Laimes problēma jeb kāpēc debesis ir gaišas

Rolands, 27.02.2010., 23:17

Īsti neatceros – tonakt debesis bija apmākušās vai zvaigžņotas. Lielas atšķirības gan laikam nemaz nav, jo Rīgas naktis reizēm ir pat gaišākas par dienām. Ar acīm zvaigznes nemaz nevar saskatīt, var tikai iztēloties, ka kaut kur debesīs mirdz simtiem baltu punktiņu.

Es biju aizgājis no mājām. Ja savā dzīvoklī būtu uzkavējies vēl pusstundu, visticamāk sajuktu prātā. Gana smagi jau bija izturēt svinīgo mielastu un radinieku asarainās sejas, kas noturēja mani sabiedrībā visu laika posmu no pusdienlaika līdz vēlai vakara stundai. Bet nu bēru pasākums bija beidzies, un viņi visi bija prom. Es varēju iet, neraizējoties, ka būšu kādu lieki satraucis vai aizvainojis. Jā, pat tagad mani satrauca pieklājības normu ievērošana. Taču sev dziļi galvā es jutu skaidru vēlēšanos sist, dauzīt, kliegt un spert, kā to manā vietā būtu darījis visprimitīvākais mežonis. Bet es, lepnās civilizācijas pārstāvis, varēju tikai nokārtu degunu klusi aizslēgt dzīvokļa durvis un aiziet ar domu nekad vairs šeit neatgriezties. Kas gan zina, ko es domāšu pēc stundas vai dienas, jo citu māju man nemaz nebija.


Mans dzīvoklis atradās netālu no pilsētas centra, varbūt pat jau tajā iekšā - es nekad tā īsti neesmu izpratis šīs mikrorajonu robežas. Nekāda mērķa, kurp doties, man nebija, gāju vienkārši uz priekšu. Žēl, ka bija pārgājis patstāvīgais trulums, kas palīdzēja manam prātam izturēt pēdējo nedēļu. Tagad atkal varēju domāt, un neteikšu, ka biju ļoti priecīgs par to.


Viss notika pārāk ātri. Vāja sirds, stress, infarkts, slimnīca un viss. Viņas vairs nav. Ārsts mani mierināja, teica, ka viņa nejuta sāpes. Bet kas gan ir nāve bez sāpēm? Ja viņai netika ne druskas, tad skaidrs, ka viss smagums uzgūlās man. Es vēlējos kaut viņa labāk būtu gadu gulējusi slimības gultā un mocījusies man blakus. Egoistiski? Protams. Tādēļ jau es negribēju domāt, jo nevarēju noslāpēt savas cilvēciskās īpašības.


Manā priekšā pavērās stacijas laukums. Kā es šeit biju nokļuvis – to vaicājiet manām kājām. Manā apziņā pat nebija parādījies fakts, ka esmu pametis korpusa kāpņu telpu.
Ar acīm pievērsos milzīgajai Origo ēkai. Lielais pulkstenis rādīja pusnakts stundu. Šķiet, tieši šeit mēs abi pirmoreiz satikāmies. Bet varbūt arī ne, es droši nezinu. Nav gan arī īstas jēgas precīzi zināt, jo šī patiesība kaut ko nozīmē tikai man, un man vienalga kam ticēt – patiesajam vai nepatiesajam. Nozīme ir tikai pašam ticēšanas faktam.


Pēkšņi es arī sapratu, ka tomēr ir kāda vieta, kur es vēlētos tagad aiziet. Daugavas krastmala, starp Akmens un Vanšu tiltu. Tā bija daļa no atvadīšanās. Ja jau ar savu klātbūtni biju pagodinājis mūsu kopīgo dzīvokli, tad arī krastmala bija pelnījusi šādu cieņas izrādīšanu.


Gājiens prasīja minūtes desmit, jo satiksmes šajā laikā gluži vienkārši vairs nebija, un es varēju droši iet pa ielas vidu, kā to biju darījis gadus piecus iepriekš, kad vēl biju dumpīgs pusaudzis, kuram neeksistēja likumi un autoritātes. Pa ceļam satiku divus nabaga vīrus, kuriem mutē bija iemeties sausums, bet kabatās nebija ne santīma. Daudz nedomādams, iedevu katram pa piecītim. Viņi laimīgi vaicāja, vai nevēlos nākt viņiem līdzi. Paskaidroju, ka vēlos pabūt vienatnē. Tomēr viņi dedzīgi vēlējās pateikties man par labo sirdi un vaicāja, uz ko lai uzsauc pirmo tostu. Ilgi nezināju, ko atbildēt. Vispār pat neatceros, ko pateicu, taču abi vīri apmierināti devās savās nakts gaitās.


Savādi. Vēl pirms minūtes biju gribējis apslaktēt visu cilvēci, taču tiklīdz satiku šīs sugas pārstāvjus, tā atgriezās sabiedrības instinkts, kas vēlējas likt pārējiem domāt jauki par sevi.


