veltījums Alisei

AliseR, pekene, 08.08.2007., 10:20

un tajā laikā kur saule
vēl ir jēla un mīksta ola
kur Dievs mūžīgu nemirstību sola
un mieru

tu peldi pie manis pa debesīm zilām
es mīlu tu mīli viņš viņa mēs mīlam

tajā laikā kur sētniekam zied slota
un notis pašas danco pa lapu
tajā nebūtības tajā nevainīguma rītā
tu guli uz mana pleca un raudi
ir jau gatava Rīga
bet tevi es neatdotu neparkādu naudu

tas atpakaļejošais laiks
kur rūgušpiens vēl ir svaigs
kur raupjās rokas ir maigas
kur spēkavīru spiež mātes vaigs
tas viss ir ogles zem mūsu kājām
mums zem kājām deg nepieradināts laiks

tad tavas asaras izaug
no mutes kaktiņiem un vaigu porām
sarūgušas un skābas
un tauriņu sajūtas lentes
ceļas tev no nabas

asaras satek atpakaļ acīs
tauriņi kļūts par kaut ko kas sacīts
kad gribējies mazliet mīlestības
gabaliņu Ādama ribas
tad kādā atpakaļbūtības brīdī
laiks apstāsies skriet uz savu sprīdi
apstāsies tecēt atpakaļ
kur miltus no maizes kukuļiem maļ
un ar divkāršu spēku skries atkal tā
kā noteikts jau pašā sākumā

tev no vēdera tauriņi lidos ārā
bet asarām šis laika skrējiens būs pārāk
netverams
un tāpēc vēl vienmēr
tu raudāsi zilas asaras
kurās noslīks
mūsu ziemas un vasaras

bet tad rudeņos mēs peldēsimies
tavu asaru saraudātos dīķos
kur vardes uz pērngada lapu līķiem
kurkstēs smeldzīgas serenādes
līdztekus maigiem pērkona dārdiem

[veltīts PabērzuAlisei]