Ņemot vērā Latviešu metal skatuves situāciju, tas ir visai ievērības cienīgs fakts underground black metal grupai, kas nekoncertē Latvijā.

"Reign Of The Fallen One" pārsteidz. Patīkamākais pārsteigums ir mūzikas kvalitāte, kas ir dzirdama šajā albumā. Dark Domination skanējums pa shiem gadiem ir manāmi uzlabojies, dziesmu komponēšana ir daudz labāka, jūtama gan joprojām ir slavenās zviedru black metal grupas Dark Funeral ietekme, bet ne tajā sliktākajā nozīmē – agresija, ātrums, ģitāru skanējums, bungu ritmika – viss ieturēts labākajās true black metal tradīcijās, kas, līdz šim, no nevienas līdzīgā stilā spēlējošas latviešu Black Metal grupas nav dzirdēts. 8 dziesmu garumā šajā albumā Dark Domination pārliecina, ka ir šī stila līdervienība Latvijā. Minot šo faktu noteikti jāpiebilst, ka visai netbilstoša ir Dark Domination nostāja nespēlēt Latvijā, kaut arī tomēr viens izņēmums ir bijis. Domāju, ka vairāk popularizējot savu mūziku pašmāju klausītājiem, to visū noteikti atrastos ne viens vien piekritējs, jo kvalitatīvs black metal Latvijā ir ļoti reti dzirdams – Dark Domination varētu droši mainīt šo situāciju.

http://www.myspace.com/ddomination
 

Šo attiecību bez kādām šaubām var attiecināt uz Frailty. Ja kāds netic, lūdzu, tam jums ir nesen iznākušais EP, kurā dzirdamas grupas agrīnākās kompozīcijas. Ja Frailty savā debijas albumā "Lost Lifeless Lights" nodevās jau vairāk dažādu stilu sajaukumam, kas summējās lieliskā down-tempo metal apokalipsē, tad šajā EP iekļautās dziesmas ir vairāk tīrs doom – tumšs, monolīts, skumjš, destruktīvs. Frailty līdz perfekcionismam ir izkopuši savu stilu, arī agrāko gadu dziesmas padarot perfektas savam šā brīža skanējumam un rezultāts ir vairāk kā lielisks. Perfekti izstrādātajās kompozīcijās nav ne mazākās iespējas saklausīt ko lieku vai stilam nepiederošu. Īpaši ir jāuzteic Frailty talants radīt sirdi plosošas melodijas – tās ir visam pašā pamatā un ir tik daudzveidīgas, ka pat klausītājs, kam doom metal var būt svešs, atradīs ko sirdij un ausij tuvu un patīkamu. Abi ģitāristi pārspēlēs un solo partijās perfekti papildina viens otru, radot īpašas tonālās noskaņas, kas līdz šim nav dzirdētas uz pašmāju metal skatuves. Perfekti monolītais bungu izpildījums satur kopā šo melodiju virteni, kurai pa vidu kā no bezdibeņu dzīlēm skan vokālista Mārtiņa zemie apokaliptiskie dziedājumi. Šaubas pagaist līdz ar pirmajām sekundēm – Frailty viennozīmīgi ir Latvijas lēni melodiskā metal grandi, tronis pieder Frailty.

www.myspace.com/frailtymetal
 

Patiesībā gan šeit nav nekādas saistības, muzikāli somu grupa "Depressed Mode" ir pilnīgi citā lauciņā.

Pirmās asociācijas, kas rodas, klausoties pirmās diska "For Death" skaņas – sen nedzirdēts, labs doom. Bet ar to vien šī grupa neaprobežojas. Melodiskums, melanholija un sērīgs smagums savijas kopā ar death agresiju un dusmām, kā arī ar black metal apokaliptisko simfoniskumu.

"Depressed Mode" albumā "For Death" viegli un mērķtiecīgi ir paplašinājuši savu muzikālo apvārsni, "For death" skan daudz svaigāk, agresīvāk un daudzveidīgāk par iepriekshējo grupas albumu "Ghosts Of Devotion" (2008). Ja "Ghosts..." vēl bija ļoti tuvu Doom raksturīgajām lēnajām bungu un ģitāru pasāžām, tad "For Death" jau ir ātrāks, daudz simfoniskāks, tehniskāks un asāks albums.

9 dziesmu garumā "Depressed Mode" aizved klausītāju interesantā, simfoniskā ceļojumā pa apziņas tumšākajām dzīlēm, sniedzot pilnīgu sajūtu gammu minorīgās noskaņās, ka arī sapurinot pašās negaidītākajās vietās – kompozicionālā daudzveidība ir šī jaunā albuma stiprākā puse. Noteikti patiks "My Dying Bride", "Frailty" faniem.

Arī šajā albumā saglabāta "Flowing Tears" raksturīgā vidēja tempa ritmika, melodiskās ģitāras un izteiksmīgais dziedātājas Helen Vogt sniegums. Tomēr "Thy Kingdom Gone" skan daudz smagāk, tumšāk par priekšgājēju- "Razorbliss" (2004), lielāks uzsvars likts uz bungu skanējuma paplašināšanu, bundziniekam ir dots daudz vairāk telpas, lai izpaustos, kas jau ir dzirdams pirmās dziesmas "Orhidfire" ievadā.Ģitāras ir nonākušas vēl vairāk skaņas sienas priekšgalā, ģitāru solo šaja albumā ir vairāk un tie kļuvuši melodiskāki.

Klausoties "Thy Kingdom Gone" brīžiem nepamet sajūta, ka šajā albumā daudz ģitāras iespelējis Greg Mackintosh no "Paradise Lost".

"Flowing Tears" šajā albumā, daudzās dziesmās un kopējā albuma noskaņā, skan ļoti tuvu Jorkšīras gothic metal karaļiem, kas nebūt nav negatīvi, vairāk gan labi, jo šādi "Flowing Tears" noteikti var iegūt daudzu "Paradise Lost" klausītāju simpātijas.

