Kad laukos cilvēkam ir darba pilnas rokas,
Tad liela pļāpāšana raisa sirdsapziņas mokas,
Bet tikko runa ir par "Bumbiermuižas" stāstiem,
Tad izzūd vara, ļautiņiem, pār "mutes vārstiem".
Katram zināms ir savs "Bumbiermužas" stāsts,
Katram nākošam jau savādāks ir klāsts,
Padomāju, ka galā es ar stāstiem tikšu,
Ja galvā neturēšu, bet uz papīra to visu likšu!
Es neesmu večuks ar sirmu bārdu,
Kam pilna bārda, gudru vārdu,
Es esmu "Bumbiermuižas" kaimiņiene Ilzīte,
Kuru reiz pārsteidza barona Bumbiera vizīte!
Biju daudz es dzirdējusi par savu kaimiņu,
Un savā galvā uzbūrusi ainiņu, -
Bet nenāca man prātā doma,
Ka manā priekšnamā reiz stāvēs viņa ceļasoma!

Bij’ īsti, vasarīga, karsta diena,
Pēcpusdiena, laukā smaržoja pēc tikko pļauta siena,
Sienāzīšu bariņš zālē sisināja,
Vīrs ar meitu man no "kurkuļvannas" māja.
Līdz kaklam dīķī sēdēt bija īstā "štelle!*"
Jo tovasar’, bij’ vēsāka, es domāju, pat "elle!",
Paslēpes ar sauli visi spēlēt steidza,
Kad noķēra ēniņu, tad spēli beidza.

* štelle – latviešu valodas žargonā – patīkama, jauka nodarbe

Tovakar es sadomāju pankūciņas maisīt,
Bet piesita pie durvīm, un steidzu vaļā taisīt!
Nav mūsu pusē cilvēks biežais viesis,
Un, ja vēl zābakus tam rotā zelta piesis!
Ja galvā šajā karstumā tam liekie mati,
Tam rokā liela soma, bet nav ne zirgs, ne rati!?
Jau vīrs ar meitu arī piesteigušies klāt,
Un gribējās uzreiz mums svešo vīru iztaujāt,
Bet mūsu ciemiņš nav uz mutes kritis!
Un saka - esot Barons Bumbiers, kas kaimiņos mums mitis!
Šis ietērps, lai mēs atpazītu viņu,
Tik ilgi taču nedevis par sevi ziņu!
30 gadi pagājuši, vai tad tie ir nieki!
Nu apskaujamies visi! Tādi prieki!
Saimnieks – Kristaps, tad bijis vēl tik augumiņa maza,
Ka nobadīt to spējusi jebkura kaza!
Tanī dienā atslēgu no mājām glabāšanai sniedzis
Un mazajam Kristapam ar vienu aci miedzis,
Devās Barons prom uz tālu malu,
Jau toreiz neredzēja ceļojumam drīzu galu.
Bet tagad skaties! Kristapam jau pašam meitiņa –
Pieneņziedu mati, debeszilas acis, puķaina kleitiņa…..
Kristaps, pats gan knapi uzbur smaidu:
- Dažus paskaidrojumus no Jums es tomēr, Baron, gaidu!
- Kā vīriet’s vīrietim es jautāt varu?
- Cik tad gadu Jums, ja nerunā par jauneklīgo garu?

Bet Ilzīte steidz viesim iedot dvieli tīru,
Un, pieklājīgi smaidot, labo vīru:
- Ja baron kungs, Jūs iesiet tur pa taku,
- Pie ceriņkrūma atradīsiet aku,
- Tās ūdens atsvaidzinās, Jūs un atdos daļu spēka,
- Pēc tam Jūs jutīsieties gluži vai kā bērns bez grēka!
- Tu, vīriņ mans, uz pagrabiņu posies,
- Kamēr ciemiņš atsvaidzināties dosies,
- Paņem mūsu firmas- kūpināto desu,
- Un vēl to, ko parasti es kaimiņienei nesu.
Vīrs klusē, tikai galvu groza,
Un ārā iet uz šķūnīti pēc groza.

Jau krēslojas un vējo viss pēc "mīlas saldās!*"
Te barons dzird: - aiz krūma kāds no smiekliem valdās,
No ceriņkrūma meitēns izlīdis un smej,
Kamēr barons akas ūdeni sev virsū lej:
- Zini, Bumbierkungs, ka akā dzīvo "Bubiņš"?!
- Viņš nemāk runāt, bet tāpēc jau nav "dumiņš"!
- Es viņu baroju ar visām dārza ogām,
- Bet viņš tad padalās ar monētām un pogām!
- Mēs reti tiekamies - pie akas iet man liegums,
- Ja tieku manīta, tad tētim galvā "spriegums!"
Barons mīļi saņem mazās rokas,
Sarunas ar bērniem viņam ļoti labi sokas:
- Kad maziņš biju arī manā akā "Bubiņš" bija,
- Mani arī nelaida, tad asaras kā pupas lija,
- Kad nomierinājos un raudāt beidzu,
- Pa kluso no auklītes pie "Bubiņa" es steidzu,
- Kā tagad atceros to jauko dienu,
- Kad "Bubiņš" dāvāja man akmentiņu vienu.
- Tagad Tev šo akmeni es, sirsniņ, dodu,
- Ja pieņemsi, es uzskatīšu to par lielu godu!
- Šo dzintara akmeni no sirds Tu sargāsi,
- Un kādreiz varbūt kādam tālāk dāvāsi.
- Šī "Bubiņa" dāvātā "priežu asara"
- Kā mana bērnības skaistākā vasara -
- Kā pirmo reizi baudītais alus no krustmātes Janas,
- Kā medus, kas uzziests uz sviestmaizes manas,
- Kā gabaliņš ziepju, no kura burbuļi laisti,
- Kā siena kaudze, kurā gulējām, kad bijām slaisti.
- To visu es kabatā turēju
- Un nesu caur gadiem, kā varēju.
- Nav vērtīgākas lietas man nevienas,
- Kā šajā akmenī – manas bērnu dienas!