Nu jau es redzēju upes margas un ūdens virmoņu. Tas bija apspīdēts no visām pusēm, un varēja saskatīt pat viļņu kustības. Latvijas dižā upe Daugava. Melna, netīra un piespļaudīta straume, kuru klusībā mīlēja katrs mans tautietis. Arī es pats laikam. Bet kāpēc gan? Nez vai ir daudzi, kas mēģinājuši rast atbildi uz šo jautājumu, un vai gan es neesmu pirmais idiots, kas vispār pajautā? Kāpēc vispār kaut kas būtu jāmīl?
-Tas ir labs jautājums, draugs, - no mugurpuses atskanēja dobja balss. Šķiet, netīšām biju sācis runāt balsī. Jutos neērti un nolēmu neatbildēt. Cerēju, ka balss īpašnieks pazudīs.
Diemžēl viņš neko tamlīdzīgu nedarīja, bet gan piestājās man blakus pie krastmalas margām un nolūkojās ūdenī. Es neredzēju viņa seju, jo spītīgi turpināju vērties tukšumā sev priekšā.
-Ir vēls, un tu neizskaties piedzēries. Kāda bēda tevi šurp atvilkusi?
Vēl tikai trūka, lai es sāktu ar kādu runāt par savām bēdām.
-Grūti runāt? – svešinieks vaicāja. Viņš sāka mani kaitināt.
-Ko tu gribi?
-Es neko. Bet tu gan, ja reiz esi šeit.
Godīgi sakot, tas jau sāka likties nedaudz uzmācīgi. Kāda viņam daļa, ko es te daru! Žēl, ka man pietrūka drosmes to pateikt skaļi
-Kā tevi sauc? – pavaicāju.
-Lūk, tas jau vairs nav labs jautājums. Tevi taču neinteresē mans vārds, bet gan kas es esmu.
-Labi, kas tad tu esi?
-Es esmu burvis.
-Super, - es drūmi novilku. – Un kur tad tavas laumiņas?
Burvis nievas, šķiet, jau bija gaidījis. Viņš neapvainojās, kā biju cerējis, gluži otrādi, palika vēl laipnāks un vēl saprotošāks.
-Jā, es esmu burvis, cita vārda kā sevi nosaukt es nezinu. Taču es nezinu vai varu tev palīdzēt. Izskatās, ka tu pats nemaz arī negribi, lai tev kāds palīdz.
-Palīdzēt? -Es iesmējos. – Labi, burvja kungs, jūs variet palīdzēt. Pagrieziet laiku atpakaļ! Ja ne tālāk, tad vismaz piecas minūtes iepriekš, lai es varētu izlikties, ka nekad neesmu jūs saticis.
Vienu mirkli man pat likās, ka viņš tiešām mēģinās to izdarīt. Protams, tas nenotika un es atkal varēju tikai nožēlot savu muļķību.
-To es nevaru, mans draugs, piedod man! – svešinieks savilka sāpjpilnu sejas izteiksmi. Viņš bija pirmklasīgs aktieris. – Laiks stāv ārpus manas varas.
Iestājās klusums. Pāri upei šalca vējš. Uz tilta nozibsnīja vēlīnas mašīnas gaismas. Nez kāpēc man iepriekš bija licies, ka tumsā viss stāv uz vietas, bet nu nācās saprast ko citu.
-Ziniet, ir gaužām bezjēdzīgi šeit vienkārši stāvēt un neko nedarīt. Labāk iesim apskatīt pilsētu naktī! – trakais burvis ierosināja.
-Es gribu būt viens. Ko tu nesaproti? – es īgni pavēros viņā, bet burvis neklausījās un bez ceremonijām satvēra mani aiz rokas, un lēni vilka sev līdz.
-Cilvēks ir kaut kas tikai tad, kad nav viens. Tu nenožēlosi! – viņš drošināja mani.
Vēlāk tā arī nesapratu, kāpēc biju gājis viņam līdzi. Svešinieks bija pilnīgi nojūdzies, uzmācīgs tips, kurš nu nekādi neiedvesa uzticību. Laikam jau man bija bail atgriezties pie savām domām, kur blakus nebija neviena burvja. Turklāt iet bija labāk nekā stāvēt – tas radīja ilūziju par darbību.
-Tu noteikti domā, ka es esmu traks. Vispār sākumā man arī tā likās. Taču patiesībā esmu pie pilnīgi skaidras saprašanas, varbūt pat skaidrākas nekā tu pats, - izteicis šo daudznozīmīgo frāzi, burvis ieturēja pauzi, it kā gaidot kādus pretargumentus. Tādi nesekoja un viņš turpināja. – Parasti es par cilvēkiem tikai smejos, taču tevis man ir žēl. Es gan gribētu, lai man būtu vienalga, taču es nevaru pārkāpt sevis kā cilvēka robežas, ne?
Es nebiju noskaņots strīdēties.
-Paskaties! Vai redzi laternu? – viņš apstājās un norādīja ar roku gaisā. Bijām nonākuši Vecrīgas bruģainajās ieliņās.
-Nu redzu, jā. Jābūt aklam lai neredzētu.
-Vai vēlies, lai to nodzēšu? – burvis smaidot vaicāja.
-Ar akmeni? Nē, paldies, domei jau tā grūti, lai viņiem vēl spuldzes plēstu.
Burvis neatbildēja. Viņš vienkārši stāvēja ielas vidū, sakrustojis rokas virs krūtīm un skatījās man acīs. Pēkšņi viņam aiz muguras noraustījās un pazuda ēna. Paskatījos augšup, un, protams, spuldzīte bija izdegusi.
-Tu slims esi? – samulsis noprasīju, bet burvis tikai smaidīja. – Klau, ko tu izdarīji? Tur kāda poga tev blakus, vai kā?
-Godīgi sakot, es neizdarīju nekā. Tu pats redzēji, ka pat nepakustējos. Spuldzīte vienkārši izdega.
-Bet tā nevarēja tā vienkārši izdegt!
-Kāpēc ne? Kaut kad tam taču bija jānotiek. Kāpēc ne tagad? – viņš joprojām izturējās, it kā nebūtu noticis nekas ievērības cienīgs. Lieki teikt, ka tas krita uz nerviem. – Tev tas varbūt liekas neticami, pārsteidzoši un tā tālāk. Jā, šķiet, ka saprotu tevi. Nāc, iesim tālāk! Nu tu redzi, kur sniedzas manu spēju robežas.
-Izdzēst spuldzītes? – īgni pavaicāju.
-Jā. Neuztraucies, es varu tev paskaidrot. Vai tu zini, kas īsti notika vienu brīdi pirms pasaules rašanās? Vismaz par tā saucamo Sprādziena teoriju esi dzirdējis? Ak, šī mūsdienu jaunatne! – Burvis izteiksmīgi novaibstījās. Grasījos iebilst, ka man jau ir divdesmit trīs gadi, taču laikus sapratu, ka viņam jaunatne saistās tieši ar šo vecumu. Es biju pieaudzis vēl tikai savās acīs. – Šī teorija manās acīs ir ļoti loģisks pasaules izskaidrojums, un nekas no manā dzīvē pieredzētā nenoliedz to. Bija mirklis, kad vienā vietā tika sakopots gan prātam, gan zinātnei neaptverams daudzums enerģijas. Velns tikai zina, no kurienes tas radies un kādā veidā, taču tas mani arī neinteresē. Svarīgi ir, ka šai enerģijai sprādziena brīdī bija veseli divi varianti – tapt par kaut ko, vai tapt par neko! Tā kā mēs abi tagad esam šeit, būtu loģiski pieņemt, ka enerģija tapa par kaut ko. Tūliņ sekoja tūkstošiem nākamo variantu – kļūt par vienu lielu zvaigzni vai daudzām mazām? Būt ar gravitāciju vai bez? Ar temperatūru vai labāk tomēr bez? Pamēģini vien iedomāties, cik daudzas lietas tu uzskati par pašsaprotamām, kaut arī tās ir radušās vien nejauša gadījuma pēc!
Pamēģināju, taču nekas nesanāca.
-Labi, mans draugs, bet tagad paskaties apkārt! Pastāsti, ko redzi! Vai tev neliekas nekas dīvains?
No šejienes varēju saskatīt septiņas mājas, vienu baznīcu, bruģi sev zem kājām, simt trīsdesmit divus reklāmas apgaismojumus, bet dīvains man likās tikai blakus stāvošais vīrs.
-Jā, lai būtu aklam, nevajag būt bez acīm, - burvis nosodoši novilka. – Mājas, baznīcas un viss pārējais ir priekšmeti tikai cilvēku acīs, un cilvēki kļūdās. Tas viss ir tikai uz brītiņu radies pasaules variants, kas...
-Uz kādu vēl brītiņu? Šitā baznīca vien te ir jau nez cik gadu, - es asi iebildu. Nekādas vēlmes ielaisties strīdos man nebija, bet svešinieks prata lieliski izprovocēt. Vai viņš to darīja ar nodomu vai bez, to es nevarēju uzminēt (kaut gan arī nemaz necentos).
-Tev gads laikam skaitās dikti ilgs laika posms, ko? Toties man tā ir tikai sīka vienība skatā uz šo pasauli. Ja salīdzina, cik ilgi baznīca šeit ir bijusi un cik ilgi nav bijusi, tad, manuprāt, viss kļūst skaidrs. Pastāv miljardu miljardi pasaules variantu, kas varēja izvērsties kopš Visuma sākuma brīža, un tikai pavisam nedaudzos parādās iespēja, ka šajā vietā vispār atrodas planēta Zeme. Un tagad padomā, cik maz ir tādu, kuros parādās šī baznīca! Es pat sliecos domāt, ka cilvēka sugas rašanās bija tikpat mazticama kā uzvara Zelta Drudža labirintā. Tikai šī iemesla dēļ arī...
Trakais burvis turpināja savu muldēšanu vēl minūtes piecas. Sāku prātot, vai nebūtu gudrāk pasūtīt viņu un iet atpakaļ uz krastmalu paskatīties viļņu kustībā, taču atmiņas par triku ar spuldzīti piespieda mani palikt.
-...un tad, kad esi to visu dzirdējis, mans jaunais draugs, no tiesas padomā, vai cilvēkam ir iespējams veikt patiešām nozīmīgas izmaiņas kustībā. Vai tu to spēj? Vai to vispār kaut viens spēj?
Atbildēju, ka man nav ne mazākās nojausmas un ka viņš tīri labi varētu to visu pastāstīt vēlreiz, bet kādam citam.
-Skaties, - burvis nopūtās, bet cerību nezaudēja. – katrā sekundē katrā priekšmetā notiek neskaitāmas kustības, lielākoties gan pārāk nemanāmas, lai tu par tām iedomātos. Un tagad, ja es, teiksim, paņemu rokās šo akmeni un aizsviežu prom... kā tev liekas, cik daudzus no pasaules variantiem es tikko izmainīju?
Man nebija ne jausmas. Sapratu tikai, ka ar akmens aizmešanu viņš izmainījis pasauli. It kā jau akmens atradās citā vietā nekā iepriekš, taču kāda gan starpība?
-Redzu, ka ar spuldzīti vien nepietiks, lai pārliecinātu tevi. Būs vajadzīgs kāds praktiskāks piemērs. Nāc līdzi! – Burvis jau nedaudz aizkaitināts norādīja.
Es tikai sekoju, nemaz nevaicāju, kur viņš mani ved. Prāts lēnām atcerējās, kāpēc šonakt esmu izgājis klajā laukā, domas atgriezās pie manas sirds otras puses. Vēl tikai pirms pāris stundām biju vērojis kā viņas zārks lēnām ieslīd zemē, bet nu staigāju apkārt ar šo klaunu. Uzmācās kas līdzīgs sirdsapziņas pārmetumiem, likās, ka vismaz šonakt nedrīkstu domāt ne par ko citu. Loģika gan strīdējās pretim, sakot, ka visu mūžu varēšu slīgt bezjēdzīgās atmiņās, jo esmu par vāju, lai tiktu no tām vaļā.
-Vai tev ir nauda? – Burvis vaicāja.
Sākas.
-Desmitnieks varbūt salasīsies, - sāku rakņāties pa kabatām, taču pēc brītiņa atcerējos divus satiktos dzērājus. – Nē, tomēr nebūs. Tikai... – skaitīju plaukstā izbērto sīknaudu – lats četrdesmit septiņi santīmi. Ar to pietiks, lai atpirktos no tevis? – šoreiz es jokoju. Pat ja burvis negaidot būtu mani uztvēris nopietni un piekritis darījumam, es laikam gan gribētu redzēt, ko viņš iesāks ar tādu bagātību.
-Arī nav slikti. Tad nu noslēgsim darījumu jeb, pareizāk sakot, ieguldījumu. Tu ieguldi naudu manā bankā, un es apsolu pēc pusstundas atdot visu, ko būšu nopelnījis. Kā īstā bankā, - burvis piebilda.
Uz mirkli man uzmācās doma, ka viņš vienkārši mēģina dabūt naudu. Nākošajā brīdī jau likās, ka mans kapitāls nav nekādas uzmanības vērts un tādēļ burvis necenstos. Bet no sākuma jau viņš nezināja, cik bagāts īsti esmu, varbūt redzēja kā dalu naudu dzērājiem un padomāja, ka esmu jaunbagātnieks. Šīs domas gan drīz apstājās, jo man īstenībā bija vienalga.
-Bet lūdzu, ņem un pelni! – es sabēru dzeltenās un melnās monētas viņa pastieptajā saujā.
-Paldies, - viņš visā nopietnībā paņēma un pārskaitīja. – Tagad iesim tur. – Burvis norādīja uz kādu ēku, kura, manuprāt, sastāvēja tikai no neona gaismām. Par brīnumu, pa vidu acis dedzinošajiem spīguļiem atradās arī durvis, un burvis iestūma mani iekšā.
Ar pārsteigumu aptvēru, ka šī nav vis kāda burvju pils, bet parasta spēļu zāle. Tā gan nebija pirmā reize, kad nokļuvu līdzīgā vietā, taču parasti es biju viegli vai smagi iereibis, tāpēc tagad jutos neērti. Cilvēku gan nebija daudz, bet tomēr bija, un viņi diezgan kritiskām acīm nomērīja ienācējus, tas ir, mūs.
Burvis gan nelikās pārāk satraukts vai kā citādi ietekmēts, viņš vienkārši piesēdās pie lielākā ruletes galda un aicināja arī mani pievienoties, ko es ari diezgan nedroši darīju.
Šādu spēli biju redzējis tikai filmās. Liels, zaļš galds ar griežamo ratu vienā pusē un vietu likmēm otrā pusē. Burvis pasūtīja žetonus par lats piecdesmit un pielika no sevis trīs santīmus. Brīdī, kad viņš rakņājās makā, man likās, ka tur pazib spilgti zilu banknošu spīdums. Ātrumā nevarēju atcerēties Latvijas Bankas noformētos standartus, taču biju pārliecināts, ka piecītis un desmitnieks tādi nav. Varbūt ārzemju nauda.


