Apziņas Parazīti – 1 000 000 Nevienam Nevajadzīgu Līdzjūtību

Jāsaka gan, ka albums iesākas neierasti "Apziņas Parazītiem" un ievada uz kaut ko citu nevis to, kas ir albuma turpinājumā.

Pirmais, kas ienāk prātā, klausoties "Apziņas Parazītu" trešo un pēdējo albumu "1 000 000 nevienam nevajadzīgu līdzjūtību" un salīdzinot to ar iepriekšējiem diviem, ir tas, ka "Apziņas Parazīti" ir palikuši tīri.Muzikāli tīrāki un garīgi izkristalizējušies savās diagnozēs.

Šis albums ir kā miers pēc "Dievs ir miris" un turpinājums "Sajauktajām dimensijām" – beigu posms psiheatriskajā klīnikā, kad pacients savā ne-apziņā vairs necīnās ar apziņu, bet gan aizslēdz savas durvis no iekšpuses.

Albuma pērles viennozīmīgi ir "Vientulība" un "Dominiks". Nolemti monologi ar tumšu, muzikālu fonu. Albums patiešām skan kā nobeigums. Ja tam būs turpinājums, tad grūti iedomāties kā tas varētu skanēt.

Pēc pirmās dziesmas tiek salauzts šis priekšstats un klausītājam tiek uzlikts nolemtības slogs līdz pat albuma beigām. Tie, kas devītās dziesmas beigās nespēs šo slogu no sevis noņemt, tie būs pakļāvušies parazītiem un atradīsies "Tur", kur tagad ir paši parazīti.

Ja tev kaut mazliet bail, tad labāk to nemaz neklausies. Ja tevi māc interese, taču nav bail – vienalga uzmanies, jo apziņa mums visiem viena, tāpēc tā jāsargā.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu