Mihails Bulgakovs "Morfijs"

Rolands Virks, 22.12.2010., 15:49

Viena no 20. gadsimta izcilākajiem romāniem "Meistars un Margarita" autora Mihaila Bulgakova (1891-1940) darbs "Morfijs" veidots kā divi, analoģiski saistīti, taču pēc savas formas un vēstījuma krasi atšķirīgi biogrāfiski stāsti. Darbs sarakstīts balstoties uz autora gūtās pieredzes lauku ārsta amatā, kādā Krievijas nostūrī un visnotaļ eksistenciālajām izjūtām, cīnoties ar atkarību no Morfija.

Mihails Bulgakovs "Morfijs"Stāsts "Jauna ārsta piezīmes" ataino tikko medicīnas augstskolu ar izcilību absolvējuša vīrieša Bomgarda (darba centrālais tēls un Mihaila Bulgakova atspoguļojums) dzīvi un darbu, kādā Krievijas nostūrī (apriņķa pilsētā Gračevskā), kur jaunais un vēl nepieredzējušais ārsts izcieš pirmās ugunskristības ciema galvenā ārsta lomā. Jaunais vīrietis sastopas ar šķietami nepārvaramām problēmām un grūtībām ciema pacientu izskatā, pārvar bailes no nežēlīgās pienākumu nastas, kā arī mācās pierast pie nemitīgās "nāves" klātesamības un zemniekos mītošās tumsonības.
Otrs, īsākais stāsts iesākas ar Bomgarda pārcelšanu darbā pilsētas slimnīcā un turpinās ar viņa studiju biedra, ārsta Poļakova dienasgrāmatas atspoguļojumu, ko tas novēlējis Bomgradam. Dienasgrāmatas saturs sastāv no Poļkava piezīmēm par laiku, kad tas izcieš atkarību no Morfija.

Kā jau minēju abi šie stāsti ir analoģiski saistīti. Virspusēji skatoties varētu šķist nesaprotama Bulgakova vēlme tos atdalīt, taču, ja palūkojas ciešāk, tad nesapratni par šo nošķīrumu pārmāc sapratne par neiespējamību šo divu daļu atdalīšanā. Pirmkārt jau atšķirās abu darbu forma. Ja, "Jauna ārsta piezīmes" mums tiek piedāvātas, kā Bomgrada stāstījums pirmajā personā, tad "Morfijs" ir krasi atšķirīgs t.i. rakstīts dienasgrāmatas veidā. Sižetiskā līnija gandrīz nesaista abus darbus un gluži kā visā grāmatā kopumā, kad acīs klaji durās mīklainas pauzes, ko jāpiepilda mums pašiem, tā arī starp abiem stāstiem ir tranšeja, kas atstāj tādu kā nepilnīguma sajūtu, it kā šie abi darbi būtu tikai uzmetums vai melnraksts. Taču, tas nekādā ziņā netraucē baudīt abus stāstus un vilkt paralēles starp tiem. Šie "caurumi" piešķir tam īpatnēju burvību un liek lasītājam to atcerēties pēc iespējas ilgāk un pilnīgāk. Īsi sakot, šos abus darbus vieno svešķermenis, kas nonācis simbiotiskās attiecībās ar tiem abiem. Jāpiebilst gan, ka tikai izlasot šo darbu, jūs sapratīsiet, ko es biju domājis ar šo pēdējo rindkopu.