Visiem Gothic Rock cienītājiem – Must Have albums!

Pain, Pain, Pain! Pain visās malās, tādēļ nolēmu es arī ievērtēt viņu jaunāko veikumu. Līdz šim man Pain bija asociējies ar mainstream vācu industriālo roku, neskatoties uz to, ka grupa ir no Zviedrijas. Varbūt nepamatoti. Kāds tad ir jaunais albums? Pamatā jau tas pats Pain vien ir, ar ritmiskām melodijām, taisnu industriālu ģitāru skanējumu un kaudzi elektronisku mūzikas elementu. Daudzviet atgādina "Rammstein" skanējumu, kas it kā nebūtu nekāds liels brīnums, lai arī ne tik smagnējām ģitārām. Taču pavisam negaidīti dažas dziesmas arī atklāja elementus no "Linkin Park", Amerikas dienvidiem raksturīga roka un arī klasiskās mūzikas. Lai arī mēdz būt gadījumi, kad mūziķi pārcenšas ar dažādu žanru mūzikas elementu miksēšanu, man personīgi šinī albumā tas likās patīkami atsvaidzinošs. Tik pat atsvaidzinoši un dzirdei atlogojoša ir Anett Olzon balss parādīšanās atsevišķās dziesmās, kas gan kompozīcijas padara mazliet popsīgākas. Kāpēc dzirdei atslogojoša? Nekad īpaši neesmu jūsmojis arī par "Hypocrisy", un tieši dēļ vokāla, kas, bez šaubām, ir gaumes lieta. Visā visumā albums uztveršanas ziņā ir ļoti viegls, ritmisks un domāju galvenā mērķauditorija ir jaunieši, kurus nebiedē rokmūzikas krustojums ar elektroniku, kā arī nemeklē pārlieku virtuozitāti, kosmiski netveramu vēstījumu vai nejēdzīgu smagnējumu.

Atsevišķa rindkopa ir veltāma šī albuma dziesmu vārdiem. Parasti es tiem nepievēršu pastiprinātu uzmanību, pirms esmu kārtīgi iepazinies ar muzikālo materiālu, taču šinī albumā atrodamie klišejiskie teksti ("Too many women, too little time", "What doesn’t kill you, make you stronger", "Live fast, die young", u.c.) mani ļoti uzjautrināja. Tāda nihilistiska balāde šai industriāli bezpersoniskai pasaulei, no kuras jāmēģina raust labumus, kamēr vien esi dzīvs, taču gandarījumu tie nesniedz. Cienījamie mākslinieki sen jau nav puišeļi, un drīzāk piederētos pie "generation of the past", kuras galu viņi paredz. Varbūt tās ir bailes no pusmūža krīzes, vai varbūt tā neglābjami jau ir pienākusi, vai arī visticamāk gluži vienkārši tiek atbalstīts stereotips, ka kārtīgam rokmūziķim ir jābūt mačo, uzdzīvotājam un jāšķauda uz sabiedrības normām. Albuma nosaukums vien ir ko vērts. Katrā ziņā man bija jautri.

Rezumējot jāteic, ka albums ir profesionāli nostrādāts, mērķauditorija ir skaidra, kā arī nolemts panākumiem. Visspilgtāk šķiet šo faktu spēj raksturot fakts, ka tas ir iznācis "Nuclear Blast" paspārnē. Arī priekš sevis esmu atzīmējis dažas dziesmas, un albums noteikti ir patērējams kā atslodzes un uzmundrinājuma līdzeklis garajās darba dienās. Viens no personīgajiem favorītiem ir dziesma "Feed Us", gan dēļ klasiskiem mūzikas elementiem iepītiem ģitāras rifos, gan dziesmas vārdiem, kas ironizē par mūsdienu patērētāju sabiedrības interesēm. Personīgi ļoti "mīļa" tēma. Lai gan ko tur liekuļot, tas cilvēka prātus ir satraucis visos laikos, un arīdzan liela daļa mūzikas industrijas uz tā vien turas.

(Raksts pārpublicēts no blackdatamusic.blogspot.com ar autora atļauju.)

Ne reizi vien tas tiks salīdzināts ar iepriekšējo gadu daiļradi, un jo īpaši ar "Below The Lights" – albumu, kas ļoti daudziem ir labākais, ko "Enslaved" ir radījis ne tikai savā progresijas periodā, bet visā savā pastāvēšanas vēsturē. Bet tur nu "Enslaved" var vainot vienīgi paši sevi, jo ir uzstādījuši sev ļoti augstu latiņu.

Vispirms jau par albuma nosaukumu – "Vertebrae" nozīmē skriemelis, kas arī ir attēlots uz albuma vāka. Pēc visiem iepriekšējiem albuma nosaukumiem kā, piemēram, "Eld" (uguns), "Isa" (ledus) u.c., nebiju gaidījis neko tik anatomiski precīzu un piezemētu. Kā atzīst paši mūziķi, tam ir sakars ar vienojošu elementu, kas vijas cauri visai grupas daiļradei, kas arī veido grupas mugurkaulu. Šis albums arīdzan ir iecerēts kā atgriešanās pie pamatiem. Ne tikai "Enslaved" pamatiem, bet arīdzan piezemētākas rokmūzikas pamatiem, no kuras grupa pēdējo albumu laikā tik ļoti ir atrāvusies. Šī mērķa sasniegšanai viņi ir pieaicinājuši sev palīgus – producentu Joe Baresi, kura vārds visvairāk saistās ar Tool vārdu, un George Marino, kas ir māsterējis vēl daudzus citus rokmūzikas grandus. Citiem vārdiem sakot, ir pieaicināti cilvēki, kas ir cieši saistīti ar moderno rokmūziku.

