Sajaukšanās #2

Viņš mani pievilka tuvāk sev, retoriski jautājot, vai man tā bus ērti.

Es gulēju cieši piespiedusies ar muguru viņa siltajam vēderam. Mani pārņēma dīvainas, mazliet piemirstas sajūtas. Gulēt blakus. Ļauties. Atļauties. No rīta jau es pamodos ar galvu uz viņa pleca, pieglaudusies pēc iespējas tuvāk.

Viņa pirksti lēnām, mazliet bailīgi glāsta manu plecu. Sajūtas tik nepierasti siltas, drošas. Es aizveru acis un gribas murrāt. Vēderā mazlietiņ kņud, glāsti par maigu, par… mierīgu. It kā man blakus būtu milzīgs tīģeris, kurš savaldītu savu milzu spēku. Kaisli. Es apzinos, ka viņš nelaidīs no sevis to ārā, bet es vienalga guļu un alkstu. Ļaujos ik pieskārienam, glāstam. Brīžiem bail pagriezt galvu, ja nu viņš mani noskūpsta un tad jau visa maģija izjuktu. Bet tajā paša laikā, vēderā viss atdzīvojas no domas vien, ka es varētu viņu noskūpstīt.

Atbalstu galvu uz viņa pleca, noslīdu mazliet zemāk, tajā iedobītē. Lēnām elpoju. Ieelpa, izelpa. Ieelpo viņu, izelpo sevi. Sajaukšanās.
 

uz rakstu sarakstu

uz rakstu sarakstu