Runājot par manām personīgajām izjūtām, lasot šo darbu tad pirmais, kas ienāca galvā pēc pāris lapaspušu pieveikšanas bija A.Čehova stāsti. Nav jau brīnums, jo tomēr abi šie autori pārstāv klasisku Krievu rakstības stilu un Čehovs tomēr ir pamatīgs īso stāstu un noveļu meistars, kas stabīli ieņēmis vietu, kā viens no maniem iecienītākajiem klasiķiem. Krievu klasiskā literatūtra vispār priekš manis ir kaut kas apbrīnojams, un apbrīnojama tāpēc, ka nezinu cita vārda tās varenībai. Bet, tas jau pavisam cits stāsts…
Tātad, ja esat lasījuši Čehovu vai Dostojevski, tad noskaņa jums būs zināma, bet, ja jums vēl zināms un atzīstams ir A.Kamī "Mēris", tad sajūsma būs garantēta. Kāpēc pieminēju "Mēri"? Tāpēc, ka tāpat kā tajā, arī "Morfij’ā" netrūkst strutojošu bumbuļu, krēpainu spļaudekļu, asiņu un visnotaļ eksistenciālu pārdomu. Ja, Bulgakova analogs ir Bomgrads, tad Bomgrada analogs varētu būt Bernārs Rjē. Nu, spriediet paši par manu drosmīgo salīdzinājumu.

Grāmatu izlasīju pāris stundās, taču ne jau savas paviršības dēļ, bet tieši otrādi – aizrautības dēļ. Garantēju, ka lasot šo darbu, varēsiet izbaudīt visu emociju spektru, sākot ar skumjām un pretīgumu, beidzot ar prieku un smiekliem. Jautāsiet, kāpēc jāsmejas stāstā, kur mirst bērni, ar nezināmiem bumbuļiem cilvēciņiem aizpampst acis vai zīdaiņi tiek dzemdēti šķērsām? Atbilde ir pavisam vienkārša: pamēģiniet jūs neiespurgties, kad kādā no nodaļām tiks stāstīts par Zemnieku tumsonību. Labam noskaņojumam citāts no tieši šīs operas:

"-Aizbraucu reiz uz to pašu Duļcevu pie dzemdētājas…
-Duļceva ir slavena vieta, - feldšeris nenocietās un piebilda: - Piedodiet! Turpiniet, kolēģe!
- Nu, pats par sevi saprotams, izmeklēju, - kolēģe Pelageja Ivanovna turpināja, - un dzemdes kaklā sataustu zem pirkstiem kaut ko dīvainu… Tādas kā drumslas, kā gabaliņus…Izrādās – graudu cukurs!
- Te nu ir anekdote! – svinīgi piebilda Demjans Lukičs.
- Atvainojiet…es nekā nesaprotu…
- Vecene samācījusi! – Pelageja Ivanovna atsaucās. – Pūšļotāja. Sak, grūtas dzemdības. Mazulītis negrib nākt dieva pasaulē. Tad tak jālūko izmānīt. Un tā viņas ar saldumu mānījušas bērnu laukā."

Vairāk Literatūras un kino apskatus, kā arī citus viedokļus un literāros darbus lasiet šeit-
Kriedoklis.weebly.com
 


2 komentāri Komentēšana pieejama visiem.
Ilga (olivy@one.lv), 31.01.2011. 14:34:17 (ip:95.68.99.208)
Komentāra reitings: 0

Shito pirms kaada laika izlasiiju, bija diezgan interesanti lasīt tās domas, kas juanajam un nepieredzeejushajam aarstam naak praataa dazaadaas situaacijaas un ka vinjsh ar taam tiek galaa...morfiju lasot sagribeejaas pat to pameegjinaat...bet tik taa...vienu reiziiti...

kritold, 03.02.2011. 00:14:38
Komentāra reitings: 0

Jā, stāsts tiešām padarīja šo vielu vilinošu kādai reizītei. Tāpat, lasot "Jauna ārsta piezīmes" neviltoti sagribējās dzemdēt bērnu kādā šķūnītī aizgājušā gadsimta čigānietes uzraudzībā un "ieprovēt" kā ir kad kaut kas nopūst.

Komentāra pievienošana

Ar * atzīmētie lauciņi ir jāaizpilda obligāti.





atpakaļ uz rakstu sarakstu

Reklāma
Padalies priekā

Tommyzem

ElmerWes

ElmerPlons



ienāktreģistrēties