Tur jau Ilzīte mums pretim nākusi:
- Esmu jau uztraukties sākusi!
- Bļodā jau pankūkas dziest!
- Tik nezinu, ko gribēsiet uz pankūciņām ziest?
Mēs steidzamies visi uz mājas pusi,
Mums pakaļ "Bubiņš" noskatās klusi.

* "saldā mīla" – tautā sauc vīteni, kas zied ļoti smaržīgām puķēm

Priekšnamā jau smaržo meža zemeņu tēja.
To mazais meitēns lasīja un buntītēs sēja.
Pie Ilzītes viss ir mājīgs un tīrs,
Skats priecājas, bet apstājas stūrī, kur apsēdies vīrs.
- Vai atļausiet, kungs, Jums blakus sēsties?
Kristaps: - Vai tad taisos es ar kaimiņu plēsties?!
Tad barons ar medu sāk pankūku glāstīt
Un kādu notikumu par sevi mums stāstīt:
- Dzimu es tālajā 1773-šajā gadā.
- Nebijām bagāti, bet nemirām badā.
Kristapam no dzirdētā uznāk negaidīts klepus,
Telefonā kalkulatoru viņš ieslēdz slepus,
Bet barons Bumbiers tik tālāk stāstā dodas,
Un milzīga ziņkāre visiem mums rodas…

- Turpināšu ar to, ka man septiņi gadi,
- Uz Jelgavu atbraukuši es un vēl daži radi.
Kāpēc lai tik garu mēs ceļu veiktu?
Svarīgi, lai kādu personu sveiktu.
Zinātne tobrīd, kā zināms, pieņēmās spēkā,
Bet prāts vēl ar maģiju ielaidās "dēkā"…
Un tāpēc uz Jelgavu atbraucis Džuzepe Balzāmo,
Lai zināmo vērstu vēl dziļāk par nezināmo!
Šim cilvēkam augstmaņi vēra vaļā durvis,
Šis cilvēks bij’ pasaulē izslavēts – burvis!
Kas tomēr zināt kārē savu pieri rauc –
Es teikšu, par Kaliostro, burvi tautā sauc!
Vai burvis, dziednieks vai avantūrists,
Bet Kaliostro zina katrs Sicīlijas tūrists!
1743-šajā gadā dzimis šis Sicīlijas dēls,
Kā pati maģija ir Kaliostro tēls.

Ciemojāmies mēs Jelgavā ne visai bieži.
Tur pie grāfienes Elīzes mežos ganījās brieži.
Grāfiene kad medības rīkoja prāvas,
Daudz gaļas pēc tam gulēja uz miesnieka lāvas.
Tieši tajā laikā pie grāfienes Elīzes fon der Rekes mājās
Ņem un pats Kaliostro ar svītu stājās!
Par godu šim tika rīkotas medības un balle.
Ar ziediem, svecēm un sulaiņiem bij pilna halle!
Kamēr Kurzemes baroneses ap Kaliostro sievu stājās,
Ņēmās Serafinu iztaujāt - kā Sicīlijā dāmām klājās?
Bet kungi kāršu zālē kopā ar Kaliostro, kur cigāri dūmo,
Runāja, protams, par politiku drūmo,
Es tikmēr aiz ziņkāres kādu rokturi tvēru,
Un kādas durvis aiz sevis cieti vēru.
Tā bija maza, auksta, mēbelēta telpa,
No bailēm vai no putekļiem man rāvās cieti elpa…
Pie sienām ragi, skapis, kumode un galds,
Uz galda galdauts – mežģīnēs, ne visai balts.
Vēl pudelītes, mēģenes un citi trauki,
Pa vidu bundžiņa un kaut kas tajā burbuļoja jauki!
Pēkšņi tepat aiz durvīm es sadzirdēju kādu!
Kā lai tagad paglābju es savu ādu?!
Es nedomājot sienas skapī lēcu,
Un virsū rāvu kaut ko ļoti vecu.
Vai tas naftalīns vai laka,
Bet tam bij’ neciešama smaka!
Kaut sēdēju pavisam klusi,
Es sadzirdēju tikai pusi -
Divi vīri telpā ilgi strīdējās.
Viens teica, ka formula par ilgu kavējās!
Otrs taisnojās, ka tā būs unikāla bauda,
Un milzīga būs nopelnītā nauda!
"Jaunības eliksīrs" visbiežāk minēts tika,
Bet tas viss iesnausties man beigu galā lika!
Kad telpa kļuva pavisam klusa,
Mani no miega uzrāva blusa.
Es klusiņām pavēru skapja durvis:
Pie galda stāvēja mums zināmais burvis,
No pudeles pudelē viņš kaut ko lēja
Un klusi pie sevis nesaprotami vervelēja:
Tad no pudeles izšāvās dūmi,
Un telpā palika tumši un drūmi…
Kad izklīda dūmi, bij’ pazudis burvis.
Es beidzot atļāvos vērt skapja durvis.
Pirmais, es tūdaļ pie galda gāju
Un sajutu burvīgu smaržu, bet vāju.
Pie deguna pieliku es šķidrumu zaļu
Un nesapratu, kā mutē jau lēju daļu…
Uznāca maziņš drebulīt’s, nosvīda vaigs,
Bet nenotika toreiz it kā nekas baigs.
Kā pa sapņiem es dzirdēju auklītes balsi:
- Es viņam rādīšu, kur Rīga, kur Talsi!
- Meklēju puiku jau pusi dienas,
- Kaut mācētu runāt šīs muižas sienas!

