Aiz gravitātes robežām

Rolands Kecko, 04.05.2010., 13:47

Stāsts par to, ko mēs nevaram zināt.

Šķiet, Visums visā savā garajā mūžā neko nelabojamāku par cilvēka dzimumu nebūs pieredzējis. Tā vismaz varēja nodomāt, paskatoties uz šiem te vīriem, kuri pašlaik bija saspringti pievērsuši acis vairākiem ekrāniem, kuri zibēja katrs savā krāsā.
Viņi bija atlasīti no pašiem labākajiem un spējīgākajiem Zemes iedzīvotājiem, kuri nosūtīti pārkāpt arvien jaunas robežas. Divi piloti – Kuzņecovs un Bergers, tehniķis Johansons un ekipāžas kapteinis Bramts – kopā viņi bija devušies šajā ceļojumā un nekā savādāk kā vien kopā viņi būs spiesti to veikt.
-Tātad noskaidrosim visu vēlreiz! Kad īsti jūs pamanījāt neatbilstību? – kapteinis Bramts vaicāja nopietnā un uzspēlēti bezkaislīgā balsī, kura tā vien mudināja arī pārējos savaldīt emocijas.
-Pirms minūtēm divdesmit apmēram, - Bergers nenoteikti attrauca. – No sākuma es, atklāti sakot, nepievērsu tam uzmanību, – Viņš vēlreiz domīgi piespieda pāris vadības taustiņus, taču neizskatījās, ka tas kaut ko būtu mainījis, izņemot ekrāna spilgto nokrāsu.
Jebkurā citā gadījumā arī pats kapteinis Bramts nelielai ātruma rādītāju neatbilstībai nepievērstu uzmanību, taču šis nu bija pasākums, kurā jebkurš sīkums ir svarīgs. Daudzas 21. gadsimta sākumā notikušās avārijas bija tam labākais pierādījums. Līdz tam kosmosa pētījumi bija attīstījušies vienkārši fenomenālā ātrumā. Jau nieka desmit gadus pēc pirmā cilvēka parādīšanās ārpus Zemes atmosfēras tika veikta nosēšanās uz Mēness. Cilvēki aiz sajūsmas sita plaukstas un klusībā gaidīja, nu tik būs. Taču vajadzēja paiet veseliem piecdesmit gadiem līdz tika iesniegts pirmās atomdzinēja raķetes projekts. Pirmajā mirklī tas arī tika gandrīz noraidīts, jo tieši tobrīd vairākas lielvalstis piedzīvoja milzīgas ekonomiskas problēmas, taču, par laimi, veselais saprāts ņēma virsroku. Pirmie projekti gan nesolīja gaišu nākotni kosmosa izpētei. Zinātnieki gan atzina, ka teorētiski šādu enerģijas daudzumu ir iespējams savaldīt tik nelielā vietā kā raķetes dzinējs, taču praksē tas tik labi neizdevās un vairākas kosmonautu ekipāžas sadega pašas savās raķetēs. Bija nepieciešami gandrīz divdesmit gadi līdz šī problēma tika atrisināta, un pirmās gatavās atomraķetes spēja veikt dažādus lidojumus kosmosā bez riska kādā mirklī pārvērsties par pelnu čupiņu.
Kad izmēģinājumi bija beigušies, neapšaubāmi radās nepieciešamība jauno raķetes prototipu nosūtīt kādā patiešām lielā uzdevumā. Tā nu 20.. gadā kosmosa kuģis "Inter-5" pacēlās no savas dzimtās planētas un devās uz Plutona orbītas trajektoriju, lai novērotu to tuvplānā un pēc tam iespēju robežās veiktu ieskatu Saules sistēmas tālākajos plašumos. "Inter-5" tika dota relatīva brīvība uzdevuma paveikšanai, jo iepriekšējie tālie lidojumi ar vecā tipa kuģiem pierādīja, ka uz radiosakariem (un jebkuriem citiem sakaru veidiem) šajos apgabalos pārāk paļauties nevar.
Pašlaik viņi bija sava pirmā uzdevuma pabeigšanas stadijā – gandrīz sasnieguši Plutona orbītu. Nekādas lielās problēmas viņiem nebija gadījušās, kapteinis bija apmierināts gan ar kuģi, gan ar saviem padotajiem. Un tikai šobrīd viņi saskārās ar kādu neizskaidrojumu novērojumu. Kuģa pilots Bergers savas maiņas laikā bija pamanījis nelielu neatbilstību ātruma mērījumos un viņu faktiskajā atrašanās vietā. To varētu pavisam vienkārši izskaidrot ar raķetes ātruma palielināšanos, taču mērījumi neko tādu neuzrādīja.
-Labi, pieņemsim, ka šobrīd mēs nespēsim to izskaidrot, - Bramts pēdīgi noteica. – Patlaban svarīgāk būtu izlemt kā mums rīkoties!
-Nu kursu es varu pārrēķināt minūtēs piecpadsmit, - lauzītā angļu valodā atbildēja Kuzņecovs. – Taču tad man jāzin kādus ātruma rādītājus izmantot.
-Atklāti sakot, Ivanam taisnība, - domīgi piebilda Bergers. – Ja mēs izmantosim pašreizējos rādījumus, tad kuģis neapšaubāmi kustēsies ātrāk nekā mēs domājam un aprēķinam. Rezultātā mēs varam tikai aptuveni aprēķināt reālo novirzi no uzrādītās un vadīties pēc tās, kas negarantē, ka mēs spēsim sasniegt Plutona orbītu laikā, kad tur atrodas pats Plutons. Savukārt mēģinot variēt kuģa ātrumu, mēs atkal nevaram būt pārliecināti, ka šīs ātruma atšķirības neietekmēs kursa precizitāti.
-Matemātika man nekad nav tā pa īstam patikusi! – drūmi pajokoja augumā raženais Johansons.
Vadības kabīnē ienāca ekipāžas piektais loceklis, Alberts Ernvulfs.
-Dzinējs izskatās pilnīgā kārtībā, enerģijas patēriņš ir normālajā līmenī, - viņš ziņoja. – Dzinējā vainu variet nemeklēt!
-Tātad tu, Albert, gribi apgalvot, ka mēs visu šo laiku esam pārvietojušies parastajā ātrumā? – neticīgi pavīpsnāja Bergers.
-Protams, ja vien nav notikušas pārmaiņas kaut kur citur...
-Kur citur? Mēs esam atklātā telpā, pilnīgā vakuumā, Albert. Šeit nav nekā cita, izņemot mūsu dzinēju, - kapteinis nepacietīgi noteica un pagriezās pret pilotiem. – Aprēķiniet kursu uz šo te punktu (viņš ar pirkstu norādīja ekrāna kartē), aizsteigsimies Plutonam priekšā un tur to sagaidīsim. Šajā brīdī, kad neesam droši par mūsu ātrumu, nedomāju, ka varam mēģināt sasniegt orbītu reizē ar Plutonu. Vai varbūt kādam ir iebildumi?
Iebildumi nevienam neatradās un Kuzņecovs ķērās pie aprēķiniem.
Lai gan likās, ka šis atgadījums paliks bez nopietnām sekām, tomēr kapteinis novēroja, ka tas ekipāžā ienesis lieku nervozitāti. Protams, viņi visi bija cilvēki bez nerviem, katrs uz Zemes izgājis cauri neprātīgi smagiem un nogurdinošiem treniņiem, un kosmosa simulācijām, katrs piedalījies jau vairākos lidojumos, tā ka nebūtu nekāda pamata kaut vienam no tiem pārmest pieredzes trūkumu vai ko tamlīdzīgu. Taču tik tālu no savām mājām gan viņi nebija atradušies, un Bramts zināja, ka psiholoģiskais faktors var nospēlēt vēl lielāku lomu nekā tehniskās ķibeles, kā, piemēram, šī te ar ātruma novirzi. Ja kaut viens no vīriem jutīsies nedrošs, tad šīs bailes neizbēgami pielips arī pārējiem, un Bramts apzinājās, ka to novērst varēs tikai ar ļoti radikāliem līdzekļiem.
Bramts lēnā garā piecēlās no savas atpūtas vietas un devās aplūkot kā jūtas pārējie. Viņš ātri pārmija pāris vārdu ar Johansonu, kurš pētīja kuģa rasējumus, par varītēm apņēmies noskaidrot iespējamās dzinēja neprecizitātes. Ernvulfs sēdēja viņam blakus un nepārtraukti kritizēja sava drauga idejas. Izdarījis labojumus kursā, viņiem pievienojās arī Kuzņecovs. Bramts sajuta, ka šajā mehāniskiem jēdzieniem pārslogotajā sarunā ir lieks, tādēļ devās uz vadības kabīni, lai aprunātos ar Bergeru.
Pilotu viņš sastapa diezgan nervozā garastāvoklī.
-Es tieši taisījos jūs izsaukt pa kuģa radio, kaptein, - viņš aprauti noskatīja Bramtu un norādīja uz kādu nelielu monitoru pašā vadības pults malā.
-Kas tad nu atkal? – viņš vīlies vaicāja.
-Apskatiet pats! Es savu secinājumu jau esmu izdarījis un nevēlos, lai tas iespaidotu jūsu domas, - ļoti nosvērtā balsī Bergers noteica un, cieši sakniebis lūpas, novērsās no kapteiņa.
Bramts ar acīm ieurbās ekrānā. Tas bija kuģa veiktā ceļa novietojums telpā par pēdējām trīsdesmit minūtēm. Tas, protams, bija gandrīz ideāli precīzas taisnes izskatā, izņemot pagrieziena momentu, kad tika mainīts kurss. Bramts vēlējās pajautāt, kas viņam īsti tur būtu jāsaskata, taču pietika palūkoties uz Bergera pakausi, lai šādu domu atmestu. Viņš vēlreiz uzmanīgi izsekoja telpiskajai līnijai, taču joprojām nespēja ieraudzīt neko ievērības cienīgu. Viss kā jau paredzēts. Taisns lidojums, kursa maiņa, tai sekojošs pagrieziens, jauns taisns ceļa posms. Tiesa... ja tā uzmanīgāk ieskatās... Bramts palielināja attēlu pagrieziena līknē un ar milzīgām aizdomām noskatīja to.
-Kuģa pagrieziena leņķis, manuprāt, nav īsti pareizs, - viņš vienkārši noteica.
-Tas ir precīzs, elektronika spēj fiksēt kuģa stāvokli ļoti precīzi, pateicoties iepriekšējo raķešu izvietotajiem satelītiem. Tiesa, jums ir pilnīga taisnība, ka tas nesakrīt ar plānoto. Atšķirība gan ir pavisam minimāla un tagad tas ir izlīdzinājies pēc Ivana uzdotajām koordinātēm. Bet fakts kā tāds – pagrieziena līkne ir savādākā leņķi nekā vajadzētu būt, un tādejādi, ņemot vērā mūsu kuģa izmērus, mums vajadzēja būt atkal nost no uzņemtā kursa. Tomēr mēs neesam, - pilots domīgi piebilda.
-Man tas sāk nepatikt, - gausi ierunājās Bramts. – Kā tu to skaidrotu? Šobrīd tev blakus nav Ivana un Alberta, kuri varētu iebilst, - viņš beigās piebilda, redzot Bergera vilcināšanos.
-Izskaidrojums ir vienkāršs. Vai nu kuģis ir palicis par procentiem desmit lielāks... vai arī apkārtējā telpa ir palikusi par procentiem desmit mazāka. Izlemiet pats, kurš variants ir ticamāks!
-Bet kā gan tas būtu iespējams? – Bramts pārsteigts iesaucās.
-Es varu pateikt tikai to, ka tas ir noticis, taču man nav pat minējuma kā tas varētu būt noticis, - Bergers rimtā balsī noteica.
Bramts vēlreiz uzmeta skatu monitoru virknei gar sienu, it kā cerēdams tur ieraudzīt kādu lielisku atbildi šai mīklai, taču, šķiet, viņam tas neizdevās.
-Labi, - kapteinis caur zobiem novilka. – Turpini ceļu kā plānots, vēlāk mūsu zinātniekiem pietiks ko domāt par to. Un... pārējai komandai varbūt to nevajadzētu zināt.
Bergers piekrītoši pamāja ar galvu. Kapteinis jau devās prom, kad viņam prātā iešāvās kāda neprātīga doma.
-Klau, bet kāpēc tad mēs neesam pamanījuši, ka ... ? - Viņš pagriezies vaicāja un pats aprāvās. –Protams, ja vien mēs paši līdz ar to... tad mēs savām acīm nemūžam nespētu pamanīt izmaiņas?
Bergera nopietnā seja bija labākā atbilde.
–Pārējai komandai to tiešām nevajag zināt, -Bramts strupi noteica un izmetās no vadības kabīnes.