Kas tad nu viņiem ir sanācis? Jaunajā albumā nesaklausīju nedz atgriešanos pie black metal saknēm, nedz arī pievēršanos mainstream rokmūzikai. Ir grūti uztvert virzību jebkurā virzienā, kā vien teikt, ka tas ir loģisks turpinājums visiem iepriekšējiem albumiem, un ne uz brīdi nenākas šaubīties par to, kas ir šīs mūzikas autors un izpildītājs. Nepamet sajūta, ka tas viss ir dzirdēts. Tai pat laikā mēģinājumi melodijas motīvus atrast iepriekšējos albumos cieš neveiksmi pat tad, ka ir simtprocentīga pārliecība, ka tu zini, kur tieši tos meklēt. Salīdzinot dziesmas atšķirības ir pamanāmas uzreiz. Iespējams asociācijas izraisa pēdas zemapziņā, ko atstājušas iepriekšējās klausīšanās reizes, tāpēc dziesmas šķiet jau sen pazīstamas. Šai versijai par labu runā tas, ka nav pirmā reize, kad, klausoties "Enslaved" mūziku pat pēc ļoti ilga pārtraukuma, ir sajūta, ka tas viss ir dzirdēts vēl vakar. Mūzika ir ļoti sadrumstalota un šķietami bez kompozīcijas un struktūras. Daudz metāla mūzikas elementu, lai arī tiešu saikni ir grūti uzreiz uztvert. Ļoti spēcīga progroka ietekme, tai skaitā arī mūsdienu mūzikai netipiska elektrisko ērģeļu izmantošana. Taču lieki ir meklēt tiešas atsauces uz Emersonu vai, piemēram, metāla mūzikai tuvāko "Ayreon". Raksturojot "Enslaved" mūziku bieži nākas saskarties ar tādiem apzīmējumiem kā psihodēlija, eksperimentālā mūzika vai pat eksperimentālais džezs, un jaunajā albumā šinī ziņā nekas būtiski nav mainījies. Kas attiecas uz vispār pieņemto un garo žanra nosaukumu, tas ir veiksmīgākais, ko no grupas daiļrades varēja izlobīt, taču iepriekšējā pieredze un kanoni nepalīdzēs stādīties priekšā, ko tad grupa spēlē. Ir jādzird pati mūzika.

Rezumējot, ir grūti dot novērtējumu šim albumam tik drīz, un es nedaudz brīnos, ka kāds to ir spējis izdarīt. Tāpat ir grūti pateikt, kādai auditorijai šī mūzika ir domāta, atskaitot, protams, to, ka klausītājam ir jābūt gatavam ļauties muzikālam eksperimentam vai ceļojumam. Ļoti zīmīgi šinī ziņā ir dziesmas "Center" vārdi, kas tāpat kā visu pārējo dziesmu vārdi ir gana haotiski, tai pat laikā teju katra rindiņa labi apraksta maldīšanos šī albuma melodijās. Un beigās ironiskais secinājums: "Is not for you". Precīzi! Taču viss nav tik bezcerīgi. Paredzu, ka arī šis Enslaved veikums tiks ļoti augstu novērtēts. Un jāpiekrīt vien būs viedoklim, ka visdrīzāk gluži vienkārši ir nepieciešams laiks, lai šo albumu uztvertu. Savulaik "Below The Lights" man prasīja pauzi uz veselu gadu, lai, atskanot no jauna, atgrieztos no zemapziņas atmiņu kambariem jau ar jauniem secinājumiem un apziņu, ka nekas tāds iepriekš nav pieredzēts. Nav ne pirmais, un diez vai arī pēdējais albums ar šādu diagnozi. Recepte tai pat laikā ir ļoti vienkārša - atkārtoti to klausīties un klausīties vairākas reizes.

P.S. Uz brīdi, kad veicu beidzamās korekcijas šai recenzijai, jauno albumu klausos jau kādu ceturto reizi. Recepte strādā, un ar katru reizi palielinās sapratne un albums patīk arvien vairāk.

(Raksts pārpublicēts no blackdatamusic.blogspot.com ar autora atļauju.)

Tad nu redz, Kriss Kornels kādu laiciņu atpakaļ ir uztaisījis kavarversiju Džeksona dziesmai, kas līdz šim bija zināma vien Krisa faniem, un bija atrodama Krisa albumā "Carry On". Skaļi gan neteiksim, kuras grupas meldiņš tiek izmantots par pamatu, bet karā ziņā, manuprāt, šī ir viena no iespaidīgākajām kaverversijām, ko man jebkad nācies ir dzirdēt, un šoreiz pateicoties tieši tam, ka uz šo dziesmu izdodas paraudzīties pavisam savādāk.

Krisa mājaslapā var izlasīt rakstu par šīs dziesmas parādīšanos un visādiem kāzusiem šovā "American Idol", kas ar šo kaverversiju ir saistīti. Tur pat ir arī vairākas saites uz YouTube, kur var noklausīties vairākus šīs kaverversijas izpildījumus. Interesanti būs arī sagaidīt Kornela jauno albumu "Scream", pie kura ir strādājis arīdzan Timberlands. Nez, kas no tā visa būs sanācis. Kas ir Kriss Kornels? Ja atmiņa nesniedzas līdz jau pieminētajam "Soundgarden", varu minēt arī "Audioslave" vārdu. Kornels ir (bija) šo grupu balss, sirds un dvēsele.

• Chris Cornell - "Billie Jean" Live @ MSN
• Michael Jackson - Billie Jean
• Chris Cornell - Black Hole Sun jaunās skaņās

chriscornell.com

(Raksts pārpublicēts no blackdatamusic.blogspot.com ar autora atļauju.)

Taču patiesībā, neko dziļi analizēt tur arī nav ko. Patīk vai nepatīk - gaumes lieta. Satyricon jau kādu laiku ir Norvēģijas metāla scēnas viena no vadošajām apvienībām, kas nesirgst ar radošajām krīzēm, vai šķiršanās un atkal apvienošanās modi. Viņi ir atraduši savu veiksmes formulu un skanējumu, un pie tā arī pieturās. Ātri, ritmiski, nemēģinot neko lieki sarežģīt, panākot īpašu smagnējumu ar savām lēnajām sekcijām. Vienvārdsakot tiem, kam patika Volcano un Now Diabolical, patiks arī jaunākais albums, jo nekādu pārsteigumu tanī nav. Vienīgais mīnus, ka ik pa brīdim uzmācas sajūta, ka tas viss jau ir dzirdēts. Satyricon agrākās daiļrades konservatīvajiem faniem tas visdrīzāk sagādās kārtējo vilšanos, jo "true" blekmetāla vērtības ir neatgriezeniski zaudētas.

