampajamies ar savām tuklajām kājelītēm, līdz mūs paņem mašīnā jauns čalis, kas arī agrāk stopējis, mēģinu kaut ko runāt, pastāstu kā esam mocījušies un viņš liek man gulēt, kamēr esam mašīnā un sausumā. Knābāju kā negudra, līdz tiekam uz ceļa, kas ved uz Brno, un atkal vietējā policija mums piedraudot ar sodu aizdzen nez kur prom.. Pēs vairāku stundu sildīšanās saulītē, mūs aizved kādus 2 km tālāk uz benzīntanku. Sāk atkal gāzt tā, ka ne soli paspert, sēžam benzīntanka kafūzī un dzeram kafiju. Pa tv rāda kaut kādu mūzikas kanālu, citi ietur pusdienas, nevienam ne daļas par mūsu izmisīgo vēlmi tikt mājās. Brīdī, kad Endo aiziet piekārtot savas mantības, sēžu viena ar savu kafiju, drēbes atkal ir slapjas, ārā līst, tik ļoti gribas mājās pa to kasti sāk rādīt šito:

http://www.youtube.com/watch?v=-AWoZmAxKxg&feature=related

un kārtējo reizi paliek bik priecīgāk apzinoties, ka neesmu viena šitai nostūrī, man ar ir parašūts.

http://www.youtube.com/watch?v=w9iBSq0zPiU

uz rakstu sarakstu

uz ziņu sarakstu