Jauniešu stāsti

RSS

Signe un Dēmoni

Gustavs pamodās. Mutē bija jūtama tāda nebūt ne patīkama garša, drīzāk pēcgarša. Tā it kā tur būtu ierāpojis kāds kukainis un turpat atdevis galus. Tā ir bijis jau agrāk. Bet, protams! Alkohols!

Laimes problēma jeb kāpēc debesis ir gaišas /3

Īsti neatceros – tonakt debesis bija apmākušās vai zvaigžņotas. Lielas atšķirības gan laikam nemaz nav, jo Rīgas naktis reizēm ir pat gaišākas par dienām. Ar acīm zvaigznes nemaz nevar saskatīt, var tikai iztēloties, ka kaut kur debesīs mirdz simtiem baltu punktiņu.

Lēni žūstošs sentiments, atgriežoties mājās

Ir svētdienas rīts. Ziema leduspuķu plaukumā (- 10 pēc Celsija). Apciemoju māti un vecās mājās. Viss smaržo pēc pankūkām ar kanēli un āboliem.

Ceturtā vara

Laikraksti šodien mazliet tukši, es lasu starp rindām, svītroju komatus un liekus semikolus. Izķēpāta tinte un dažas drukas kļūdas. Tu esi man mīļš, rakstniek. Man patīk tava koķetā nevīžība. Un prieks - par to, kas vēl palicis.

Sveču veikals /3

Jauns vīrietis stāv aiz letes un vēro savus pircējus. Viņš ir čigāns - godīgāks par tiem, kas viņa tautu dēvē par zagļiem un cilvēkiem bez goda.

Daži vārdi viņai

Nejust smiltis zem kājām. Nejust zemi, kas maigi glāsta pirkstus. Reizē pieskarties un nejust neko. Cik bieži tā dēļ tev durās sirdī dzelkšņi?

Darvas pilieni

Cilvēki šajā dzīves kafejnīcā nāk un aiziet. Galdiņš pie kura sēžu, atrodas pie stikla, ko mēs saucam par logu. Mana pasūtītā vīna glāze stāv neskarta, kaut arī manas lūpas tai kāro pieskarties un acis tīksminās , bet mani attur šie pāris darvas pilieni, kas vīnā mitinās.

Vai pastāv iespēja /8

Vai pastāv iespēja justies tik sasodīti slikti jau piekto reizi vienā rītā pēc kārtas. Iemesls lai pamestu 4 sienas nebija biezā migla, lai gan tā bija vilinoša.

Sniegbaltītes atriebība

Kāds varens mākslinieks naktī debesis iekrāsojis tumši zilas un ielīmējis tajās daudzus sīkus spīdekļus, ko saucam par zvaigznēm.

Ieskaties man acīs un es pateikšu, kas esi. /7

Mūžīgi slapstos apkārt. Vēroju cilvēkus, cik skaisti un reizē atbaidoši tie ir. Grūti noticēt, ka reiz biju viens no viņiem. Ka zināju, ko nozīmē just. Mana ļaunākā ienaidniece saule ir pametusi cilvēkus naktī, kurā meklēju upuri, kas man pastāstītu kāda ir sajūta pirms nāves. Es pastāstītu šim mirstīgajam par to kā ir tad, kad pieder spēks, kas reize ir lāsts un reizē bauda. Man patīk vērot savu upuri, tīksmināties par to, ka spēju viņa ķermeni sasiet neizmantojot virves. Kaut arī mirstīgā augums ir brīvs, vienīgais, ko viņš spēj ir raudāt, rāpot un lūgties.