Albuma top dziesma – sodomazohistiskā The Wolfpack.

(Raksts pārpublicēts no blackdatamusic.blogspot.com ar autora atļauju.)

Pasākumu ievadīja grupas "Deus Sex Machina" jaunā klipa prezentācija dziesmai "Klusāk", kurai sekoja koncerts. Lai man piedod pārējās iesaistītās personas, taču visa koncerta vienojošais elements bija Andra Vilcāna muzikālā daiļrade, lai arī ļoti teatrālā kontekstā. Pēcāk sekoja saviesīgs pasākums, iespēja iegādāties izrādes dziesmu CD un iegūt izrādes radošā kolektīva autogrāfus.

Tie bija tikai sausi fakti. Kam nelikās svarīgi šo pasākumu apmeklēt, paši vainīgi. Tagad par saturu. Lai arī izrāde vizuāli ir krāšņa, taču par to pārliecināties iesaku karam pašam. Man personīgi interesantākais un svarīgākais šīs izrādes sakarā ir mūzika. Mūzika, kādu es nekad nebiju gaidījis dzirdēt kādā latviešu teātra izrādē. Līdz ar to izrāde man personīgi kļuva par visai nozīmīgu notikumu Latvijas teātrī un mūzikā. Uzreiz jābrīdina, ka tas nav nedz dziedošo aktieru koris, nedz arī popkorns ar piparmētru konfekti un kolu. Ne viena vien tante nav atgriezusies uz izrādes otro cēlienu, jo ir bijusi šokēta ne tikai ar notiekošu uz skatuves, bet arī ar izrādē skanošo "troksni". Šādas mūzikas masveida pieprasījuma trūkums Latvijā arī ir iemesls tam, ka mūzikas autors jau sen lielu daļu savas dzīves pavada citā kontinentā, un viņa mūziku ir grūti asociēt ar Latviju.

Ko tad var gaidīt no šī audio ieraksta? Klausoties izrādes dziesmas nāk prātā vesels saraksts ar jau pazīstamiem mūziķiem. Pašmāju mūzikas cienītājiem, kuriem patīk "Dzelzs Vilka" daiļrade, noteikti liksies svarīgi, ka Jurim Kaukulim ir atvēlēta loma šinī izrādē. Paredzu, ka viņiem ir arī zināms, ka Kaukuļa un Vilcāna sadarbība nav nejaušība. No galēji ekstrēmā gala, kas man pašam visvairāk silda dvēseli, var minēt pat "Darkthrone" vārdu. Izrādē ir dzirdams viens rifs, kas ir ļoti līdzīgs tam, kas black metal mūzikā kļuvis par vienu no etaloniem. Taču gaidīt tik galēju ekstrēmu nevajag, pat ja daudziem teātra cienītājiem varētu likties savādāk. Visspēcīgākās muzikālās asociācijas tomēr ir saistītas ar "NIN" vārdu, un šai grupai raksturīgo skanējumu, taču vienādības zīmi likt nekādā gadījumā nedrīkst. To varētu nosaukt par industriālo roku ar lielu devu elektronikas. Netrūkst radio singlu cienīgu kompozīciju, kas ļoti varētu patikt pašmāju publikai. Iespējams liela nozīme ir tekstiem tieši latviešu valodā, kā arī jau pazīstamām aktieru balsīm – Ķesteris, Skrastiņš, Ķuzule, Robežnieks, Pļavniece, no kuriem liela daļa patīkami pārsteidza ar savu vokālo sniegumu diezgan nepierastā ampluā.

Ja salīdzinām CD ar izrādi, tad diskam vairāk piemīt muzikālais veselums un audio ierakstam raksturīgāks īpašības. Dažas dziesmas pat diezgan būtiski atšķiras no izrādē dzirdamā izpildījuma. Diska ietilpības dēļ ne visas dziesmas tanī ir iekļuvušas. Ir gan iekļauta man tik ļoti nemīļā neonacistu dziesmiņa, kas, manuprāt, ļoti izjauc izrādes kopējo noskaņu, taču ir vietā pamatots pārmetums – kļūsti par režisoru, producentu vai mūzikas autoru, un dari tā, kā tev šķiet pareizāk. Diskā nedaudz atšķiras arī skanējums. Ir nogludināti daudzi asumi, nav vairs tas izteiktais raupjums, kas ir dzirdams izrādē. Taču disks ir lieliska iespēja jebkurā brīdī noklausīties dziesmas, kas nu jau ir kļuvušas tik mīļas, un 21 kompozīcija ir pietiekams daudzums no kā izvēlēties, lai arī sākumā tik ļoti gribējās sagaidīt dubultnieku. Kas attiecas uz izrādi, nākamgad vēl būs iespēja dzirdēt divu stundu priekšnesumu pilnā apjomā, kaut vai aizejot uz to kā uz koncertu. Tā tomēr ir pavisam cita enerģija, atmosfēra, skanējums un iespēja redzēt mūziķus, Andri Vilcānu, Kārli Auzānu un Kasparu Grīnbergu, uz skatuves, izpildot mūziku dzīvajā. Tomēr atšķirībā no ļoti daudziem iemīļotiem ārzemju izpildītājiem, šī ir pavisam reāla iespēja.

• albumsdrakula.com
• andrisvilcans.com
• Melo Records
• Dailes Teātris

(Raksts pārpublicēts no blackdatamusic.blogspot.com ar autora atļauju.)