Bramts cerēja, ka vismaz tagad varēs mēģināt pagulēt, taču jau pēc divdesmit minūtēm salda un nevainīga miega, viņu uzmodināja Ernvulfs, saucot uz vadības kabīni.
-Un kas tad atkal? Vajadzēja labāk palikt pie izlūklidojumiem uz Marsu, nekā sabeigt savus nervus šajā putrā, - Bramts vēl pa pusei aizmidzis šķendējās.
-Nekas īpašs, tikai kāda asteroīdu straume un pilotiem vajag palīdzību, - Alberts smiedamies noteica un aizgāja. Pēc sekundēm desmit Bramts viņam sekoja, tiesa, ne tik pacilāts kā savs jaunākais kolēģis.
Šoreiz trauksme gan izrādījās nevietā. Bergers un Kuzņecovs bija veikli apgājuši mēmo akmeņu kaudzi no malas, un tagad pa iluminatoru varēja vērot kā asteroīdi traucas kuģim garām. Protams, kuģis bija aprīkots ar daudzām dažādām svešķermeņu uztveršanas ierīcēm, taču izvairīties no tām vajadzēja cilvēkiem. Agrāk gan tika izmēģināts ieviest sistēmu, kas automātiski izmainīja kuģa kursu, lai tas izvairītos no nevēlamām sadursmēm, taču šī tehnoloģija vēl nebija līdz galam izstrādāta un pārāk daudz traucēja pilotu darbu. Iespējams, pēc gadiem desmit tā jau būs noslīpēta līdz pilnībai, un pilotu vērtība saruks vēl mazāka nekā tā ir šobrīd.
-Sasodītie akmens bluķi, - atvieglots nošķendējās Johansons. - Šķiet, nekad nepārstāšu baidīties no viņiem.
-Neuztraucies, pat vecajiem kosmosa vilkiem viņi nepatīk, - iesmējās Kuzņecovs. – Kaptein, vai jūs atceraties tādu Fjodoroviču Mihailu?
-Kā nu ne, - Bramts pamāja ar galvu. – Lielisks pilots, viens no iepriekšējās paaudzes skaļākajiem vārdiem. Kādas pāris reizes jaunībā esmu ticies ar viņu.
-To gan es nezināju. Bet redziet, Fjodorovičs ir manas māsīcas patēvs, gandrīz vai ģimenes cilvēks. Protams, agrāk mēs viņu ļoti reti redzējām, mūždien vai nu gatavojas lidojumam vai atpūšas no lidojuma. Bet reiz viņš bija atbraucis uz manas māsas kāzām atbraucis. Šķiet, tieši pēc sava pēdējā lidojuma, tad, kad aizgāja pensijā. Tā nu es izmantoju izdevību un piegāju viņam klāt, zin kā, parunāties, - Kuzņecovs aizrautīgi stāstīja.
-Vai tā ir Plutona gaisma? – viņu pārtrauca Ernvulfs ar pirkstu norādot iluminatorā.
-Tā liekas. Izskatās gan pārāk spoža, taču iespējams, ka tā tikai mums liekas. Šeit uz redzi nav daudz ko paļauties, - Bramts atteica. – Nu, un ko tev viņš teica, Ivan?
-Nu tolaik jau es vēl biju jauns Transportinženierijas fakultātes studentiņš, kas vēl tikai sapņoja, ka reiz varēs piedalīties kādas raķetes projektā. Bet Fjodorovičs to nemaz neņēma vērā un teica :"Ja kosmonauts, tad kosmonauts. Bet ja kosmonauts, tad savējais." Neatceros par ko īsti sākām runāt, taču, kad ieprasījos par asteroīdiem, viņš pēkšņi palika īgns, atmeta tik ar roku un, šķiet, pateica vārds vārdā to, ko tu, Johanson. Nu protams, tikai krieviski. To atcerējos un tāpēc arī iesmējos.
-Klau, Ivan, bet tu pazini tādu Andersenu? Viņš stāstīja, ka reiz kopā ar tevi iestājpārbaudījumus kārtojis... – kaismīgu seju iejaucās Bergers.
Bramts nemanāmi izslīdēja no vadības kabīnes, kamēr puiši cits pēc cita atcerējās vecos laikus un draugus. Labi, ka viņi nebaidās. Saprot, bet nebaidās. Tas bija pat vairāk, nekā kapteinis gribēja cerēt. Pats viņš juta, ka sirds instinktīvi sažņaudzas ik reizi, kad viņš domās pieskaras sāpīgajam Plutona jautājumam. Tā izpēte viņu visvairāk baidīja. Tā tomēr bija vistālākā vieta Saules sistēmā, kur cilvēks iedrošinājies spert savu kāju. Pagaidām. Tepat aiz Plutona tomēr pletās neaprakstāmi plaši medību lauki, kuri jau sen notvēruši savā varā zinātnieku prātus. Protams, vēl viņiem pietiek ko darīt arī daudz tuvākās vietās, turklāt vēl joprojām bija jāsagaida, kad kosmosa kuģi attīstīsies nākamajā līmenī. Pat šobrīd "Inter-5" spēja attīstīt tikai divtūkstošo daļu gaismas ātruma. Protams, salīdzinot ar citiem kosmosa kuģiem, "Inter-5" tik un tā bija rekordists un tādēļ tam arī tika uzticēts lidojums uz Plutonu, planētu, kura vairakkārt mainījusi savu statusu no planētas uz pundurplanētu. Viņi atradās ceļā jau gandrīz gadu (361 dienu, ja gribam būt precīzi) un tuvojās galamērķim, kamēr, piemēram, iepriekšējā ekspedīcija uz Urānu ilga veselus četrus gadus.
Līdzšinējā laikā Bramts tiešām nevarēja žēloties, ka uzņēmies šīs ekspedīcijas vadību. Viss bija noritējis ideāli – no sākuma kapteinis bija ļoti satraucies par savas komandas nacionālo sastāvu, taču tā ka šis bija starptautisks projekts, tad katra lielvalsts vēlējās savu pārstāvi komandas sastāvā. Bet atlase bija izdevusies vienkārši brīnišķīgi, visi puiši labi sapratās savā starpā. Pats Bramts gan jau pašā sākumā nebija īsti pārliecināts par tik tāla ceļojuma iespējamību, un visa viņa zemapziņa pretojās tam, taču vēlme lidot ņēma virsroku, turklāt Bramts saprata, ka pats vēlēsies lidot tik ilgi, kamēr vecums viņu pieveiks. Tad arī viņš varēs baudīt godīgi nopelnīto atpūtu uz Zemes pēc pilnas programmas.
Tiesa, šobrīd Bramts nejutās pārliecināts, ka viņam izdosies to brīdi sagaidīt. Viņš gan joprojām dzirdēja jautro balsu čaloņu vadības kabīnē, taču pats nespēja pievienoties pārējiem. Kapteinis instinktīvi sajuta nelaimi, viņa acu priekšā zibēja visneprātīgākās ilūzijas, līdz viņš atklāja..., ka vienkārši baidās. Bramts pārsteigts pacēla galvu un ieurba acis pelēkajā sienā. Arī agrāk viņš bieži vien bija pieķēris sevi pie šīs sajūtas, taču vienmēr tam bija savs iemesls – vecākie kaimiņu mājas zēni, universitātes iestājpārbaudījumi, pirmais lidojums, asteroīdu trieciens pa ceļam uz mājām no Venēras, kura rezultātā no kuģa izplūda skābeklis un kuģis knapi paspēja nosēsties ar gandrīz nosmakušu komandu.
Taču šoreiz bija citādi. Šoreiz tās bija bailes no nezināmā. Ikvienam kosmosa lidonim reiz pienāk tāds mirklis. Dažs sabrūk, dažs iztur, taču katrs pagūst novērtēt Visuma varenību un savu niecīgumu tajā.
Bet Bramts tomēr bija kapteinis, un viņš nedrīkstēja atļauties komandai izrādīt bailes, jo tad tā neizbēgami vēlēsies uzzināt to iemeslu. Pagaidām tikai Bergers bija informēts, ka viņš ceļojuma laikā kļuvis centimetrus divdesmit garāks. Iespējams, puiši un viņš pats ar to samierinātos, ja vien varētu tam atrast kādu puslīdz pieņemamu skaidrojumu, taču vismaz pagaidām tāda nebija.
Bramta pārdomas piepeši pārtrauca skaļš sauciens no vadības kabīnes. Kapteinis uz brīdi apjuka, bet jau pēc sekundes atcerējās kur un kāpēc atrodas un metās uz sauciena pusi.
Vadības kabīnē visi kā apburti raudzījās lielajā monitorā. Bramts arī pavērās tajā un atzina, ka izbrīna sauciens ir piemērotākā reakcija tur redzamajam. Viņu priekšā atradās Saules sistēmas devītā planēta – Plutons. Vēl pirms simts gadiem neviens nemaz nezināja par tās eksistenci, bet tagad viņi jau bija pie tās un vēroja savu Saules sistēma tālāko kaimiņu ar savām acīm. Bramtu pārsteidza cik liels izskatījās Plutons. Protams, viņš zināja, ka pat Mēness ir gandrīz uz pusi lielāks, taču šobrīd kapteinis vairs par to tik pārliecināts nejutās.
Starp citu, visa komanda ļoti labi zināja kādā krāsā Plutonam bija jāizskatās, taču tik un tā viņi klusēdami noraudzījās spoži sarkanajā virsmā. Protams, šo nokrāsu radīja tikai slāpekļa un metāna organiskie savienojumi, un zem tiem slēpās milzīga sasalumu kārta, taču vizuālais efekts tik un tā bija iespaidīgs. Nezinot, ka Plutona virsmas temperatūra reti kad pārsniedz mīnus 200 grādus pēc Celsija, varētu padomāt, ka to klāj neskaitāmas uguns upes.
Bramts gan nepiekrita šai varbūtībai – šī sarkanā krāsa tomēr izskatījās pārāk nedzīva, lai tai varētu piemērot tamlīdzīgu salīdzinājumu. Jau pa gabalu varēja nojaust, ka šeit nekad nav atradies kaut kas ar dzīvības pazīmēm
-Hei, puiši, tā vien izskatās, ka šis te mazulītis izstaro, - spalgi iesaucās Bergers.
-Ko? – Visi pagrieza galvu pret viņu.
-Radiācija nav liela, tomēr tā ir. Avots noteikti ir uz Plutona, vai arī tā pavadoņa Hāresa. Jebkurā gadījumā pagaidām mums derētu palikt nostāk.
-Vai gan mēs gadījumā neesam par tālu, lai kuģi sasniegtu jelkāds planētas starojums? – Johansons pārsteigts vaicāja.
-Teorētiski, nē, bet... – Bergers saminstinājās. – bet praktiski šim radiācijas avotam tad jābūt ar fantastisku jaudu, lai spētu sasniegt mūs.
-Labi, apstākļus noskaidrosim vēlāk, - kapteinis skarbi iebilda. – Pašlaik galvenais ir nedaudz atvirzīties tālāk.
Sarunas apklusa, kamēr ar Kuzņecova pūlēm kuģis tika aizvadīts nedaudz nostāk, paralēli Plutona orbītai.
-Varbūt mēs varam tam piekļūt no otras puses? – piesardzīgi ievaicājās Ernvulfs.
-Radioaktīvais starojums neizplatās tikai vienā virzienā, Albert, - norādīja Bergers.
-Bet ja nu avots ir uz šīs virsmas puses, tad lai sasniegtu otro pusi, tam taču jāšķērso planētas kodols...
-... kas to noteikti aizkavēs vai vismaz samazinās, - domu uzķēra Kuzņecovs. – Tas varētu izdoties.
-Vispirms mums jānoskaidro, ko mums īsti vajag izdarīt un tikai tad domāt, kā to izdarīt! – Bramts rimti noteica. – Laika rezerve gan mums ir pietiekama, taču mūžīgi mēs nevarēsim lidot apkārt. – Kapteinis klusēdams nogaidīja varbūtējos iebildumus un tad turpināja. – Pirmais mūsu mērķis ir sasniegts – esam nokļuvuši tiešā Plutona klātbūtnē, līdz ar to pierādījuši, ka tas ir iespējams. Teorētiski šobrīd mums būtu jāmēģina piekļūt tam tādā attālumā, lai varētu nomest izlūkraķetes un izdarīt visus pārējos mērījumus. Šobrīd es vēlētos sagaidīt konkrētu atbildi no mūsu speciālistiem. Vai jūs uzskatāt, ka tas ir iespējams tā, lai kuģis netiktu pakļauts briesmām? Es domāju, nopietnām briesmām.
Nedaudz pārsteigti visi saskatījās. Pieminētie "speciālisti" Ernvulfs un Kuzņecovs klusēja, nezinādami ko atbildēt.
-Es redzu, ka esat pārsteigti par manu jautājumu, - Bramts pasmaidīja. – tagad noteikti domājat, ka esat devušies savā bīstamākajā mūža ceļojumā ar kapteini – gļēvuli, kuru interesē tikai savas ādas glābšana. Tā nav, un es paskaidrošu savus iemeslus, kas man liek tādam izklausīties. "Inter-5" ir jauns projekts, vēl pilnībā nepierādījis savas labās īpašības, vēl ir pietiekami daudzi, kas labāk atceras to nelaimīgos, kas šā tipa kuģos sadega, nekā domā par nākotnes iespējām. Es redzu, ka atomdzinēja kuģiem ir liela nākotne, drīzumā tie valdīs Saules sistēmā. Taču tas, ko redzu es, nav redzams daudziem tur uz Zemes. Tādēļ arī būtu ļoti svarīgi, ka mēs varētu pasaulei pierādīt, ka ar "Inter-5" ir iespējams sekmīgi sasniegt Plutonu un ar fotogrāfu zibšņiem atgriezties uz Zemes. Manuprāt, šobrīd tas būtu svarīgāk, par nevajadzīgu risku, cenšoties piekļūt pārāk tuvu Plutonam. Tāpēc arī es jums uzdevu jautājumu. Ja pārliecināsiet mani, ka risks ir neliels, tad uz priekšu, es ne mirkli nevilcināšos, ticiet man!
-Es domāju, ka mums nedaudz dziļāk jāpaanalizē situācija, - pēc neilga pārdomu brīža noteica Kuzņecovs. - Ja izdotos precīzi aprēķināt radiācijas avota atrašanās vietu, tad varētu arī domāt par iespēju to apiet, kā ieteica Alberts.
-Tad dariet tā! Bet līdz tam centieties turēties no tā pa gabalu! – Bramts norādīja.
Kapteinis jau iekšēji juta, ka Bergers viņam velta pāris šaubīgus skatienus. Protams, kaut kad viņam būs jāpastāsta par ceļā sastapto matērijas deformāciju, kas bija skārusi arī viņus un, bez šaubām, arī bija atbildīga par kuģa ātruma izmaiņām. Tiesa, kāda spēka ietekmē tā radusies un vai atpakaļceļā tās efekts būs pretējs- uz šiem jautājumiem Bramtam atbildes nebija un diez vai tāda būtu arī kādam no pārējiem.

Nākamās divas stundas pagāja kuģim dreifējot no vienas puses uz otru, lai varētu precīzāk novērtēt uztverto radiācijas plūsmu. Bramts savu padoto darbā nejaucās, bet apsēdies nostāk pētīja kuģa automātiskos izrakstus un mēģināja atrast tur kādu atbildi uz saviem jautājumiem. Taču viņa pūliņi nevainagojās ar panākumiem. Arī šie izraksti spītīgi apstiprināja, ka kuģis pēdējos trīs mēnešus atradies praktiski nemainīgā ātrumā, izņemot, protams, nesenās kursa izmaiņas. Tomēr viņi bija sasnieguši Plutonu 16 stundas ātrāk nekā plānots. Protams, šī te novirze ir gaužām maza, varētu pat teikt, nebūtiska, ja vien neņem vērā Bergera hipotēzi par kuģa izmēru palielināšanos.
Pēkšņi Bramtam ienāca prātā kāda ideja. Bergers apgalvo, ka kaut kāda nezināma spēka iedarbībā kuģis un viss, kas tajā iekšā palielinājis savus izmērus. Tātad līdz ar to arī paši dzinēji ir kļuvuši lielāki un līdz ar to tie spējīgi no urāna atomiem, kuri arī kļuvuši lielāki, producēt vairāk enerģijas. Vairāk atbrīvotās enerģijas, lielāks ātrums! Tātad ja vien zinātu, cik liels ir šīs enerģijas pieaugums, noteikti varētu aprēķināt ātruma pieaugumu un līdz ar to arī vietu, kur tad notika šī neizskaidrojamā deformācija.
Šeit gan Bramts nedaudz apmulsa. Viņš nebija matemātiķis, vismaz ne tāds, kurš varētu nešauboties par iznākumu darboties ar šiem skaitļiem. Šeit bija vajadzīga Bergera palīdzība, jo pārējiem kapteinis vēl nevēlējās neko atklāt. Taču Bergers pašlaik atradās pie vadības sistēmas un nebūtu prāta darbs mēģināt viņu no turienes atsaukt. Bramts nolēma pagaidīt, jo šis jautājums tik un tā svarīgu nozīmi iegūs tikai pēc Plutona pētījumu pabeigšanas.
Kuzņecovs savā valodā kārtīgi nolamājās. Bramts pagriezās pret viņu un redzēja, ka arī pārējie neizskatās neko priecīgāki.
-Kas noticis?
-Tiešām nesaprotu, kaptein. Izskatās, ka radiācijas spēks ir praktiski identisks tam, ko mēs novērojām jau iepriekš. Šī ir trešā reize, kad mēģinām tuvoties planētai, taču ... – Bergers noplātīja rokas.
-Turklāt šis starojums ir augstākā mērā nesaprotams, - iesaucās Ernvulfs. – Radioaktivitāte parasti izplatās no konkrēta avota uz visām pusēm. Protams, attālinoties no avota tās starojums kļūst vājāks, tādejādi izveidojas kas līdzīgs aplim, kura centrs ir visspožākais un malas pakāpeniski kļūst blāvākas.
-Un kas tad šajā ir savādāks?
-Tiklīdz kuģis pārsniedz šo te līniju, - Ernvulfs ekrānā savienoja punktus, kuros viņi mēģināja tuvoties planētai, - tā uzreiz mūs sasniedz gandrīz sešpadsmit rentgeni. Taču tiklīdz atkāpjamies, tā tie pazūd. Ja es neriskētu izklausīties pēc muļķa, tad es teiktu, ka šajā līnijā ir kaut kas, kas radiāciju absorbē.
-Tas nemaz nav muļķīgi, Albert, arī mums radās tāds pats secinājums, - nopietni noteica Bergers. – Taču šī līnija ir uzvilkta tikai ekrānā. Tu pats vari paskatīties pa iluminatoru – tur ir tukšums! Citā vietā varētu ņemt vērā gravitāciju, taču Plutons nenoliedzami ir par vāju, lai būtu spējīgs uz ko tādu. Iespējams, kāds mums nepazīstams magnētiskais lauks, taču ...
-Taču tie ir tikai akli minējumi. Es sapratu, jā, - Bramts pasmaidīja.
-Mans galīgais secinājums būtu tāds – visa planētas ārējā virsma ir radioaktīva, turklāt fenomenāli spēcīga. Tā izplatās visapkārt Plutonam, taču tikai līdz noteiktam attālumam, aiz kura mūsu uztvērēji nesajūt pat vāju atblāzmu no tās. Tā ka šis attālums ir visur vienāds, tad loģiski būtu pieņemt, ka arī šī attāluma noteicējs atrodas uz Plutona, – savu runu pabeidza Kuzņecovs.
Bramts iekoda lūpā. Viņš saprata, ko pilots nevēlējās pateikt skaļi. Plutonu viscaur ieskāva radioaktīva barjera, kurai cauri "Inter-5" nespēja tikt. Nē, nu kuģis pats jau spēja, tikai cilvēki tajā gan nez vai spēs izturēt. Tiesa, viņiem gan ir tieši šādiem gadījumiem domāti aizsargtērpi, taču arī tie starojumu tikai aizkavēja, nevis novērsa. Bet viņiem jau nevajadzēja tur ilgi uzkavēties, tikai palaist izlūkraķetes.
-Mēs, protams, varam mēģināt aizvadīt kuģi līdz Plutona ēnas pusei, cerot, ka tur būs kaut kas savādāks, taču tā būtu tiešām tikai akla cerība, bez jebkāda pamatojuma, - Kuzņecovs saspringti noteica, redzot kapteiņa vilcināšanos.
-Nu jebkurā gadījumā tūliņ uz vietas padoties arī būtu muļķīgi, - Bramts noteica. – Apskatīsim to otro pusi! Berger, uzņemies vadību! Pārējos es palūgšu kaut nedaudz atpūsties.
Visi paklausīja bez ierunām. Lai gan šo te noteikti nevarēja nosaukt par fizisku piepūli, tomēr emocionālais spiediens bija vairāk nekā pietiekams, un smadzenēm miegs ir nepieciešams vairāk nekā pašam ķermenim. Bramts pats gan bija ar nodomu izkārtojis visu tā, lai uz laiciņu vadības kabīnē viņu un Bergeru neviens netraucētu.
-Man ir daži aprēķini, kuriem tu varētu uzmest aci, - viņš strupi noteica, pamādams ar roku uz saviem pierakstiem. – Es tikmēr pārņemšu vadību.
Bergers rādīja pietiekami pārsteigtu seju, lai varētu cerēt uz kaut kādiem paskaidrojumiem, taču tos nesaņēma. Starp citu, viņš pats visu ātri saprata, kad aplūkoja kapteiņa ātros uzmetumus.
-Šī ideja varētu būt pareiza, kaptein. Tiesa, tik vienkārši tas nav, tad jāņem vērā gan izdalījušos atomu...
-Tad ņem vērā tos! – Bramts nopietnām acīm pievērsās viņam. – Dari visu, ko uzskati par pareizu, nekonsultējoties ar mani, jo manas zināšanas nav līdzvērtīgas tavām. Vienkārši sagādā man to vietu, kur sākās izmaiņas. Vai tu to vari?
-Ar šiem skaitļiem, protams. Taču tas prasīs laiku.
-Tagad tev ir laiks, darbojies! – kapteinis noteica un pievērsa uzmanību kuģa vadībai.

 

