Piesprādzēšanās

"Negribu sprādzēties!" bieži man saka sīkie, kurus vizinu. "Vajag." "Te nav policijas." "Ja? Bet es tev lieku piesprādzēties tavas veselības labad." "Negribu. Nekas jau nenotiks." "Kā vēlies."

Tad es parasti mazliet piebremzēju, un, kamēr sīkie mēģina saprast, kāpēc šoreiz mani tik vienkārši ir pierunājuši un kas vispār notiek, pie ātruma zem 10 km/h strauji nobremzēju. Paskaidroju, ka tas bija braucot lēni, un lai paši iedomājas, kas notiktu pie normāla ātruma. Izskaidroju, ka, pat ja viņi paļaujas uz mani, tas vēl negarantē, ka kāds idiots pēkšņi manī nemēģinās ietriekties, vai uz ceļa gadīsies kāda cita neparedzēta situācija (piemēram, dzīvnieks uz ceļa). Pēc tam parasti iebildumu pret sprādzēšanos vairs nav.

Pats sprādzējos jau automātiski, un vienmēr pārbaudu, vai blakussēdētājs ir piesprādzējies. Reizēm pat dubulti pārbaudu, īpaši, ja blakus ir bērni vai meitenes.

uz rakstu sarakstu

uz ziņu sarakstu