Kad izskrēju gaitenī, ar kādu stipri saskrējos.
- Es te meklēju, meklēju,- stostījos es, - savējos!
- Kas tā brāžas,
- Ka dāma no kājām gāžas!
Redzēju tikai, ka skaists, bet nikns zaļu acu pāris,
Uz grīdas sēžot, mani bija sirsnīgi bāris.
"Tas" ātri piecēlās, skaisto kleitu sapurināja,
Un mani – nosarkušo, vairs neuzrunāja……..
Gaiteņa galā mani auklīte skāva,
No rokām pudelīti gan tūlīt rāva.
- Kas tas par draņķi, Tev, resgali, rokās?
- Lai vecs cilvēks uztraucās un mokās!
- Gan tēvam, gan mātei zināms tiks
- Šis tavs ar pazušanu triks!
Pat nemēģināju es no aukles projām tikt,
Vairs negribēju sirdij straujāk pukstēt likt.
Pēc tam tik dzirdēju, kā grāfiene no rīta
Klaigā, kur palicis Kaliostro un viņa svīta.
Ka nevienam gar viņu neesot nekādas daļas.
Kur tagad likšot tik daudz samedītās gaļas?
Jā, toreiz brangi maniem radiem ratos gaļu lika,
Vesels briedis mammai, tēvam tika!

Vēlāk grāfiene Elīze grāmatu laida klajā,
Aprakstot par Kaliostro ciemošanos tajā!
Runāja, ka burvis politikā stājās,
Un dzīvoja Templiešu ordeņa mājās.
Vēl pēc pāris gadiem, dzirdot viņa vārdu,
Uzzinu, ka cietumā tas ticis – vecs ar bārdu,
Ka Romas pāvests, nāves spriedumu, tam labvēlīgi maina,
Kaut pret baznīcu tam pierādīta vaina
Cietumā tas mocīts, spīdzināts:
Ar ko kopā esot pāvests spridzināts?
Bija man 22 gadi,
Kad sēru vēsti atnesa radi,
Ka tās esot Kaliostro beigas,
Es uztvēru bez žēluma un steigas.
Vai tad varēja būt mazākā man doma,
Kāda manā dzīvē būs Kaliostro loma!?

Gadi skrēja mazām, ņiprām kājām,
Visa pasaule bij’ kļuvusi par mājām!
Pašu mājās peles mitinājās,
Mātes, tēva kaps ar sūnām pāri klājās.
Lieliem auļiem nesās dzīves rati,
Bet pēkšņi atskārtu, ka nepaliek man sirmi mati!
Vai gaisa balonā, vai uz kuģa klāja,
Bet nemainās arī mana vīrišķīgā stāja!
Nemetās man krunkas, nebojājās zobi!
Neaug vēderiņš un atmiņā nav robi!
Sāku malu malās ārstus tincināt,
Šie pretī tikai pirkstu vicināt!
Dažs labs bij’ ne pa jokam bargs:
- Te tik jāsauc mūsu sargs!
- Viņam viltota ir pase!
- Jāpārbauda pēc tam būs kase!
- Pēc pases viņš jau krietni gados!
Vai man burvji neesot rados?
Ataust atmiņā man aina…..
Es sāku saprast, kāda man ir vaina…
Ataust Kaliostro tēls, pudele un dūmi,
Un paliek man ap sirdi tiešām drūmi.
Tajā mirklī atcerējos es par Maķedonijas Aleksandru mītu –
Kā atradis viņš noslēpumainu alu kādu rītu.
Bet alā avotiņš no pašas zemes sūcās,
Pie avotiņa večuks kaut ko klusi lūdzās.
Uz ceļiem Aleksandrs pie avotiņa kritis,
Pirms spēja padzerties, kāds pie pleca sitis.
- Pirms mūžību no avotiņa tversi,
- Šo "jaunības eliksīru" kāri dzersi!
- Uzklausi mani, ļoti vecu vīru,
- Tev patiesību paudīšu ar sirdsapziņu tīru!
- Es kādreiz ar’ no avotiņa dzēru,
- 100 gadus nodzīvoju līdz patiesību tvēru.
- Jau daudzus gadsimtus es šajā alā lūdzos,
- Par savu kļūdu "Varenajam Dievam" sūdzos.
- Sen jau esmu piekusis no dzīves tādas,
- Man vēlēšanās dzīvot nav ne kādas!
- Esmu izmisis un dzīves pārsātināts,
- Par visu vairāk gribu būt no viņas atsvabināts!
Un ātri metās Aleksandrs prom no alas,
Dzina uzticīgo zirgu prom no tālās malas…………

Uz galda sen jau tukša pankūku bļoda stāv,
Aiz loga zvaigznes debess griestos blāv.
Saimnieks Kristaps aiznes meitiņu uz gultu klusi,
Tai miega pele sapni atnesusi,
Ilzīte uz baronu Bumbieru skatās tā skumji:
- Mēdzam bērnībā mēs būt tik dumji!
- Es pirtiņā, Jums, baron, gultas vietu klāšu,
- Ja domāsiet braukt prom, es Jūs patiešām rāšu!
- Es neesmu priecīgs, Ilzīt, būt Jums šeit par nastu,
- Ja mana māja neciestu, tad tur es mieru rastu.
- Es zinu, namu esat domājuši glābt,
- Lai laika vēji nepaspētu sev tik visu grābt.
- Par to man bezgalīgs un patiess prieks,
- Sargāt manu senču garus tas nav nieks!
- Bet vai vēl ko varētu Jums mīļā saimniec’ lūgt?
- Rīt Jūsu "dzelzs rumaku", kas stāv pie šķūņa jūgt?
- Līdz manai sētai gribētos kaut kādā veidā tikt,
- Mazliet tur padzīvot un vecās ainas atkal kopā likt…
- Jūs, savukārt, es vakaros ar stāstiem lutināšu
- Un svaigā gaisā, ārā vakariņu galdu klāšu.
- Malu malās esmu daudz ko ēdis,
- Mācījis man gatavot gan koks, gan turku blēdis.
- Pat Kazanovas kungs ar gudrām domām dalījies,
- Kas jādara, ja esi tarakānus sarijies…
- Un kad krēslā degsim ugunskurā liesmas,
- Uzspēlēšu tālo zemju dziesmas!
- Tad Ilzīte ar neviltotu smaidu teic:
- Es jau rītu gaidu!
Vēsie zāles stiebri pēdas kutina,
Vakars mūsu viesi šodien lutina,
Pirtiņā ir klāta karaliska vieta,
Pa lodziņu redzama atblāzma no rieta..
Uz galda vāzē "saldās mīlas" zars;
Šai malā jūtams kārtīgs Latvietības gars!
Un ievilcis vēl krūtīs barons saldo garšu,
Pēc brīža jau vairs nedzird dīķī kori varžu.
Sapnis kungu aiznesis uz tālu malu,
Varbūt atkal atpakaļ uz liktenīgo alu?...

