Epikūrs. Vēstules. Atziņas. Fragmenti

Grāmata ir pirmizdevums latviešu valodā un viens no pirmajiem sengrieķu-latviešu paralēltekstiem latviešu grāmatniecības vēsturē.

Darbus no sengrieķu valodas tulkojusi Agnese Gaile un Aija van Hofa. Grāmatu papildina Agneses Gailes ievads, pēcvārds “Epikūrs un viņa mācība”, komentāri un bibliogrāfija, Aijas van Hofas sastādīts sengrieķu vārdu tulkojuma rādītājs un jēdzienu rādītājs tulkotajā tekstā, kā arī Edgara Narkēviča eseja “Epikūra laiks”.

“Pārskatu par Epikūra filosofiju un epikūrismu jāsāk ar atziņu, ka par to zināms ļoti maz. No Epikūra rakstītā, optimistiski rēķinot, var izlasīt ne vairāk par vienu divdesmito daļu – proti, no vairāk kā 300 teksta ruļļiem tikai trīs vēstules, divus atziņu krājumus, pārdesmit fragmentus, kā arī dažus desmitus piezīmju vai liecību, ko lielākoties sarakstījuši Epikūram un epikūrismam naidīgi autori,” grāmatas pēcvārdā raksta Agnese Gaile.

Epikūrs piedzima 342. vai 341. gadā pirms mūsu ēras Samas salā, netālu no Jonijas (Mazāzijas) krastiem. Aptuveni 311. gadā pirms mūsu ēras Epikūrs atvēra savu skolu, tas ir, radīja savu filosofijas virzienu un piesaistīja mācekļus Lesbas salas pilsētā Mitilēnē, taču tur palika tikai vienu gadu. Iespējams, ka vide šajā pilsētā bija naidīga Epikūra jaunizveidotajai filosofijai, kas ētikas centrā izvirzīja baudu. Cicerons, apcerot Epikūra filosofiju, raksta, ka pašā vārdā “bauda” ir kaut kas vulgārs, nepieklājīgs un aizdomīgs. 310. gadā pirms mūsu ēras Epikūrs pārcēlās uz Lampsaku, pilsētu Ponteuksīnas, tas ir, Melnās jūras krastā. Arī tur viņš atrada domubiedrus un viņa mācība ieguva sekotājus, kas palika uzticīgi epikūrismam visu mūžu.

Pēc šiem klejojumiem Jonijas piekrastē aptuveni 306. gadā pirms mūsu ēras Epikūra nelielā kopiena pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Atēnās. Epikūrs, kas tad jau bija sasniedzis 35 gadu vecumu, Atēnu ziemeļrietumu daļā iegādājās īpašumu – dārzu vai parku un apmetās tajā kopā ar mācekļiem. Vēlāk sugas vārds “dārzs” kļuva par epikūriešu skolas un epikūrisma kā filosofijas virziena nosaukumu. Dārzā, ko no apkārtējās pasaules atdalīja augsts žogs, Epikūrs pavadīja atlikušo dzīves daļu līdz savai nāvei 271. vai 270. gadā pirms mūsu ēras. Epikūriešu Dārzs bija pirmā mums zināmā draugu kopiena Rietumeiropas vēsturē, kuras locekļus nesaistīja ne reliģiskas, ne politiskas, ne sociālas intereses. Epikūrs nomira 72 gadu vecumā no akmeņu aizsprostojuma urīnceļos.

Rezumējot Epikūra filosofiju vienā teikumā, varētu teikt tā: viss esošais sastāv no atomiem un tukšuma un pareiza izpratne par esošā dabu ļauj cilvēkam atbrīvoties no bailēm un nemiera un tādējādi kļūt laimīgam.

Grāmata paredzēta filozofijas, seno valodu un literatūras studentiem, mācībspēkiem un ikvienam, kuru interesē antīkā kultūra un pagātnes domātāju mantojums. Grāmatu iespējams iegādāties visās labākajās grāmatnīcās, kā arī internetā – grāmatnīcā Kukii.lv un apgāda mājas lapā www.liepnieks-ritups.lv

Iepriekš apgādā “Liepnieks un Rītups” Agneses Gailes un Aijas van Hofas tulkojumā no sengrieķu valodas izdota grāmata “Hipokratiskie raksti. Izlase” (2003).

Grāmatas mākslinieks – Ilmārs Blumbergs.