Par savu naudu burvis saņēma veselus divus žetonus un apkārtējo nicīgus skatienus. Tā vietā, lai satrauktos, viņš ar smīnu pavērās manī un uzlika likmi uz kāda skaitļa, kuru es nepaspēju saskatīt. 16 vai 19, manuprāt.


Rulete saka griezties, un krupjē iemeta tajā bumbiņu. Mani nez kāpēc pārņēma dīvaina kņudoņa. Rats apstājās. Melni spīdīgā bumbiņa bija iekritusi tieši blakus skaitlim "16". Atskanēja izbrīna saucieni un vārgi aplausi, jo vairums tomēr satraucās par savām neveiksmēm, nevis priecājās par manu biedru.


Krupjē pastūma viņam pāris desmitus žetonu. Ja pareizi atceros, tad precīzi uzminētam skaitlim ir koeficents trīsdesmit pieci. Ātrs aprēķins vēstīja, ka burvis tikko ieguvis 42 latus un piecdesmit santīmus. Gribēju viņu apsveikt, taču viņš pat nepaskatījās uz mani, bet jau lika visu tikko iegūto naudu uz nākošo likmi. Šoreiz uz skaitli 31.


Pēc minūtes viņa kontā jau bija tūkstoš četrsimti astoņdesmit septiņi lati un piecdesmit santīmi. Pēc vēl vienas spēles jau apmēram piecdesmit tūkstoši. No apkārtējo acīm bija pazudušas jebkuras nicinājuma pēdas, bet krupjē vairāk atgādināja mironi nevis cilvēku – tik bāls viņš bija. Man pat palika viņa žēl.


Tomēr izrādījās, ka jaunais krupjē ir ne tikai bāls, bet arī saprātīgs. Viņš izsludināja piecu minūšu pārtraukumu pie sava galda, kā arī pie reizes pasauca apsargus. Tie savukārt mēģināja pārbaudīt burvi un ruletes galdu, cenšoties atklāt krāpšanu. No aizmugures durvīm pēkšņi uzradās arī kāda atbildīga persona, kura sirsnīgā balsī apsveica burvi un ieteica dažādas citas spēļu zāles atrakcijas. Taču pašam burvim par to nebija ne silts, ne auksts, viņš vēsā mierā sagaidīja, kad pēc desmit minūtēm beidzās piecu minūšu pārtraukums un spēle varēja turpināties.


Visu to laiku es stāvēju kā ūdeni mutē ieņēmis. Piecdesmit tūkstoši! Un burvis bija tos apsolījis man! Daudzi šajā brīdī būtu zaudējuši sajēgu, bet es godīgi varu teikt, ka ne jau nauda nospieda manas domas. Ja tā būtu bijusi jebkura cita nakts no manas dzīves, es uz ceļiem nometies būtu lūdzies burvi pārtraukt spēli un izmaksāt man nopelnīto. Taču šī bija bēru diena.