Tā nu beidzies pirmais "Bumbiermuižas" stāsts,
Par to kā skāris baronu bij’"Kaliostro lāsts!"

turpinājums sekos…

Uz vagona grīdas atskanēja soļi - klik klik klik. Konduktore augstpapēžu kurpēs ātriem soļiem pasažieriem pārbaudīja biļetes.

Kādam iezvanījās, pareizāk būtu teikt, mobilajā telefonā iedziedājās gailis. Jaunietis austiņās klausījās mūziku un visu vagonu piepildīja skaņa - bums, bums, bums.

Man blakus sēdēdams, mīkstajā krēslā vīrs, kurš lasīja dzeltenās preses žurnālu, noteica: "Nu, riktīgs skaņu mežs mums šodien apkārt."

Pēc stundas brauciena vilciens skaļi taurēdams, piestāja gala pieturā un daži desmiti cilvēku, tanī skaitā arī es, lēni devāmies uz palmu ieskauto okeāna krastu. Apkārt bija dzirdamas skaļas čaļas, vējš palmu lapās spēlēja savu melodiju. No pludmales varēja sadzirdēt regeja ritmus.

Kad pulkstenis rādīja piekto pēcpusdienas stundu, ērti iekārtojos otrajā kupejas vagonā, lai mājās uzspētu noskatīties vietējā hokeja kluba spēli. Uz vagona grīdas atskanēja soļi - klik klik klik.

Un es pie sevis nodomāju - "Tiešām, katru dienu mums apkārt taču ir skaņu mežs. Pie dažām skaņām tā esam tā pieraduši, kad tās pat nedzirdam."

Saulīte pa logiem spīd iekšā pavisam lēnītēm. Lai arī ir skaists laiks ārā ir tikai +3 grādi un tas mani mudina uzvilkt manas čības, jo savos sešdesmit astoņos gados neviens negrib sasaldēties! Tātad, eju pēc savām rozā čībiņām. Silti ietērpis savas ne īpaši smaržīgās vai tīrās kājas šajās čībiņās dodos uz virtuvi, lai pagatavotu sev kafiju, kam sekos nesteidzīgas brokastis ar svaigi ceptu grauzdiņu un vārītām olām (ne manām), bet patiesībā manas brokastis izskatās apmēram šādi: pieslīdu pie galda kā pārvārīts makarons, ieberu 3in1 kafiju krūzē uzleju remdenu ūdeni un ēdu proteīnu batoniņu... Pēc saturīgām un visnotaļ inteliģentām brokastīm virzos savā dienas plānā uz priekšu lēnītēm un bez steigas, jo man taču ir sešdesmit astoņi gadi! Uz priekšu kustos nedaudz ātrāk par pīli, kurai kājās slēpes, tomēr kaut kādā veidā nokļūstu līdz vietai, kuru man labpatīkas mazliet nekaunīgi saukt par savu bibliotēku... nekaunīgi, tāpēc ka tā ir telpa ar četrām sienām, vienu logu, galdu, diviem krēsliem, lampu, nelielu daudzumu tapešu, durvīm, kuras var atvērt, ja paveicas un grāmatu plauktu, kas ir vairāk vai mazāk kaste ar duci grāmatu tajā. Ieeju savā bibliotēkā, atveru logu, lai ielaistu istabā spirgto rudens gaisu, izzvejoju no kastes kādu vēl nelasītu grāmatu un sāku to lasīt. Tā nu es sēžu savā mazajā dzīvoklīti un ar lielu interesi lasu Krēslu. Izlasījis aptuveni trīs nodaļas no šīs fantastiskās grāmatas, jūtu, ka kaut kas man traucē izjust Edvarda mirdzošo acu skatienu. Izrādas, ka pilnu svētlaimi man traucē izjust kāda muša, kas ielidojusi pa atvērto logu. Sākumā mēģinu ieraudzīt nelaimīgu zvēru... Sasprindzinu redzi, lai pamanītu mazo likumpārkāpēju, bet, pie velna, neko nemanu! Tad atceros, ka mana redze vairs nav tāda kā piecdesmit astoņus gadus vecam jaunietim un uzlieku savas glāždibenu brilles, kuru atgriešanos modē gaidu vēl aizvien. Tā, tā, tā, kas tad mums te ir (uzmanīgs lasītājs jau būs sapratis, ka tur ir muša). Nekas man netraucēs lasīt grāmatu par vampīriem, vilkačiem un kaut kādu meiteni, kura ir nenormāli bāla vienmēr! NEKAS!! Izslejos taisni, atliecos uz atpakaļu, maniakālā kustībā triecos uz priekšu un esmu ārā no krēsla un gatavs doties savā misijā. Savelku ciešāk savus bikšturus un galvā izstrādāju darbības plānu mušas uzveikšanai. Vispirms izvēlos kaujai piemērotu žurnālu... žurnāli beigušies, tātad jāmeklē rokā kāda veca avīze, avīžu vairs nav. Mazliet nesaprotami murminu šādus tādus lamuvārdus un izlemju izvēlēties kaujai kādu nesvarīgu un vecu grāmatu, kuru noteikti vairs nekad mūžā nelasīšu... Ir vairāki derīgi kandidāti: Ļeva Tolstoja "Anna Kareņina", Hemingveja "Sirmgalvis un jūra", un Aleksandra Dimā "Trīs musketieri", tomēr cauri šīm grāmatām redzu grāmatu, kura pilnīgi noteikti nav lasāma... Paņēmis Bībeli rokās ar velnišķīgu smaidu uz sejas dodos meklēt mušu. Te nu tā ir, sēž uz lampas, laiza savu spalvaino ķermeni un veras manī ar visām savām miljards ačtelēm un metas man virsū, tomēr es atvairu to monstru ar savu Bībeli, nodomājot, ka šī grāmata kaut kam tomēr ir derīga. Sākas episka cīņa starp sešdesmit astoņus gadus jaunu vīrieti un mušu. Muša ieņem flangus un uzbrūk man no labās puses, tad no kreisās, es spēlēju no aizsardzības un atvairu visus viņas uzbrukumus, tad spalgiem kliedzieniem dodos uzbrukumā mušai, bet mugurā man iemetas krika!!! Muša šo brīdi izmanto, lai mestos man virsū un piebeigtu mani, saņemu spēju triecienu pa seju un zaudēju brilles, tomēr es neapjūku un sviežu mušai ar Bībeli, kliegdams ATKĀPIES, SĀTAN! Bībele aizķer mušas piekto kāju un viņa atkāpjas uz viesistabu, tas man dod laiku pārgrupēt spēkus un ielauzt atpakaļ traumēto muguru vietā... BRAKŠ, mugura ir vietā, paceļu savas brilles, lēnām tās uzlieku, paskatos uz bēgošo mušu un dzenos tai pakaļ, jo tagad tas ir personiski! Ielavos istabā, redzu mušu, turos pa vējam, lai tā mani nesaostu un slīdu uz priekšu kā ēna, kā nindzja, kā zivs ūdenī un... esmu klāt. Redzu savu mērķi taisni priekšā, labajā pusē atrodas rokas cirvis, kreisajā pusē televizors un aiz muguras mana leļļu kolekcija (paliekas no trauksmainas jaunības, ziniet, hipiju laiks un tā). Satveru cirvi, rokas manāmi svīst, bet tas man netraucē, jo esmu koncentrējies uz mērķi. Atvēzējos un vairs neko nedomāju vienkārši cērtu, cērtu, cērtu un cērtu līdz no mušas pāri palikusi vien maza pelnu čupiņa, tāpat kā no manas antīkās kumodes. Mazais briesmonis ir padzīts un uzvara izcinīta, kā teica Cēzars, veni, vidi, vici! Tad nu varu turpināt savu mierīgo dienu un atgriezties pie Krēslas lasīšanas un Edvarda mirdzošo skatienu izbaudīšanas.

