Kurš teica, ka veci cilvēki ir garlaicīgi?

Miķelis Marnauza, 08.11.2011., 01:28

Kā parasti diena ir skaista, kā jau optimistam man visas dienas šķiet fenomenāli un ārkārtīgi skaistas, bet šī nu pavisam noteikti ir skaistākā diena kādu esmu redzējis.

Saulīte pa logiem spīd iekšā pavisam lēnītēm. Lai arī ir skaists laiks ārā ir tikai +3 grādi un tas mani mudina uzvilkt manas čības, jo savos sešdesmit astoņos gados neviens negrib sasaldēties! Tātad, eju pēc savām rozā čībiņām. Silti ietērpis savas ne īpaši smaržīgās vai tīrās kājas šajās čībiņās dodos uz virtuvi, lai pagatavotu sev kafiju, kam sekos nesteidzīgas brokastis ar svaigi ceptu grauzdiņu un vārītām olām (ne manām), bet patiesībā manas brokastis izskatās apmēram šādi: pieslīdu pie galda kā pārvārīts makarons, ieberu 3in1 kafiju krūzē uzleju remdenu ūdeni un ēdu proteīnu batoniņu... Pēc saturīgām un visnotaļ inteliģentām brokastīm virzos savā dienas plānā uz priekšu lēnītēm un bez steigas, jo man taču ir sešdesmit astoņi gadi! Uz priekšu kustos nedaudz ātrāk par pīli, kurai kājās slēpes, tomēr kaut kādā veidā nokļūstu līdz vietai, kuru man labpatīkas mazliet nekaunīgi saukt par savu bibliotēku... nekaunīgi, tāpēc ka tā ir telpa ar četrām sienām, vienu logu, galdu, diviem krēsliem, lampu, nelielu daudzumu tapešu, durvīm, kuras var atvērt, ja paveicas un grāmatu plauktu, kas ir vairāk vai mazāk kaste ar duci grāmatu tajā. Ieeju savā bibliotēkā, atveru logu, lai ielaistu istabā spirgto rudens gaisu, izzvejoju no kastes kādu vēl nelasītu grāmatu un sāku to lasīt. Tā nu es sēžu savā mazajā dzīvoklīti un ar lielu interesi lasu Krēslu. Izlasījis aptuveni trīs nodaļas no šīs fantastiskās grāmatas, jūtu, ka kaut kas man traucē izjust Edvarda mirdzošo acu skatienu. Izrādas, ka pilnu svētlaimi man traucē izjust kāda muša, kas ielidojusi pa atvērto logu. Sākumā mēģinu ieraudzīt nelaimīgu zvēru... Sasprindzinu redzi, lai pamanītu mazo likumpārkāpēju, bet, pie velna, neko nemanu! Tad atceros, ka mana redze vairs nav tāda kā piecdesmit astoņus gadus vecam jaunietim un uzlieku savas glāždibenu brilles, kuru atgriešanos modē gaidu vēl aizvien. Tā, tā, tā, kas tad mums te ir (uzmanīgs lasītājs jau būs sapratis, ka tur ir muša). Nekas man netraucēs lasīt grāmatu par vampīriem, vilkačiem un kaut kādu meiteni, kura ir nenormāli bāla vienmēr! NEKAS!! Izslejos taisni, atliecos uz atpakaļu, maniakālā kustībā triecos uz priekšu un esmu ārā no krēsla un gatavs doties savā misijā. Savelku ciešāk savus bikšturus un galvā izstrādāju darbības plānu mušas uzveikšanai. Vispirms izvēlos kaujai piemērotu žurnālu... žurnāli beigušies, tātad jāmeklē rokā kāda veca avīze, avīžu vairs nav. Mazliet nesaprotami murminu šādus tādus lamuvārdus un izlemju izvēlēties kaujai kādu nesvarīgu un vecu grāmatu, kuru noteikti vairs nekad mūžā nelasīšu... Ir vairāki derīgi kandidāti: Ļeva Tolstoja "Anna Kareņina", Hemingveja "Sirmgalvis un jūra", un Aleksandra Dimā "Trīs musketieri", tomēr cauri šīm grāmatām redzu grāmatu, kura pilnīgi noteikti nav lasāma... Paņēmis Bībeli rokās ar velnišķīgu smaidu uz sejas dodos meklēt mušu. Te nu tā ir, sēž uz lampas, laiza savu spalvaino ķermeni un veras manī ar visām savām miljards ačtelēm un metas man virsū, tomēr es atvairu to monstru ar savu Bībeli, nodomājot, ka šī grāmata kaut kam tomēr ir derīga. Sākas episka cīņa starp sešdesmit astoņus gadus jaunu vīrieti un mušu. Muša ieņem flangus un uzbrūk man no labās puses, tad no kreisās, es spēlēju no aizsardzības un atvairu visus viņas uzbrukumus, tad spalgiem kliedzieniem dodos uzbrukumā mušai, bet mugurā man iemetas krika!!! Muša šo brīdi izmanto, lai mestos man virsū un piebeigtu mani, saņemu spēju triecienu pa seju un zaudēju brilles, tomēr es neapjūku un sviežu mušai ar Bībeli, kliegdams ATKĀPIES, SĀTAN! Bībele aizķer mušas piekto kāju un viņa atkāpjas uz viesistabu, tas man dod laiku pārgrupēt spēkus un ielauzt atpakaļ traumēto muguru vietā... BRAKŠ, mugura ir vietā, paceļu savas brilles, lēnām tās uzlieku, paskatos uz bēgošo mušu un dzenos tai pakaļ, jo tagad tas ir personiski! Ielavos istabā, redzu mušu, turos pa vējam, lai tā mani nesaostu un slīdu uz priekšu kā ēna, kā nindzja, kā zivs ūdenī un... esmu klāt. Redzu savu mērķi taisni priekšā, labajā pusē atrodas rokas cirvis, kreisajā pusē televizors un aiz muguras mana leļļu kolekcija (paliekas no trauksmainas jaunības, ziniet, hipiju laiks un tā). Satveru cirvi, rokas manāmi svīst, bet tas man netraucē, jo esmu koncentrējies uz mērķi. Atvēzējos un vairs neko nedomāju vienkārši cērtu, cērtu, cērtu un cērtu līdz no mušas pāri palikusi vien maza pelnu čupiņa, tāpat kā no manas antīkās kumodes. Mazais briesmonis ir padzīts un uzvara izcinīta, kā teica Cēzars, veni, vidi, vici! Tad nu varu turpināt savu mierīgo dienu un atgriezties pie Krēslas lasīšanas un Edvarda mirdzošo skatienu izbaudīšanas.


0 komentāri Komentēšana pieejama visiem.
Komentāra pievienošana

Ar * atzīmētie lauciņi ir jāaizpilda obligāti.





atpakaļ uz rakstu sarakstu

Reklāma
Datuve.lv tehnoloģiju jaunumu portāls
Padalies priekā

Tommyzem

ElmerWes

ElmerPlons



ienāktreģistrēties