Gaidīju, kad burvis izdarīs nākamo likmi un šī iestāde bankrotēs. Bet viņš vilcinājās. Burvis pagriezās pret mani un uzmanīgi ieskatījās acīs.
-Redzi, cik tu bagāts esi! Es varu turpināt palielināt šo bleķa un papīra kaudzi, cik ilgi vien vēlos, vai arī atdot tev šo naudu jau tagad. Bet varu arī izdarīt ko vairāk.
Viņa teiktais likās dīvains tikai apkārtējiem. Es gan sapratu.
-Dari ar to, ko vēlies, - ar roku pamāju uz žetonu kaudzi.
-Nē, tu dari! Šeit es atkāpjos, - burvis piecēlās un nosēdināja mani savā vietā.
Kā es būtu vēlējies kaut mana roka nebūtu trīcējusi brīdī, kad uzliku likmi! Piecdesmit tūkstoši – es tos varēju aiznest mājās, pārvērst reālā kapitālā un dzīvot pavisam citu dzīvi. Tas būtu atbilstoši cilvēka rīcībai un loģiski, taču loģika noveda pie manas sievas nāves un tāpēc drīkstēju to ienīst.
Uz brītiņu gan es nodrebēju, iedomājoties – ja nu es uzvaru? Visu naudu, izņemot sākotnējos simt piecdesmit santīmus, uzliku uz skaitli 12. Ruletes rats devās savā kārtējā riņķojumā un pavēstīja rezultātu – 3. Pārējie spēlmaņi patiesās sērās nopūtās, redzot manu žetonu kaudzi pazūdam krupjē gādīgajās rokās. Spēļu zāles atbildīgā persona, šķiet, tikko bija pārdzīvojis sava mūža satraucošāko brīdi un noslaucīja sviedrus no pieres. Bet es atcerējos kādu skaistu seju, kuru tik bieži biju sajutis sev blakus.
Mēs abi izgājām uz ielas. Burvis ļoti laipni palūdza atpakaļ savus trīs santīmus, kurus arī tūliņ atdevu. Viņš vaicāja, vai es neko nenožēlojot.
-Protams, ka nožēloju, - atcirtu, taču ar pavisam citādu nozīmi nekā sevī ietvēra jautājums un burvis to redzēja.
-Jā, man patīk tava attieksme, - viņš lēni novilka. – Tik reti vairs var atrast patiešām vienaldzīgus cilvēkus.
Godīgi sakot, īsti nesapratu piezīmi par vienaldzību, taču man bija vienalga, ko viņš gribēja pateikt. Nu kad bijām atkal svaigā gaisā, spēļu zālē notikušais likās kā tāls sapnis, kurš varēja arī nebūt reāls.
-Nāc, izmetīsim kādu loku pa vecpilsētu, - burvis aicināja. –Vai varbūt es tev aizvien liekos traks?
-Es vairs nezinu, ko domāt. Bet vai ir jēga tev vaicāt, kā tu vari zināt, kas notiks nākamajā brīdī?
-Protams..., ka nav, - burvis līksmi atbildēja.- Es jau pietiekami ilgi esmu licis tev domāt. No manas puses tā bija nepārspējama nepieklājība, kuru nu es grasos labot.
Tagad, kad biju gatavs viņa vārdos ieklausīties, viņš runāt atsacījās. Iepriekš gan varēja muldēt bez apstājas.
-Nedusmojies, mans draugs, - burvis uzsita man pa plecu. – Šī ir mūsu nakts, un būtu bezgala muļķīgi izniekot ar sausām runām. Labāk saki, ko vēlies, un es centīšos tavas vēlmes piepildīt!
-Es nekā negribu, - bez īpašas pārliecības protestēju.
-Tiešām? Nu šādu apgalvojumu noteikti nepieciešams pārbaudīt. Ejam!
Es paklausīju un nākamās divdesmit minūtes mēs klīdām pa Vecrīgu, nekur neapstājoties un nekam nepievēršot uzmanību. Burvis sāka klusi svilpot kādu jautru meldiņu. Gandrīz vai katrā bruģa klātajā ieliņā mēs redzējām iereibušus cilvēkus, kas lēnām sāka izklīst no saviem ikdienas krodziņiem.. Savādi, bet vienos naktī pilsēta likās daudz dzīvāka nekā stundu iepriekš.
Nezinu kāpēc, bet man ienāca prātā, ka visas laternas un gaismas īstenībā domātas tikai šiem nedaudzajiem nakts klejotājiem, kuri nesaprot bioloģiskā ritma nosacījumus un pretojas tiem. Šobrīd gan es arī piederēju pie viņiem, bet domāju, ka drīkstu uzskatīt šo par izņēmuma gadījumu.


Pēkšņi burvis apstājās. Īsti nesapratu kāpēc, jo šeit jau bijām gājuši garām, un tad viņš nebija izrādījis ne mazāko uzmanību veikala stendam, kuru tagad ļoti aizrautīgi pētīja.
-Zini, mans draugs, es tev teikšu vienu svarīgu lietu, - viņa acis savādi iemirdzējās, kamēr rokas cīnījās ar bruģi, pūloties atbrīvot kādu vaļīgu akmeni. – Burvestība ir ļoti interesanta. Pat vēl vairāk – tā ir skaista. Taču reizēm ir prātīgi paļauties arī uz sevi! – Līdz ar šiem vārdiem akmens padevās un nonāca burvja rokās. Viņš nevilcinājās un ar precīzu metienu izdauzīja laternas spuldzīti. No pārsteigumu es pat neattapos izvairīties no krītošajiem stikliem.


Tagad metrus divdesmit garš ielas posms iegrima pustumsā. Šķiet, tāds arī bija burvja mērķis, jo viņš ar roku aicināja mani pāriet ielas otrā pusē, blakus veikala skatlogam. Tas bija kāds interesants sīklietu veikaliņš ar ļoti pievilcīgi izrotātu skatlogu. Pār visu stikla augšdaļu stiepās spilgti sarkans uzraksts, kas laikam arī bija veikala nosaukumus. Es gan nepaspēju izlasīt šos burtus, jo burvis jau bija pacēlis no zemes savu akmeni un ar plašu atvēzienu ietrieca cieto iezi krāšņajā stiklā.


Nekas sevišķs gan nenotika, ja vien neskaita skaļo šķindoņu, kas nakts pusklusumā aizskanēja pāri visai Vecrīgai. Man steidzami uznāca vēlme apskatīt kādu citu pilsētas vietu, turklāt pēc iespējas tālāk no šejienes, taču burvis, kurš nu tiešām attaisnoja savu psihopāta reputāciju, piegāja jau pie tukšā loga un iekāpa tajā, turklāt ar nedaudz neapmierinātu sejas izteiksmi.


Gribēju viņam ieteikt, ka daudz jēdzīgāk būtu ķerties pie netālu esošā juveliera veikala, taču laikus apķēros, ka, izdzirdis šādu informāciju, burvis nekavēsies to izmantot.
Kamēr es domāju, mans paziņa ar pāris ašiem roku vēzieniem izbārstīja preces pa grīdu. Brīdī, kad viņš nogrūda no letes kases aparātu, atskanēja signalizācija.
-Nu tad beidzot, - burvis iesaucās un izlēca pa logu, un ašiem soļiem devās prom. Man neatlika nekas cits kā vien sekot viņam.
-Ja tas bija zādzības mēģinājums, tad man jāatzīst, ka tu esi visneprasmīgākais zaglis visā Eiropas Savienībā. Pat desmitgadīgs bērns saprot vairāk nekā tu, kaut vai pēc divu filmu noskatīšanās.
-Ak nē, tas bija nevis zādzības, bet gan bēgšanas mēģinājums, un man tā vien liekas, ka tas ir pilnībā izdevies, - burvis laimīgi pameta skatienu atpakaļ. Un patiesi, jau pavisam netālu varēja pamanīt policijas mašīnas gaismas.
Es noelsos un sāku skriet, taču burvja roka mani saķēra un apturēja, kamēr viņa kājas turpināja iet iesāktajā tempā.


Par brīnumu, par mūsu eksistenci neviens nelikās ne zinis. Burvim tas pārāk pie sirds negāja un viņš ierosināja griezties atpakaļ. Es apzinos un atzīstu, ka ātrumā nepaspēju izkliegt skaļu un noteiktu "nē", taču kā burvis varēja manu klusēšanu uztvert kā piekrišanu, to gan, lūdzu, izskaidrojiet man! Bet ne jau tas bija svarīgi. Svarīgs man likās fakts, ka burvis tiešām pagriezās un cienīgā gaitā devās pretī nozieguma vietai. Centos viņu aizturēt, taču burvis iespītējās un nepakļāvās nekādiem iebildumiem. Savādi, bet man pat prātā neienāca, ka es varētu atmest ar roku un droši pazust no nepatikšanām, atstājot burvi viņa dīvainību pasaulē.