Tāpat gan jau daudzi ir dzirdējuši viņus tad un tagad. Priecē, ka puiši ir pieturējušies pie Thrash metal stila šos gadus, to tikai papildinot un izkrāšņojot. Radikālākās izmaiņas notikušas nesen, ex Brute Chant balstiņa Sandis Korps ir sācis savu darbību, kā arī puisis vārdā Aigars Māls ir pievienojies kā otrā ģitāra. Salīdzinot tad un tagad – puiši tikai progresē, spēcīgāks vokāls, tehniskāki rifi, skaisti solo. Šī ir no tām grupām, kas šķiet pastāvēs mūžīgi un pieturēsies pie savas fiškas.

Ļoti simpātisks albūma vāciņš, neitrāls un patiess. Arī kopbilde nav ne uzbrūkoša, ne ‘’pozeriska’’. Puiši parāda, ka viņi ir, kas viņi ir. Vienkārši nav, kur piesieties. Viss, kas vajadzīgs, tur ir – dziesmu teksti, info par grupu, kā arī mīlīgs ‘’paldies saraksts’’.

Man Thrash metal stils nav ne tuvu no tuvākajiem, tomēr Collide ieraksts spēj aizraut arī mani, ka esmu tam izgājis cauri jau vairākkārt. Ļoti priecē dažādās harmonijas ģitāru saspēlē, kas visu it kā izkrāso un nepadara garlaicīgu. Tā laikam ir Thrash iezīme vokālam iedalīt vokāla statusu nevis intrumenta statusu, kas arī vienmēr bijis raksturīgi Collide, tas piedod tādu dzīvīguma efektu. Mūziku kopumā nevar saukt par tīru Thrash, jo vietām ir grūvīgas kačkas un Death metal klasiskie rifi, Thrash ir tas, kas to visu ieliek iedomātā rāmī un satur kopā. Tomēr ieraksts šķiet pārāk ‘’sauss’’ un sadalīts pa plauktiņiem, ka to enerģiju, kuru Collide cenšas atdot, es nespēju saņemt. Domāju, ka tā ir pārejoša parādība, šis nav pēdējais ieraksts. Kā jau rakstīju – šī grupa tikai progresē. Neredzu iemeslu nepaturēt šo ierakstu sev kaudzes augšgalā, lai paklausītos vēl kādreiz un neredzu iemeslu, lai negaidītu nākamo.

Varu droši teikt, ka Collide ar ierakstu ir parādījuši uz ko ir spējīgi un ar kopā pavadītu laiku - cik paši ir mērķtiecīgi. Tāpat arī nu ir skaidrs, ka šī nav tikai grupa, pie kuras apmainīties ar blaugznām, bet arī grupa, kas ieņem stabilu vietu ikviena Thrash metal fana Cd plauktiņā.

Gan arī apgraizīts līdz minidick formātam, lai nevarētu tikt iestūķēts kādā spraudziņā starp citiem, tas ir izpelnījies vietu, kur tam pašam labpatīk. Man neceļas roka to novietot aiz kāda cita. Vēljomazāk dzirdot, ko tas man grib pastāstīt savās abās desmit minūšu kompozīcijās. Šķiet, ka šovakar es atstāšu uz repeat šīs kompozīcijas, ne tikai, jo bail izslēgt, bet tādēļ, ka to nemaz nevēlos. Šķiet, ka vējš, kas ieplūst caur atvērto logu, ir piesūcies ar kaut ko paralizējošu. Vāciņš vienkārši neļaujas tikt nolikts, tas vilina ar savu samtaino virsmu to glaimot un izsūc no manis to, kas man šovakar šķita svarīgs. Tas mani nogurdina, bet neļauj aizmigt. Arī laiks šķiet rit lēnāk.

Katru reizi, kad es izeju cauri šīm kompozīcijām, es gūstu tikai jaunas sajūtas. Tās negarlaiko un nepieviļ. Tās vienkārši eksistē ne tikai šeit un tagad, bet arī tur, kur tās aizved manu prātu katru reizi, kad vilina mani iziet ar tām pastaigāties.

Visiem doom cienītājiem un tiem, kam patīk tā vienkārši padomāt tīri profilakses pēc, iesaku dabūt šo savās rokās, lai pie vakariņām pamielotu ne tikai savu vēderu.
 

Netrūka jociņu par iespēju šim albumam vispār neieraudzīt dienas gaismu. Viens no jociņiem "Dr. Pepper" ir beidzies ar to, ka viņi ir parādā katram amerikānim bundžu gāzētā dzēriena. Bet bēdīgākais tanī visā ir tas, ka pats albums ir nosaucams pa joku.

Kas tad nu ir sanācis? Pamatā tā ir parodija. Parodija par "Led Zeppelin", David Bowie, "Queen", Robbie Williams un visbeidzot pašu "Guns'n'Roses". Rouza balss nav gluži zemē metama, taču mēģinājumi atdarināt dažādu izpildītāju dziedāšanas manieri ir cietusi smagu neveiksmi. Par laimi mūzika nav tāda katastrofa, un albumā ir atrodamas diezgan labas dziesmas. Patiesībā, dažas dziesmas tiešām ir labas un pie vokāla var pierast, taču kopumā tādu muzikālu kokteili, ar tik ļoti pazīstamām sastāvdaļām, citur būs grūti atrast. Visā visumā, tas arī ir viss, ko gribās par šo dziesmu apkopojumu pateikt.

Nenoklausoties šo albumu nekas būtisks netiks zaudēts, taču savas ziņkāres apmierināšanai viņš der lieliski. Par laimi nav vajadzības pirkt kaķi maisā, un albums pilnā apjomā ir noklausāms MySpace. Negaidīju, neticēju, bet tieši "Guns'n'Roses" ir vieni no tiem, kas ir uztvēruši mainīgās pasaules vēsmas, nevis mēģina kļūt par savas ietiepības upura jēriem. Visu cieņu! Tad, nu, iespēja ir, varbūt kāds tiešām atzīs šo darbu par iegādāšanās vērtu. Viena lieta ir jāatzīst – šis albums ir kļuvis leģendārs vēl pirms tā iznākšanas un neatkarīgi no satura.