Pēc trim stundām atgriezās Kuzņecovs. Viņš gan bija nedaudz pārsteigts par kapteiņa atrašanos viņam neierastā vietā, taču jautājumus neuzdeva. Bramts gan uzreiz palūdza viņu pārņemt vadību, jo krievu pilots noteikti bija daudz profesionālāks nekā viņš, turklāt drīz varēs sākt mēģināt tuvoties planētas virsmai, kur nepieciešamāka pieredzējušāka roka.
Pa to laiku kamēr viņi mainījās vietām, piecēlās arī Bergers. Klusēdams viņš pasniedza kādu lapiņu kapteinim. Kapteinis to uzlūkoja intriģētām acīm.
-Ivan, parādi man, lūdzu, kartē šo te vietu!
Kuzņecovs uzmeta acis koordinātēm un nevērīgi ieslēdza blakus ekrānā Saules sistēmas telpisko attēlojumu. Tiklīdz tajā tika ievadīti Bergera dotie skaitļi, tā ekrāna pašā malā iemirdzējās sarkans punkts.
-Tas ir tepat blakus. Nedaudz atpakaļ. Man pat šķiet, ka tas varētu būt netālu no mūsu kursa, - Kuzņecovs bilda, pētīdams punktu.
-Kas tur atrodas?
-Nekas. Tāds pats tukšums kā citur.
-Vai tas rajons nevar būt kaut kur minēts, uzlūkots par šaubīgu vai vispār kaut kur parādījies? – Bramts ieinteresēti vaicāja.
-Kaptein, mēs esam pirmie, kas bijuši tik tālu. Pat ja tur kaut kas ir, tad neviens cilvēks par to nezin. Turklāt mēs taču tam palidojām garām... vispār ...- Kuzņecovs aizdomīgi pārbaudīja kuģa kursu, - ... vispār mēs paši izlidojām tieši caur to un nekā neredzējām.
-Jā... un nekā neredzējām! – Bergers gausi noteica., it kā nedaudz vīlies.
Starp citu, pēc stundas izrādījās, ka arī Plutona otrajā pusē radiācija ir tikpat spēcīga kā iepriekš. Veltīgi šķendējās Kuzņecovs, taču kaut ko grozīt nebija viņa spēkos. Pa to laiku atpūtušies viņiem piebiedrojās arī Johansons un Ernvulfs. Un īstajā laikā, jo tūlīt bija jāizlemj turpmākās rīkošanās plāns.
-...tādēļ ir skaidrs, ka šai planētai mēs tuvoties nespēsim, neizvairoties no dzīvībai bīstama starojuma, - Bramts nobeidza savu vēstījumu. – Mums ir trīs raķetes, no kurām vismaz viena jānogādā uz planētas virsmas. Mums ir aizsargtērpi, kuriem, vismaz teorētiski, vajadzētu aizkavēt radiācijas iedarbību, tiesa, nav zināms, cik ļoti. Lai varētu cerēt uz to, ka raķetes sasniegs Plutonu – es uzsveru, lai varētu cerēt! – kuģim jānonāk vismaz līdz šai vietai, – Viņš ar pirkstu iebrauca kartē. – Tas nozīmē, ka mums jāpavada minūtes piecpadsmit, lai tur nokļūtu, un minūtes piecpadsmit, kamēr tiekam ārā no nāvējošās zonas. Pa vidu vēl laiks, lai precīzi palaistu izlūkraķetes. Johanson, cik laika vajadzīgs tam?
-Ja viss ir sagatavots iepriekš, tad pēdējai noregulēšanai un palaišanai nepieciešamas minūtes piecas. Ja pasteidzos, varu noregulēt arī trijās, - viņš vīpsnājot noteica.
-Turklāt, kaptein, es domāju, ka mēs raķetes varam palaist nesamazinot ātrumu, izliecot kursu pa loku. Tas gan pagarinās mūsu ceļu, taču kopējam ātrumam jābūt lielākam. Turklāt vēl mūsu ātrums tagad ir lielāks nekā to uzrāda mērījumi, tātad... - Kuzņecovs izteicās.
-Tik un tā, kopumā mums jārēķinās ar vismaz pusstundu. Pusstunda augstākās radiācijas iespaidā, - Bramts vērīgi pārlaida skatienu pār savējiem. – Manuprāt, šis ir tas risks, par kuru runāju. Un varam pat nerunāt par ekspedīcijas risku, tās ir jūsu dzīvības. Pat izciešot šo pusstundu un veiksmīgi palaižot izlūkraķetes, par kurām Zemes zinātnieki būs gatavi mums skūpstīt kājas, tik un tā mūsu ķermeņi būs sevī uzņēmuši indi. Jūs visi taču zināt, kas tā par indi un ko tā dara!
Drūmais klusums lieliski apliecināja, ka visi ļoti labi to apzinās.
-Tātad, – kapteinis turpināja – šinī brīdī mums jāizlemj pavisam vienkāršs jautājums – vai nu mēs mēģinām, vai nemēģinām? Kas jums sakāms, puiši? – Viņš sakrustoja rokas virs krūtīm un aplaida vērīgu skatu pār savējiem.
Pirmais ierunājās Bergers.
-Ja jau esam tikuši tik tālu, tad būtu muļķīgi apstāties. Ja arī pēc tam daļa mana kaulu būs nelietojami, tad tik un tā sava mūža varenāko piedzīvojumu es būšu izbaudījis. Turklāt, - viņš pasmaidīja – par šādu piedzīvojumu daudzi būtu gatavi atdot desmit dzīves gadus.
-Var gadīties, ka tu atdod visus, - Bramts piezīmēja, bet Bergers tikai nenoteikti pasmaidīja. Visiem bija skaidra viņa izvēle.
- Es arī labprāt riskētu, - vienkārši noteica Johansons. – Manuprāt, lielākas izredzes ir vinnēt, nevis zaudēt.
Arī Ernvulfs smaidīdams pamāja ar galvu, uztvēris kapteiņa skatienu. Bija pienākusi Kuzņecova kārta.
-Simtiem manu tautiešu piedalījās šī projekta izstrādē. Tūkstoši cieta no atomenerģijas šīs tehnoloģijas izstrādes laikā. Miljoni vēstures gaitā ir smagi strādājuši, lai nogādātu mani šeit, - Kuzņecovs skumji pasmaidīja. – Domāju, ka man vairs nav nekādu morālu tiesību kādu savtīgu emociju dēļ traucēt šī uzdevuma izpildi.
Jā, lāga krieva dvēsele ir Ivanam Kuzņecovam, nodomāja Bramts.
-Jā, mani draugi, arī mana sirds saka, ka jāatstāj bailes pie malas un jāmetas uzbrukumā šim aukstajam briesmonim, - kapteinis norādīja uz Plutonu. – Protams, varētu iebilst, ka tas ir bezjēdzīgi. Mēs varētu gluži mierīgi atgriezties mājās, ar to, kas mums ir un pēc gadiem pieciem atsūtīt jaunu kuģi ar ekipāžu, kura nodrošināta pret radiācijas draudiem. Taču cilvēces mūžs ir īss, bet Visums ir neiedomājami plašs. Protams, mūsu dēli un mazbērni šo neiedomājamo pārkāps, tāpat kā mūsu tēvi aizsniedza Marsu un Venēru, un tāpat kā mūsu vectēvi uzkāpa uz Mēness. Arī tas viss bija neiedomājams, taču cilvēki to panāca un spēra soli tuvāk patiesības atklāšanai un izprašanai. Salīdzinājumā mūsu veiktais solis būs niecīgs. Padomājiet, kas gan ir tāds Plutons, kurš pat Saules sistēmā nepelna nekādu ievērību? Cik liels plašums gan ir tam apkārt! Taču tas ir ceļš uz priekšu. Ja katrs cilvēks būtu spēris soli pretī patiesībai, tad varbūt šodien mums nevajadzētu jautāt par cilvēces jēgu un to kā viss patiesībā radies! Tā ka,- Bramts pacilāti pārlaida acis savai komandai, - būsim starp tiem, kuri ir gājuši uz priekšu!
Vīri klusēdami pamāja ar galvām. Jebkurš no viņiem saprata, ka kapteinis ir pārliecināts par to, ka šis ir viņu pēdējais uzdevums, taču viņus, šos rūdītos kosmosa vilkus, aizkustināja kapteiņa runa, kas atklāja viņa īstos iemeslus. Turklāt bija skaidrs, ka viņš to izlēmis jau pirms tam, bet tomēr vaicājis komandai viņu domas, lai nevienu pret viņa gribu nepakļautu briesmām. Tas bija augstākais cilvēcības un draudzības apliecinājums, kura rezultātā neviens nejutās pret savu gribu piespiests, bet gan, apzinoties visas iespējamības, pats piekritis mesties cīņā par sevi un pārējiem.
Svarīgākais bija izdarīts – bija pieņemts lēmums. Taču vēl bija jāsagatavojas tā realizēšanai. Vispirms viņi kārtīgi iestiprinājās, turklāt pēc kapteiņa pavēles katrs saņēma trīs papildus speciālās zāļu devas, kuras nodrošināja organisma imūnsistēmas aktivitāti un izturību. Protams, tās nebija nekādas brīnumzāles un nespēs glābt no indes, taču šobrīd viņiem noderēs jebkura palīdzība.
Paēduši viņi ķērās pie sagatavošanās darbiem. Johansons devās pārbaudīt izlūkraķetes, kā arī jau noregulēt tās uzstādījumus, lai pēc tam atliktu tikai saskaņot to ar kuģa atrašanos vietu un piespiest palaišanas pogu. Šīs te izlūkraķetes bija vēl viens cilvēku radīts brīnums, kas tikai netīšām nosaukts tik necilā un parastā vārdā. Vispār vienīgais iemesls, kāpēc tās nosaukt par raķetēm, ir tas, ka tās tiek palaistas no kosmosa kuģa un piezemējas uz zemes. Tajā brīdī no tām izlīda jauks un spīdīgs robots, aprīkots ar simt dažādām kamerām un satelītiem, turklāt praktiski nesalaužams. Tas tad arī varēja pilnvērtīgi izpētīt planētas virsmu, atmosfēru un pat ieurbties pazemē.
Ernvulfs ar Bramtu izvilka no skapjiem aizsargtērpus, kuri izskatījās krietni par vecu savam laikam. Protams, uz Zemes neviens nebija domājis, ka viņiem tādi būs vajadzīgi, jo "Inter-5" jau nemaz negrasījās nosēsties. Šie te tērpi spēja aizturēt tikai nelielu starojuma daļu un noteikti nebija piemēroti tam fantastiskajam veidojumam, kas bija ap Plutonu. Bet ja tā padomā, tas tomēr bija kaut kas vēl nedzirdēts – radioaktīva planēta! Lai nepārtraukti uzturētu tādu starojuma daudzumu, ik bridi tur vajadzēja sprāgt tūkstošiem atombumbu.
Abi piloti tikmēr mēģināja realizēt Kuzņecova ideju par ieliekto kursu. Plutona gravitācija gan bija niecīga, taču tik un tā darīja raizes viņiem abiem, jo neaprakstāmi sarežģīja aprēķinus. Šoreiz kursam bija jābūt izstrādātam pilnīgi perfekti, jo pat pusminūtes aizkavēšanās varēja izrādīties liktenīga.
Atgriezās Bramts ar aizsargtērpiem un lika tos visiem uzvilkt. Pēc tam viņš uzmeta aci pilotu veikumam.
-Laika ziņā jūs mums esat ietaupījuši pāris minūtes, - kapteinis atzinīgi novilka. – taču vai mēs raķetes nepalaidīsim pārāk tuvu vienu pie otras?
-Ja tās visas laimīgi piezemējas, tad, protams. Taču ar šādu gadījumu mēs nez vai varam rēķināties, kaptein, tā ka nez vai ir īsta nozīme, kur katra tiek palaista.
Bramts brītiņu padomāja un tad piekrita. Viņam patika, ka cilvēki spēj paši spriest loģiski, nevis tikai uzklausīt autoritātes. Tiesa, te viņš klusi nosmējās. Kas gan viņš par autoritāti!
Pēc piecpadsmit minūtēm ieradās arī Johansons ziņot, ka viss ir sagatavots. Arī viņš uzvilka aizsargtērpu un devās atpakaļ, būdams gatavs vajadzīgajā brīdī palaist raķetes. Vispār redzot viņu aizejam, pārējiem nedaudz kļuva skumji ap sirdi. Viņi taču šeit vismaz bija kopā. Protams, Johansons nepārtraukti uzturēja radiosakarus, taču ir brīži, kad tehnika nespēj aizstāt cilvēku.
Kapteinis saprata, ka ilgāk kavēties nav ne nozīmes, ne vajadzības. Viņš deva pavēli uzsākt manevru un pats satraukts atslīga krēslā. Šajā brīdī viņa loma beidzās, nu varēja tikai gaidīt. Ernvulfam bija nedaudz vieglāk, viņam tomēr bija jāuztur sakari ar Johansonu un jāpārbauda izlūkraķešu stāvoklis pēc palaišanas. Galveno vadību vēlējās uzņemties abi piloti reizē, viņi gandrīz pat sastrīdējās. Beigās Bergers nez no kurienes izvilka monētu un godīgā loterijā izcīnīja tiesības apsēsties centrālajā krēslā.
-Klau, Johanson, - mikrofonā ierunājās Alberts. – es ceru, ka tev patīk azartspēles.
- Ko, ko? – viņš nesaprašanā atbildēja, jo nezināja par pilotu strīdu.
-Redz, ne Bergeram, ne Ivanam negribējās sēsties pie vadības, tāpēc kapteinis lika viņiem mest monētu, - Ernvulfs visā nopietnībā klāstīja.
-Ko tu saki? – satraukts novilka Johansons. – Un kurš tad zaudēja?
-Tu. Tev tagad jānāk augšā, bet es palaidīšu raķetes. Pasteidzies!
Johansons kaut ko norūca zem zobiem, bet pārējie smējās. Arī Ivans likās jau samierinājies ar savu zaudējumu un priecīgi uzsita uz pleca Albertam.
-Uz to laikam tikai tu esi spējīgs – lidot simts metrus virs atombumbas un atrast laiku izāzēt citus, - Bergers jūsmīgi noteica, kamēr Alberts apmierināti smaidīja. Jā, to spēj tikai cilvēks, nodomāja Bramts. Ja gribat padarīt robotu par cilvēcisku radījumu, tad nemāciet tam savilkt nopietnu seju, pieņemt pareizus lēmumus un īstajā brīdī ieraudāties, bet iemāciet tam smieties.
Tomēr jautrībai nebija lemts ilgs mūžs, un piloti ieņēma savas vietas. Pēc pusotras minūtes kuģis iegrima bīstamajā zonā. Arvien skaļāki atskanēja pīkstieni, kas vēstīja par radioaktivitāti. Arvien dziļāk kaulos ieurbās nāve.
-Klau, bļ.., tos pīkstuļus nevar dabūt nost? – Kuzņecovs saspringti noprasīja, jaukdams kopā krievu un angļu valodu. – Pilnīgi nervus bojā!
Bramts piecēlās un izslēdza brīdinājuma ierīces. Nu vairs tiešām nebija daudz par ko brīdināt, galvenais jau ir zināms un nav nekādas jēgas visu laiku atgādināt par to.
Pagāja minūte. Tad vēl viena. Kapteinis juta, kā piere pārklājas ar sviedru pilieniem. Viņš gandrīz vai vēlējās atrasties Bergera vietā, kurš ar drūmu apņēmību ik pēc brītiņa grozīja dzinēja jaudu, lai noturētu kuģi paredzētajā kursā. Teorētiski to varēja arī atstāt datora ziņā, taču tad neparedzētu apstākļu gadījumā būtu gandrīz neiespējami ātrumā precīzi pārņemt rokas vadību, un visa komanda uzticējās pilotiem. Viņi paši bija kā datori cilvēku veidolā, kad no viņiem to prasīja.
-Nu jums tur viss kārtībā? – arī pieredzējušais Johansons nespēja izturēt klusumu.
-Jā. Gaidi! – atteica Ernvulfs, ar vienu aci vērodams taimeri un ar otru – kuģa kursu ekrānā.
Bramts ievēroja, ka Albertam viegli dreb rokas. Tas bija saprotams, viņš tomēr bija jaunākais komandas loceklis, un tas viņam bija pirmais patiešām tālais lidojums. Bramts atcerējās kā viņš pats savā jaunībā uz pirkstgaliem staigājis pa kuģi un ar kādu bijību vēries pa iluminatora lodziņu uz bezkrāsaino tukšumu. Nez kāpēc ir pieņemts uzskatīt, ka melns ir krāsa? Bramts sen bija atmetis šādu domu. Tāpat viņš vairs nespēja ticēt cilvēkiem un saprasties ar tiem. Vienīgie, ar ko viņš uzturēja kontaktus, bija vecie kosmosa līdzgaitnieki, tie, kuri saprata, ko tas nozīmē. Visa pārējā cilvēce viņa acīs likās neglābjami aizņemta ar pavisam ko citu – politika, ekonomika, socioloģija, militārā māksla. Lietas, kam nav paliekošas nozīmes. Ja cilvēki gribētu, viņi varētu iztikt bez tām. Bet acīmredzot negrib, jo tās visas plaukst un zeļ, kamēr zinātnei tiek piešķirta otršķirīga nozīme. Protams, tas ir daudz labāk nekā nekas, taču tam ir jābūt pirmajā vietā. Bramts pārāk augstu nevērtēja arī mākslu. Viņš gan prata novērtēt gleznotāja vai tēlnieka talantu, taču arī atzina, ka tie tikai pilda savu pienākumu pārējās pasaules priekšā. Literatūra un filozofija viņam bija nedaudz tuvāka, tajā Bramts dažreiz spēja ieraudzīt nenovēršamu tieksmi pēc vēlmes saprast pasauli. Uz tieši to būtu jātiecas visiem, jo tas ir vienīgais veids kā to tiešām var izdarīt. Zeme nebūs apdzīvota mūžīgi, neviens nevar pateikt, kad sāksies jauns ledus laikmets vai planētā ietrieksies meteorīts, un pāris gadu tūkstošu ilgā civilizācijas attīstība tiks atsviesta nulles posmā. Līdz tam brīdim ir jāpaspēj uzzināt, jāpaspēj saprast...
-Pēc trīsdesmit sekundēm! – skarbs Bergera izsauciens atsauca Bramtu īstenībā.
-Dzirdēji, Johanson? Trīsdesmit sekundes. Nu jau divdesmit, - Ernvulfs atkārtoja. Viņa rokas nu bija mierīgas. Darbība ļauj koncentrēties, kamēr gaidīšana satrauc. Tā tas vienmēr ir bijis.
Johansons dzirdēja. Viņš bija gatavs. Arī raķetes bija gatavas. Palaišana norisēja ideāli un prasīja četrdesmit sekundes. Ernvulfs satrauktu sirdi vēroja monitoru. Ja tā būtu sasniegusi Plutonu, pārējās varētu arī nepalaist. Bramts viņam pievienojās, bet Kuzņecovs jau sāka atskaiti otrās izlūkraķetes palaišanai.
-Manuprāt, ir! – Alberts saprindzis noteica. – Jā, ir! Tā vairs nekustas, tā ir uz virsmas.
-Neriskēsim, mums pietiek laika izlaist arī otru! – Bramts pavēlēja un nodomāja, ka laika vispār vairs nav.
Johansons jau grasījās izpildīt viņa rīkojumu, kad atskanēja skaļš lamuvārds no Ernvulfa puses.
-F..k. Tā tikko pazuda. Kaut kas laikam sabojājies. – viņš skaļi iesaucās.
Taču tas bija nieks, salīdzinot ar Bergera un Kuzņecova bļāvieniem, te vācu, te krievu valodā.
-Kas notika? Stulbie datori!!! Bļ... . visi uztvērēji izgājuši no ierindas, - beidzot Bergers nobālis paskaidroja kapteinim, kurš apjucis stāvēja un skatījās monitorā, kurš vēstīja, ka apkārt ir pilnīgs tukšums.
-Albert, ātri skrien lejā, paskaties, vai nav pārtrūkusi enerģijas piegāde vai kas tāds! – Bramts ātri attapās un mēģināja saprast kā rīkoties. – Jūs abi, turpiniet paredzēto kursu, nepieļaujiet nekādas novirzes, savādāk mēs varam šajā elles joslā palikt vēl ilgi vai pat ietriekties Plutonā!
-Kā- uz aklo?
-Jā, tieši tā, uz aklo.
Bergers maksimāli ātri centās atgūt zaudēto. Par laimi, raķešu palaišanas posmā, viņi bija paredzējuši gandrīz taisnu virzienu, tāpēc lielas novirzes nebija gaidāmas. Apkārt esošā spriedze ieguva gandrīz materiālu apveidu, visu nervi bija noslogoti līdz pēdējam. Nekad vēl nebija pieredzēts gadījums, kad pārtrūkst pilnīgi visi sakari ar ārpasauli.
Pēc divām minūtēm pa radio atskanēja Ernvulfa ziņojums, ka no ārpuses visas ierīces izskatās ideālā darba kārtībā un darbojas vēl šobrīd, taču viņš vēl pārbaudīs katru atsevišķi. Kapteinis gan saprata, ka tas ir lieki, taču neko citu ieteikt arī nevarēja. Viņa acis netīšām pievērsās brīdinājumu sistēmas panelim. Ar neapzinātu mērķi viņš atkal ieslēdza to. Nekas nenotika. Kapteini pēkšņi pārņēma panika.
-Vai mēs esam jau ārā no bīstamās joslas? – viņš gandrīz vai lūdzoši vaicāja.
-Vēl četras minūtes. Mēs cenšamies, - Kuzņecovs kapteiņa teikto pārprata un uztvēra kā mājienu paātrināt šo darbību.
-Brīdinājuma sistēmai ir lielākā prioritāte uz šī kuģa. Ja tā nav manuāli izslēgta, kā to izdarījām mēs, tad tā darbosies ar pēdējiem enerģijas līdzekļiem. Drīzāk atslēgsies dzinējs nekā tā, -metāliskā balsī noskaitīja Bramts, likdams pievērsties pilotu pārsteigtajiem skatieniem sev. Viņš pats tiem vairs nepievērsa uzmanību, bet ātri izmetās no kabīnes uz atpūtas istabu. Tur nonācis, viņš pavērās pa vienīgo iluminatoru kuģī un ieraudzīja tieši to, ko nevēlējās redzēt. Bramts palika stāvam kā sastindzis. Nekas, no tā, ko viņš savā dzīvē bija piedzīvojis, nebija sagatavojis viņu šim momentam.
Tobrīd no lejas telpām atgriezās arī Alberts. Viņš nostājās blakus kapteinim un pavērās virzienā, kur skatījās Bramts.
-Plutons ir pazudis! – Ernvulfs neizpratnē noteica.
-Ne tikai Plutons, Albert, - nočukstēja Bramts. – Arī tā pavadonis, arī radiācijas josla, un cik es varu spriest, tad arī Saules gaisma.