Ir nakts un es lieku savas basās pēdas uz Alūksnes šķērsieliņas bruģa pa solim vien. Es nekur nesteidzos, lai gan ādu klāj sīkas zosādas pumpiņas, es klausos, kā no jumta caurulēm sīkām tērcītēm tek nesen nolijušās lietuslāses.

Aptuveni pirms stundas es atrados Kaijas jaunajā dzīvoklī. Mēs ar draudzenēm ilgi bijām gaidījušas sālsmaizes vakaru, kad mēli var pamērcēt sarkanvīnā un izdomāt dzīvi no jauna. Man patīk vakari, kad cilvēki šķiet laimīgi, viņi neskatās pulkstenī, viņiem nav jāsteidzas. Kaija bija brīdinājusi par diviem ciemiņiem no viņas kursa; es, īpaši nepievēršot tam uzmanību, kā parasti ierados ar pudeli vīna un savā burzītā auduma bēšīgajā kleitā.

Kaija nekad neiepazīstina ar saviem draugiem, viņa esot slikta namamāte. Es tam pilnībā piekrītu, un tieši tāpēc es viņu varu saukt par savu dvēseles tulku. Vienu no Kaijas kursabiedriem sauc Ingo. Viņš nenāca sasveicināties. Ingo ir ļoti tumšas, pat melnīgsnējas uzacis. Seju klāj tāds iedegums, kāds var būt tikai augusta vidū. Mati atgādina varoni no afro filmām; lai arī viņam uz galvas ir mikrofons, viņa caururbjošais skatiens man nedod mieru, atrodoties vienai uz vēsa bruģa, kailām pēdām skarot bezgalības. Es turpinu likt pēdas gausiem metriem uz priekšu, uz priekšu, līdz kamēr rodas sajūta, ka es tuvojos rītausmai. No jumtiem joprojām pilina stīvas lāsītes, es pabāžu roku zem lietuslāsēm un aizveru acis. Pilsētas trokšņi pazūd, es zinu, ka tuvojas rīts, es pielieku abas plaukstas pakrūtē, šķiet, ka es nekad nebiju dzirdējusi, cik skaisti skan mana sirds.

Es nogriežos uz savu ielu. Man jāiet pa zemes ceļu, pēdās duras sīki akmentiņi, ik pa brīdim var atrast pielijušus zāles pleķus. Esmu pie mājas vārtiem, lai arī cenšos tos atvērt klusi, vārti nočīkst ar griezīgu skaņu. Es atslēdzu mājas durvis, visi vēl guļ, lielais sienas pulkstenis rāda 4.12. Ar klusiem soļiem es aiztipinu līdz vannas istabai, gaismu iekšā neslēdzu, pagriežu silto ūdeni un noskaloju nobradātās pēdas. Virs halāta pakārts mans baltais naktskrekls, es tajā ielienu kā lokans tārps, neatpogājot nevienu pašu balto pogu ar apaļo, spīdīgo galviņu.

Istabā ir diezgan gaišs, es palienu zem segas un mēģinu aizvērt acis ciet, tas rada sajūtu, ka zeme griežas apkārt, es jūtos kā karuselī iesēdināts bērns, kam kļūst nelabi pēc pirmajiem trim riņķiem. Te pēkšņi es redzu Ingo seju. Domās, atverot acis, skatoties debess velvē-visur. Sirds sāk mainīt savu ritmu ik pa pus minūtei, es nenoturos un sameklēju telefonu. Seko zvans Kaijai. – Kaija, jūs vēl esat dzīvoklī? -Nē. Emme, kas noticis? –Ak, Kaija, Kaija.. Man ir tāds kauns par sevi. Klau, vai Ingo sen jau aizgāja prom? –Emmīt? Nopietni? -Kaija... Man tagad tik ļoti vajadzētu, lai tu apliec man apkārt savus baltos spārnus-savas bālās rokas. –Emmīt, Ingo izgāja pirms nepilnas pus stundas, es precīzi nezinu. Viņš šovakar paliek pie Krīta, ja tu gribi vēl viņu satikt, tad skrien līdz tiltiņam. Viņi teica, ka varbūt vēl pasēdēs ārā, jo gaiss smaržojot pēc lietus. Emmīt, tu vēl mani dzirdi? –Jā, jā, es gribu viņu redzēt. Es..es, jā.. Paldies, Kaija! Rīt tiekamies. –Labi, labi, skrien.