Pēc minūtes bijām atgriezušies nozieguma vietā. Izsisto logu pētīja divi policisti, abi samērā jauni puiši ar diezgan iespaidīgām ķermeņa formām. Līdz šim tiešā saskarē ar policiju nebiju nonācis, bet zemapziņas priekšstats nebija pārāk uzmundrinošs un nenoskaņoja nešaubīgi ticēt savas drošības neaizskaramībai. Priekšā esošie kārtības sargi gan šo mītu daļēji izgaisināja. Viņi savu darbu darīja droši un profesionāli, proti, kopīgi aizpildīja protokolu.
Par spīti tumšajam apgaismojumam viņi mūs pamanīja acumirklī un sāka aizdomīgi apspriesties. Burvis izvēlējās lieki nesarežģīt situāciju un drošā solī devās viņiem tieši klāt.
-Sveiki, policistu kungi. Kas tad šeit atgadījies?
"Policistu kungi" uzreiz mainīja savu sejas izteiksmi, kad ieraudzīja cienījama izskata un vecuma vīrieti, nevis kādu drebelīgu huligānu.
-Nekas traģisks, vienkārši izsists stikls. Neizskatās, ka tā būtu zādzība, ticamāk, ka vienkārša dzērāju ālēšanās. Vai jūs nākot neredzējāt kādus interesantus tipus?
-Redzējām tikai sevi, - burvis pasmaidīja. – Kaut kur tajā pusē gan dzirdēju skaļas balsis, - ar roku viņš norādīja virzienā, no kura tikko bijām atnākuši.
-Njā, tad jau skaidrs. Stulbeņi tādi! - policists īgni nolamāja bezpersoniskos likumpārkāpējus. – Bet nekas, mēs noteikti viņus ātri savāksim.
Gan es, gan burvis izteicām savu ticību šai hipotēzei un lēnā solī devāmies prom.
-Nu mans draugs, vai tu biji nobijies? – kad drošības sargi bija pazuduši no mūsu redzesloka, burvis līksmi vaicāja.
-Šķiet, vēl tagad esmu.
-Tas labi. Cilvēks, kurš nekad nebaidās, nemaz nav cilvēks. Man prieks, ka tu tomēr tāds esi, - viņš mani uzmundrināja.
Es klusībā prātoju, vai vēlos zināt, ko šī izrāde īsti nozīmēja. Nolēmu, ka tomēr negribu.
-Klau, ko tu teiktu, ja mēs paņemtu pa kādam mēriņam? Lai pasaule kļūst skaistāka, ko? – burvis vaicāja ar nenosakāmu pacilājumu balsī. Salīdzinot viņa tagadējo izturēšanos ar brīdi, kad satikāmies, sapratu, ka mana sabiedrība tomēr kādu var arī iepriecināt. Šīs domas iedvesmots arī piekritu viņa piedāvājumam.
Vecrīgā sameklēt atvērtu bāru neprastu tikai aklais. Par laimi, mēs tādi nebijām, un jau pēc divām minūtēm rokā biju satvēris durvju rokturi. Pēkšņi gan galvā ienāca doma, kura atgādināja mana laimētā kapitāla atliekas. Pateicu to burvim, taču viņš tikai atmeta ar roku.
-Gan kaut ko izdomāsim!
Ieejot iekšā, manām acīm pavērās gandrīz vai mājīgas gaisotnes telpa ar kafejnīcas stilā izvietotiem galdiņiem. Burvis daudz nedomājot piegāja pie letes un pasūtīja divas kārtīgas konjaka glāzes. Turklāt, cik nu paspēju saprast, ne no tās lētākās pudeles.
Cilvēku nebija pārāk daudz. Pāris darījumu cilvēki vienā zāles galā, trīs angliski runājoši vīrieši otrā un bariņš jautru meiču apmēram pa vidu, kuras raidīja uz mums ieinteresētus skatienus. Burvis atļāvās pajokot, sakot, ka man vajadzētu izmantot izdevību. Atbildēju, ka labāk ne.
-Kāpēc gan? Lai kas tevi būtu izsaucis uz šīsnakts ielām, tu nedrīksti aizmirst savu jaunību, - burvis nerimās.
Lai novērstu visus iespējamos pārpratumus, ar smagu sirdi izstāstīju par šodien notikušajām bērēm. Protams, es nekad mūžā nevienam nebūtu atzinies, ka gaidīju savu draugu izsakām līdzjūtību, taču, velns parāvis, es gaidīju līdzjūtību! Uz brītiņu gan viņš pieklusa, bet sejā saglabāja savu nepiespiesto smaidu.
-Tad par mīlestību! – Burvis pacēla savu glāzi un saskandināja ar manējo, kura joprojām neaiztikta stāvēja man priekšā. – Lai šī nejēdzīgā parādība nekad nenozūd no zemes virsmas!
Sekoju viņa paraugam un aši apslacīju mēli. Jāatzīst, dzēriens nebija slikts, kaut gan nez vai mana gaume ir labākais rādītājs. Pats galvenais, tas tiešām darīja pasauli skaistāku.
Pēc minūtēm desmit jau puslīdz omulīgi pļāpājām par dažādiem sīkumiem, kad arī atklājām, ka glāžu saturs visā pilnībā ir nonācis organismā. Mudināju viņu pasūtīt vēl pa vienai, taču burvis vilcinājās. Viņa sejā atspoguļojās pārdomas. Tad viņš piecēlās un teica, lai es sekojot. Pie tā jau es laikam biju pieradis.


Mēs iegājām blakuszālē. Tur atradās tikai daži, niecīga izmēra galdiņi, kuri bija piespiesti pie pašas sienas, jo visu galveno uzmanību piesaistīja trīs biljarda galdi. Pie diviem šobrīd norisinājās aizrautīga un skaļa spēle, kurai burvis ne acu skatienu neuzmeta, bet gan laiski paņēma trešā galda kijas un ierosināja mums uzspēlēt pašiem.


Ja godīgi, tad pie šāda galda es atrados pirmoreiz un tikai ar lielām pūlēm spēju sagrabināt atmiņas par pāris bērnībā izspēlētajām novusa partijām. Tās gan šeit pārāk nenoderēs, jo, lai arī pēc būtības līdzīgas, abas spēles prasīja atšķirīgas iemaņas.


Vispirms no galda iekšienes bija jāizņem bumbiņas. Šāds prieks maksāja veselus piecdesmit santīmus, kurus samaksāju no sava pustukšā maka. Tad ar intuīcijas palīdzību sakārtoju bumbiņas trīsstūrī un no tiesas cerēju, ka blakus esošie spēlmaņi neiedomāsies pavērst savu skatienu uz mūsu pusi, jo bija tāda aizdomīga sajūta, ka galda izkārtojums ir nedaudz nepareizs.