 

Visi pieci bija sanākuši vadības kabīnē uz apspriedi. Tā nelīdzinājās tai drosmīgajai sapulcei, kurā tika pieņemts lēmums uzbrukt Plutonam, vairs no tās nebija palicis itin nekas. Piloti izskatījās kā apdulluši, Johansons spēja tikai blisināt acis un vērties tukšajos ekrānos, bet Ernvulfa rokas bija atsākušas trīcēt. Tikai Bramts bija nedaudz atguvies, vismaz vairs neizrādīja klaju paniku.
-Varbūt vismaz aizsargtērpus drīkst novilkt? Man laikam ir iesmērēts izmērus divus par mazu, knapi rokas varu pacelt, - noprasīja Kuzņecovs, liekot pārējiem vismaz pasmaidīt. Kapteinis, protams, atļāva. Tukšumā jau nebija no kā baidīties. Turklāt tagad visiem divas minūtes bija ko darīt.
-Varbūt mēs esam nomiruši? – ievaicājās Ernvulfs. – Varbūt mēs tagad esam paradīzē?
-Drīzāk jau ellē, - vienaldzīgi atteica Johansons.
-Esmu pārliecināts ateists, Albert, - smaidot noteica Bramts. – Nez vai Dievs mani tiektos sagaidīt tik jautrā veidā.
-Labi, varbūt ne paradīzē, bet miruši jau mēs varam būt, mēs taču rēķinājāmies ar to, ka tā var notikt, ne? Radiācija kā nekā, - savu ideju aizstāvēja Ernvulfs.
-Jā, miruši kopā ar visu kuģi, - nu bija kārta smieties Kuzņecovam. –Zin, tev tā radiācija laikam ir smadzenēs tikusi.
Tā viņi sēdēja un jokoja, jo neko citu izdarīt nevarēja. Bramts bija licis uzņemt maksimālo ātrumu, cerēdams izrauties no šīs tukšuma joslas, taču nekas nenotika. Radās pat interesants efekts, it kā kuģis stāvētu uz vietas, neatkarīgi no tā ātruma. Kustība taču var notikt tikai attiecībā pret citu objektu, un ja šī otra objekta nav, tad arī kustība izliekas, vai arī patiešām ir, neesoša.
Bramts lika visiem paēst un visādi citādi ieturēt ierasto dienas režīmu. Tas attiecās arī uz miegu, taču, atgūlies savā kabīnē, kapteinis lieliski saprata, ka arī pārējie nespēj aizdarīt acis. Kas gan bija noticis ar kuģi? Radiācijas spiediens, protams, bija milzīgs, taču tas ir tikai starojums, kaut kas līdzīgs vējam uz Zemes. Tas spēj sagāzt, bet neko vairāk – un pavisam noteikti ne jau izgaisināt. Bija puslīdz skaidrs, ka vai nu ir pazudusi Saules sistēma vai viņi paši. Kapteinis arī saprata, ka pirmajam variantam noticēt nav iespējams. Apkārtne atradās savā ierastajā ritmā jau ilgu laiku un nekas nebija mainījies. Kuģis bija atradies kustībā neizpētītā apgabalā, tātad loģiski būtu pieņemt, ka tieši tas ir pazudis. To bija grūti pieņemt, jo viņi paši vēl bija dzīvi un veseli, un sev likās tikpat reāli kā iepriekš.
Kapteinim pašam visticamākais likās variants par kādu vēl nezināmu izliektas telpas īpašību. Kuģis ieslīdējis vietā, kur mūsu pasaules četrām dimensijām nākusi klāt vēl viena. Vai divas. Vai trīs. Vai varbūt pazudusi kāda no iepriekšējām. Nekas nav zināms. Šobrīd viņi atradās kādā vietā, kura visticamāk atradās paralēli Plutonam. Iespējams, ka tieši planētas virsmā, taču tas nozīmēja, ka kuģi no Plutona šķīra vēl lielāks attālums nekā brīdī, kad tas pacēlās no Zemes.
Bramts nevarēja aizmigt, tāpēc izlavījās no guļvietas un devās uz vadības kabīni. Tur viņu jau gaidīja Bergers. Kapteinis nejautāja kāpēc viņš neguļ.
-Vai kas mainījies?
Bergers papurināja galvu un slābani atslīga krēslā.
-Ziniet, kaptein, man tā vien liekas, ka daudz labāk būtu bijis palikt tajā radiācijā, -pilots gurdi ieminējās.
-Nu nu... kas tad tās par runām? Vēl jau nav jāpadodas!
-Tur jau tā lieta, - Bergers rūgti iesmējās. – Nav nekā, kā priekšā varētu padoties! Paskatieties, es pārbaudīju visas mērījumu iekārtas, kas pieejamas uz kuģa. Gan tās pašas radiācijas, gan kustības, gan gaismas, gan jelkādu kosmisko starojumu, - Bergers atzīmēja katru nosaukto ar pirkstu knikšķi. – Visi uzrāda nulli. Totālu nulli!
Kapteinis domīgi pakasīja galvu.
-Neteikšu, ka tas man ir milzīgs pārsteigums. Taču dzīvi mani paredzējumi neatvieglo. Un atceries, ka šeit esam vēl mēs paši, kuru priekšā nedrīkst padoties.
Bergers neatbildēja uz šo moralizējošo piezīmi.
-Ej, atpūties! Te mēs tāpat pagaidām neko nevaram darīt,- Bramts maigākā balsī nekā ierasts norādīja. –Iesim nu!

Atkal atgūlies, Bramts saprata, ka tā īsti nemaz nav vēlējies, lai Bergers atgrieztos savā kajītē. Sabiedrība bija daudz jaukāka. Vismaz nomierināja.
Bramts nekad mūžā nebija uzskatījis sevi par aukstasinīgu vai nosvērtu cilvēku – viņš pārāk labi zināja, kas vārās viņam iekšienē, kad notiek kas satraucošs. Pārējā pasaule gan neko no tā nemanīja un apbrīnoja kapteini kā beznervu radījumu. Bet varbūt visi drosmīgie ir drosmīgi tikai no ārpuses, kapteinis smiedamies pajautāja sev un uzreiz noliedza šo iedomu.
Bramts arī nespēja saprast, kāpēc baidās no šīs te melnās apkārtnes - atklāts kosmoss taču ir tai tik līdzīgs. Turklāt arī mājās neviens viņu negaida (vismaz viņš domāja, ka negaida), atšķirībā no pārējiem puišiem. Tiesa, "Inter-5" gan tiek gaidīts, turklāt daudz vairāk nekā nez kādi fantastiski atklājumi. Bramts jau smīnēja, iztēlojoties projekta lielāko pretinieku apmierinātos un mākslīgā nožēlā saviebtos viepļus. Ak, kaut varētu vēl tikt līdz Vašingtonas biroju gaiteņiem un iemest viņiem akmeni sejā. Lūk, tad varētu sajusties kā kārtīgs cilvēks!

Nemanot kapteinis tomēr bija aizmidzis, kaut gan dīvainie sapņi nemitīgi uzturēja pavisam citu ilūziju. Te viņš devās vizītē pie ASV prezidenta, kurš nez kāpēc atradās Bramta dzimtās mājas pagrabā, te mēģināja uzrāpties elektrības stabā, kura augšā dzirksteļoja spīdīgas uguntiņas, te... jā, tagad viņš sadzirda rosīšanos tālākajā telpā. Bramts nevilcinoties piecēlās un devās uz trokšņa pusi. Tā izraisītājs izrādījās Ivans, kurš bija apgāzis tējas krūzi.
-Atvainojiet, es laikam pamodināju jūs, - Kuzņecovs ar vieglu smaidu atvainojās.
-Pārējos droši vien arī,- Bramts nepieminēja faktu, ka visi gulējuši ar pusaizvērtām acīm. – Bet varbūt tā pat labāk.
-Es satiku Bergeru. Viņš, šķiet, nebija spējis aizmigt, - Ivans runājot turpināja ņemties ap tējas sagatavošanu. – Viņš izteicās, ka atrodamais nekurienē.
-Jā, tā varētu teikt, - pēc nelielas vilcināšanās Bramts piekrita.
-Es saprotu, ka varbūt nevēlaties darīt savus plānus zināmus visiem. Bet, kaptein, sakiet atklāti – vai jums ir kas padomā? – šajā vēsajā un aukstasinīgajā jautājumā slēpās klajš izmisums.
-Nu kā lai to labāk pasaka. Visus variantus mēs vēl neesam pārbaudījuši, tā ka, atbildot uz tavu jautājumu, jā, man vēl ir kas padomā, - Bramts centās pielikt savai balsij spēcīgu nokrāsu.
Kuznecovs izskatījās nedaudz priecīgāks nekā iepriekš, taču jāņem vērā arī apstāklis, ka viņš beidzot bija pagatavojis sev tēju.
-Vispār kaptein, ja tā padomā, ir taču drausmīgi dīvaini, ka tā ar mums noticis.
-Jā, ir gan. Perfekts pierādījums tam, ka cilvēks ne tuvu vēl nespēj visu izskaidrot.
-Ak tā, - Kuzņecovs domīgi iestrēba tēju. – Bet sakiet – vai jūs ticat, ka ir lietas, ko nemaz nevar izskaidrot? Notikumi, kuriem nav cēloņa?
Bramts uzmanīgi pavērās pilotā. Šis bija ļoti personisks jautājums, to apzinājās abi.
-Godīgi sakot, nemaz nezinu. Iespējams, ka ilgā dzīve visu šo raķešu un mašīnu tuvumā ir sabojājusi manu iztēli, bet... zin, Ivan, esmu savā priekšā redzējis vissarežģītāko iekārtu rasējumus. Katra to funkcija ir tik precīzi pamatota un noregulēta, ka nejaušībai vairs nepaliek vietas. Katram notikumam ir cēlonis – vai nu tas būtu grūdiens vai elektrība, vai degviela, - Bramts lēni skaidroja. – Ar manu iztēli nepietiek, lai varētu sev iestāstīt, ka var notikt arī savādāk.
Krievu pilots iedzēra vēl vienu malku no savas tases un rūpīgi pārdomāja dzirdēto. Tikmēr telpā ienāca arī Ernvulfs ar šim brīdim diezgan možu sejas izteiksmi.
-Labrīt, kaptein!
-Nez vai ir prātīgi runāt par rītu un vakaru, ja ārā ir mūžīgā nakts, - no Alberta aizmugures atskanēja izsmejošais Johansona tonis.
-Man vienalga. Diennakts daļa, kurā es pamostos, saucas par rītu! – jaunais puisis nepiekāpās.
-Viņam taisnība, - ar tēvišķu smaidu piebilda Bramts.
Johansons gan turpināja protestēt, iesaistot savā pusē Kuzņecovu. Kamēr viņi jautri strīdējās, parādījās Bergers. Bramts kaut kur zemapziņā nojauta, kas tagad sekos.
-Par ko jūs strīdaties, puiši? – it kā nevērīgi vaicāja Bergers.
-Ak, nieki vien, - Johansons atmeta ar roku. – Derētu tā kā brokastis sameklēt!
-Nu redzi! – uzvaroši iesaucās Alberts. – Brokastis taču var ēst tikai no rīta.
-Nav obligāti. Tagad es, piemēram, ēdīšu brokastis, kaut gan rīta nemaz nav, - Johansons mierīgi atbildēja.
-Tad pie tā arī paliksim, - brīdinoši ieteicās kapteinis.
-Laba doma. Bet man jums visiem ir kas sakāms, - Bergers saspringti uzsāka. Visi pieklusa. – Nu... mēs labi zinām, kas atgadījās vakar. Neviens to nevar izskaidrot. Labi, lai nu tā būtu. Taču es nekādi nesaprotu, kāpēc netiek nekas darīts, lai kuģis atgrieztos tur, kur tas bija iepriekš!
-Un ko gan kāds tur var izdarīt? – drūmi vaicāja Johansons, bet Bramts viņu apklusināja ar rokas mājienu. Kapteinis aplaida skatienu apkārt saviem vīriem, it kā vēlētos uzminēt katra atsevišķas domas.
-Es atbildēšu. Šobrīd nerunāšu kā jūsu kapteinis, jo šīs no Zemes pārņemtās tradīcijas šeit nedarbojas. Mēs visi esam cilvēki ar vienādām tiesībām lemt par savu dzīvību. Bergera jautājums nemaz nav muļķīgs un arī ne gļēvs. Šobrīd vissvarīgākais tiešām ir nokļūt atpakaļ pie Plutona. Jo vairāk tāpēc, ka šeit nemaz nav ko pētīt vai apskatīt, tādēļ nez vai zinātnieki mājās mums daudz ko pārmetīs. Turklāt jāatceras par "Inter-5" galveno misiju. Tās dēļ vien mēs nevienā mirklī nedrīkstam padoties. – Bramts uzsvēra, netieši atgādinādams Bergeram nakts sarunu. – Šobrīd es jums saku kā cilvēks, kas baidās – gan par savu dzīvību, gan par jūsējām. Es atklāti pasaku, ka man nav ne mazākas nojausmas kā šobrīd rīkoties. Tā ir atbilde uz tavu jautājumu, Berger. Tāpēc, ja kādam šāda nojausma tomēr ir, tad es viņu lūgtu nomainīt mani kapteiņa pozīcijā un rīkoties pēc saviem ieskatiem.
Šāds klusums parasti dzirdams vien bērēs. Kā gan savādāk vēl novērtēt ziņu, ka tik spēcīga autoritāte atzīst savu vājumu?
-Bet ko tad mēs darīsim? – ieklepojās Johansons.
-To jūs pasakiet man, - kapteinis vienkārši atteica.
Atkal klusums. Nevarētu teikt, ka viņu prātus bija pārņēmis fantastisku ideju plūdums.
-Nu labi, tad par šo tēmu viss skaidrs! – Johansons noteica. – Kur tad palika tās velna brokastis?
Ernvulfs skaļi iesmējās, bet Kuzņecovs sērīgi noraudzījās savā skandināvu kolēģī.
-Tava humora izjūta ir vienkārši fantastiski drausmīga! Pat trūkst vārdu, godīgi sakot, - Ivans purināja galvu, vēl vairāk sasmīdinot Albertu.
Bramts skatījās uz viņiem un smaidīdams aicināja visus pie maltītes. Bergers gan likās vēl pesimistiski noskaņots, bet kapteiņa draudzīgajam uzsitienam pa plecu viņš paklausīja.