Seko pīkstieni klausulē un tālāk es sevi redzu kā no malas. Es izlecu no gultas, uzlieku čella futlāri plecos un skrienu. Smidzina lietus, es skrienu savā baltajā naktskreklā cauri pagalmam, vārtus ciet neaiztaisot, es skrienu un dzirdu, kā galvā skan kaut kas sen nebijis-dziesma, kuru nekad vēl neesmu dzirdējusi, kuru man priekšā čukst nakts. Pēc brīža es esmu pie tilta. Ar netīrām pēdām, aizrautu elpu, paspūrušiem matiem, lūpām, kas joprojām iekrāsotas vīna sārtumā, vaigiem kā avenēm no vecmammas dārza. Es redzu, ka tālumā kāds iet. Tas ir Ingo. Tam jābūt viņam, viņu nodod mikrofons uz galvas. Es ātri a†taisu čella futlāri, uz tiltiņa izbirst pogas un ripo ūdenī viena pēc otras, es atspiežos pret margām, savelku stingrāk lociņa sarus un sāku spēlēt. Tā skan augusta nakts, tieši tā skan augusta nakts. Es spēlēju un man pār vaigiem sāk birt asaras..tā kā pilēja lietus no jumta caurulēm, tā kā birt vajadzēja izmocītiem vārdiem, kad ieraudzīju Ingo. Es spēlēju un apsolu sev acis turēt ciet. Dzirdu, ka tuvojas soļi, es spēlēju minūti, divas, trīs, tad viss pazūd un sākas bezgalības, kas ir kā īss sprīdis. Es atkal esmu laimīga, jo neredzu laiku, ir tikai tā skaistā skaņa, kas nāk no manis-sirds skrien līdzi manām domām, un skan brīnišķīgi.

Es beidzot atveru acis. Ingo stāv tieši man pretī un acis neslēpjas tumšajās uzacīs. Viņš pieliecas pie čella futlāra un izņem man no rokām instrumentu, prātīgi to aiztaisa ciet, uzliek man plecos melno futlāri. Mēs ejam pretī gaismai-aust rīts. Viņš nočukst tikpat klusi kā nakts čukstējusi man priekšā dziesmu – Tu nospēlēji to, ko es ar simtiem vārdu nekad nespētu tev pateikt.

7.03 tā arī nenozvanīja, elektroniskais pulkstenis mirgoja uz 6:54 un saule turpināja iesildīt istabu. Marija mīl šo laiku, tad aptuveni 15 minūtes viņas logā spīd gaisma, kura sasilda vēso parketu, sazīmē gaismas līnijas griestos un liek atvērt logu, ielaižot nedaudz dzīvības, nedaudz skaņas. To gan Marija dara klusi, vispirms divas duļķaini zaļas acis paver aizkaru un paskatās, vai viņš ir prom.

Ja pagalmā nestāv sudrabkrāsas Audi, Karalis ir prom. Karalis šorīt ir prom. Marija pieiet pie skapja un izvelk negludinātu polo kreklu ar pūķveidīgiem ķeburiem uz muguras, jaunas zeķes un džinsus, no bikšu kabatām izbirst divi izsmēķi, Marijai sāk dauzīties sirds, ja Karalis tagad ienāktu, viņa neko nepaspētu savākt. Apģērbties ir grūti, jo ķermenis tikai mācās sadzīvot ar to, ka nu viss kādu brīdi jādara ar labo roku, kreiso roku rotā četras dienas iepriekš uzlikts ģipsis, kur Stass jau paspējis uzzīmēt koku no vecās mājas, kur viņi, līdz ko Stass iemācījās staigāt, bija iekārtojuši mitekli.

Viss mainījās, kad Stass piedzima. Tad Karalis aizmirsa, ka Marija ir viņa mazā princese. Donna nomira, kad Stass bija gadu vecs, tāpēc Marija 12 gadu vecumā iemācījās kā no bērna kļūt par pieaugušu cilvēku.

Karalim nekas nepatika, ēst Marija toreiz taisīt vēl neprata, ēdiens pats bira ārā no rokām, Karalis strādāja, bet Stass uzauga Marijas rokās. Stass piedzima bez runas spējām, lai gan ārsti bija nozīmējuši terapiju galvaspilsētā, Karalis no tās atteicās, attaisnojoties ar veltīgu laika izšķiešanu un izmestiem līdzekļiem. Stass bija stimuls, kāpēc viņa dzīvo. Marijai pašai bija grūta galva, nekas nepadevās, bet viņa Stasu varēja iepriecināt ar izlocītajiem gulbjiem no žurnālu papīriem, ko Karalis nesa no darba, viņa varēja zīmēt uz lapām, kāda izskatījās mamma, Donna bija ļoti skaista,ja pats Karalis viņu bija mīlējis.Viņas vājība bija cepures-ar spalvām, ar ņieburiem, ar rakstiem. Mamma vienmēr bija eleganta, bet viņa ļāva iet pie rokas arī tad, ja bija uzvilkusi baltos zīda cimdus. Stass mammu tā īsti neiepazina, Karalis visas fotogrāfijas bija paslēpis vai sadedzinājis. Donna bija aizliegtā tēma arī tajā mazumā, ko viņi runāja.

