Vienkārši gribēju savu "neaprkstāmo" garadarbu nopublicēt un saņemt kritiku.

Ar asarām.

Asarām acīs, sirdī un dvēselē,
Atminos Tevi,
Ne tādēļ, ka tīši sāpini mani,
Bet tādēļ, ka sāpīgs Tavs ietais ceļš.

No sāpēm visbargākās ir tās,
Kuras ir, kuras var just,
Bet lai arī cik ļoti gribētu tās turēt savās rokās
Tām savs ceļš.

Pret asarām dvēselē palīdz tik rakstīts vārds,
Kas uz papīra uzlikts tas sirdi un domas brīvas dara,
Tas beidzot jaunu lapu pāršķirt ļauj,
Un jaunām asarām vietu rod.


P.S. Ir mana vārdadiena un es jūtos sasodīti draņķīgi, gan tāpēc, ka vakar iznācu no slimnīcas gan daudzu citu tikpat stulbu iemeslu dēļ.

hei, beidzot forumā atkal kaut kas no tautas kultūras parādās

diemžēl v/d nokavēju, lai sveiktu, bet ja par dzejolīti - vārdi it kā smuki rakstās, lapas arī pie reizes šķir, tā kā viss štokos pa manam :) bet saglabā šito un pēc pāris gadiem (ātrāk ja esi dzimis kritiķis) pats pavērtē un spēsi sev sniegt ļoti labu kritiku