Pēc stundas abi tehniķi devās uz dzinēja telpām izdarīt sev vien saprotamas korekcijas. Bramts šādās izdarībās parasti neiejaucās ne ar rīkojumiem, ne ar ieteikumiem. Tā vietā viņš kopā ar pilotiem devās uz vadības kabīni. Kuģis joprojām nolidoja simts piecdesmit kilometrus sekundē, taču šis skaitlis uzrādījās tikai matemātiskos aprēķinos un enerģijas patēriņā, tā teikt, teorijā. Praktiski viņi stāvēja uz vietas. Būtu bijis kaut viens niecīgs akmens gabaliņš kuģa satelītu darbības rādiusā, viņi varētu vadīties pēc tā. Taču tāda nebija un piloti viens uz otru skatījās diezgan skābām sejas izteiksmēm.
Protams, neviens neuzdrošināsies apgalvot, ka viņi tikai sēdēja un skatījās ekrānos. Bergers ar Kuzņecovu ķērās pie darba un nākošo trīs stundu laikā izmēģināja visdažādākos manevru paņēmienus te strauji paātrinot, te palēninot kuģa gaitu, kā arī izdarot vairākas pagriezienu virknes. Pēc pirmajiem nesekmīgajiem mēģinājumiem gan Bramtam sāka likties, ka piloti vairs tikai spēlējas ar vadības sistēmu. Tiesa, neko pārmest viņiem arī nevarēja, jo nekādas atšķirības tik un tā nebija. "Inter-5" stāvoklis tik un tā nebija nosakāms.
-Nu vismaz jūs, puiši, tagad variet izmēģināt visu to, ko iepriekš drīkstējāt tikai datorsimulācijā, kad inspektors aizgriezās, - jokoja Bramts.
-Es nesaprotu, - domīgi noteica Kuzņecovs. – Galīgi nekā nesaprotu.
-Klau, man ienāca kas prātā. Ja nu mēs paši izsviestu kaut ko no kuģa? – ierosināja Bergers.
-Priekš kam? – Kuzņecovs nesaprata.
-Tad vismaz mēs redzētu, ka kustamies. Nu jā, lielas jēgas jau no tā varbūt nav... – Bergers sašļuka, bet kapteinis, apdomājis šo priekšlikumu, piekrita viņam.
-Jā, tas varētu būt noderīgi. Tikai vispirms nobremzēsim un apstāsimies uz vietas!
Ivans pasmaidīja un pavērās otrajā pilotā.
-Nekad nebūtu ticējis, ka piedzīvošu laikus, kad par kosmosa kuģiem runās kā par ielas automašīnām.
-Labi, ja tev nepatīk tā, tad vienkārši izslēdz dzinējus, - Bramts pasmējās. – pabrīdini tikai Johansonu iepriekš. Savādāk satrauksies vēl par velti.
Kuzņecovs pasmīnēja un pamāja ar galvu. Protams, nekādus brīdinājumus uz dzinēja telpām viņš nedeva un pēc minūtēm piecām pa radio atskanēja jautājošas balsis Alberta un Johansona izpildījumā. Pēc brīža vilcināšanās un smagas iekšējas cīņas Bergers izslēdza radio, pēc tam nedaudz vainīgi pavērās kapteinī., kurš gan ne ar mazāko mājienu neprotestēja par šādu izdarību.
Gluži otrādi, klusībā kapteinis pat jutās apmierināts. Situācijā, kurā viņi ir nonākuši, nopietnība nevar palīdzēt.
Atskanēja soļi un durvju spraugā parādījās Ernvulfa seja.
-Johansons lika pateikt, ka ja tas ir Ivana jociņš, tad viņš visus tējas krājumus izsviedīs kosmosā.
Kuzņecova smaids pazuda.
-Viņš tiešām tā teica?
-Nu... izteicās viņš ar citiem vārdiem, bet doma bija tāda, jā, - Alberts valdīdams smieklus pavēstīja.
Ivans nolamājās un izmetās ārā, kamēr pārējie smējās vēderu turēdami. Visi zināja, cik ļoti šai krievu dvēselei garšo spēcīga melnā tēja. Tūliņ gan viņi sekoja Ivanam, jo nojauta, ka šovs vēl nemaz nav beidzies.
Tuvojoties atpūtas telpai, viņi izdzirda Kuzņecova nosvērto taisnošanos.
-...redzi, un tāpēc mums nācās izslēgt dzinēju. Taču kaut kas notika ar radio, un es nekādi nevarēju tev paziņot par notiekošo. Jau gatavojos steigties pats uz leju, lai visu izstāstītu, taču... taču kapteinis man stingri pavēlēja krīzes brīdī palikt savā postenī. Es taču nevarēju viņam neklausīt, ne?
-Ak tā? – Johansons raudzījās diezgan kritiskām acīm uz šo skaidrojumu. –Un kāpēc tad tevis pieminētais un krīzes pārņemtais kapteinis šobrīd izskatās pēc cilvēka, kurš pēdējiem spēkiem valda smieklus?
Kuzņecovs pavērās atpakaļ un ieraudzīja pārējos komandas biedrus smaidām kā Ziemassvētku vecīšus.
-Tāpēc, ka avārija ir novērsta un kuģis izglābts! – krievs neapjuka un pārliecinoši turpināja stāstīt, glābdams savus tējas maisiņus.
Tā ka Bramts paziņoja, ka viss iepriekš notikušais ir bijis paredzēts slepena projekta ietvaros, tāpēc ir uzskatāms par militāru noslēpumu, Johansons atmeta savu nodomu izrēķināties ar nevainīgajām tējas lapām, kuras savos maisiņos droši vien jau bija paspējušas nosvīst no bailēm.
Lai nu kā, bet garastāvoklis bija uzlabojies visiem. Turklāt Bramts pastāstīja par Bergera ideju tehniķiem, kurus arī tā ieinteresēja. Nekādu šķēršļu vairs nebija un viņi kopīgi nolēma, ka vispiemērotākais priekšmets izsviešanai būtu izlūkraķete, kuru bija paredzēts nogādāt uz Plutona. Jēgas no viņas tāpat nebija nekādas.
Domāts – darīts, un nepagāja ilgs laiks, kad Johansons jau devās atpakaļ uz savu tiešo darba vietu un ātri sagatavoja palaišanas iekārtu. Viņš sazinājās ar Bramtu, lai pārliecinātos, ka nekādi plāni nav mainījušies. Tie nebija, un Johansons piespieda pogu. Viņš redzēja kā hermētiski noslēgtā telpā atveras siena, pa kuru izlūkraķete lēnām ieslīdēja lielajā melnumā, kas valdīja ārpus kuģa.
Izdarījis šo vienkāršo operāciju, Johansons norāva austiņas un, vairs nepievērsis uzmanību apkārt notiekošajam, devās atpakaļ pie biedriem, kuri visi atradās vadības telpā un gatavojās atkal ieslēgt dzinēju.
Johansonu gan vēl nedaudz aizkavēja apgāzušies pusdienu šķīvji, kas nez kādā veidā bija nonākuši šeit (par to atbildību, visticamāk, uzņemtos Ernvulfs). Viņš aizgāja uz Alberta kabīni un pavirši šķīvjus iesvieda tur. Lai puika saņem mācību, tehniķis pavīpsnāja, taču pēc brīža satrūkās pats – dzinējs joprojām bija kluss. Droši vien Bramts vēlas sagaidīt visus komandas biedrus, lai uzsāktu izmēģinājumu. Johansons ātrā solī steidzās uz vadība telpu, kur sastapa neapmierinātus skatienus.
-Nu esmu klāt, - Johansons mēģināja ar smaidu attaisnoties.
-To es redzu. Kurā ellē tu kavējies? – Bramts skarbi noprasīja.
Augumā raženais dānis apjuka un minstinoties izstāstīja par netīrajiem šķīvjiem.
Bramts pavērās uz Albertu un redzēja vainas apziņu tā sejā.
-Labi. Tad varbūt tagad vari iet atpakaļ?
-Kāpēc lai es ietu atpakaļ? – nu Johansons patiešām nekā nesaprata. – Jūs taču gribējāt veikt to izmēģinājumu, pārbaudīt kuģa gaitu ar izlūkraķetes palīdzību!
-Jā, bet redzi, lai to izdarītu, izlūkraķetei jābūt palaistai, - Ernvulfs labprāt būtu atļāvies ielikt vēl spēcīgāku sarkasma devu šajā teikumā, ja vien tas būtu bijis kāds cits, nevis viņa tiešais priekšnieks, kurš turklāt vēl tikko pieķēris viņu nolaidībā.
-Un?
-Un tai jāatrodas ārpus kuģa! – Ernvulfs turpināja.
-Beidziet ākstīties! Johansons, aizej palaid vienreiz raķeti! – Bergers noskaldīja.
-Ak aiziet palaist raķeti? Varbūt vienreiz ieskrūvēsi actiņas atpakaļ vietā, - Johansons nepalika atbildi parādā.
-Kas tev vispār uznācis? – nesaprata Kuzņecovs. – Beidz cepties, bļ.., un aizej beidzot palaid to debilo raķeti!
-Jums laikam nepielec! ES... RAĶETI...JAU...PALAIDU! – Johansons uzsvēra katru pēdējā teikuma vārdu, turklāt darīja to pietiekami skaļā balsī.
-Skaisti, - noplātīja rokas Bergers un piecēlās, lai pateiktu visas savas domas, taču uz viņa krūtīm nogūlās kapteiņa smagā roka. Bramts, kurš visu laiku bija strīdā noklausījies no malas, kļuva uzmanīgs un viņa sejā iegūlās izteiksme, kas ļoti labi raksturotu valdonīgu Romas imperatoru.
-Johanson, vai tu vari pilnīgi noteikti galvot, ka esi raķeti palaidis? – Bramts vaicāja sev neraksturīgi dobjā balsī.
-Nu kā tad! Aizejat uz palaišanas telpu, redzēsiet, ka vienas trūkst.
Bramts pamāja Albertam, kurš savu uzdevumu saprata momentāni un ātri devās to izpildīt.
-Tad kā tu izskaidrosi to, ka nekāds objekts kuģa satelītu uztveršanas zonā nav parādījies? – kapteinis vaicāja.
-Nu...visu laiku jau nekas nebija parādījies...
-Bet tu taču saki, ka raķeti palaidi!
-Jā, protams. Āā, jūs domājat par viņu? – Johansons attapās. – Vai tad viņa tajos jūsu satelītos neparādās? – viņš izbrīnījies noprasīja.
Bergers drūmi pakratīja galvu. Kuzņecovs drudžaini ņēmās ap aparatūru, cenzdamies piespiest to parādīt tepat blakus esošo metāla un plastmasas sakausējumu.
Bramts gandrīz vai vēlējās, lai Johansons izrādītos sajucis prātā, taču šīs cerības izgaisināja Alberta atgriešanās.
-Izlūkraķete patiešām ir palaista, kaptein! – viņš satraukti sauca jau no durvīm.
-Es taču teicu! – Johansons piebilda.
Bramts viņu pat nedzirdēja. Likās, ka viņa skatiens palicis sastindzis pie Alberta atnestās ziņas. Sekundes piecas viņš klusēja, pēc tam it kā attapās un pievērsa skatu melnajiem ekrāniem, kas gandrīz vai izsmēja visu cilvēku radīto tehniku. Tepat blakus lidinājās izlūkraķete, taču neviena kuģa ierīce nespēja to uztvert. Kas var pateikt, ko vēl tā nespēj uztvert? Varbūt pat vecais Plutons ir tepat blakus, tikai vairs nesaskatāms?
-Veikt pilnvērtīgu vadības telpas pārbaudi un pārstartēšanu! – Bramts noskaldīja un izgāja no telpas.

Bramts steidzās uz savu kajīti un ieslēdzās tur. Viņš bezspēkā atslīga gultā un centās nedomāt pilnīgi ne par ko. Tas izdevās uz veselu pusminūti. Pēc tam atgriezās cilvēciskas emocijas. Bramts sajuta savu zemapziņu vārgu un nobijušos šī neizprotamā melnuma priekšā. Līdzīgā veidā daudzi bērni baidās no bubuļa zem gultas un pūču kliedzieniem. Vecāki var viņiem stāstīt, cik pārliecinoši vien vēlas, ka tāda bubuļa nemaz nav un ka pūces ir parasti putni, kuru kliedzieni nenozīmē vairāk kā zīlītes čiepstēšana, tomēr bērna prāts joprojām sarausies pie jebkuras negaidītas skaņas. Tieši tāpat arī Bramts varēja pūlēties cik tīk, mēģinot sev iestāstīt, ka šī nepazīstamā apkārtne neko viņam nespēj nodarīt.
Bet... laikam tā jau bija nodarījusi. Kapteinis Donalds Bramts bija iekšēji uzvarēts. Jau sen. Daļēji jau šajā faktā viņš bija komandai atzinies, taču tomēr saglabājot priekšstatu par sevi kā komandiera posteņa cienīgu cilvēku. Protams, pats Bramts saprata, ka šobrīd ne tuvu nebija tam cienīgs, taču saprata arī vēl kaut ko. Šobrīd daudz svarīgāk ir tas, ka puišiem vēl ir cerība un ticība, kuru viņi smeļas savas kapteiņa personā.
Jāiztur! Bramts iesita spilvenam. Jāiztur! Tieši tā viņš bija teicis Bergeram. Nedrīkst padoties tikai tāpēc, ka liekas – viss zaudēts.
Brīdī, kad kapteinis izgāja no savas kabīnes, viņš izskatījās tik nosvērts un nopietns cik parasti. Viņš devās atpakaļ uz vadības telpu, kur abi piloti diezgan drudžaini ņēmās ap savām ierīcēm, mēģinot tās piedabūt uzrādīt kaut ko, nevis neko. Ernvulfs centās viņiem palīdzēt, taču viņš vairāk traucēja nekā palīdzēja un tāpēc tika aizsūtīts apsēsties blakus Johansonsam, kurš diezgan sašļucis sēdēja uz grīdas.
- Kā sokas? – Bramts vaicāja.
Atbildes vietā Bergers rūpīgi piecēlās no krēsla un ietrieca elkoni monitorā.
-Kāpēc tu tā? – Kuzņecovs pārsteigts izsaucās un satvēra viņa roku, lai atturētu no tālākām darbībām.
-Tāpēc, ka es vairs tur neskatīšos, - gandrīz vai mierīgi paskaidroja Bergers. – Mēs visi zinām, ka nekādas kļūdas nav.
-Bet nez vai tas ir iemesls, lai bojātu kuģa aparatūru, - nopietni norādīja Bramts.
-Turpmāk, lūdzu, dauzi ko mazāk nozīmīgu! – Johansons īgni piezīmēja.
-Tad jau tevi, piemēram, - Bergers atcirta, taču aprāvās, kad pamanīja kapteiņa bargo skatienu.
-Puiši, - pēc neilga klusuma brītiņa ierunājās Bramts, - atstājiet mūs divatā!
Šis rīkojums tika izpildīts bez ierunām. Neviens vairs pat neatcerējās faktu, ka iepriekš kapteinis daļēji bija atkāpies no sava posteņa.
-Berger... es saprotu kā tu jūties. Vismaz domāju, ka saprotu. Tāpēc arī spēšu precīzi noteikt, vai tu man melo. Vai tu tam tici?
Bergers smagnēji pamāja ar galvu.
-Vai tev ir bail? – kapteinis cieti vaicāja.
Pilots satrūkās, netīkami pārsteigts, taču tad apdomājās.
-Jā, - viņš novērsa skatienu uz sienas pusi.
-Tev nevajag kaunēties. Ir ļoti labs iemesls, kas piespiež mūs visus tā justies. Nedomāju, ka ir piedzimis cilvēks, kurš spētu izturēt tik tuvu absolūtā tukšuma klātbūtni. Jā, es atzīstu, ka tev ir taisnība šīs apkārtnes vārda izvēlē. Tas tiešām ir absolūts, visaptverošs. Jābūt muļķim, lai neuztrauktos!
Bergers nedroši piekrita. Kapteinis gan viņam nenoticēja.
-Vai tu esi lasījis Remarku?
-Es esmu vācietis, kaptein, - Bergers pavīpsnāja.
-Tad man tev jājautā, vai tu arī kaut ko atceries? Varbūt nebūs īsti korekti salīdzināt Pasaules karu ar mūsu situāciju, taču pamatdoma ir viena! Vai atceries kā Remarka grāmatu varoņi savaldīja sevi un savas emocijas? Es tev atgādināšu – viņi novērsās no kara šausmām un nedomāja par tām, smējās tām tieši sejā un nicināja no visas sirds, paši labi apzinoties ko dara.
-Jūs pareizi teicāt – tie ir grāmatu varoņi. Īstenība ir šeit, - Bergers savādā balsī iebilda.
-Tu nevēlies saprast mani. Tev nav jākopē izdomāti cilvēki, tas nav jādara nevienam. Bet vai, tavuprāt, šie tēli ir izdomāti tāpat vien, tikai lai beigās sanāktu grāmata? Es neesmu lietpratējs, tev ir visas tiesības mani apšaubīt. Taču tev ir arī tiesības ieklausīties, ko cilvēkiem ir vēlējies pavēstīt tavas tautas rakstnieks. Un es lūdzu – izmanto šīs tiesības!
Bramts vēl brītiņu nogaidīja, vai no pilota puses nesekos vēl kādi iebildumi, tad devās uz atpūtas telpu pie pārējiem. Durvīs gan viņš vēl atgriezās un noteica : "Varbūt izslēdz visas šīs ierīces? Nav nekādas vajadzības skatīties uz tukšiem mērījumiem."
Tad gan kapteinis aizgāja, ļaujot Bergeram pārdomāt savu izturēšanos.

Pagāja četrdesmit stundas. Nekas nemainījās. Vīri dirnēja bezdarbībā un viņu joki kļuva arvien asāki. Bergers bija palicis pavisam kluss, taču vismaz neko vairs nedauzīja, kas arī bija jāuzskata par pozitīvu iezīmi.
Bramts, nevienam nesakot, bija dzinēju atstājis izslēgtu un atvienojis arī visas pārējās nevajadzīgās ierīces, izņemot tās, kas nodrošināja dzīvošanai piemērotus apstākļus uz kuģa. Bija jāsāk taupīt enerģija, kaut gan pat maksimālajā režīmā tās pietiktu vēl pusotram gadam.
Kapteinis diezgan precīzi novēroja kā lēnām mainās puišu sejas izteiksmes. Arī viņš pats spēja aizmigt tikai ar spēcīgu miegazāļu palīdzību. Tāpēc Bramts nolēma rīkoties un, kad visi aizgāja gulēt, viņš iegāja Kuzņecova kabīnē. Nav zināms par ko abi īsti apspriedās, taču tonakt kapteinis apgūlās ar jau nedaudz cerīgāku skatu uz dzīvi.