Kas notiks tālāk ar "Guns'n'Roses"? Domāju baumām par Rouza un Sleša atkalapvienošanos ir pamats, jo komerciāli tas būtu ļoti veiksmīgs gājiens, ja vien klausītājiem pašreizējais darinājums nenokaus vēlmi vispār kādreiz kaut ko dzirdēt par "Guns'n'Roses". Jautājums vienīgi paliek, vai Rouzs būs gatavs aprakt kara cirvi, un vai nav kāds tiesas spriedums, kas aizliedz Slešam tuvoties Rouzam tuvāk par 10 kilometriem. No apvienošanās ieguvēji būtu abi. Slešs varēs savas muzikālās aktivitātes izvēsts zem viņam tik mīļā "Guns'n'Roses" nosaukuma, ja vien pa šiem gadiem nekas nav mainījies, Rouzs – iegūs grupas biedru, kam vismaz ir kāda svaiga un sava muzikālā ideja, atšķirībā no viņa paša. Rezultātā rastos viena sasodīti sprādzienbīstama mūziķu apvienība.

(Raksts pārpublicēts no blackdatamusic.blogspot.com ar autora atļauju.)

Nekad neesmu bijis viņu "die hard" fans, taču slavas zenīta laikā līdz ar albuma Powertrip iznākšanu man viņu daiļrade gāja pie sirds. Lielais hits, bez šaubām, bija "Space Lord". Tad nu izrādās, šiem 2007. gadā ir iznācis viņu jaunākais veikums.

Kas tad ir mainījies gandrīz 10 gadu laikā? Patiesībā jau nekas daudz. Skan joprojām labs amerikāņu roks labākajās žanra tradīcijās. 10 gadi cilvēka mūžā nav maz, un ļoti daudz tas ir grupas pastāvēšanas mūžā. Cilvēki kļūs vecāki, grupas sasniedz briedumu. Briedums arī ir tas, ar ko varētu raksturot jaunāko albumu. Ja "Powertrip" izklausās kā albums, kas ir tapis "on the road" pauzēs starp koncertiem stadionos, tad jaunākais ir kārtīgs studijas albums. Tas ir mierīgāks, melodiskāks, tāds, kas ievelk sevī. Klausoties to zīmējas tuksnešaina Amerikas ainiņa un saulriets. Iedzeram kādu draņķīgu aliņu, iekožam kukurūzas čipsī, paņemam rokās ģitāru un aiziet!

Vēl noteikti šo mūziku varētu nosaukt par braucamo mūziku. Lai gan Latvija ir tik maziņa, ka īsti nav kur ieskrieties, taču gan jau var atrast kādu tukšāku ceļa posmu stundas braucienam ārpus pilsētas kņadas. Un tad jau arī rudenīgā saule liks noticēt tam, ka ārpusē ir tuksneša svelme. Šis ieraksts noteikti ir no tiem, kas nonāks manā mašīnā uz palikšanu.

Raksts pārpublicēts no blackdatamusic.blogspot.com ar autora atļauju.

No vienas puses dažas lietas šinī lapā dzirdamajās dziesmās likās interesantas, no otras – nav īsti mīļš man tas tehniskais žanrs. Tāpēc ļoti ilgu laiku šis mākslinieks man stāvēja uz jautājuma zīmes. Līdz beidzot es tomēr izlēmu – vajag!

Pēc likteņa ironijas, pirms noklausīties "John 5" jaunāko albumu "Requiem", klausījos "Metallica" jaunāko sniegumu "Death Magnetic". Pirmās "John 5" jaunā albuma atskaņošanas sekundes manī radīja pamatīgu apjukumu. Sākotnēji man bija divas versijas – vai ar atskaņotāju kaut kas ir noticis, vai līdz darba dienas beigām galīgi esmu zaudējis kontroli pār savu rīcību, un joprojām skan "Metallica". Izrādījās viss ir kārtībā. Šiem diviem albumiem gluži vienkārši skanējums ir ļoti, nu ļoti līdzīgs. Taču tas nenozīmē, ka nav atšķirības starp to, vai tu klausies "Metallica" vai "John 5" jaunāko veikumu. "John 5" ir diezgan tipisks ģitāristiem raksturīgs instrumentāls darbs, kur tiek demonstrēts, cik virtuozi mākslinieks pieprot ģitārspēles mākslu. Bet ja turpinām salīdzināt iepriekš pieminētos albumus, tad teikšu pavisam atklāti – "John 5" sniegums man šķiet daudz pārliecinošāks un interesantāks. Nekad neesmu spējis ilgstoši klausīties visus tos ģitārspēles virtuozus, jo gluži vienkārši nav priekš manis. Manās acīs viņu meistarības demonstrējumi nomāc muzikālo ideju. Taču šis albums muzikāli man liekas ļoti interesants, un, atšķirībā no degsmi zaudējušās "Metallica", šinī darbā var just dvēseles klātbūtni. Un kā saldais ēdiens albuma beidzamā dziesma "Requiem", kas teju vai erotiski glāsta tavu dzirdi ar lēnu melodiju un kairina prātu ar noskaņu.

Un, visbeidzot, lai saprastu vai ir vērts noklausīties šo albumu par kuru es tā sajūsminos, es minēšu tikai vienu faktu. Iedomājieties par faktu, ka "Metallica" albums "Death Magnetic", kas tika paņemts salīdzināšanai, šobrīd ir pārdotākais albums Amerikā.

Raksts pārpublicēts no blackdatamusic.blogspot.com ar autora atļauju.

Pirmo un pagaidām arī vienīgo reizi šo grupu redzēju dzīvajā uz piecām minūtēm bārā "Gauja". Bardaks bija liels. Taču ierakstā viss ir daudz tīrāks un klausāmāks. Viss notiek – cūkas rukšķ, suņi rej, meitenes un zēni runā angliski, taču trolejbusa vadītājs ir rūķis. Visai interesanti ir pasniegta Imanta Kalniņa dziesma "Akāciju palags" kā slēptais treks. Es ceru, ka šī dziesma nav radītā kā oriģināldziesmas izsmiešana, pretējā gadījumā, tas ir gaužām bēdīgi.

