Lēni žūstošs sentiments, atgriežoties mājās

Marta Kārkliņa, 27.01.2010., 15:52

Ir svētdienas rīts. Ziema leduspuķu plaukumā (- 10 pēc Celsija). Apciemoju māti un vecās mājās. Viss smaržo pēc pankūkām ar kanēli un āboliem.

Jau labu laiku bez rezultātiem skenēju prastākos un glaunākos parfīmu stendus, lai atrastu tieši šādu, svētdienīgu aromātu, saucot to vienkārši par mīļāko smaržu. Man vajadzēja 18 gadus, lai saprastu, ka svētdienu rītos šeit tā smaržo vienmēr.

Virtuvē. Brokastojot un klausoties mātes runās par laikapstākļiem, vēroju lietu izkārtojumu un cenšos atsaukt atmiņā kā šeit izskatījās pirms remonta darbiem. Bērnībā. Tur, stūrī kādreiz allaž sprakšķēja metāla plītiņa, kuras rūsas klāto ārieni maskējām ar sudraba pūšamo mašīnkrāsu. Uz plīts vienmēr stāvēja liels, vecs alumīnija katls pilns ar ūdeni. Laikam relikvija no mātes bērnu dienām. Katlā izdilušie caurumi veiksmīgi tika aizdarīti ar mazām marles lupatiņām. Nepilnu metru gara būdama, mēdzu pakāpties uz ne pārāk stabilas taburetes un vērot kā ūdenī kustas izirušās marles pavedieni. Es to pārstāju darīt, kad brālis pastāstīja, ka tie esot nāves mati un kādu dienu tie mani iesūkšot katlā un es izvārīšoties kā kartueplis zupā.

Un tur bija tējkanna, kas neganti spiedza un lika pārtraukt iemīļoto TV pārraidi. Galds atjanots ar pāris kārtām baltās krāsas un no maniem ineciāļiem vairs ne miņas, bet klubkrēsli gan joprojām vecie. Izdiluši un lāpīti. Tur vienmēr gulēja Minkāns. Minkāns saēdās žurku indi un ņēma nelabu galu. Toreiz pirmo un vienīgo reizi redzēju brāli raudam.

"Rīgas dzīvoklī ir silti?" Māte mani iztraucē no atmiņu lidojuma, "Meitiņ?"

"Jā, mammu, mums labi kurina."

"Bet tu labāk uzvelc tās vilnas zeķes, ko Ziemassvētkos tev aizsūtīju. Ne velti saka, ka galvenais, lai kājām silti."

Piekrītoši pamāju galvu un ar pēdējo pankūkas gabaliņu izslauku šķīvi no aveņu ievārījuma. Mamma gatavo labāko aveņu ievārījumu pasaulē.

"Tev vajadzētu atbrīvoties no šiem krēsliem," turpinu sarunu, cenšoties neizrādīt riebumu, ko rada no vīlēm izlīdušais porolons, "šķiet, ka man dibenā duras atsperes."

Viņa smejas un stāsta par saviem plāniem attiecībā uz krēsliem. Māte nemēdz izmest lietas.
Pil krāns.

Nesteidzīgi piezogas vēls vakars. Mans lēni žūstošais sentiments.

Vai vienmēr šeit ir bijusi tik skaista ziema?

Apsnigušas taciņas zem dzidra piena ceļa, bez maniem pēdu nospiedumiem. Un laterna kā vienmēr lūr manas istabas leduspuķu apziedējušajā logā, apmirdzot noputējušus klaviertaustiņus. Vāks vaļā un notis nekustīgi gaida. Svecītes, līdz pusei nodedzis vīraka kociņš, fotorāmīši ar bērnības smaidiem, neizlietota medikamentu kārbiņa un pelnu trauks. Lina spilvendrāna no vēsuma šķiet gandrīz vai slapja. Tas nav nekas neparasts, spilvendrānas šeit bieži bija slapjas. Uz naktsgaldiņa atvērta grāmata un kafijas krūze, pilna pelēkiem, pūkainiem biezumiem. Vai tiešām neviens nav iedomājies to visu novākt?

Lietu slepenā dzīve stāsta kā viņa izlēma. Nospēlet noktirni, idzert kafiju, nosmēķēt cigareti, pabeigt iesākto stāstu, noslaucīt slapjo seju spilvendrānā, ieņemt zāļu devu, nopūst sveces un aiziet.

Manas rudens prombūtnes laikā māte šeit glabāja ābolus. Spoguļa pirkstu nospiedumu ornamentu papildina mušiņu izkārnījumi, piedodot saldrūgtajam tapešu aromātam pagraba skābuma smaržu.

Zirnekļu tīkliem pilnajā stūrī, aiz ģitāras, kura tā arī nekad netika spēlēta, guļ vakardienas stress.

Laiks bez cilvēka kļūst lēnāks, bet neapstājas.

"Viņa tikai izgājusi garā pastaigā," nodomā suns, sargājot sāpīgās atmiņas no mušu uzbrukuma, " Tikai vienu asu viņas elpu… un viss atgriezīsies agrākajā ritmā."

Bet viņa nenāks. Vismaz ne tāda, kā agrāk.