Jānis Einfelds "Neļaudis"

Rolands Virks , 08.03.2009., 21:33

2005. gadā klajā nāca rakstnieka, un viena no izcilākajiem latviešu postmodernistiem, Jāņa Einfelda sarakstītā grāmata "Neļaudis", kas turpināja jau aizsākto, un lasītājiem tik pazīstamo, rakstnieka stilu un idejas gājienu.

Jānis Einfelds "Neļaudis"Es domāju, jau sen varam teikt, ka Jānis Einfelds (1967) ir pelnīti dēvējams par vienu no izcilākajiem Latviešu postmodernistiem un sirreālistiem, lai gan Latvijā šādi rakstošo nemaz nav tik daudz, jo pretēji dažu "nezinātāju" greizajam viedoklim par to, ka tādu "murgu", kādu raksta Jānis Einfelds varētu uzrakstīt jebkurš, vienkārši liekot vienu bezjēdzīgu teikumu pie otra, sirreālisms ir viens no sarežģītākajiem literatūras virzieniem, un lasīt to ir tikpat grūti cik rakstīt, jo darbā ir jāieliek visa sava dvēsele un uzmanība kā lasītājam, tā rakstniekam. Jānis Einfelds ir lieliski paveicis šo uzdevumu gan savā pirmajā grāmatā "Mēness bērns" (1995), gan savos turpmākajos darbos ieskaitot, protams, stāstu krājumu "Neļaudis" (2005).

Tieši par stāstu krājumu "Neļaudis" vēlējos nedaudz uzrakstīt, jo izlasījis visus grāmatā iekļautos stāstus, spēju tikai nodvesties par autora meistarību būvēt teikumus un pielietot tiešām skaistus izteiksmes līdzekļus, kas konkrēto stāstu padara par izcilu mākslas darbu, neatkārtojamu pārdzīvojumu un sapņainu ceļojumu reizē.
Sen jau esmu iecienījis autorus, kas raksta īsstāstus, jo, lasot tos, vienmēr ir jāpakustina savas "pelēkās šūniņas" stiprāk, lai izvilktu no tā kādu jēgu, proti, nedaudzos teikumos un rindkopās ir jāprot sameklēt atslēgas vārds un doma, kas pilnībā atklāj to, ko autors pats ir vēlējies pateikt. Stāstu krājums "Neļaudis" pilnībā nodrošināja mani ar šo uzdevumu un katru stāstu nācās pārlasīt vairākas reizes, lai vismaz mēģinātu izveidot savu interpretāciju par to, kas droši vien bieži nesakrita ar autora ielikto atziņu, bet tāpēc jau mēs lasām, lai fantazētu un justos gandarīti par savu individuāli izlobīto domu.

Jānis Einfelds "Neļaudis"Pievēršoties saturam, varu bilst, ka stāstu krājumu caurvij tāda kā senlaicīga folkloras un dzīves smaka un vairāk nekā bieži tiek lietoti dažādi vecvārdi kā "ķocis", "kāvi"(kā lietvārds), "pūšļotājs", "Jods", "Pekle" utt., bet tas tikai pastiprina šarmu un uzbur brīnišķīgu atmosfēru, zem kuras iespējams radīt savas vīzijas attiecībā uz katru izlasīto teikumu. Nevar nepieminēt arī to, ka stāsti nav par rožainām lapiņām vai mīļām sirsniņām, bet tie atspoguļo cilvēka dabu un mūsu izveidoto pasauli tāda kāda tā ir un ne no labākās puses. Jau krājuma pirmajā stāstā "Velēnu pilskalns" tiek attēlota reliģijas neiecietība pret citām ticībām, proti, visā savā krāšņumā tiek uzburtas dažādas priesteru, mācītāju, karaļu vardarbīgās un netaisnīgās izdarības pret pagāniem un neticīgajiem. Nevaru vēlreiz nepieminēt J.Einfelda apbrīnojami bagāto vārdu krājumu un meistarību teikumu būvē, kas padara katru šo teikumu, par gardu un baudāmu kumosu izvēlīgiem un gaumīgiem lasītājiem.Esmu dzirdējis sakām, ka katram J.Einfelda uzrakstītajam teikumam ir dvēsele un šie vārdi pilnībā atspoguļojas šajā stāstu krājumā.

Šos stāstus iespējams pat varētu salīdzināt ar pasakām pieaugušajiem, jo viscaur skaistajiem teikumiem un frāzēm cauri spraucas "netīrība" "pretīgums" "varaskāre" utt., bet tas tikai liek arvien stiprāk aizdomāties vai cilvēks ir dabas kronis vai vienkārši zemiskākais radījums uz zemeslodes. Stāstos manāma arī neliela pornogrāfijas piedeva, ja to tā drīkst saukt, piemēram, šajā fragmentā no stāsta "Bimbja zeme".

Mežā abi ir pliki. Viņi vārtās sūnās. Caurs plīvurs virs viņiem. Bimbis savu cieto čūsku dod pie sievas. Čūska saka vārdus, kuri kā biezs, balts ūdens lēnām iemērcas Laimusī. Viņa nekliedz, jo vīra vara ir jāciena. Kustas sieviņas ķiršlūpas, viņa gaida ilgi, turot balto ūdeni sevī, bet nevar neko izgaidīt, jo tajā bērni ir miruši.

Runājot par grāmatas vizuālo noformējumu, domāju, ka piemērotāks būtu bijis, kas cits, nevis skeleti, kas sakarināti kokos, jo pirmais iespaids daudziem potenciālajiem grāmatas pircējiem rodas pēc tās izskata, un tas var nesakrist ar grāmatas saturu, vai sakrist pavisam citādākā veidā nekā gaidīts, tāpēc, ka, šausmu stāstus to klasiskajā izpildījuma šajā grāmatā neatrast.

Visā visumā runājot, visiem iesaku izlasīt šo stāstu krājumu, un, gūstot kādas garīgas baudas, reizē lieliski papildināt savu vārdu krājumu un citas, vairāk vai mazāk, svarīgas zināšanas.


4 komentāri Komentēšana pieejama visiem.
minkucs, 28.04.2009. 20:16:27
Komentāra reitings: 0

vidusskolas līmeņa recenzija. ne vairāk.

kritold, 30.04.2009. 09:48:51
Komentāra reitings: 1.442

Kā vidusskolu apmeklējošam jaunietim, diemžēl neizdevās radīt Jura Silenieka vai Gunta Bereļa cienīgu grāmatas apskatu. Atvainojos :)

minkucs, 04.05.2009. 11:31:07
Komentāra reitings: 0

potenciāls ir! ;)

eliinaaaaaaa, 09.05.2009. 21:24:27 (ip:81.198.16.36)
Komentāra reitings: 0

cenšos sadzīt rokās kādu einfelda grāmatu jau kādu mēnesi, bet diemžēl visās grāmatnīcās mani atšuva...

Komentāra pievienošana

Ar * atzīmētie lauciņi ir jāaizpilda obligāti.





atpakaļ uz rakstu sarakstu

Reklāma
Datuve.lv tehnoloģiju jaunumu portāls
Padalies priekā

Tommyzem

ElmerWes

ElmerPlons



ienāktreģistrēties