Pirmo reizi klausoties visas dziesmas pēc kārtas pārsteigumu ir daudz un dažādu. Uzmanība ir piesaistīta un nenovēršas ne mirkli, taču otro reizi tas viss jau sāk palikt garlaicīgs. Kādā tusiņā ar daudz alu un atvērtu iztēli uz alkoholu šis cd ir līderis mūzikas atskaņotājā. Tā pavadījumā var gan griezt dančus, gan pudeli, gan matu rotu griezt propellerī turoties ar abām rokām pie sienas.

Pirmais, kas ienāk prātā, klausoties "Apziņas Parazītu" trešo un pēdējo albumu "1 000 000 nevienam nevajadzīgu līdzjūtību" un salīdzinot to ar iepriekšējiem diviem, ir tas, ka "Apziņas Parazīti" ir palikuši tīri.Muzikāli tīrāki un garīgi izkristalizējušies savās diagnozēs.

Šis albums ir kā miers pēc "Dievs ir miris" un turpinājums "Sajauktajām dimensijām" – beigu posms psiheatriskajā klīnikā, kad pacients savā ne-apziņā vairs necīnās ar apziņu, bet gan aizslēdz savas durvis no iekšpuses.

Albuma pērles viennozīmīgi ir "Vientulība" un "Dominiks". Nolemti monologi ar tumšu, muzikālu fonu. Albums patiešām skan kā nobeigums. Ja tam būs turpinājums, tad grūti iedomāties kā tas varētu skanēt.

Pēc pirmās dziesmas tiek salauzts šis priekšstats un klausītājam tiek uzlikts nolemtības slogs līdz pat albuma beigām. Tie, kas devītās dziesmas beigās nespēs šo slogu no sevis noņemt, tie būs pakļāvušies parazītiem un atradīsies "Tur", kur tagad ir paši parazīti.

Ja tev kaut mazliet bail, tad labāk to nemaz neklausies. Ja tevi māc interese, taču nav bail – vienalga uzmanies, jo apziņa mums visiem viena, tāpēc tā jāsargā.

Tā ir trīs vīru apvienība "Tesa", kas šo jauno garadarbu pievieno jau diviem pirms tam izdotajiem albumiem "Tesa" un "Nekad".

Albumā iekļautas sešas kompozīcijas, kaut gan to mirkli, kad viena dziesma nomainītu otru, pamanīt nevar. Un labi vien ir, jo tas albumu padara par vienotu veselumu un atļauj to klausīties nesagraizītu pa dziesmām. Tas ir līdzīgi kā ēst veselu ābolu, kas noplūkts no koka, nevis tādu, kas ir sagriezts šķēlītēs un pasniegts uz šķīvja. Tāpēc arī nevajadzētu apskatīt katru albuma dziesmu atsevišķi, bet gan runāt par visām kopā no sākuma līdz beigām, kur skaņas spiediens sakāpināts tik tālu, ka, klausoties tu vari aizmirst pat pats par sevi.

Muzikāli "heartbeatsfromthesky" īpaši neatšķiras no iepriekšējiem albumiem, ja nu vienīgi mūzika kļuvusi pieaugušāka. "Tesa" ir nospraudusi virzienu, uz kurieni doties un iet pa sev zināmu taku paņemot sev līdzi arvien plašāku un masīvāku skaņas vilni. Kā viens no grupas dalībniekiem teica, tad, spēlējot tevis radītā mūzika ar laiku pieaug un nobriest, tā kļūst pilnīgāka līdz ar tevi pašu. Šos brieduma pakāpienus var redzēt, salīdzinot visus trīs grupas albumus secīgi.

Albumu klausoties, jābrīnās kā trīs cilvēki var uzbūvēt tādu skaņas sienu, kāda ir dzirdama "heartbeatsfromthesky". Nezinu gan vai tas būtu adekvāti, taču albumu skanējuma ziņā gribas pielīdzināt 1996. gadā izdotajam "Burzum" albumam "Filosofem", kurā līdzīgi kā "Tesai" ir fonā nobīdīts ķērcošs vokāls un ģitāras skaņas siena. Jāsaka gan, ka šeit nevar runāt par skaņas plašumu un kvalitāti. Tas drīzāk ir manas subjektīvās asociācijas un ļoti iespējams, ka, ja Vargs Vikerness šo "Filosofem" būtu veidojis šodien, tad tas skanētu līdzīgi kā "heartbeatsfromthesky".

Interesanti, ka albumā kā viesvokāliste darbojas Vita Skuja, kas daudziem droši vien ir zināma kā ielu muzikante, sastopama pie "Galerija Centrs" durvīm. Patīkami apzināties, ka "Tesa" šo balsi ir iemūžinājuši ierakstā, jo Vitai Skujai šī ir bijusi pirmā reize, kad viņa dzied mikrofonā. Kas zina, varbūt arī vienīgā.

"Heartbeatsfromthesky"ierakstīts un miksēts "Hodila records" kopā ar Ģirtu Laumani un masterēts pie Nick Zampiello, kas strādājis kopā ar "Jesu", "Isis", "The Red Chord", "Made out of Babies" un "Converge".

Beidzot, laikam, ka pirmais un vienīgais albums, kas man iepēra. Ak, Alanissa, malacis. (Mārai būs pagrūti nokopēt).

lirikas - spēks
Dažādība - spēks.
Noformējums - kaut kas nedaudz no Six Feet Under "Commandments"

"Citizen of the Planet" — 4:22
Madonna drusku nokopēta, bet tas nekas.
Smuka fjuzed giča pa vidu un smuks elektro pāri visam ar lauzītu vokālu.
Un pati dziesmas struktūra smuka.
Liriks smukas, cerams, ka arābu valstīs arī pārdod šito verķi.