Marija nedrīkstēja kavēties. Vienmēr ir jāsteidzas. Karalis šorīt ir agri prom darbā. Marija skrien modināt Stasu. Divas brūnas acis mīļi paskatās uz viņu, viņai atkal ir spēks dzīvot, viņa ļauj Stasam šorīt vilkt šortus, laukā ir vēls pavasaris. Marija sameklē baltu linu kreklu un sandeles. Viņi kāpj lejā pa trepēm, Stass ir ieķēries manos pirkstos, viņš turās pie manis ar neizsakāmu spēku. Kad esam virtuvē, viņš pats sēž un knibina klipšus pie šortiem, es ieberu brokastu pārslas un ielieku divas karotes cukura, Stass mīl saldumus, kad skolā ieskaita stipendiju, es viņam atnesu kruasānus ar zemenēm. Rīts ir dzestrs, blakusmāja kāds pļauj zāli, smaržo pēc dzīvības, virtuves logs ir plaši vaļā.

Es ieskatos Stasa acīs, viņš nāk klāt, gribēdams noglaust no pieres matu šķipsnas. Šķiet, ka acīs es nesu visas pasaules skumjas. Uz pieres ir skrāpējums. Es neuzdrošinos kavēties, Stass drīz jānogādā bērnudārzā. Pie mājas dzirdama auto skaņa. Piebrauc kariete, respektīvi, tēva auto. Mana sirds lec vai pa muti laukā. Es lieku Stasam sēdēt un nekustēties. Viņš savelk lūpu un skrien pie manis, apķeroties ap kāju. Mans ķermenis paralizējas kā tūkstoš virvēs ieskauts, es nedzirdu ne trokšņus, ne vairs jūtu bailes, manā galvā pulsē slāpēs pēc skābekļa. Karalis atver durvis un uz mums pat neskatās, viņš kliedz – Jums jau sen bija jābūt prom. Vācies, Marij, vācies, un to slepkavu ņem līdz!

Man krūtīs sažņaudzas naids un dusmas, es Stasu vedu pie rokas un virzos pie baltajām durvīm, Karalis pagrūž mani. Es ar plecu ietriecos durvju stenderē. Stass apmulsis skrien, aizķerot galdiņu, kur nolikts brokastu pārslām domātais piens, tas nolīst man taisni gar kaklu un priekšā sejai. Karalis deg dusmās, viņš paņem savu portfeli un iet tuvojas man. Viņš aptupjas man līdzās un bļauj-Skaties, par ko Tu esi kļuvusi, skaties! Viņš paņem spoguli no sienas un liek man skatīties tajā. Man pretī raugās izkāmējusi seja ar ziliem ielokiem zem acīm, saskrāpētā piere un zilumi uz rokām iedveš manī dusmas, no kurām kāds nezināms spēks skrāpē zem ādas. Karalis nomet spoguli, tas cauri pienam paslīd uz priekšu, tašķīdams pa gaisu baltas lāses. Viņš aiziet. Es nolieku galvu starp ceļiem, pa degunu gāžas asins recekļi. Es mēģinu piecelties. Stass stāv aiz ledusskapja un raud. Es vairs tā nevaru, es nevaru.

Mēs pārliecināmies, ka Karalis ir prom. Es paņemu lielo somu. Sakrāmēju iekšā visu, ko var atrast ledusskapī, uzskrienu uz Karaļa istabu, nozogu mammas baltos zīda cimdus, paņemu Stasu pie rokas un mēs ejam. Neviens no mums neatskatās. Skan soļi. Tikai mēs divi. Mums nav jāskrien, šodien nesteigsimies. Mēs nebēgsim un neslēpsimies.

Ir krēsla. Mēs ar Stasu sēžam koka mājā. Ir pagājuši 6 gadi. Mēs atkal dzīvojam vecajā mājā. Karalis ir iznācis no cietuma, mēs nekontaktējamies, es savā dzīvē vairs pat negribu būt princese, lai gan šodien es tādu atgādinu-man rokās ir mammas baltie cimdi. Ir mana kāzu dienu. Ceremonija nebūs liela, jo tas notiek mūsu mājas pagalmā. Stass ir 10 gadus vecs un es viņu neizsakāmi mīlu. Koka mājā stāv tik sen noņemtais ģipsis, kas atgādina Karaļa varu, bet nu tā šī Karaļvalsts ir gāzta, vairs nevajag nevienu troņmantinieku.

Pirms sešiem gadiem es redzēju, kā vējš gar manām un Stasa kājām aizpūš pieneņpūkas, es nezinu, vai kas svarīgāks ir noticis manā dzīvē...
 

Aizspiedusi ausis ar miklajām plaukstām, viņa grīļīgi paslējās līdz izlietnei un neveikli atbalstoties, piecēlās kājās. Spogulis rādīja ko svešu un anormālā veidā pievilcīgu. Mati savēlušies šķipsnās, atgādināja amazones matu sakārtojumu pēc kaujas- uz dzīvību un nāvi. Acis šķita kā aizgūtas no kādas jūras radības, tām pāri klājās blāva, bezkrāsaina plēvei līdzīga matērija, tās šķiet tik tukšas un klāt neesošas, viņa nodomāja un aptinusi kailo augumu ar dvieli, izgāja no piesmakušās telpas.

Gaisā virmoja tik pierastā cigarešu dūmu un marihuānas saldenā smarža. Istabā, virtuvē un šaurajā gaitenītī, visur bija ieslēgtas gaismas. Anna apsēdās uz virtuves palodzes, aizsmēķēja cigareti un aptvērusi stūrainos ceļgalus vēroja gaismu mozaīku, kura nebeidzami mainījās, it kā neredzama roka cikliski grieztu kaleidoskopa asi.. Atmiņā atausa pēdējais vakars, pēdējā rudens nakts, tāda, kura visām vientuļajām dvēselēm liek gaudot pret kvarca nokrāsas pilnību debesīs.
Vēls vakars, vilciena vagons, somā alus četrpaka, siera pica un nelielā plastikāta maisiņā kas tāds, kas atraisa dvēseles lidojumu. Anna nevēlējās, lai viņu sagaida uz perona, viņa vēlējās būt tā, ka piezvana pie durvīm.

Mulss smaids, kas mijās ar pārsteigumu. Lēni un nesteidzīgi viņi pierada viens pie otra klātbūtnes līdz mētelis tika novilkts un alus gaidīja savu uznācienu ledusskapī. Anna apsēdās uz virtuves galda un aizsmēķēja ilgi kāroto cigareti, viņš ieslēdza tējkannu, mazajā telpā valdīja pilnīgs klusums, tikai pulkstenis tikšķēja vienā ritmā ar divu cilvēku sirdīm- tas apsteidza laiku par stundām, dienām, mūžību..

