kas ir tas uz ko tu pirmais skaties/vērtē, kad satiec kādu pirmo reizi?

Protams, ārējais izskats. Varbūt ne tik ļoti fiziskais, kā apģērbs, apavi. Man (un ne man vienīgajai) ir svarīgi, lai cilvēks būtu kopts. Pēc tā tad arī rodas pimais iespaids. Šaubos vai mūsdienās vēl ir kāds, kurš pirmo vērtē "iekšējo es" vai ko tamlīdzīgu.

Ja man ir personisks kontakts, tad noteikti vērtēju spēju kontaktēties - runu, leksiku utt, bet tā - nedaudz pēc apģērba, ja meitene, tad figūru 'n stuff.

Pats nekad īpaši necenšos vērtēt cilvēkus, ko satieku pirmoreiz. Parasti ir tā, ka kkas pats no sevis vai nu iekrīt acīs, vai nē. Tad pēc šīs vienas lietas, bieži vien kāda nenozīmīga sīkuma, arī veidojas pirmais viedoklis, vērtējums. Tās var būt acis, smaids, matu krāsa, tikpat labi kads apģērba gabals, jebkas.
Cilvēkus, kuriem nekas man acīs neiekrīt es tā arī nemaz neatceros pēc tam, līdz atkal satieku.

Sākumā es diži nevērtēju, iespējams biški stereotipizēju pēc apģērba, arī vairāk mēdzu pievērst uzmanību cilvēka runai un leksikai, un, protams, ja izsprūk, kāds debīls domugrauds.

kas nu kuram ir pirmais, kas tiek vērtēts, bet parasti pirmais, ko pajautāju ir par mūzikas gaumi, jo tā var izspriest daudzko par pašu cikvēku...

nu tālāk protams aiziet paskats un sarunas tēmas, kādas tiek risinātas..neaizmirsīsim ari par vārdu krājumu...

grūti pateikt, kas ir pats pirmais, ko pamanu. atkarīgs no cilvēka. sarunas laikā parasti tiek nopētīts viss, sākot ar ķermeņa uzbūvi un matu griezumu, un beidzot ar runas veidu, smaidu un humora izjūtu. uz tādām lietām kā dibenu vai krūtīm īpaši neskatos, kad kādu satieku pirmo reizi. vienīgais izņēmums varētu būt tādā gadījumā, ja nekas cits atmiņā paliekošs tajā cilvēkā nav nav -_-

es parasti skatos uz to, cik cilvēks par sevi ir pārliecināts, jo man parasti kaut kā negribas kontaktēties ar chīkstošiem un pīkstošiem cilvēkiem. varbūt subjektīvi, bet liekas, ka pārāk liela noņemšanās.
uz apgjērbu, bet tas nebūt nav noteicošais. pats svarīgākais, manuprāt, ir tas, ko viņš/viņa saka un kā to pasniedz. inteligjence. man nepatīk dumji cilvēki.

uzvedību, attieksmi pret apkārtējo, leksiku
reizēm pats pa sevi acīs iekrīt, ja cilvēks ir uzvilcis kko, kas dikti nepiestāv , vai izskatās bezgaumīgi, bet ne jau nu speciāli meklēju "kur piekasīties".

Pirmais vienmēr ir vizuālais - un tad,kad cilvēks atver muti,tad var druscīt noprast,ar ko ir darīšana.Bet dažreiz jau nenonāk līdz sarunai un tad nu ir jāspriež pēc sīkumiem.Pēc apģērba,auskaru daudzuma un matu krāsas ne -tas ne vienmēr nozīmē to,pēc kā izskatās.

Smaids.

tik daudzi ir samācījušies atstāt par sevi satriecošu iespaidu. pilnīgi dažreiz liekas, ka izstrādāta žestikulācija, leksika savā stilā, vēl kāds saistoš drēbes gabals un viss, es esmu viņa varā, bet pēc tam tu saproti, ka nekā tur vairāk arī nebija, diemžēl.

