Slieksnis

Annija Diedrika, 28.07.2011., 13:09

Tikko modusies saule vāļājās pa Marijas grīdas segumu, veidojot smejošus un iegarenus gaismas pleķus. Šorīt viņa bija pamodusies pāris minūtes pirms modinātāja.

7.03 tā arī nenozvanīja, elektroniskais pulkstenis mirgoja uz 6:54 un saule turpināja iesildīt istabu. Marija mīl šo laiku, tad aptuveni 15 minūtes viņas logā spīd gaisma, kura sasilda vēso parketu, sazīmē gaismas līnijas griestos un liek atvērt logu, ielaižot nedaudz dzīvības, nedaudz skaņas. To gan Marija dara klusi, vispirms divas duļķaini zaļas acis paver aizkaru un paskatās, vai viņš ir prom.

Ja pagalmā nestāv sudrabkrāsas Audi, Karalis ir prom. Karalis šorīt ir prom. Marija pieiet pie skapja un izvelk negludinātu polo kreklu ar pūķveidīgiem ķeburiem uz muguras, jaunas zeķes un džinsus, no bikšu kabatām izbirst divi izsmēķi, Marijai sāk dauzīties sirds, ja Karalis tagad ienāktu, viņa neko nepaspētu savākt. Apģērbties ir grūti, jo ķermenis tikai mācās sadzīvot ar to, ka nu viss kādu brīdi jādara ar labo roku, kreiso roku rotā četras dienas iepriekš uzlikts ģipsis, kur Stass jau paspējis uzzīmēt koku no vecās mājas, kur viņi, līdz ko Stass iemācījās staigāt, bija iekārtojuši mitekli.

Viss mainījās, kad Stass piedzima. Tad Karalis aizmirsa, ka Marija ir viņa mazā princese. Donna nomira, kad Stass bija gadu vecs, tāpēc Marija 12 gadu vecumā iemācījās kā no bērna kļūt par pieaugušu cilvēku.

Karalim nekas nepatika, ēst Marija toreiz taisīt vēl neprata, ēdiens pats bira ārā no rokām, Karalis strādāja, bet Stass uzauga Marijas rokās. Stass piedzima bez runas spējām, lai gan ārsti bija nozīmējuši terapiju galvaspilsētā, Karalis no tās atteicās, attaisnojoties ar veltīgu laika izšķiešanu un izmestiem līdzekļiem. Stass bija stimuls, kāpēc viņa dzīvo. Marijai pašai bija grūta galva, nekas nepadevās, bet viņa Stasu varēja iepriecināt ar izlocītajiem gulbjiem no žurnālu papīriem, ko Karalis nesa no darba, viņa varēja zīmēt uz lapām, kāda izskatījās mamma, Donna bija ļoti skaista,ja pats Karalis viņu bija mīlējis.Viņas vājība bija cepures-ar spalvām, ar ņieburiem, ar rakstiem. Mamma vienmēr bija eleganta, bet viņa ļāva iet pie rokas arī tad, ja bija uzvilkusi baltos zīda cimdus. Stass mammu tā īsti neiepazina, Karalis visas fotogrāfijas bija paslēpis vai sadedzinājis. Donna bija aizliegtā tēma arī tajā mazumā, ko viņi runāja.

Marija nedrīkstēja kavēties. Vienmēr ir jāsteidzas. Karalis šorīt ir agri prom darbā. Marija skrien modināt Stasu. Divas brūnas acis mīļi paskatās uz viņu, viņai atkal ir spēks dzīvot, viņa ļauj Stasam šorīt vilkt šortus, laukā ir vēls pavasaris. Marija sameklē baltu linu kreklu un sandeles. Viņi kāpj lejā pa trepēm, Stass ir ieķēries manos pirkstos, viņš turās pie manis ar neizsakāmu spēku. Kad esam virtuvē, viņš pats sēž un knibina klipšus pie šortiem, es ieberu brokastu pārslas un ielieku divas karotes cukura, Stass mīl saldumus, kad skolā ieskaita stipendiju, es viņam atnesu kruasānus ar zemenēm. Rīts ir dzestrs, blakusmāja kāds pļauj zāli, smaržo pēc dzīvības, virtuves logs ir plaši vaļā.