No rīta ( ko gan tikai aptuveni drīkstēja nosaukt par rītu, jo viņu vienīgais orientieris bija elektroniskais hronometrs un ķermeņa bioloģiskais ritms) krievu pilots piecēlās pirmais. Viņš ātri devās uz atpūtas telpu un atbrīvoja karšu paliktni no visiem papīriem un dokumentiem, kas tur mētājās. Tos viņš vienkārši sameta blakus esošajā kastē. Pats šis paliktnis bija apmēram galda augstumā, pašā telpas vidū un jau iepriekš diezgan bieži tika izmantots kā ēdamvieta. Tiesa, tam bija iemontēta arī digitālā attēlošanas funkcija, kuru vienmēr bija jāpiesargās neapliet. Šo problēmu Kuzņecovs likvidēja, pārsedzot paliktni ar palagu, ko pa gabalu varēja sajaukt arī ar galdautu.
Tajā brīdī ar izbrīnītu skatienu telpā ienāca Johansons.
-Ko tad tu te ņemies? – viņš vaicāja.
-Nu tā ka darīt mums nav ko, iedomājos, ka kāds gribēs azartspēlēm pievērsties, - Kuzņecovs bezrūpīgi atmeta.
-Kādām tad? Palaga klāšanas čempionātam? – dānis smējās.
Ivans lepni pavīpsnāja un pavicināja tehniķa priekšā kāršu paciņu, kas uz vietas pārvērta viņa sejas izteiksmi.
-Šķiet, vārds "kontrabanda" krievu acīs nav nekas negatīvs! Kādā veidā tu ienesi šīs lietiņas kuģī?
-Nepiesienies manai tautai, - aizrādīja Kuzņecovs, taču ar smaidu uz lūpām.
Ar līdzīgu apsveikumu pēc minūtēm piecām ieradās Ernvulfs. Kamēr Kuzņecovs sev sagatavoja tēju, abi tehniķi saspringti centās izdomāt spēli, kas būtu piemērota visiem, jo Ivana piedāvātās krievu spēles nevienam nekā neizteica.
Tomēr viņiem par neko prātīgu neizdevās vienoties, un Kuzņecovs nopūties lēnām sāka viņiem mācīt muļķa (duraka) noteikumus. Ņemot vērā tehniķu universitāšu izglītības un zinātniskos grādus, varēja tomēr vēlēties nedaudz lielāku attapības devu, jo pagāja minūtes trīsdesmit, kamēr Ivans juta, ka viņa biedri ir gatavi uzsākt šo tik vienkāršo spēli. Ap to laiku telpā bija ienācis arī Bergers, kurš gan izrādīja interesi par notiekošo, taču pats neiesaistījās.
-Es no sākuma paskatīšos, - pilots smējās.
Ivans izdalīja kārtis pirmajā partijā un spēle sākās. Nevar gan teikt, ka tā ritēja kā strauts no kalna, jo Johansons ik pa brīdim apjucis kasīja galvu un prātoja ko darīt, kamēr Ivans un Alberts, kurš daudz ātrāk bija sapratis "muļķa" sistēmu, zoboja viņu.
Partijas beigu daļā, kad Johansona rokās bija nonākusi vai puskava, durvīs parādījās kapteinis.
-Labrīt. Un kas tad šeit notiek? – viņš pārsteigtā balsī vaicāja.
Abi tehniķi tā ka nedaudz nokaunējās un arī Kuzņecovs ātrumā neattapa ko pateikt, taču likās, ka kapteinis saprata pats. Viņš plati pasmaidīja un piestūma vēl vienu krēslu pie jaunizveidotā kazino galda.
-Un kuram ģēnijam tad ienāca prātā šī unikālā doma – pārvērst pēdējo gadu svarīgāko kosmosa izpētes projektu par nelegālu azartspēļu krodziņu? – Bramts vaicāja. Neviens nespēja pat nojaust, kas norisinās viņam galvā.
Johansons ar skaļu mēles klikšķi norādīja uz Kuzņecovu, kurš vainīgi pasmaidīja.
-Citos apstākļos, protams, te prasītos pēc karatiesas, bet... domāju, ka nevienam nebūs iebildumu, - Bramts vēlīgi noteica. – Nu - ko tad mēs spēlējam un kādas ir likmes? – Un pirmoreiz visa garā ceļojuma laikā pārējie komandas biedri atļāvās par sava kapteiņa vārdiem pasmieties.
Protams, ilgi neviens neļāva Bergeram kā vienīgajam atstumtajam sēdēt malā, un ari viņš bija spiests iesaistīties. Tas bija ļoti izdevīgi Johansonam, jo līdz šim viņš bija pārliecinošs zaudētājs visās līdzšinējās spēlēs. Nu Bergers viņam sastādīja kārtīgu konkurenci.
-Ziniet, tā var ātri pazust visa interese, - sapīcis norādīja Ernvulfs brīdī, kad spēlē bija palikuši vairs tikai Johansons un Bergers. Viņi jau labu brīdi vienkārši apmainījās stulbiem gājieniem, un spēle nekustējās uz priekšu.
-Un ko tu iesaki? Aizdzīt šos abus uz bērnu galu? – Kuzņecovs smīnēdams vaicāja. Viņš varēja to atļauties, jo lielu daļu savas bērnības bija aizpildījis tieši ar šo kāršu spēli.
-Nē, mēs vienkārši paaugstināsim likmes. Varbūt tad visi tam pieies nopietnāk, - mierīgi norādīja Bramts. – Teiksim, pirmajā reizē zaudētājs varētu visus mūs iepriecināt ar kādu mākslas odziņu, noskaitot dzejoli. Labi?
Johansons protestēja, bet neviens viņu neņēma galvā. Bergers kā iepriekšējais zaudētājs izdalīja kārtis.
Pirmie gājieni, par brīnumu, izrādījās neveiksmīgi Kuzņecovam, par ko Johansons izsacījās ar visu savu daiļrunības talantu. Ivans gan tikai smaidīja un norādīja, ka viss vēl nav beidzies.
Kārta bija pienākusi Bramtam iet pie Johansona. Kapteinis nolika uz improvizētā galda divus pieciniekus. Dānis abus nosita ar septītnieku un desmitnieku. Tā izrādījās kļūda, jo Bergers un Ernvulfs tūliņ uz galda sacēla veselu vilni ar savām kārtīm- diviem septītniekiem un desmitnieku. Johansons dusmīgi paskatījās uz abiem un ar acīm pārskrēja pār savām kārtīm. Pa to laiku Kuzņecovs uzbīdīja devītnieku blakus pārējām kārtīm.
Par laimi, Johansona rokās atradās divi trumpji, kas tika galā ar Bergera septītniekiem, un kungs, kas pārsita Alberta kārti. Tad dānis pavērās pret sarkano devītnieku un kaut ko dusmīgi nopurpināja. Viņam rokās bija vēl trīs kārtis, bet, pēc viņa reakcijas spriežot, neviena pietiekami spēcīga, lai nosistu šo kārti.
Pirmais situāciju aptvēra Ernvulfs, kas skaļi iesmējās par Ivana nekaunīgo gājienu.
-Un ko tu atkal izlec? – Johansons nodomāja, ka šie smiekli adresēti viņam.
-Nepiesienies cilvēkiem! Vai nu sit, vai cel augšā! – Kuzņecovs iejaucās dusmīgā balsī, kaut gan vērīgāk ieskatoties, viņa lūpu kaktiņos varēja manīt nebēdnīga smaida atblāzmu.
Johansons neatbildēja un cēlā klusumā pacēla visas kārtis rokās. Ernvulfs tomēr neizturēja un atkal aprauti iesmējās. Viņš pielika roku priekšā mutei, taču nespēja apslāpēt smieklus.
Spēle turpinājās, un pavisam drīz no kārtīm jau bija atbrīvojies Bramts. Nākošajā gājienā to pašu izdarīja Bergers, taču, pēc visu vienprātīga atzinuma, ar tādām kārtīm nemaz nevarēja zaudēt.
Nu palika vairs tikai trīs sākotnējie spēlmaņi. Pilnīgi noteikti vissliktākā situācija bija Kuzņecovam, kuram rokās bija ap 15 kārtīm, no kurām tikai pāris bija trumpji. Johansonam un Albertam katram bija sešas kārtis.
Ivans izgāja divus trijniekus pie Alberta, kurš tos nekavējoties pārsūtīja Johansonam. Tas ar pašpārliecinātu vīpsnu nosita visus ar trim kalpiem. Alberts pielika klāt savu trumpja kalpu. Johansons kādu brītiņu padomāja, paskatījās uz pārējo rokām un uzlika trumpja dūzi – spēcīgāko kārti spēlē. Kuzņecovs uzlika kungu – Johansons to nosita ar vēl vienu dūzi. Kuzņecovs bezkaunīgi turpināja un uz galda uzmeta dāmu. Johansons sarauca pieri.
-Klausies, - viņš paraudzījās Ivanam sejā, bet tas vērās pretī ar nevainīgas jaunavas acīm.
Iespējams, nebūtu pārējie sākuši smieties, Johansons tā arī līdz galam nesaprastu notikumus uz galda. Taču komanda vairs nebija novaldāma.
-Kas šitā tev par dāmu? Un no kurienes kungs uzradās? – Johansons nikni meta kārtis atpakaļ Ivanam. – Āksts gatavais!
Viss beidzās ar to, ka par zaudētāju tika atzīts Kuzņecovs.
-Neskaties uz mani, taisnīgi vien ir, - Johansons īgni piebilda.
-Taisnīgi? – ar šādu verdiktu krievs nebija apmierināts. – Kas tad ir taisnība, es gribētu zināt?
Bramts pie sevis pasmaidīja un piecēlās. Pirms divtūkstoš piecsimt gadiem tieši šādu jautājumu uzdeva Platons, un nez vai šie kosmonauti-kāršu spēlmaņi ir gatavi pārspēt seno grieķu domātāju ar atbildes izdomu.
-Uz kurieni jūs, kaptein? –viņu aizturēja jaunais Alberts. – Mums taču priekšā vēl lielā Krievijas mākslinieka Kuzņecova deklamējums.
-Ak, pareizi gan, - Bramts pasmaidīja. – Nu ko, Ivan, tad uz priekšu!
Kuzņecovs uz brīdi apdomājās, tad lepni piecēlās un nostājās visu priekšā uz krēsla. Viņš nopietni paklanījās, ieklepojās un sāka runāt. Ivans runāja krieviski, tāpēc neviens nesaprata viņa vārdu saturisko nozīmi, bet... laikam jau arī nevajadzēja. Dzejolis bija vijīgs un izsmalcināts, tas ieaijāja pavisam citā noskaņojumā. Lieki teikt, ka neviens no komandas vīriem pēdējā gada laikā nebija dzirdējis ko līdzīgu.
Ivans nobeidza savu dzejoli un, joprojām lepni pacēlis galvu, apsēdās savā krēslā.
-Puškins, - viņš noteica, atbildot uz mēmajiem jautājumiem. – Bet tagad revanšu!
-Ar prieku, - Bergers piekrita, saberzēdams rokas. – Tādi paši noteikumi, ja?
Iebildumu nevienam nebija.
Līdzīgā veidā viņi noņēmās vairākas stundas. Spēlējot, smejoties un atceroties savu māju dzejas rindas. Kad pantiņi aptrūkās, viņi izdomāja jaunas likmes.
Bramts bija apmierināts. Protams, viņi nevarēs spēlēt kāršu spēlītes mūžīgi, taču vismaz šī diena ir izglābta.
Kapteinis piecēlās un atstāja pārējos, pasakot, ka vienu partiju izlaidīs. Viņš aizgāja uz vadības telpu un vienu pēc otras ieslēdza mērierīces. Apskatījies viņš pēc pusminūtes tās atkal izslēdza. Nekas nebija mainījies. Viņš lēnām atgriezās atpūtas istabā.

Pagāja divas nedēļas jeb 336 stundas, kuru laikā nenotika nekas pārāk interesants. Vīri turpināja meklēt veidus kā atrast sev nodarbošanos. Kārtis kļuva sevišķi pievilcīgas, kad Bergers visiem iemācīja pokera noteikumus, bet diemžēl ātri vien izpaudās Kuzņecova un Bramta psiholoģiskās apstrādāšanas iemaņas un spēle piecatā drīz vien pārvērtās duelī starp pilotu un kapteini. Tiesa, tā vien jau bija izklaide, vērot šīs divas akmens sejas, kuras mēģināja apkrāpt viena otru.
Bramts turpināja ik vakaru slepeni pārbaudīt mērierīču rādījumus, kaut gan pārējiem diezgan kategoriski aizliedza satraukties vai pat domāt par tiem.
Kapteinim pietika laika, lai pārdomātu visdažādākos rīcības plānus, jo viņš bija pārstājis lietot miegazāles. Šāda atteikšanās gan prasīja lielu gribasspēku un piespiešanos, bet Bramtam bija savi nolūki. Viņa miegazāļu kārbiņa bija vienīgais šāda veida medikaments uz kuģa (vismaz vienīgais, par kuru viņš zināja – pilnīgi droši galvot, ka nevienam no komandas locekļiem nav savu tablešu, nevarēja), un Bramts vēlējās saglabāt kaut ko svarīgākam nolūkam. Parastā vakara deva dziļam miegam bija puse tabletes. Vesela varēja radīt komplikācijas, kuras Bramts bija izmēģinājis pats uz savas ādas. Viņaprāt, trīs tabletes jau bija nāvējoša deva. Iespējams, Johansona masīvajam stāvam vajadzētu četras. Kārbiņā atradās vairs tikai 22 apaļas ripiņas. Bija jātaupa.
Pēc vēl vienas nedēļas komandas vidū ielavījās nevēlams vīruss. Bergers pamatīgi sastrīdējās ar Johansonu par savlaicīgi neveiktu dzinēja pārbaudi. Johansons uzskatīja, ka uz Zemes noteiktajām normām vairs nav nekādas nozīmes, bet Bergers pastāvēja uz visu paredzēto rīkojumu ievērošanu. Līdz pat nākošajam rītam abi nepārmija ne vārda, taču pēc miega klusībā vienojās strīdu vairs nepieminēt.
Bramts to visu gan redzēja, taču ļāva pašiem tikt galā. Daudz vairāk viņu satrauca Alberta izturēšanās. Jaunais tehniķis arvien biežāk izvairījās no kopīgām spēlēm un sarunām, aizbildinoties ar nevēlēšanos un galvassāpēm. Bramts rūpīgi pārbaudīja viņu, iedeva attiecīgos medikamentus, taču tie nedeva cerēto rezultātu. Vismaz Alberts apgalvoja, ka nekas nemainās. Viņš ātri gāja gulēt un pēdējais cēlās, un reizēm pat tūliņ pēc brokastīm un pāris pārmītiem vārdiem devās uz savu kabīni.
Bramtu māca nelāgas aizdomas, taču viņš nespēja atrast veidu kā tās pārbaudīt. Ar Bergeru kapteinis bija pazīstams jau agrāk un arī visa lidojuma laikā atradās daudz ciešākā tuvumā, tāpēc arī prata atrast kopīgu valodu kritiskā brīdī. Turklāt Bramts zināja, ka pilots ļoti ciena viņa domas - arī brīžos, kad tās nesakrīt ar viņējām. Par Ernvulfu kapteinis tik droši nevarēja teikt. Jaunais puisis neapšaubāmi cienīja kapteini, taču bieži vien viņa teiktajā ieklausījās tikai ar vienu ausi, t.i., dzirdēt dzirdēja, bet saprata un ievēroja reti.
Starp citu, nepatīkamu pārsteigumu Bramtam sagādāja Bergers. Kapteinis netīšām pieķēra viņu atpūtas istabā, mēnessērdzīgi vērojot iluminatora projicēto attēlu. Tas notika naktī, brīdī, kad pārējie atradās savās kabīnēs un gulēja. Vismaz kapteinis cerēja, ka gulēja.
Bramts pats bija piecēlies, lai padzertos glāzi ūdens. Viņš stāvēja durvīs, kamēr Bergers viņu neredzēja, un pārdomāja savu izturēšanos.
-Nenāk miegs? – kapteinis ienāca atpūtas telpā un izlikās, ka tikko pamanījis pilotu.
-Apmēram,- Bergers neatrāva skatienu no biezā stikla.
Bramts klusēja, jo acumirklī nespēja iedomāties kā turpināt sarunu.
-Kaptein, mani jau ilgāku laiku vajā kāda doma. Es gribētu, lai jūs mani pārliecināt, ka tā ir neiespējama, - Bergers iesāka balsī, kas it kā centās attaisnot atrašanos šeit.
-Nu tu vari mēģināt, protams, - Bramts pasmaidīja par šādu uzticēšanos viņa domāšanas spējām.
-Vai atcerieties mūsu sākotnējo piedzīvojumu ar ātrumu neatbilstību? Mēs nospriedām, ka neizskaidrojama dabas untuma dēļ kuģis ir kļuvis lielāks. Pēc tam Plutons kuģi sagaidīja ar vairāk nekā interesantu radioaktivitāti, kas sniedzās tikai stingri noteiktā teritorijā. Ielidojot tajā, mēs pazudām.
-Apbrīnojami konspektīvs notikumu izklāsts, - piekrita kapteinis.
-Vai, jūsuprāt, šie notikumi nevar būt saistīti? Proti, gan palielināšanās, gan izzušana taču ir izmaiņas matērijā.
Bramts apdomājās. Jautājums bija sarežģītāks nekā izklausījās, un vieglprātīga atbilde šeit nebija vajadzīga.
-Manuprāt, vairāk vajadzētu domāt par radiāciju, - viņš pēdīgi noteica. – Bez šaubām, abas kuģa pārvērtības ir notikušas kāda neizprotama cēloņa labad. Pirmajā gadījumā mums nav zināms nekas. Otrajā – mums ir šī te radiācija, kas, ja arī nav īstais cēlonis, tad vismaz var palīdzēt daudz ko izskaidrot. Es labprāt iedrošinātu tevi ķerties pie pamatīgas pieejamo datu izpētes, ja vien domātu, ka ir kaut neliela cerība tur kaut ko atrast.
-Tātad jūs domājat, ka cerības nav, – vīlies noteica Bergers.
-Tik skarbi varbūt neteiksim. Ja kārtīgi izraktos cauri mērierīču un brīdinājumu sistēmas vēsturei, plus, liekot lietā fantāzijas devu, mēs varētu nonākt pie izskaidrojuma, kas apmierinātu mūsu satrauktos prātus.
-Labi, - lēnām piekrita Bergers. – Bet kāpēc tad mēs to nedarām?
Bramts skumji papurināja galvu.
-Es laikam iepriekš neprecīzi izteicos. Es teicu- "ja būtu kaut neliela cerība tur ko atrast". Mana īstā doma bija – "ja būtu kaut neliela cerība, ka tur atrastais mums palīdzēs".
-Bet vai tad...?
Kapteinis pārtrauca viņu.
-Nē. Nē, - viņš vēlreiz noteica, taču jau lēnāk. – Tas būtu tas pats, kas censties atklāt kā radies Visums. Nav nekādas vajadzības no kā tamlīdzīga.
Ar to arī saruna izbeidzās. Bergers atgriezās savā kabīnē, bet kapteinī palika sajūta, ka šoreiz viņš pilotu nav pārliecinājis. Bergers bija īstens sava laika produkts. Kā pilotam-matemātiķim viņam bija grūti noskatīties šādā dīkstāvē un dabiski, ka viņš alka izaicinājuma. Bergers vēlējās zināt, iepazīt, atklāt. Bramts gan piepeši aptvēra, ka savulaik bija tāds pats. Iespējams, nemaz vēl ne tik sen. Varbūt tomēr atļaut Bergeram darboties vadības telpā? Bet nē, pārējā komanda jutīsies neērti, ja Bergers vienīgais strādās, un noteikti vēlēsies palīdzēt viņam šajā bezjēdzīgajā izpētē. Un tas vairs nebija vēlami.
Kapteinis arī satraucās, ka Bergers varētu pats uz savu roku ķerties pie pētījumiem, tāpēc vadības datoros izdarīja pāris pārkārtojumus, lai iepriekš iegūtie dati nebūtu tik viegli pieejami. Pēc šī soļa gan Bramts pats sev uzdeva jautājumu – vai tik pamazām viņš neļauj pārāk lielu vaļu savai iztēlei un nekļūst par paranoiķi?
Nākošais rīts sevī nesa nepatīkamas ziņas. Alberts uz brokastīm ieradās sārtiem vaigiem un pagalam sašļukušā gaitā. Tiklīdz Bramts viņu ieraudzīja, tā aizsūtīja atpakaļ uz kabīni un pats personiski pieraudzīja, lai jauneklis ērti apguļas.
Bramts atgriezās atpūtas telpā, kur pār viņu nobira satrauktu jautājumu vilnis.
Par atbildi kapteinis uz galda nolika digitālo termometru.
-37,8?! Kā tas ir iespējams? – Johansons iesaucās.
-Caurvējš, acīmredzot, - drūmi jokoja Kuzņecovs.
-Šobrīd nez vai ir īstais brīdis jautrībai, - Bergers aizrādīja.
Visi ļoti labi zināja, ka "Inter-5" mākslīgi uzturētajā atmosfērā tiek uzturēta nemainīga temperatūra un izelpotā oglekļa filtrācija. Saslimt šeit bija neiespējami. Ja vien, protams, cilvēks nav bijis slims jau uznākot uz kuģa.
Tomēr šāda ideja tika noraidīta uzreiz. Pārāk fantastiska likās doma, ka slimības baciļi būtu izdzīvojuši ilgāk par gadu Alberta Ernvulfa organismā un tikai tagad nolēmuši sākt darbību. Johansons pilnīgi pareizi norādīja, ka tie vai nu sāk darboties, maksimums, nedēļas laikā, vai nesāk vispār.
-Manuprāt, izskaidrojums ir pavisam cits, - uzklausījis visus viedokļus, noteica Bramts. – Pie vainas ir pats Alberts.
-Kā tā?
-Viņš ir visjaunākais no mums. Vismazāk pieredzējušākais. Viņa psihe nav tik stabila kā pārējiem. Alberts pašreiz atrodas lielu pārdzīvojumu varā. Viņš ir gan nobijies, gan satraukts, - Bramts sausi uzskaitīja. – Tie nav pārmetumi Albertam, tā nedomājiet! Es vienkārši nosaucu faktus!
-Un ko mēs tagad darīsim? – vaicāja Kuzņecovs.
-Vispirms jau tu Albertam sataisīsi savu slaveno tēju, - kapteinis vēlīgi noteica. – Mēģināsim dabūt viņu atkal uz kājām, protams.
Kapteinis noklusēja, ka, viņaprāt, tas nebūs iespējams.