Spēli kā vecākais sāka burvis. Man par izbrīnu, jau pēc viņa pirmā sitiena trīs strīpainās bumbiņas ieripoja sānu kabatiņās. Arī otrais sitiens bija veiksmīgs un vēl viena bumbiņa pazuda no zaļā galda. Sacensību azarts varbūt manī nav tik spēcīgs kā Oļegā Znarokā, taču, redzot kā tieku apspēlēts, es aizmirsos un pieprasīju iespēju revanšēties. Iespēju jau es saņēmu, taču ne par ko vairāk pārvērst nespēju.
Pa to laiku pārējie spēlētāji savas partijas bija piebeiguši un, pasūtījuši alus kausus, vēroja manu sakāvi.
-Hei, laba spēle, vecīt, - kāds gara auguma puisis familiāri apsveica burvi. – Negribi pacīkstēties arī ar mani?
-Hmm, es gan parasti nemēdzu spēlēt tik daudz partijas no vietas, - viņš domīgi norūca. – Varbūt iesākumā uzveic manu draugu, es tikmēr atpūtīšos.
Izaicinātājs kritiski noskatīja burvja draugu, tas ir, mani un bez jebkāda entuziasma piekrita.
-Paņem bumbiņas, draugs! - burvis man teica. Acumirklī sapratu uz ko tas mērķēts. Pēc divām nospēlētām spēlēm man vairs bija pieejami tikai četrdesmit septiņi santīmi. Taču nolēmu būt drosmīgs un tēlot savu lomu līdz galam, un ar bezgala nevērīgu izteiksmi ieslidināju roku kabatā.
-Še! – Par mani ātrāks izrādījās izaicinātājs un pasvieda man mazu, spīdīgu monētiņu. Iemetu to galda atverē un domāju – burvestība vai tomēr psiholoģija?
Es jau grasījos izdarīt pirmo sitienu, kad ierunājās burvis.
-Manuprāt, šī varētu būt diezgan garlaicīga spēle. Ne jau jūsu dēļ, protams, - viņš vēlīgi uzsmaidīja manam pretiniekam. – Kā būtu ar nelielām derībām?
-Cik nelielām?
-Nu teiksim, uz alus kausu. Tīri jautrības pēc, - burvis brālīgi piedāvāja, un ja es nezinātu, ka viņš ir izdzēris tikai vienu glāzīti, noteikti padomātu pretējo. Tāpēc laikam arī nav liels brīnums, ka pretinieks derības pieņēma.
Manuprāt, uz manu uzvaru varēja derēt tikai idiots. Pēc piecām minūtēm pie līdzīgām domām bija nonākuši arī visi pārējie cilvēki zālē. Garajam vīrietim, kura vārds bija Andrejs, uz laukuma bija palikušas vairs tikai divas bumbiņas, pie tam abas ļoti parocīgās pozīcijās.
-Zin, es te tā prātoju... – gausi ierunājās burvis, kamēr Andrejs iedzina arī priekšpēdējo bumbiņu. - ... varbūt mēs varētu nedaudz paaugstināt likmes?
Vispirms iesmējās Andreja draugs, tad viņš pats, līdz beidzot visa zāle locījās smieklos par burvja joku, viņu pašu ieskaitot. Bet es spēju tikai stulbi smaidīt.
-Nē, nopietni, - kad smiekli pārgāja, burvis turpināja savu dziesmu. –Tas taču būtu interesanti.
Tiešām interesanti, es nodomāju. Andrejam bija jātrāpa tikai pēdējā melnā bumbiņa, kura šobrīd atradās centimetrus piecpadsmit no stūra kabatiņas. Ja man ļautu izvēlēties vienkāršāko sitienu spēlē, es ņemtu šo.
-Jā, kāpēc gan ne! – arvien vēl irgodamies Andrejs piekrita. – Uz diviem?
-Četriem skan labāk.
-Desmit vel labāk! – iesaucās Andreja draugs.
-Divdesmit! Trīsdesmit! - pārējie paaugstināja likmes.
-Bet varbūt tu būtu gatavs arī uz simtu derēt? – šķelmīgi vaicāja Andrejs.
-Nē, nē, - burvis iesmējās. – Neviens jau šeit nav traks! (Skatoties uz viņu, es vis tā neteiktu.) Varbūt vienkārši pārvēršam pudeles skaidrā naudā, teiksim divdesmitniekā?
Pārējie skaļi mudināja Andreju piekrist, kaut gan no šāda atbalsta lielas jēgas nebija, jo viņš jau ar prieku spieda burvja izstiepto roku.
Protams, neviena mana veselā saprāta daļa neticēja, ka šajā spēlē man ir iespējams uzvarēt. Tāpēc jau to sauc par veselo. Ja šis orgāns domātu savādāk, to sauktu par slimo saprātu. Bet laikam loģiskā domāšana tomēr nav vienīgā smadzeņu funkcija, jo kaut kur iekšienē mani urdīja ļoti pazīstama sajūta. Intuīcija, zemapziņa... velns viņu zina kas, bet šis nezināmais "es" atgādināja man burvja iepriekšējos brīnumus. Bez loģikas, bez jebkādas jēgas viņš panāca savas gribas īstenošanos. Tur arī laikam slēpās viņa spēks. Īsts vai neīsts, bet Andrejs tūliņ kļūdījās savā sitienā, un bumbiņa atsitās pret abām kabatiņas šķautnēm un izripoja galda centrā. Kija pārgāja manās rokās. It kā tas ir pavisam vienkāršs notikums, kurš neizraisa nekādu tālāku fizikālu reakciju, taču ar vēl sev nepazīstamu maņu es sapratu, ka kaut kas ir mainījies. Es varēju tēmēt vai netēmēt, bet visi mani sitieni izrādījās pārsteidzoši veiksmīgi. Liekas dīvaini? Pamēģiniet iedomāties sevi manā vietā! Tad varbūt sapratīsiet kaut ko par dīvainībām.


Kad biju ticis līdz pēdējam sitienam un apstulbinājis Andreju līdz nesaprašanai, iedomājos par kādu burvja izteiktu domu. Par pasaules variantiem un kā tie rodas. Sitot bumbiņu stūra virzienā, es radīju iespēju vinnēt. Vai es varētu uzvarēt, neradot šo iespēju, piemēram, ja es netrāpītu speciāli? Vai tad burvja maģijai būtu spēks?


Par laimi, es nebiju pietiekami drosmīgs, lai savas domas pārbaudītu dzīvē, un pēc pāris minūtēm mēs atkal sēdējām pie sava galdiņa un mierīgā garā malkojām konjaku. Taču tagad sarunas neraisījās.Es vairāk klusēju un domāju par lietām, kuras nekad nesapratīšu. Laikam šādas domas radīja pārāk nospiedošu sejas izteiksmi, jo burvis drīz vien apvaicājās, kas mani satraucot.


-Nezinu. Laikam jau tu. Tā vien liekas, ka visa mana pārliecība par dzīvi ir sabrukusi.
-Ja? Un kāda tad šī pārliecība bija iepriekš? – ar man neizdibināmu ironiju vaicāja burvis.
-Kā lai pasaka... es nezinu.
-Bet es gan zinu, mans draugs! Pirms pāris dienām tava pārliecība bija patiešām brīnišķīga. Tev piederēja laime, liela laime. Bet nu tu esi šeit, zaudējis savu tuvāko cilvēku, un viņas vietā blakus ieguvis vecu, slimu idiotu, kas, redz, sabrucina tavu pārliecību par dzīvi! – Burvis iekaisa. – Vai gan tu domā, ka es ar prieku sirdī uzrunāju tevi pie krastmalas? Sāp arī man, tikai pavisam citu iemeslu dēļ, kurus reti kurš var saprast.
-Kādas gan tev var būt sāpes? – es rūgti iesmējos. - Tu esi burvis!
-Tam nav nozīmes, - viņš atmeta ar roku. – Es varētu būt jebkas, taču diemžēl esmu sapratis, kas ir nāve. Un pēc tam vairs nekam nav nozīmes!
-Nu, nu, - es neticīgi iesmējos.
-Es runāju par saprašanu, nevis zināšanu. Tā ir milzīga atšķirība, - burvis dusmīgi atcirta.
-Klau, tu ņem to pārāk pie sirds, - biju pietiekami iereibis, lai uzdrošinātos viņu pārtraukt.
-Jā, tev laikam taisnība. Kāpēc runāt, ja var nerunāt? – Burvis pasmaidīja un iztukšoja glāzīti. – Zin, varbūt piebeidz savējo un ejam? Nakts ir par īsu, lai to vienkārši nosēdētu.
Es neiebildu. Šeit jau bija jauki, taču svaigs gaiss man tomēr labāk iet pie sirds. Turklāt mani pārņēma sievišķīga ziņkāre – ko gan burvis vēl izdomājis?
Tiesa, ārpusē likās, ka viņš vispār neko nav izdomājis., vismaz tā liecināja viņa pārdomās ieslīgusī seja. Burvim bija beigušās idejas! Nez kāpēc šī doma mani ielīksmoja un es iesmējos.


Burvis nekādi nereaģēja uz manu neadekvāto izlēcienu. Neesmu pārliecināts, ka viņš vispār to pamanīja.
-Klau,- burvis pēdīgi novilka. – Man laikam nevajadzēja dzert. Tāds kā miegs uznāca. Bet nesatraucies, gan jau no tā maitas tūliņ tiksim vaļā.Un jā, es pat zinu kā! – Viņš uzvaroši iesaucās un skriešus aizmetās pa ielu. Ne mirkli nevilcinoties sekoju viņam.
Pēc minūtēm divām, kad man sānos jau bija iemeties dūrējs, mēs bijām tikuši līdz Maskavas ielas apvāršņiem. Burvis pārgāja uz mierīgāku gaitu un uzmanīgi nopētīja katru sava redzesloka kvadrātmetru, kamēr atrada meklēto. Šis "meklētais" bija vecas konstrukcijas elektrības tornis. Man nebija ne jausmas, kāpēc viņš atradās šeit, jo galvaspilsētai noteikti piestāvētu cita veida kultūras objekti. Tornis nebija pārāk augsts, apmēram kādi desmit metri.
-Vai tev ir bail no augstuma? – burvis vaicāja?
-Jā, - sameloju, jo uzminēju, kas viņam prātā.
-Ļoti labi. Man arī, - viņš jautri noteica un ar straujām kustībām ieķērās torņa stieņos, un uzsāka kustību augšup. – Un ko tu gaidi? – no triju metru augstuma viņš man uzsauca.
Ja burvim dzēriens bija uzdzinis miegu, tad man tas nāca tikai par labu. Vismaz drosmes ziņā. Skaidrā prātā es nekad nebūtu satvēris vēso metālu otrā torņa pusē un uzsācis pakaļdzīšanos burvim. Mans jaunekļa augums bija pietiekami laba īpašība, lai mēs virsotni sasniegtu vienā brīdī.