Toties dažreiz nākas aprauties, kad iepazīstu kādu nepārāk pa manai gaumei tērptu, neestētisku smaidu un nerunīgu, jo izrādās, ka tieši viņš ir jauks un patiesi gudrs cilvēks.

un tākā ir šādi divi aspekti, pēc kuriem nekā nevar spriest, esmu iemācījusies katru vērtēt atsevišķi kā baltu lapu.

bez vizuālā un verbāli vizuālā, man noteicošais ir arī šī cilvēka intereses un aizraušanās, jo ja tās vietām sakrīt ar manām, ir par ko parunāt, padiskutēt un pastrīdēties.

neliegšos, jau neliegšos- izskatam ir nozīme.

es parasti uzzinu maksimāli daudz informācijas par satikto cilvēku pirms viņu satieku un tad arī rodas laikam priekštats.

vispār, ļoti bieži es esmu tā, kas cenšas atstāt labu iespaidu un tā, tāpēc ir gluži vienkārši: ir manas uzmanības vērta/ts, vai nav manas uzmanības vērta/ts. pret pilnīgi svešiem cilvēkiem, par kuriem neko neko nezinu, esmu piesardzīga, bet ja ieintresē runas veids, tas, ko pasaka, tad paintresējos vairāk.
protams nostrādā arī vizuālais, bet man ar to nekad nepietiek, vienmēr cenšos uzsākt sarunu, ja jūtu, ka mani tas varētu interesēt. un tad jau redz tālāk kas un kā.
bet ir man arī tādi, par kuriem nav labs priekštats (tados gadijumos esmu diezgan kritiska pret cilvēku),tomer daži no viņiem ar minimālām pūlēm ir spējuši mainīt manu attieksmi.

tā kā mēs dzīvojam relatīvā pasaulē [viss (skaļi teikts, bet ĻOTI lielā mērā patiesi) tiek salīdzināts], man radās jautājums, kas ietver divu veidu pieļāvumus [kuri paši par sevi ietver raksturojošas iezīmes], tādas kā pamatbāzes, pēc kurām varētu kaut ko šajā saistībā skaidrojošu izspriest:

"vai varētu būt tā, ka ir formālais [bija domāts lietišķu, ja tāda ir manas domas un šī vārda saistītā nozīme, - komerciālas, politiskas, mācību/darba iestādēs izpildāmas vai vēl daudzu citu veidu darbības, kur jāparāda sava kompetence - darbību veicējs] PRIEKŠSTATS un ikdienas [kad cilvēks ir pats par sevi, kurš nav vairs savas 'darba vietas' - skola, ģimene, treniņu nodarbības, darba vieta, .. niansētu nozīmju sabiedrisko grupu pārstāvji - darba rīks]?"

un ja tāda veida nodalījumu mēs pieļaujam, tad varētu uzsākt dialogu un salīdzināt, kas vienā un kas otrā būtu tie kritēriji, pēc kuriem tu vēro atšķirības vai tieši līdzības un galu galā centies saprast, ko tev demonstrē tev pretī stāvošais cilvēks 'pirmajā reizē'.

cilvēkiem ir daudz masku. piemēram, esot pats savā sabiedrībā, katrs izturās savādāk, nekā tad, kad ir cilvēku pūlī vai vienkārši draugu sabiedrībā.
tu vari sēdēt savā istabā, urbināt degunu vai izmēgjināt visādas dīvainas sejas izteiksmes spoguļa priekšā un neuztraukties par ētikas normām vai ko citu.cilvēkiem tomēr rūp kā viņi izskatās citu acīs, jo(labi, spriedīšu pēc sevis, kaut gan ir arī daži konkrēti piemēri) katrā kompānijā, es, piemēram, izturos savādāk. be ne tā, ka pilnībā zaudētu savu raksturu un viedokli, vienkārši parādās citas rakstura puses.
un tā man šķiet, ka draugu kompānijā katram ir viena maska, vecāku klātbūtnē mazliet cita, ejot cauri cilvēku pūļiem rīgas centrā, pavisam cita. kā karnevālā.ha.
un jau kādā no iepriekšējām diskusijām pieminēju - cilvēks nav tikai melns, balts, rozā vai zaļš. viņš ir dzeltens, oranžš, melns, balts rozā, zaļš, utt.

i hope you know what i mean. :)

hepatīt - piekrītu par formālo un ikdienas.

pašam sanāk saskarties ar to, ka pirmais iespaids par mani ir nepareizs, ja satiek mani pēc darba vai skolā - tas gan vairāk attiecas uz tiem, kas vispirms apģērbu vērtē.