Pagāja divas dienas. Alberta temperatūra joprojām bija paaugstināta, taču nepalielinājās, kā bija baidījies Bramts. Pēc vēl vienas dienas tā jau mazinājās, un Alberts atgriezās ierastajā kuģa vidē. Ārēji likās, ka viss atgriezies vecajās sliedēs, un no kapteiņa sirds viens akmens novēlās.
Taču Bramts drīz vien atklāja, ka pa Alberta slimības radīto satraukuma laiku kāds vadības telpā strādājis ar vecajiem datiem. Viņš aplūkoja izdarītos aprēķinus, kas bija palikuši mētājamies uz pults. Ne Johansons, ne Ernvulfs uz neko tādu nebūtu spējīgi, viņi nebija matemātiķi. Droši vien Bergers būs nolēmis nepaklausīt. Tiesa, viņš tad būtu centies savu darbību apslēpt, kamēr šeit viss bija atstāts darba kārtībā. Kuzņecovs? Ja tā, tad krievu pilots noteikti neliegsies.
Kapteinis pārbaudīja mērierīces un satelītus, neuzzināja neko jaunu un devās uz atpūtas telpu, kur komanda pašlaik ielaidās plašās debatēs.
-Klau, kaptein, mums ir tāds priekšlikums – vai nevarētu pielikt aizkarus kuģa vienīgajam logam? – Johansons vaicāja, norādīdams uz iluminatoru, kurā vizēja drausmīgs melnums.
-Ir tik dīvaini dzirdēt šādu lūgumu no tevis. Vai vari iedomāties kāpēc? – Bramts vaicāja un sagaidīja, kamēr tehniķis papurina galvu. – Tāpēc, ka mēs visi devāmies šajā ceļojumā tikai viena mērķa labad. Lai pēc iespējas vairāk papildinātu savas zināšanas par to, kas atrodas apkārt mūsu dzīves telpai. Ne tā?
-Nu kaut kā tā gan.
-Salīdziniet, puiši, "Inter-5" ar planētu Zemi! Vai jums neliekas, ka līdzīgo pazīmju pilnīgi pietiek?
-Kam pietiek? – Bergers iejaucās.
-Pietiek divu jēdzienu sinonīmai apzīmēšanai. Ja Zemi var dēvēt par pasauli, tad šobrīd arī "Inter-5" ir nosaucams par pasauli, kuru apdzīvo pieci cilvēki, - Bramts ironiskā nopietnībā paskaidroja. – Mēs dzīvojām savā pasaulē, kur cilvēku bija daudz vairāk, kur telpas bija daudz vairāk, un pats galvenais, kur mums pašiem patika daudz labāk. Un nu, Johanson, atgādini saviem biedriem, kāpēc viņi devās šajā kosmosa ceļojumā!
-Lai vairāk uzzinātu par to, kas apkārt pasaulei, - kā pacietīgs skolēns noskaitīja Johansons.
-Jā, to mēs gribējām zināt. Bet tagad, kad esam uz līdzīgas, nedaudz sliktākas un mazākas pasaules, un pilnīgi skaidri zinām, ka apkārt notiekošais mums nav izprotams... jā, kas tad notiek? – sērīgi vaicāja kapteinis Bramts.
-Mēs lūdzam to apkārtni aizklāt. Jā, ļoti labi, bet vai tagad mēs to izdarīsim? –Johansons saīga.
-Kaptein, - iesaucās Ernvulfs. – Tur kaut kas ir! – Viņš satraukti rādīja uz iluminatoru.
Kapteinis nespētu pagriezties straujāk pat tad, ja viņam piesolītu karaļvalsti kā balvu, bet tomēr nokavēja. Bergers pieskrēja pie loga, taču tā biezums un ieliekums daudz nepalielināja redzesloku un viņš nekā neredzēja.
-Ko tu redzēji? – Johansons satraukti vaicāja jauneklim, kura rokas drebēja kā drudzī.
-Ļauj viņam nomierināties! – iejaucās Bramts, kuram pašam sirds skrēja kā ātrvilciens.
-Tur bija skafandrs! – atguvis elpu, noteica Ernvulfs. – Kosmonauts. Pavisam īsts kosmonauts!
Visi sastinga. Bramts uzmanīgi pašķielēja uz pilotu pusi. Kuzņecovs paliecās tuvāk Albertam un klusi vaicāja-
-Albert, vai tu zini, ka...?
-Es neko nezinu! Es tev saku, ko redzēju! – Ernvulfs pārtrauca viņu un nedaudz nobijies pavērās uz kapteini. Bramts saprotoši uzlika roku viņam uz pleca.
-Nesatraucies! Viss kārtībā. Berger, aši uz vadības telpu, ieslēdz visu darba režīmā!
-Vai jūs domājat, ka datori būs to uztvēruši? – cerīgi vaicāja Johansons.
-Kādā gan veidā, ja viņi ir izslēgti? – Kuzņecovs atmeta viņu uz zemes.
-Esiet mierīgi, mūsu satelīti sniedzas pāri pusei Saules sistēmas. Tādu gabalu nav iespējams pārvarēt piecās minūtēs, - Bramts visus nomierināja.
Bergers daudz negaidīja un aizmetās uz vadības telpu. Bramts turpināja iztaujāt Albertu, taču neko īpašu viņš šajā īsajā mirklī nebija paspējis saskatīt.
-Cik tālu no kuģa tas atradās?
-Tuvu. Metri pieci, desmit. Apmēram.
-Vai tam bija pieķēdēta kāda caurule? Skābekļa pievads vai kas tamlīdzīgs?
Ernvulfs sasprindzināja atmiņu.
-Es neesmu drošs. Nē, drīzāk, ka nē, jo tas devās no kreisās puses uz labo, un ja to kaut kas saistītu ar kreiso pusi, mēs taču to redzētu, ne?
-Tiesa gan, - domīgi piekrita Bramts.
Pa radio atskanēja pagalam vīlusies Bergera balss.
-Nekā. Satelīts neko neuzrāda, - pilots ziņoja.
-Paliec turpat un pārbaudi visu, ko vari! – Bramts atbildēja.
Tad viņš apklusa un stingri noraudzījās Ernvulfā, kurš satraukumā pielēca kājās.
-Es nemeloju, ticiet man! Tā aparatūra jau sen ir beigta, tā vispār neko nevar uzrādīt! – jauneklis kliedza.
Neviens neatbildēja, tādejādi ļaudami Albertam nomierināties.
-Varbūt ap kuģi ir kaut kas tāds, kas bloķē mūsu mērierīču signālus? – klusi ieminējās Kuzņecovs.
-Nav izslēgts, - Bramts lēni piekrita. Viņš izskatījās kā nedaudz apjucis, taču spēja saņemties un noteikt tālāko rīcības plānu. – Albert, dodies palīgā Bergeram! Johanson, dodies pārbaudīt, vai dzinēji ir gatavi startam! Var gadīties, ka mēģinām kādam sekot.
Bez jebkādiem iebildumiem abi tehniķi devās izpildīt rīkojumus.
-Kāpēc es nevarēju palīdzēt Bergeram Alberta vietā?- vaicāja Kuzņecovs. Viņš neizskatījās aizvainots, vienkārši vēlējās uzzināt kapteiņa motīvus.
-Tāpēc, ka ja kuģi apņemtu šī te bloķējošā viela, par kuru tu sapņoji, tad arī Alberts nebūtu spējis neko saskatīt, - paskaidroja Bramts.
-Ak jā, - attapās krievs. – Jūs domājat, ka Alberts melo? – Pēc nelielas pauzes, it kā nedaudz šaubīdamies viņš vaicāja.
-Nē, tas būs pats pēdējais variants, ko es domāšu, - kapteinis skarbi noteica. – Iespējams, ka kuģa aprīkojums tiešām ir sabojājies.
-Bet kāpēc tad pa iluminatoru nekas nav redzams?
-Nezinu. Jābūt kādām loģiskam izskaidrojumam. Turklāt es ļoti daudz atdotu, lai zinātu, vai kuģis vēl atrodas blakus Plutonam vai tomēr jau kur citur? – sīkāk Bramts neko nepaskaidroja, bet gan devās pie Bergera un Alberta.
Ernvulfs joprojām bija diezgan uzbudināts. Viņš vainoja Bergeru aparatūras sabojāšanā (Bramts tikai tagad atcerējās par saplēsto monitoru) un gandrīz vai uzsāka strīdu, bet, par laimi, kapteiņa parādīšanās viņu atvēsināja.
-Kā veicas?
-Tieši tāpat kā līdz šim, kaptein. Es pamēģināju iztaustīt tuvāko apkārtni ar virziensatelītu, iedomājos tam blakus palaist īsfrekvences viļņus, nosūtīju radio signālus, ja nu tur būtu kāds, kas spēj tos uztvert. Rezultāts – nulle, - diezgan pesimistiskā tonī nobeidza Bergers.
-Ja tās ierīces nedarbojas, protams, ka viņš nespēj neko uztvert, - iebilda Ernvulfs.
-Kurš – viņš?
-Kosmonauts, kuru es redzēju. Viņš ir tepat blakus. Noteikti arī viņa kuģis. Mums tikai jāspēj sazināties ar viņu! – kaismīgi runāja jaunais tehniķis.
-Kā redzi, mēs nespējam, - Bramts bezkaislīgi atteica.
-Bet... ja nu es izietu ārpus kuģa? Es varētu viņam pamāt vai ko tādu, - Alberts neatkāpās.
-Tu nezini, kas tevi sagaida ārpusē. Kā kapteinis es nevaru atļaut nevienam atstāt "Inter-5"! Turklāt tu tikko kā esi piecēlies no slimības gultas.
Alberts saduga un mēģināja meklēt atbalstu pilotu acīs. To viņš arī atrada.
-Mēs nevaram laist garām šādu iespēju, kaptein, - ierunājās Bergers.
Bramts papurināja galvu. Šāds solis bija pārāk riskants, un viņš brīnījās kā pārējie to nesaprot. Vai varbūt viņi jau visu aizmirsuši? Šķiet, ka bailes dzen uz priekšu cilvēkus un bieži vien ieved viņus vēl lielākās nepatikšanās. Jaunais Alberts tik ļoti vēlās tikt prom no šī bezcerīgā tukšuma, ka gatavs riskēt ar dzīvību. Uz ko līdzīgu gatavs arī Bergers, to var redzēt viņa acīs.
-Nekas tāds nenotiks, - Bramts papurināja galvu.
-Kāpēc ne? – Alberts iesaucās? – Tepat aiz šī metāla sakausējuma atrodas dzīvs cilvēks! Protams, ka mums jādodas pie viņa!
Tomēr Bramts atteicās ielaisties diskusijās par šo tēmu.
Protams, Bramts vēlējās kaut šobrīd varētu palīdzēt Albertam uzvilkt skafandru, lai ar savu svētību izlaistu jaunekli kosmosā. Diemžēl kapteinis nebija drošs, ka ārpusē ir kosmoss, un viņš nebija drošs, ka ārpusē ir šis mistiskais kosmonauts, un viņš nepavisam nebija drošs, ka pēc kuģa atstāšanas vēl būs iespēja tajā atgriezties.
Taču tas nenozīmēja, ka Bramts nevēlējās ko vairāk uzzināt par Alberta redzēto.
-Puiši, mums derētu sākt novērot iluminatoru. Ja viņš parādījās vienreiz un pamanīja kuģi, tad nav iemesla, lai viņš neatnāktu vēlreiz.
-Mēs dežūrēsim pēc kārtas? – Bergers vaicāja, taču kapteinis smaidot papurināja galvu.
-Nē, uzticēsim šo darbu videokamerai. Lai cik žēl man nebūtu, bet iepriekšējās novērošanas un apsargāšanas metodes ir izgājušas no šī gadsimta.
Kapteinis aizsūtīja Ernvulfu un Kuzņecovu uzstādīt kādu kameru atpūtas istabā. Šo darbiņu jau varēja veikt arī Alberts pats, taču kapteinim uzmācās aizdomas, ka jauneklis varētu patvaļīgi mēģināt iziet ārpus kuģa. Ivans viņu pieskatīs un atturēs no aizliegtā ceļa.
Tikmēr Bramts vēl lieku reizi pārbaudīja kuģa ierīces. Ja viņš ar aizdomām izturējās pret Alberta apgalvoto, tad nebija nekāda pamata nepārbaudīt Bergera sacīto. Citādāk Ernvulfam būtu pilnas tiesības sūdzēties par nevienlīdzīgu izturēšanos.
Protams, šis iemesls bija tikai Bramta atruna pašam sev, attaisnošanās. Viņš jau bija nonācis pie secinājuma, ka nekāda skafandra ārpusē nav, un kaunējās par to.
Tonakt negulēja neviens. Kapteinis gan izteica pāris vārgus aizrādījumus par dienas režīma ievērošanu, taču bez īpašiem panākumiem.
Visi bija atpūtas telpā un saspringti gaidīja, ik pa brīdim apmainoties ar kādu uzmundrinošu izteikumu. Bramts arī teicami spēlēja savu pašpieņemto lomu un izlikās nepacietīgi gaidošs.
Pēc kādas stundas Johansonam šī nodarbe apnika, un viņš uzaicināja Kuzņecovu uzspēlēt kārtis, kuras nu jau bija diezgan nodriskātas. Krievu pilots neatteicās, jo nebija jau nekādas jēgas pieciem vīriešiem sēdēt un kopā skatīties vienā mazā lodziņā.
Abu spēlmaņu azartiskās balsis drīz vien pievilināja arī Bergeru, jo, "galu galā, ir taču videokamera".
Jāatzīst, ka Johansonu un Bergera spēlētprasme pēdējo nedēļu laikā bija pamatīgi augusi, un Kuzņecovs vairs nevarēja tikt cauri ar pāris elementāriem trikiem. Nu viņš bija spiests ķerties pie kāršu skaitīšanas un prasmīgas gājienu analīzes.
Savukārt Bramts pat nedomāja atstāt Albertu vienu. Viņš vēlējās piespiest, lai jauneklis pirmais novēršas no iluminatora. Tas nozīmētu, ka viņš pats vairs neticētu sevis redzētajam. Bet ja Alberts tagad iesauktos, ka redz skafandru, Bramts pavisam viegli varētu viņu apstrīdēt, un videokamera būtu lielisks pierādījums.
Iespējams, ka gluži pareizi kapteinis nerīkojās, taču viņš uzskatīja, ka šobrīd nav nekā svarīgāka, kā vien panākt, lai Alberts izkļūst no ilūziju varas, kas viņu varētu pamudināt uz negaidītiem soļiem.
Šādā veidā "Inter-5" komanda pavadīja 6 stundas. Kāršu spēlētāji beidzot padevās sava organisma prasībām un aizgāja gulēt. Alberts vēl palika, un kapteinis neredzēja citas iespējas kā vien palikt kopā ar viņu. Tiesa, Bramtam bija arvien grūtāk apslēpt savu attieksmi pret šo bezmērķīgo vērošanu, un Alberts to pamanīja.
-Jūs domājat, ka viņš vairs nenāks?
-Nezinu.
-Jūs redzēsiet, kaptein! Jūs redzēsiet, - Alberts kaismīgi atkārtoja.
-Iespējams, ja to skafandru būtu redzējis es, nevis tu, man piemistu tava pārliecība, - uzmanīgi ieteicās Bramts, taču Alberts viņā neieklausījās. – Starp citu, kāpēc tu esi tik ļoti pārliecināts, ka tur bija dzīvs cilvēks? Iespējams, taču, ka tas bija tikai tukšs skafandrs.
-Nē, nē, kaptein, tas nebija tukšs.
-Bet pēc kā tu to vari pateikt? – Bramts uzstāja.
-Es? Es to vienkārši jūtu. Reizēm ir tāda sajūta, kad tu īsti nezini, vai tā ir patiesība, bet kāda iekšēja balss pasaka priekšā : "jā, tā ir patiesība!" Un tagad es to jūtu tieši tā! Es jūtu, ka tur ir cilvēks.
-Albert, bet vai nevar gadīties tā, ka tu tikai gribi to sajust? Nepārproti mani, es nevēlos tevi apšaubīt, bet šobrīd ir ļoti svarīgi, lai emocijas paliktu pēdējā plānā. Tās nedrīkst iespaidot tavus spriedumus.
Alberts neatbildēja un turpināja spītīgi vērties iluminatorā. Saruna aprāvās.
Bramts gaidīja, kad Alberts pats ierunāsies. Viņš zināja, ka ar saviem vārdiem pamodinājis jauneklī šaubas. Tas, ka Alberts klusē, nenozīmē neko. Viņa prātā noteikti notiek kas vairāk. Tā taču tik bieži gadās dzīvē. Bramts atcerējās kā savulaik jaunībā instinktīvi centies atstāt iespaidu uz vecākajiem kolēģiem. Nenoliedzami, viņam bija daudzas labas īpašības, kuras Bramts sekmīgi parādīja, taču ļoti reti sagaidīja novērtējumu vai vārdisku uzslavu. Bet viss šis iespaids taču palika viņa biedru apziņā, un fakts, ka viņi klusēja, ir maznozīmīgs – grūti iedomāties vidusmēra cilvēku izsakām personisku atzinību katrā piemērotā gadījumā.
Kapteiņa cerības nepiepildījās. Alberts ne ar vārdiņu nelika nojaust, ka mainījis savus uzskatus. Turklāt Bramtam pašam spēcīgi uzmācās miegs, un viņš arvien vairāk sāka ilgoties pēc kabīnes un spilvena. Pēdējā laikā tas notika ļoti reti, biežāk viņš vienkārši skatījās griestos un domāja bezmērķīgas domas, kas vēlāk pārtapa murgos.
Bet tā vienkārši atstāt Albertu vienu arī būtu neprātīgi. Viņš varētu "netīšām" izslēgt kameru un pēc minūtes pamodināt visus, sakot, ka redzējis kosmonautu, devis tam zīmes un saņēmis aicinājumu doties pie viņa ārpus kuģa.
Bramts vēlreiz ierosināja doties pie miera un atstāt novērošanu kameras ziņā, taču Ernvulfs bija kategoriski "pret".
-Viņš ir tepat blakus, - Alberts spītīgi atkārtoja.
Par laimi, Bramts atcerējās par Kuzņecova melno tēju, kurai it kā esot uzmundrinošas īpašības. Ar tās palīdzību viņš izturēja vēl divas klusuma un vienpusējas spriedzas pilnas stundas. Pēc tam jau no sava īsā miega atgriezās Kuzņecovs. Viņa rokās tad ari Bramts atstāja visu notiekošo un aizgāja gulēt.
Tomēr kapteiņa atpūtai nebija lemts ilgs mūžs. Pie durvīm atskanēja satraukti Johansona saucieni. Bramts nevilcinājās uz tiem atsaukties.
-Kas par lietu? – viņš noprasīja tehniķim, kad iznāca no kabīnes.
-Atpūtas telpā. Alberts, - lakoniski paskaidroja Johansons. Ja viņš izteiktos plašāk, kļūtu redzams, ka balss dreb aiz bailēm un līdzjūtības.
Kapteinis ātriem soļiem metās uz atpūtas telpu un jau pa gabalu dzirdēja satraukuma cēloni - Alberts pieprasīja, lai viņam ļauj iziet no kuģa, ko, pēc visa spriežot, Kuzņecovs liedzās darīt.
Atpūtas telpā pavērās gandrīz vai brīvās cīņas cienīga aina. Ivans visiem spēkiem centās noturēt Albertu, kurš bija uzbudinājies līdz pilnībai. Turpat stāvēja arī Bergers, uzmanīdams, ja nu Alberts tomēr izraujas.
-Mierīgi, Albert, mierīgi! – piesteidzās Bramts. –Kas te notiek? Atlaid viņu, Ivan!
Krievu pilots aizelsies izpildīja rīkojumu, taču nekur tālu neatkāpās.
-Es viņu redzēju! Es viņu redzēju! Viņš var mūs izglābt, - Alberts satraukti stāstīja.
-Kosmonauts ārpus kuģa? – Bramts ieņēma absolūtā miera pozu.
-Jā, jā, viņš pats. Jūs vēl negribējāt ticēt, domājāt, ka es esmu viņu izgudrojis, bet es tikko viņu redzēju un Ivans arī!
-Es neko neredzēju! – Ivans satraukti iejaucās. – Es biju nedaudz aizgriezies, lai pagatavotu sev tēju, kad tu sāki kliegt un psihot. Tur nekā nebija, kaptein. Bergers arī bija tepat blakus, viņš var apliecināt.
Ar bezgala drūmu sejas izteiksmi Bergers piekrita Kuzņecova vārdiem.
-Un, Albert, ko tu gribi tagad darīt? – Bramts laipni vaicāja.
-Doties pie viņa, protams, ja neviens cits to negrib.
-Tiesa gan, kādam vajadzētu doties pie viņa. Tā taču ir mūsu vienīgā cerība izglābties, manuprāt, - Bramts mierīgi paskaidroja, nepievērsdams nekādu uzmanību pārējo izbrīnītajiem skatieniem. Kapteinis cieši vēroja Albertu, taču diemžēl nesaredzēja jaunekļa acīs neko citu kā vien prieku par atbalstu viņa priekšlikumam. Alberts nebija glābjams.
-Kaptein, bet... videokamera var apliecināt manus vārdus, - iebilda Kuzņecovs.
-Tā kamera nerāda pareizi, - Alberts dusmīgi atbildēja.
-Tieši tā, kamera taču nerāda pareizi, - Bramts, vēsi paskaidrojot, mēģināja vēlreiz, taču Alberts piekrītoši māja ar galvu un pat nenojauta cik absurdi tas viss izklausās. Viņš redzēja un saprata tikai sev vajadzīgo.
Ar rokas mājienu un skarbu sejas izteiksmi Bramts apturēja abu pilotu un Johansona iebildumus. Kopā ar Albertu viņš devās pēc skafandra, bet pārējos palūdza visu uzraudzīt no vadības telpas.
Bija vajadzīgas minūtes piecpadsmit līdz Alberts bija ietērpts pilnā ekipējumā, kas paredzēts iziešanai atklātā kosmosā.
-Tātad dod šim kosmonautam ziņojumu, ka esam šeit iestrēguši un lai viņš mums palīdz. Skaidrs, ja? – ar smaidu Bramts deva pēdējos rīkojumus jaunajam tehniķim, kurš tos uzklausīja tikai ar vienu ausi. Viņš burtiski rāvās uz izeju. Kapteinis viņu neaizturēja.
Alberts smagnēji iegāja gaitenī, kuru Bramts hermētiski noslēdza. Pēc tam kapteinis lika pilotiem izsūknēt gaisu no gaiteņa. Kad tas bija izdarīts, Bramts nospieda pogu, kas atvēra caurumu kuģa ārējā sienā. Ja tuvumā būtu nazis, kapteinis to tūliņ izdurtu sev cauri – tikai apziņa, ka viņš rīkojas pareizi, glāba no vājprāta.
Alberts nešauboties spēra vajadzīgos soļus pretī nekustīgajam melnumam. Lai gan viņš steidzās, Bramtam tomēr likās, ka tehniķis kustās tik lēnu kā vēl nekad. Varbūt ir iespējams viņu vēl atturēt? Iespējams izārstēt? Nē, laikam tomēr nav.
-Es eju, kaptein, - austiņās vēl atskanēja spirdzinoša balss.
Bramts skatījās kā viņš iziet cauri atverei kuģī un ... pazūd. Ernvulfs vairs nebija redzams. Bramts mēģināja viņu sasaukt caur radio, taču atbilde nesekoja.
-Kuģa tuvākajā apkārtnē nekā nav, kaptein. Ierīces neko neuzrāda, - no vadības telpas atskanēja sauss ziņojums.
-Skaidrs, - kapteinis atsaucās. Viņam prātā pēkšņi ienāca neprātīga doma. – Palieciet savās vietās! Es pārtraukšu sakarus. Nemēģiniet sazināties ar mani un nekādā gadījumā nenāciet uz šo pusi. Kuzņecov, izslēdz, lūdzu, videonovērošanu šinīs telpās! Viss, pārtraucu sakarus.
Kapteinis nometa austiņas un nekustējās, līdz kamera augšējā telpas stūrī nebeidza mirgot. Viņš nešaubījās, ka Kuzņecovs nepārkāps viņa rīkojumu.