Pavēros apkārt. Skatu punkts gan bija neierasts, bet tas arī viss. Ne pilsēta, ne debesis nebija mainījušas savu nokrāsu un izskatījās pietiekami parasti. Taču ne jau krāsas mani interesēja. Es beidzot atcerējos, ka spēju arī sajust. Protams, ir skaidrs, ka ir bezgala muļķīgi nakts vidū atrasties tādā vietā un stāvoklī kā šis, taču kāda neizskaidrojama iemesla man patika just aukstā vēja elpu matos un savādo baiļu tirpoņu rokās. Sen, varbūt pat nekad nebiju pieredzējis līdzīgas sajūtas.
-Iedomājies, mans draugs... šobrīd tu atrodies veselus divpadsmit metrus tuvāk zvaigznēm. Bet kas ir mainījies pasaulē? Un kas ir mainījies tevī? Ja pieņemam, ka es esmu pasaule, tad mainījies nav nekas, - burvis nicīgi novilka. – Mēs joprojām nevaram pievilkt zvaigznes sev klāt, nevaram spert savu kāju uz tām un vispār tik daudz ko nevaram. Varbūt vari pateikt kāpēc?
-Tā ir pārāk lielas... un pārāk tālu, - beidzot arī es pasmaidīju.
-Nē, nē! Mēs ZINĀM, ka tās ir pārāk tālas un pārāk lielas! – viņš mani dusmīgi pārlaboja. - Agrāk it kā kaut kas bija savādāk, ja? Kāpēc tad cilvēki varēja pavērties uz augšu un sapņojot apliecināt savu cilvēcību? Un vispār tagad vairs tumšas debesis nevar redzēt. Visu aizēno elektrības gaisma. Cilvēki izvēlās skatīt paši sevi, nekā savus sapņus.
-Es tevi nesaprotu, - uzmanīgi ieteicos.
-Ak Dievs, cilvēk mīļo, priecājies taču! Muļķība ir lielākā dāvana, kādu vien tu vari saņemt! Atceries tikai izmantot to! – burvī atkal iestājās kārtējā garastāvokļa maiņa un nu viņš mani noskatīja ar sirsnīgu smaidu. – Tev, mans draugs, es neko nepārmetu. Gluži otrādi. Es tevi apskaužu.
-Beidz, tu esi burvis, nevis es, - mēģināju jokot, kaut gan mugurai pāri skrēja viegls drebulis. Burvis reizē biedēja un valdzināja.
-Jā, - viņš lepni pacēla galvu. – es esmu burvis. Klausies, vai vari paturēt šo? – Ar vienu roku turēdamies pie metāla caurules, viņš izvilka no krūšu kabatiņas ko aploksnei līdzīgu un pasniedza man. Tā tiešām bija aploksne- diezgan bieza un apbružējusi, it kā jau ilgus gadus būtu nogulējusi burvja azotē.
-Kas tas ir?
-Izdomā pats, - viņš mīklaini atbildēja. – Es uzticos tev. Tu labāk par mani zināsi, ko darīt ar šo papīra gabaliņu.
-Kas tas ir? – jau uzstājīgāk vaicāju.
-Tas esmu es, - burvis pasmaidīja. Šoreiz es nepārskatījos, viņa vaibstos tiešām pazibēja kas necilvēcīgs. Man likās, ka sev priekšā redzu dievišķu būtni. – Nu tad ardievu, mans draugs. Cerams, ka vairs nesatiksi mani.
-Uz kurieni tad tu? – pārsteigts vaicāju.
Burvis sāka lēnām kāpt lejā.
-Savā kārtējā burvestībā! – Viņš atsaucās un nolēca.
Es centos viņu saķert, taču šāds mēģinājums gandrīz noveda arī pie mana kritiena. Turklāt burvis veiksmīgi piezemējās kādā krūmā un nevilcinoties aizskrēja prom pa ielu, līdz izzuda no skatiena. Viņš bija prom. Kā viesulis burvis iebrāzās manā dzīvē, kā viesulis arī no tās pazuda. Nekad mūžā vairs neredzēju šo dīvaini.


Uzmanīgi nokāpu lejā, kas gan izrādījās diezgan grūts uzdevums, jo rokas bija pamatīgi nosalušas un kļuvušas nejūtīgas. Nopētīju burvja piezemēšanās vietu un nesapratu, kā viņš pamanījies nesalauzt kājas.
Neko daudz no tālākā es vairs neatceros. Kaut kā gan es mājās biju nonācis, jo tieši tur es no rīta pamodos.
Pulkstenis bija viens. Kā gan es varēju tik ilgi nogulēt? Pats gan sev arī uz vietas atbildēju – visu nakti es vazājos uz kājām un arī visu iepriekšējo nedēļu mans miegs sastāvēja no pāris stundām dienā.
Izkāpjot no gultas, sajutu dīvainu ļenganumu kājās, kam nebija nekāda sakara ar nogurumu. Aizgāju uz vannas istabu, apslacīju seju un netīšām paskatījos spogulī. Ticiet man, neko patīkamu bālajā stiklā neieraudzīju. Seja izskatījās tik svešāda, tik nepazīstama, ka gandrīz vai palika bail no sevis.
Iztīrīju zobus un atcerējos, ka vēl nemaz neesmu brokastojis. Vai tiešām vēl biju apdullis? Laikam jau mana neilgā un pārdzīvojumiem nabagā dzīve nebija pratusi sagatavot šādam rītam.
Ieslēdzu televizoru, lai aizdzītu urbjošo klusumu. Basketbols. Manis pēc kaut vai dambrete vai skudru ēšanas sacensības. Man vajadzēja tikai troksni no televizorā iestrādātās skaņu sistēmas.
Godīgi sakot, nemaz nezināju ko darīt. Uz veselu pusminūti prātā zibēja doma par pašnāvību, taču sapratu, ka esmu pārāk vājš šādam solim. Sev nespēju pat pirkstā ar nazi iegriezt, kur nu vēl ko vairāk, tāpēc turpināju sēdēt uz dīvāna un truli blenzt ekrānā. Atmiņā uzausa aina, kā mana sieva bija kopā ar mani skatījusies hokeja spēles, kas man bija reliģijas vietā. Vai viņai tiešām bija jelkāda interese par ekrānā notiekošo – to es nekad neuzzināju. Viņa vienmēr smaidīja un nelika nojaust patiesību.


Es atlaidos dīvāna un aizvēru acis. Gandrīz fiziski sajutu kā uz manas rokas uzgulstas siltums un līgani mati noglāsta plecu. Sajūta, ka viņa ir blakus, bija kā aspirīns dvēselei. Kāpēc gan nevarētu šādi gulēt mūžīgi? Gulēt un sapņot, līdz organisms izžūst un pārstāj just. Burvis teica, ka muļķība ir lielākā dāvana. Šķiet, nu es būtu gatavs viņam noticēt. Bet varbūt tieši to viņš man centās pateikt?


Pēkšņas domas pārņemts piecēlos. Pārmeklēju kabatas un atradu meklēto – burvja vēstuli. Uz tās nebija ne adresāta, ne nosūtītāja, ne pastmarkas, nekā. Kā balts sniegs manās rokās atradās burvis ( pēc viņa paša izteiktā salīdzinājuma). Atvēru aploksni. Iekšā bija trīs sīkā rokrakstā aizpildītas burtnīcas lapas.


Es izlasīju burvja vēstījumu. Tas bija loģiski pamatots apcerējums par dzīvības (nevis dzīves) vietu pasaulē. Lai raksturotu tā noskaņu pietiks ar diviem vārdiem – totāls pesimisms. Kaut gan nē, pesimisms nozīmē paļaušanos uz ļaunāko, kamēr burvis paļāvās uz reālāko. Viņš vienkārši pasaules telpiskajā uzbūvē bija pamanījis vēl vienu šķautni, kura arī bija atbildīga par viņa izpostīto dzīvi.


Mēģināju tekstu pārlasīt vēlreiz, centos iedziļināties ik vārdā. Tad vēlreiz. Un vēlreiz. Kad pavēros pulkstenī, tas rādīja vakara septīto stundu, bet nu varēju sev apgalvot, ka esmu izpratis burvja unikālo personību, vai vismaz guvis vispārīgu priekšstatu par to.