Es ieskatos Stasa acīs, viņš nāk klāt, gribēdams noglaust no pieres matu šķipsnas. Šķiet, ka acīs es nesu visas pasaules skumjas. Uz pieres ir skrāpējums. Es neuzdrošinos kavēties, Stass drīz jānogādā bērnudārzā. Pie mājas dzirdama auto skaņa. Piebrauc kariete, respektīvi, tēva auto. Mana sirds lec vai pa muti laukā. Es lieku Stasam sēdēt un nekustēties. Viņš savelk lūpu un skrien pie manis, apķeroties ap kāju. Mans ķermenis paralizējas kā tūkstoš virvēs ieskauts, es nedzirdu ne trokšņus, ne vairs jūtu bailes, manā galvā pulsē slāpēs pēc skābekļa. Karalis atver durvis un uz mums pat neskatās, viņš kliedz – Jums jau sen bija jābūt prom. Vācies, Marij, vācies, un to slepkavu ņem līdz!

Man krūtīs sažņaudzas naids un dusmas, es Stasu vedu pie rokas un virzos pie baltajām durvīm, Karalis pagrūž mani. Es ar plecu ietriecos durvju stenderē. Stass apmulsis skrien, aizķerot galdiņu, kur nolikts brokastu pārslām domātais piens, tas nolīst man taisni gar kaklu un priekšā sejai. Karalis deg dusmās, viņš paņem savu portfeli un iet tuvojas man. Viņš aptupjas man līdzās un bļauj-Skaties, par ko Tu esi kļuvusi, skaties! Viņš paņem spoguli no sienas un liek man skatīties tajā. Man pretī raugās izkāmējusi seja ar ziliem ielokiem zem acīm, saskrāpētā piere un zilumi uz rokām iedveš manī dusmas, no kurām kāds nezināms spēks skrāpē zem ādas. Karalis nomet spoguli, tas cauri pienam paslīd uz priekšu, tašķīdams pa gaisu baltas lāses. Viņš aiziet. Es nolieku galvu starp ceļiem, pa degunu gāžas asins recekļi. Es mēģinu piecelties. Stass stāv aiz ledusskapja un raud. Es vairs tā nevaru, es nevaru.

Mēs pārliecināmies, ka Karalis ir prom. Es paņemu lielo somu. Sakrāmēju iekšā visu, ko var atrast ledusskapī, uzskrienu uz Karaļa istabu, nozogu mammas baltos zīda cimdus, paņemu Stasu pie rokas un mēs ejam. Neviens no mums neatskatās. Skan soļi. Tikai mēs divi. Mums nav jāskrien, šodien nesteigsimies. Mēs nebēgsim un neslēpsimies.

Ir krēsla. Mēs ar Stasu sēžam koka mājā. Ir pagājuši 6 gadi. Mēs atkal dzīvojam vecajā mājā. Karalis ir iznācis no cietuma, mēs nekontaktējamies, es savā dzīvē vairs pat negribu būt princese, lai gan šodien es tādu atgādinu-man rokās ir mammas baltie cimdi. Ir mana kāzu dienu. Ceremonija nebūs liela, jo tas notiek mūsu mājas pagalmā. Stass ir 10 gadus vecs un es viņu neizsakāmi mīlu. Koka mājā stāv tik sen noņemtais ģipsis, kas atgādina Karaļa varu, bet nu tā šī Karaļvalsts ir gāzta, vairs nevajag nevienu troņmantinieku.

Pirms sešiem gadiem es redzēju, kā vējš gar manām un Stasa kājām aizpūš pieneņpūkas, es nezinu, vai kas svarīgāks ir noticis manā dzīvē...
 

 


1 komentārs Komentēšana pieejama visiem.
ilzite99@inbox.lv, 21.01.2012. 18:50:24
Komentāra reitings: 0

Nedaudz ar skumju noskaņu, bet patika.:)

Komentāra pievienošana

Ar * atzīmētie lauciņi ir jāaizpilda obligāti.





atpakaļ uz rakstu sarakstu

Reklāma
Padalies priekā

Tommyzem

ElmerWes

ElmerPlons



ienāktreģistrēties