Kuzņecovs nepārkāpa, taču ne jau tāpēc, ka negribēja. Vadības telpā visi sēdēja drūmi un nomākti, jo necerēja, ka Alberts varētu atgriezties.
-Jūs taču nedomājat, ka kapteinis arī...? – Johansons nedroši ieminējās.
-Ja arī tā, tad es nedomāju viņam stāties ceļā. Kapteinis ir vīrs, kura lēmumiem vienmēr ir nešaubīgs pamats, - Kuzņecovs noteica.
-Katrs var noiet no ceļa. Paskaties vien uz Albertu! Ja nu kapteinis arī ir nedaudz sajucis savā galvā? – Johansons nerimās.
-Tici man, es Bramtu pazīstu ilgāk nekā tu., - ierunājās Bergers.- Viņš ir pieredzējis daudz ko. Atceroties vien Venēras ceļojumu, kad viņa kuģi caursita meteorīts un sāka izplūst skābeklis brīdī, kad kuģis atradās pusmiljonu kilometru attālumā no Zemes...tā kuģa kapteinis vēlāk stāstīja, ka kamēr pārējā komanda nesaprata ko darīt un mēģināja sagatavot plānu, Bramts bez jebkādiem aprēķiniem mainījis kursu un nosēdinājis kuģi netālu no Ziemeļpola. Vēl desmit minūtes un tas kuģis būtu palicis ar noslāpušu komandu. Nē, draugi, drīzāk Sarkangalvīte izkāps no grāmatas un kāds pierādīs, ka Sokrāts bija muļķis, nekā Donalds Bramts pieņems neloģisku lēmumu.
Pret to Johansonam nebija ko iebilst. Viņš arī bija dzirdējis visādas runas un baumas par savu kapteini, taču dzīvē, protams, viss izskatās nedaudz savādāk, turklāt, atklāti runājot, daudzas no šīm slavas dziesmām bija krietni vien pārspīlētas, kā jau to patīk darīt pļāpīgiem cilvēciņiem.
Pēc tam neviens vairs nerunāja. Nebija nekādas vajadzības. Piloti vēroja monitorus, bez jebkādas cerības, ka tajos varētu parādīties kas jauns. Tomēr viņi vēroja.
Johansons ilgi nevarēja izturēt šādu bezdarbību brīdī, kad Alberts, visticamāk, atradās dzīvības briesmās. Viņš piecēlās un ieslēdza hronometru.
-Ja kapteinis 20 minūšu laikā neatsauksies, es došos pie viņa! – Johansons noteica tādā balsī, ka visiem bija skaidrs par viņa teiktā neapstrīdamību. Kuzņecovs gan cerēja, ka kapteinis tomēr šo minūšu laikā ieslēgs savas austiņas, vai vēl labāk, ienāks vadības telpā. Viņš nevēlējās pārkāpt kapteiņa tik stingru rīkojumu, taču ielaisties strīdā ar Johansonu arī nebūtu prātīgi. Turklāt nez vai dānis turēs krievu pilotu par pietiekami spēcīgu autoritāti, lai paklausītu.
Hronometrs rādīja jau 15 minūtes. Šajā laika posmā gaisā nepavīdēja neviena artikulēta skaņa. Johansons sāka staigāt šurpu turpu, kļūdams arvien nervozāks.
-Apstājies! Tu satrauc arī mūs, - aizrādīja Bergers, bet Johansons tikai atmeta ar roku.
Atvērās durvis. Tas bija Bramts.
-Kaptein! – Kuzņecovs satraukts piecēlās.
-Apsēdies vien, Ivan! Mums nav kur steigties, - ar neizdibināmu smaidu noteica Bramts.
-Vai Alberts neatgriezās?
-O, nē, neatgriezās un domāju, ka arī neatgriezīsies. Vismaz mēs viņu noteikti nesagaidīsim.
Johansons sašļuka un dusmīgi savieba seju. Uz brīdi viņš vēl valdījās, bet pēc tam jau ar pavisam atklāti draudīgu izskatu tuvojās kapteinim.
-Jūs zinājāt, ka tā notiks, ne? Negribējāt, lai puika maisa mums galvu? –pakāpeniski tehniķa balss skaļums pieauga. – Pasakiet – viņš mira jūsu dēļ?
Kapteinis sērīgi nolieca galvu.
-Tev ir tiesības pacelt balsi uz mani, tāpat kā visiem citiem. Mana muļķība un neattapība bija nepārspējama, mana tuvredzība – neattaisnojama, - Bramts skumji sacīja. – Uzklausiet mani, tad varēsiet vislabāk spriest par Alberta likteni un tā vaininiekiem! – Johansons grasījās iebilst, taču pēkšņi pārdomāja. Laikam zemapziņā uzpeldēja Bergera teiktais par kapteini. – Alberts bija ceļā uz sajukšanu prātā. Jums tas jāsaprot. Bet kāpēc gan es saku "bija’’? Mūsu zēns ir dzīvs. Vēl vairāk, viņš ir pat nemirstīgs.
-Kas tad tā par metaforu?
-Tā nav metafora. Tā ir patiesība, - nopietni apstiprināja Bramts. – Kā lai labāk iesāku? Vai atceraties brīdi, kad pārtrūka saikne ar ārpasauli? Mums visiem tas bija milzīgs satricinājums, tāpēc piedodams fakts, ka apjukām. Mērierīces ārpus kuģa neuzrādīja nevienu mums pazīstamu enerģijas daļiņu. Arī ar savām acīm mēs neko nevarējām uztvert, turklāt tas viss notika brīdī, kad atradāmies nāvējošā radiācijas joslā. Jebkurš būtu apjucis un izdarījis neprecīzus secinājumus. Mani secinājumi bija tādi, ka esam ielidojuši paralēlā dimensijā, kur ir cita veida enerģijas uzbūve, kuru mēs nespējam uztvert. Fantastiska doma, ne? Bet situācija tādu pieļāva. Tomēr es nebiju ņēmis vērā, ka mūsu kuģis nav nekas
būtiski atšķirīgs no citiem Saules sistēmas objektiem, un tad mums apkārt vajadzētu atrasties kaudzei ar meteorītiem un visādiem starojumiem. Biju piemirsis kādu svarīgu loģikas pamatlikumu – ja septiņas pazīmes pavisam noteikti liecina "jā", bet viena pazīme pilnīgi noteikti "nē", tad atbilde ir "nē". Par to es atvainojos jums, - Bramts dziļi nolieca galvu savas komandas priekšā.
-Neviens no mums nespēja precīzi novērtēt situāciju, - dobji atteica Bergers.
-Jā, bet tas netraucē būt paškritiskam. Bet vai atcerieties, kā mēs rīkojāmies, kad Johansons palaida izlūkraķeti? Iepriekš sarunā ar mani Bergers bija minējis vārdu salikumu "absolūtais tukšums". Kaut kur iekšienē man aizķērās šie vārdi, un kad satelīti neuztvēra mūsu izlūkraķeti, par kuru mēs pilnīgi noteikti zinājām, es šo salikumu atcerējos. Tukšums, kur pazūd viss, kas tajā ieiet. Nemaz nav iespējams, ka tur varētu atrasties enerģija. Ne tā, Berger?
-Tiesa gan, kaptein, ko līdzīgu es nodomāju, - atsaucās pilots.
-Jā, bet es pieļāvu vēl vienu kļūdu. Noticējis tev, es nemēģināju rast izskaidrojumu šim fenomenam. Un tā jau ir muļķības pazīme! Tiesa, šo muļķību es tikko izlaboju, jo sapratu, kur esam iestiguši, - kapteinis pārlaida skatienu pār visiem, it kā pārbaudot vai viņi ir gatavi šai ziņai. – Ir apstājies laiks.
Nesekoja ne pārsteiguma izsaucienu, ne ovāciju jūras. Gluži otrādi, neizpratne un klusums.
-Jā, mani draugi un ceļabiedri. Padomājiet, kā pie šādas hipotēzes viss loģiski sakrīt savās bedrītēs! Satelīti neko neuzrāda? To raidītie viļņi apstājas, tiklīdz pamet kuģi. Mēs neredzam Saules gaismu? Saulesstari ir apstājušies un nenonāk līdz mūsu acīm. Mēs neredzam neko, jo jebkuri gaismas stari ir palikuši pusceļā. Nav radioviļņu? Nav elektromagnētiskā lauka? Nav gravitācijas? Nav radiācijas, kura palika pie Plutona? Ir. Tas viss ir, tikai mums nesasniedzams. Un kad mēs palaidām izlūkraķeti – arī tā apstājās.
-Un Alberts?
-Kā jau teicu, Alberts ir nemirstīgs, vismaz attiecībā pret mums. Viņa ķermeņa funkcijas ir apstājušās, taču tā nav nāve. Ja Alberts kādreiz pamodīsies, domāju, ka viņš pat nenojautīs, ka kaut kas noticis.
-Jūs gribat teikt, - Kuzņecovs nervozi vaicāja. – kustība tur ārpusē ir kļuvusi par... par nekustību?
-Vēl pirms pusstundas es šaubījos, tāpēc nolēmu veikt pavisam vienkāršu eksperimentu, - Bramts paskaidroja. – Es paņēmu metāla stieni, kurš bija izliekts pusapļa formā, un, apvilcis skafandru, iegāju izejas gaitenī pie atvērtām durvīm. Melnais tukšums bija piecpadsmit centimetru attālumā no manām acīm. Stieni es izbāzu ārā pa durvīm, taču tā, lai viena puse paliktu iekšienē, un tad sāku to griezt. Teorētiski vienai stieņa pusei iestiegot dziļāk melnumā, otrai vajadzēja parādīties atkal redzamai. Tā nenotika. Iespējams, jūs, matemātiķi abi, varēsiet to pierādīt skaidrāk nekā es, taču izskatās, ka kamēr enerģija nekustās, tās nemaz nav.
-Enerģija? – vaicāja Johansons.
-Metāla stienis nav nekas vairāk kā enerģijas sakopojums, - atteica Bergers. - Varētu padomāt, ka universitātē tu nenogulēji tikai starpbrīžus.
-Bet kāpēc tad mēs kuģī esam tādi paši kā iepriekš? – Kuzņecovs nerimās.
Bramts noplātīja rokas. To viņš neprata izskaidrot.
-Mums derētu apspriest citu jautājumu. Ko mēs tagad darīsim?
Kapteinis šo jautājumu jau gaidīja un labprāt atbildēja.
-Pavisam vienkārši – es jums piedāvāšu atkāpšanas iespēju. Vai nu izmantojiet to, vai arī paliekam, kur esam, aizmirstam Albertu, lai lieki neapgrūtinātu sevi, un spēlējam kārtis, jokojamies, pievēršamies filozofijai un visu citu bezjēdzīgo, ko uz šī kuģa ir iespējams darīt. Jeb..., - Bramts nolika uz vadības pults spīdīgu kārbiņu. – Šeit ir medikamenti, kas konkrētās devās ir nāvējoši. Domāju, ka pietiks visiem. Taču piedāvāšu es tikai vienu reizi. Ja izlemsiet, ka nē, tad es kārbiņu izmetīšu ārpus kuģa. Bet tagad atstāšu jūs pārdomās.
Kapteinis nobeidza savu monologu un, neļāvis nevienam iebilst, aizgāja uz atpūtas telpu. Tur viņš noguris ieslīga krēslā. Nekad mūžā Donalds Bramts vēl nebija izpildījis grūtāku pienākumu par šo. Lai puiši paši izlemj. Viņi zinās, kas ir pareizāk, un es viņiem sekošu – domāja Bramts.
Jau iepriekš kādas diskusijas laikā izskanēja doma, ka "Inter-5" ir ļoti līdzīgs īstam Visumam. Gan viens, gan otrs bija pakļauts noteiktiem fizikas likumiem, abi bija pilnībā bezpersoniski un abos atradās domājošas būtnes. Tikai "Inter-5" bija daudz mazāks un daudz labāk saskatīja šos fizikas likumus. Iespējams, ka šobrīd nokāpt no klāja nozīmēja atzīt cilvēka eksistences bezjēdzību. Bet vai tad tā arī nebija? Bramts arvien skaidrāk apzinājās, ka no viņa komandas darbības nav atkarīgs nekas. Johansons varēja izgudrot dzinēju, kas ir ātrāks par gaismu, bet pēc viņa nāves tas nevienu neinteresēs. Bergers varēja pārsist Einšteinu, bet viņš būtu vienīgais, kas uz laiciņu pievērstu tam uzmanību. Vai gan tiešām prātīgāk nebūtu...?
-Kaptein, - pa radio atskanēja Ivana balss. – Nāciet, lūdzu, pie mums!
-Eju, - īsi atteica Bramts, acumirklī aizmirsdams savus prātojumus.
-Un...
- Kas un?
-Paņemiet, lūdzu, kāršu paciņu. Tā ir blakus manai tējai. Johansons beidzot atcerējās vienu spēli, kuru prot arī viņa zemē. Varētu padomāt, ka tagad viņam ir cerības uzvarēt, - Ivans ar balsi piemiedza aci, un kapteinis pat nedomāja viņam nepaklausīt.


3 komentāri Komentēšana pieejama visiem.
deni2s, 04.05.2010. 13:53:54
Komentāra reitings: 0

Izlasīju ar interesi. Patīk man zinātniskā fantastika, ar visu to psiholoģisko spriedzi, kas rodas ilgstoši dzīvojot kopā ierobežotā telpā, līdera autoritāti utt.. Tikai beigas lika mazliet vilties - tik garš stāsts, kurā beigās tiek pieņemts lēmums nerisināt situāciju. Pfff...

Kkad sen lasīju ļoti labu stāstu, kur arī cilvēki lidoja kosmosā, un viņiem līdzi tika nosūtīts pilnīgi nederīgs komandas loceklis, kas visus smīdināja ar savu neveiklību. Un tikai pēc atgriešanās pārējie komandas locekļi uzzināja, ka viņiem tika iesūtīts klauns, lai mazinātu psiholoģisko spriedzi.

lasiitaajs (litleawril@inbox.lv), 19.09.2010. 12:42:38 (ip:77.93.21.243)
Komentāra reitings: 0

gribeju jautaat!! staasta autors ir rolands??

Rolands, 20.09.2010. 11:48:02 (ip:46.109.52.15)
Komentāra reitings: 0

Nu zem virsraksta tā rakstīts

Komentāra pievienošana

Ar * atzīmētie lauciņi ir jāaizpilda obligāti.





atpakaļ uz ziņu sarakstu

Reklāma
Padalies priekā

Tommyzem

ElmerWes

ElmerPlons



ienāktreģistrēties