Visā vēstulē nebija neviena lūguma, nekādas norādes uz draugiem, radiem vai vispār kādiem konkrētiem cilvēkiem. No viņa paša personīgās dzīves tur nebija neviena vārda. Pat ne klusas vēlēšanas, lai pasaule novērtē viņa ģenialitāti. Tikai pašā pēdējā teikumā burvis izsaka cerību, ka vēstules saņēmējs spēs pats pieņemt lēmumu, ko iesākt ar šo vēstījumu. Jebkurš, pat visradikālākais risinājums, no burvja puses tiks uzņemts ar skaļiem aplausiem, tāpēc esot pēc iespējas vairāk jānorobežojas no viņa rakstura un potenciālajām vēlmēm, bet jādomā ar savu galvu.


Es esmu vājš cilvēks. Mīkstais, kā mēdz teikt mani draugi. Bet pats burvis bija man uzticējis savu domas lidojumu. Šī apziņa izskrēja caur smadzenēm sekundes laikā, bet tās radīto efektu es izjutīšu līdz pat nāves stundai.


Aizgāju uz virtuvi, lai paņemtu šķiltavas, uzliku vēstuli virs izlietnes un bezkaislīgi aizdedzināju. Papīrs savā mūžā bija daudz cietis un arī tagad nebija pārāk sausā veidolā, tādēļ man nācās veselas četrdesmit sekundes skatīties kā skābekļa uzliesmojuma rezultātā pelnos pazūd burvja maģija. Jā, nu es zināju viņa spēka noslēpumu, taču kaut labāk būtu palicis savu minējumu robežās. Burvis man pastāstīja vēl daudz ko – faktu, ka mana dzīve ir tieši tikpat bezjēdzīga kā viņējā, atklājumu par tukšuma patieso izskatu, laika kā jēdziena precīzu izpratni un loģisko secinājumu, ka materiālistiskuma un zinātnes uzplaukums nenovēršami novedīs pie cilvēku loģikas izaugsmes, kas drīz sasniegs burvja līmeni. Un kad cilvēki kļūs kā viņš, sabiedrība nogalinās sevi. Ar laiku arī burtiski.


Muļķība ir cilvēces lielākā saņemtā dāvana. Tāpēc arī iznīcināju burvja vēstuli. Ceru, ka neviens nekad neizpratīs, kas tur rakstīts. Jā, iespējams, faktus, ko secina burvis, pazīst daudzi, taču... iztēlojieties kaut vai manu piemēru! Veselus četrus gadus, ko pavadīju kopā ar sievu, es zināju, ka viņa kaut kad, nezināmā un bezpersoniskā nākotnē mirs. Taču pirms nedēļas es sapratu, ka viņa tiešām mirst. Vairāk neko paskaidrot es nevēlos.


Kas attiecas uz burvja maģiju, ja vispār drīkst lietot šādu vārdu, tad nolēmu nekad nemēģināt to pielietot. Pirmkārt, jau man nesanāktu. Otrkārt, pietrūktu arī drosmes izpildīt burvja ciešo solījumu, ja maģija tomēr neiedarbotos. Bet bez šī solījuma no burvestības nav jēgas – pats burvis to atzīst.


Tajā pašā dienā iesniedzu sludinājumu, ka pārdodu savu dzīvokli. Pēc trim nedēļām uzradās puslīdz nopietns pircējs, un pēc mēneša, ar man ārkārtīgi neizdevīgu summu uz pirkšanas akta, darījums bija nokārtots. Pa šo mēnesi es biju noskatījis jauku māju laukos, paugurainā ielejā, netālu no Madonas. Cena nebija augsta, jo iepriekšējais saimnieks traki vēlējās pēc iespējas ātrāk doties uz ārzemēm. Nemēģināju viņu atrunāt, jo tagad nekustamo īpašumu manipulāciju rezultātā biju ieguvis septiņus tūkstošus latu ( varēja gan būt divreiz vairāk). Par šo naudu iekārtoju jauno mājvietu pēc savām vēlmēm, kas gan aprobežojās ar apstādījumu atjaunošanu un puslīdz normālu sadzīves tehniku. Vēl tūkstoš latu anonīmi ziedoju kādam labdarības projektam, bet pārējo noglabāju zem gultas. Tā teikt, neparedzētiem gadījumiem.


Tad vienu nedēļas nogali veltīju pastaigai pa Rīgu. Centos cik varēju, un, manuprāt, arī veiksmīgi atvadījos no visiem saviem paziņām, viņu apstulbušajām sejām skaidrojot, kur tagad mani varēs atrast, ja uznāk vēlme. Arī darbā iesniedzu atlūgumu, taču uzzināju, ka no tā nav jēgas, jo esmu atlaists jau iepriekšējā dienā. Nu beidzot jutos izpildījis visas savas saistības ar pasauli un pametu civilizāciju.

Šķiet, nu jau pagājuši vairāki gadi kopš liktenīgās nakts. Bet varbūt tie ir tikai pāris mēneši. Godīgi sakot, nemāku pateikt, jo šeit esmu aizmirsis par laika eksistenci un vairs neprotu novērtēt pulksteņa ritējumu. Dažbrīd man liekas, ka esmu aizmirsis arī pārējo pasauli, taču tikai dažreiz, vēlāk viņa vienmēr atgriežas apziņā.


Visu šo laiku neesmu pat uz stundu pametis savas mājas. Strādāju dārzā, kopu dabas augļus, kuri arī deva man uzturu. Sākumā gan es kā izbijis pilsētnieks biju galīgs nepraša un bieži dzīvoju pusbadā, bet nu esmu pieradis. Turklāt bads arī lieliski palīdz saprast, ko nozīmē būt paēdušam. Taču, kā jau teicu, tagad esmu iemācījies lauku mākslas pamatus un spēju nodrošināt sevi.


Cilvēki pie manis iegriežas reti un pēdējā laikā vispār atmetuši šo nodarbi. Laikam jau tāpēc, ka man ir grūti izlikties laipnam un laimīgam reālu cilvēku klātbūtnē. Viņi man atgādina, ka manis radītā pasaule nav vienīgā.


Beidzot man blakus ir arī viņa – mana sieva. Iespējams, vēl tuvāk nekā jelkad iepriekš, jo nu viņa dzīvoja manā galvā. Bieži dienas laikā es aizvēru acis, lai labāk saskatītu kā viņa mani gaida dārza malā, bieži es apguļos rasas pilnā zālē un jutu kā karsti skūpsti pāršalc manu muguru. Vakaros es sēdēju pie kamīna un baudīju uguns siltumu, ar rokām apskāvis trīcošu ķermeni. Es biju laimīgs.


Tik tiešām, mana laime bija tuva pilnībai. Jā, varbūt es kādam liekos vājš, jo aizbēgu no savām problēmām. Varbūt daži ( godīgāk gan laikam būtu teikt, ka visi) domātu, ka esmu sajucis prātā, jo redzēju neesošo un sajutu nereālo, taču man bija vienalga. Biju kļuvis pietiekami stiprs, lai rīkotos pēc sava prāta.
Un tikai reizēm, visbiežāk naktīs, kad esmu iedzēris kādu glāzīti pašdarināta alkohola un miegs nespēj noķert mani savā varā, manās smadzeņu krokās viesojas burvis, un es ar skumju skatu paveros tumšajās debesīs un atceros elektrības torni.
-Par zvaigznēm! – es pacēlu glāzi un klusi izkliedzu savu vēl nerimušo cilvēcību. – Par zvaigznēm! Lai tās atkal saredz arī Rīgā!
 


4 komentāri Komentēšana pieejama visiem.
skukjis (skukjis@delfi.lv), 19.03.2010. 23:10:35 (ip:87.110.203.172)
Komentāra reitings: 0

es ļoti vēlos sazināties ar raksta autoru.

gandriz_smukais, 20.03.2010. 18:31:26
Komentāra reitings: 0

nekādu problēmu. esmu pieejams visiem ;d

Sanita*, 03.07.2010. 19:00:45 (ip:78.84.79.99)
Komentāra reitings: 0

Tiešām aizraujoš stāsts.. paldies par to!

endijs, 29.11.2010. 15:18:40 (ip:91.200.66.239)
Komentāra reitings: 0

Labs! Lai debesis ir gaišas!

Komentāra pievienošana

Ar * atzīmētie lauciņi ir jāaizpilda obligāti.





atpakaļ uz rakstu sarakstu

Reklāma
Datuve.lv tehnoloģiju jaunumu portāls
Padalies priekā

Tommyzem

ElmerWes

ElmerPlons



ienāktreģistrēties