"Underneath" — 4:07
Es pamodos svētdienas rītā un visa pasaule man atkal liekas tāda pati, kā vakar.
dū,dū,du dūuuuuuuuuuuuuuuu.
borings.

"Straitjacket" — 3:08
Yee, atkal Madonna, dancājams gabals M. Amerikan Life labākajās tradīcijās. Baudāms, bet īsti nesapratu fišku. Nu lab.
This shit’s making me crazy
The way you nullify what’s in my head
You say one thing do another
And argue that’s not what you did

Kastīte pirmajā ģimnāzijā. Vai tavas domas vai sabiedriskais viedoklis. Šļurksssss un norauts pataisno podā. Bet raķetes jau krāso dienu sārtāku. Nn tu sēdi pie sava teļuka un grauz pelmeņus, jo tās raķetes jau nebirst tavā dārzā. Easy gabals, ar vieglu kamaza efektu, nekā lieka, nekā par daudz. Trāpīgs, viegls, draudzīgs spēriens pa kakājamo orgānu.

"Torch" — 4:50
Ai, man tevis ļoti pietrūkst, ai, lūv songs atkal.
Par skaistu pasauli, ar skaistiem cilvēkiem.
No lielas mutes.
Piežūžo ausis.
Ar orķestri būtu divtikkruta, izceltu priekšspēles un orgazmus.

"Giggling Again for No Reason" — 3:48
Natālija atpūšas, Daido arī, liina Marliina arii.
Visas pārējās arī.
Droši vien, viena no viņām mazgā traukus. Kaut kur citur jau dzirdēta dziesma. Nav slikti, tāpat.

"Tapes" — 4:26
Dziesma, ko atskaņo cūku bērēs. Melanholiska, tīra. Vīzija - celīna diona šupojas pakārusies kokā.

"Incomplete" — 3:30
Īzī going dziesma, labi iederētos autiņbiksīšu reklāmai. Ja tās garlaicīgās dziesmas izņem ārā, ir ok. Kaut kā tā. 8 litri no 10 95E markas.

"Versions of Violence" — 3:36
Yeee. Kaplis ir klāt!
Spidometrā kāpj cipari. Arābi nāk un krūma kungs lādē savu m16. Uz ātro nopārdodot akcijas tirgū. Klausos,kā kaimiņš slāna sievu. Pasaule jau sen ir sagājusi Haraldā, bet tas tā. Dziesma vairāk kā zaje***. Kamaz veidīgā tehnika - lēni, klusi, smagi piezogas un pārsteidz tevi nesagatavotu. Začot!

"Not as We" — 4:45
Līnijdeju dziesma, svētdienas rītam. Gultā vārtoties, nožēlojot, ka ārā ir rudens, sieva pametusi, bet viss būs labi. Olas ir, omlete sanāks. Ko vairāk vēl vajag, ja spēj pats sev un pasaulei piedot, atzīstot kļūdas.

"In Praise of the Vulnerable Man" — 4:07
Tu salauzi manu sirdi, tu salauzi manu degunu arī rītos ap 5iem, tiem, kas skrien krosiņus, bet ne man, kas mīl braukt pīckot. Garlaicīgs poziķivņiks. Garlaicīgs.

"Moratorium" — 5:35
Yeah. Kamazs atkal ar iereibušu šoferi un nepiesprādzētu bērnu blakus. Un pie vienas pakaļas tava balsošana ceļamalā vai elektorāta.

AC/DC - vai tā ir TĀ grupa? Jā,un vienīgā pie tam.  Brāļu austrāļu - Angusa un Malkolma Jangu šujmašīnas treidmarks. Ja kāds patiešām nezin, ar ko tad šitā grupa ir zināma pasaulei, tad dažas lietas no manis, pārējās var atrast jebkurā roka enciklopēdijā:

Austrālija.
70'to gadu sākums.
Nosaukumu Angus esot atradis uz šujmašīnas - līdzstrāva/maiņstrāva.
Bons Skots (1974–1980) - vokālists, kura vārdu krājums bija slengs un nāve - nosmokot paša vēmekļos pēc pārmērīgas alkohola lietošanas.
Brians Džonsons - jaunais vokāls līdz mūsdienām.
Angusa nemainīgais skatuves ietērps - skolnieka šorti un žakete, kā arī lēkāšana uz vienas kājas, spēlējot ģitāru. Ieteicams, pat vairāk, kā ieteicams,j a tev ir mocīc un nav neviena AC/DCdc diska - padomā par sēdēšanu blakusvāģī.

High Voltage (1976) - saārdīta istaba un lēkāšana abām kājām pa gultu.
Let There Be Rock (1977) - plika dibena rādīšana kaimiņiem pa logu.
Highway to Hell(1979) - lēkāšana uz vienas kājas, imitējot ģitāras spēlēšanu.
Back in Black - (1980) klasika. Topsellers. Bestsellers.
Ballbreaker(1995) - leģendārā bumba, no kuras izlec Angus, must see!

Black Ice - Piecpadsmitais!  Pēc astoņu gadu klusuma - un nekā jauna un pārsteidzoša te nav un nebūs. Tas ir tas pats AC/DC stilā spēlētais - hārdroks, hard n'heavy, ar blūza piegaršu drusku. Ja kāds pārkliegs visu pasauli, ka šitas albums ir ar must, tad tas būs lielais mēdijs, bilbords vai arī kāds no taviem vecvecākiem - opis vai ome.

Visu cieņu - albums nav slikts, dauzonīgs hārdiņš mijas ar Moore Garry cienīgiem blūziņiem, bet laiks ir darījis savu - Angus savos šortiņos izskatās nudien smieklīgs.

Verdikts:
Faniem, cienītājiem, opim, omei - obligāti!
Pedāli grīdā saprāta robežās braucējiem - iesaka!
Motobraucējiem, baikeriem - Vēl NAV ???
Pārējiem - paliec vien pie sava stila.

Vērtējums: ir tikai viena laba lieta, kas nenoveco: viskijs.