Signe un Dēmoni

Dainis Graudiņš, 16.05.2010., 20:36

Gustavs pamodās. Mutē bija jūtama tāda nebūt ne patīkama garša, drīzāk pēcgarša. Tā it kā tur būtu ierāpojis kāds kukainis un turpat atdevis galus. Tā ir bijis jau agrāk. Bet, protams! Alkohols!

Vakarnakt bija izdzert ļoti daudz. Gustavs neko nespēja atcerēties, turklāt, tā pat nebija viņa gulta, kurā viņš bija pamodies. Pametis skatu apkārt istabai, Gustavs atskārta, ka arī istaba un pa ne skats aiz loga nav pazīstami. Iezvanījās telefons.
- Velns! Kur ir klausule!?
Zvana melodija bija absolūti nebaudāma, nav ne jausmas, kas bija izpildītājs, bet viņš būtu jāieliek aiz restēm un jāpakar, vai vēl ļaunāk, jāliek klausīties pašam sava elles mūzika. Pēc nepilnas minūtes zvanītājs bija padevies.
- Es nezinu, kas šeit notiek, bet man no šejienes jātiek prom jo drīzāk, jo labāk!
- Sasodīts! Es vairs nekad nedzeršu!!
Atkal Gustavs pieķēra sevi dodam sev šo solījumu. Nav jau pirmā reize, kad Gustavs sola sev vairs nedzert. Droši vien arī ne pēdējā. Bet situācija, kādā nokļuvis šoreiz, tādā Gustavs vēl nav bijis, pat ne sapņos.
Pavisam negaidīti Gustava ausī kāds iepūta. Nenosakāmas izcelsmes stāvs, drīzāk ēna bija izaugusi metra attālumā no Gustava! Baisi! Rēgs no pagātnes. Pagātnes alkohola briesmonis. Tieši tā! Lai gan Gustavs bija atžirdzis, tomēr likās, ka acis melo. Tā nevarēja būt īstenība. Kamēr Gustavs berzēja acis, alkohola ēna sāka sabiezēt. Lēnām transformējoties cilvēka veidolā.
- Signe!
Gustavs iekliedzās. Dēmons, kurš tik bieži apciemoja Gustavu murgu pasaulē, tagad kā dzīvs lūkojās Gustava pelēkajās acīs. Signe! Būdams iereibis, Gustavs reizumis redzēja Signi savos dzērāja murgos. Viņa nebija īsta. Nevarēja, nedrīkstēja būt.
- Bet kāpēc tad es viņu redzu?, nodomāja Gustavs.
Dīvaini, bet Gustavs nejutās nobijies. Bailes bija ikdienas pavadonis. Gustavs allaž bijis diegabiksis. Gulējis pie ieslēgtas lampas mammas gultā līdz 14 gadu vecumam. Bet todien bailes bija izgaisušas kā nebijušas. Atstājušas Gustava prātu, kurā tās likās ieperinājušās uz mūžiem.
- Sveicināts, Gustav!
Būtne, kuru puisis atpazina kā Signi, beidzot ierunājās. Vai tā varēja būt Signe? Murgos Signe nekad nerunāja, tikai auroja, un izdvesa asinis stindzinošas skaņas. Gustavs iedomājās, ka šoreiz būs pārdzēris jēgu. Pie tam alkohols iegādāts no kaimiņu Pētera, kas rajonā pārdeva lētāko mantu. Protams, Pēteris grēkoja, nereti savam brūvējumam piejaucot klāt etiķi. Tur gan nav nekādas loģikas, bet tas ir Pēteris. Viņš darīja daudz dīvainas lietas. Cukuram jauca klāt Ariel. Neviens Pēteri nekad nav redzējis skaidrā. Bet ko gan šoreiz Pēteris piemaisījis dzērienam?
- Signe!, kliedza Gustavs
- Gustav, Tev nav ne jausmas, kas notiek!, attieca Signe.
- Bet Tev jānāk man līdzi, Tava dzīvība ir briesmās!
- Nolādēts, Signe, es nevaru! Man ir jautājumi! Turklāt Tu neesi īsta. Tu esi rēgs, vāja atblāzma no maniem murgiem!
Signe iegāza Gustavam pa ģīmi!
- Nerunā muļķības! Es esmu valdības sūtīts aģents. Un Tavai zināšanai Pēteris arī ir viens no mums. Tātad Tev jānāk man līdz, pa ceļam apgaismošu Tevi. Tev jāzina, kas notiek, kas noticis un kas notiks, ja Tu nedarīsi precīzi, kā lieku!
- Gustav! Mēs neesam no šīs planētas Tu un es.
- Bet Pēteris?, Gustavs iedomājās pajautāt.
- Pēteris ir iezemietis. Bet vairs nepārtrauc mani!
Signe bija nikna! Viņiem bija palicis maz laika. Mēs visi zinām, ka tas, kas notiek ar Gustavu, Signi ar katru no mums, ka tas ir pa īstam. Tikai jāatver acis.
- Atver acis, Gustav! Atver!
 


0 komentāri Komentēšana pieejama visiem.
Komentāra pievienošana

Ar * atzīmētie lauciņi ir jāaizpilda obligāti.





atpakaļ uz rakstu sarakstu

Reklāma
Datuve.lv tehnoloģiju jaunumu portāls
Padalies priekā

Tommyzem

ElmerWes

ElmerPlons



ienāktreģistrēties