Nakts ritēja lēni un nesteidzīgi.. Anna tagad spēja būt aukstasinīgs vērotājs, viņa skatīja to visu gara acīm. Dūmi, skūpsti, kas garšo pēc alus un marihuānas skābenā kokteiļa, rokas, kas ar savu siltumu tik spēcīgi kontrastē ar ādas vēsumu zem tām, rokas un loga vēlīgi pamestā gaisma, kas liek justies kā pilnībai, dūmi, kas palīdz aizmirst to, cik esi auksta un nemīlama sev, mirkļi, zem kuriem esi kā zem amfetamīna..

"Man nevajag, lai saki, ka mīli mani, nevajag, lai sauc mani vārdā, tikai neaizmirsti, ka tā esmu es.."
Pienāk rīts- mēs vairs neesam vieni un aizmirsti. Brokastīs man ir cigarete, tev brokastīs esmu es. Bāla un uztūkušām lūpām.
Man nevajag, lai tu saki, ka mīli mani, tikai atceries, ka tā esmu es.."
Bija auksti, kā vienmēr, gandrīz kaila, aptvērusi stūrainos ceļgalus viņa sēdēja uz virtuves palodzes un vēroja bezgalīgo gaismu mozaīku..

un tā bija tā pati reize, kad divdesmit piecus gadus jaunajam, ateistam D. no galvas nosita cepuri, kāds no draudzes locekļiem, tieši pie ieejas durvīm baznīcā, ar vārdiem - "noņem cepuri muļļa!"
mācītājs A. turēja tik sīvu runu, ka pirmajās rindās sēdošajiem jau acīs varēja samanīt sāļu, caurspīdīgu ūdeni ko dzejnieki bija nodēvējuši par asarām, bet, kamēr mācītājs turēja runu, tikmēr asaras ritēja un jaunais ateists D. nezināja, kur lai iebāž savu cepuri, bet no piebraucamā baznīcas ceļa, atmuguriski noripoja draudzei piederošais mersedes sprinter (ar kuru draudze mēdza doties tādos izbraukumos kā "tā kunga ceļi nav izdibināmi" vai arī "visi ceļi ved uz Romu un atpakaļ") un ieripoja tieši tirgū, sabojājot vairākus tirgus galdus, ziņojumu dēli, zaļo atkritumu tvertni un sīktirgotājas G. rabarberu un diļļu buntes, kā arī garāmgājēja L. (kurš pēdējā brīdī paspēra soli sāņus) apakšbikses un izejamās, auduma bikses un labās kājas kurpi.
dažas minūtēs pēc visa šī ļembasta, kāds garāmgājējs (kurš atradās uz pasta tilta brīdī, kad mašīna ar lielu joni ietriecās tirgus galdos, aizlidinot pa gaisu rabarberus, dilles, zaļo atkritumu tvertni, ziņojuma dēli un piespieda apdirsties garāmgājēju L.) pateica - "šoferis vienkārši bija aizmirsis pacelt rokas bremzi!"

un tajā pašā dienā pie pilsoņa A. - sabiedrībā zināmu kā "burbulis", piederošajā sabiedrisko labierīcību iestādē ieradās astoņi valsts policijas darbinieki, garos olīvkrāsas plašķos līdz potītēm, uzrādot kratīšanas ordeni un pabāza to pilsonim A. zem deguna. minētais pilsonis A. pavisam skaidri varēja sajust stipro, aso smaku, kas virmoja no laminētās papīra strēmeles.
iesākumā astoņi vīri veica kratīšanu kasē, pie sabiedriskās labierīcību ieejas lodziņa. divi vīri kratīja pie kases aparāta, divi vīri atvilktnēs galdā, uz kura atradās kases aparāts, viens kratīja ieņēmumu/izdevumu žurnālā, bet pārējie trīs kratīja uz sienām, tomēr neko neatraduši, vai pareizāk rakstot - neuzkratījuši devās tālāk uz pilsoņa A. kabinetu, kurā veica daudz vērienīgāku kratīšanu, neatstājot bez uzmanības pat līdakas asti, kas auga uz loga palodzes un apaļo akvāriju, kurā peldēja (pēc kratīšanas peldēja ar vēderiem uzaugšu) četras zelta zivtiņas un viens gailītis, jeb betta splendens.
visbeidzot visi astoņi valsts policijas darbinieki kārtīgi nokratīja visos piecos pisuāros pie sienas, trijās slēgtajās kabīnēs un izlietnē pie ieejas durvīm, kā arī atkritumu spainī pie durvīm un roku žāvētājā pie sienas.

Vakarnakt bija izdzert ļoti daudz. Gustavs neko nespēja atcerēties, turklāt, tā pat nebija viņa gulta, kurā viņš bija pamodies. Pametis skatu apkārt istabai, Gustavs atskārta, ka arī istaba un pa ne skats aiz loga nav pazīstami. Iezvanījās telefons.
- Velns! Kur ir klausule!?
Zvana melodija bija absolūti nebaudāma, nav ne jausmas, kas bija izpildītājs, bet viņš būtu jāieliek aiz restēm un jāpakar, vai vēl ļaunāk, jāliek klausīties pašam sava elles mūzika. Pēc nepilnas minūtes zvanītājs bija padevies.
- Es nezinu, kas šeit notiek, bet man no šejienes jātiek prom jo drīzāk, jo labāk!
- Sasodīts! Es vairs nekad nedzeršu!!
Atkal Gustavs pieķēra sevi dodam sev šo solījumu. Nav jau pirmā reize, kad Gustavs sola sev vairs nedzert. Droši vien arī ne pēdējā. Bet situācija, kādā nokļuvis šoreiz, tādā Gustavs vēl nav bijis, pat ne sapņos.
Pavisam negaidīti Gustava ausī kāds iepūta. Nenosakāmas izcelsmes stāvs, drīzāk ēna bija izaugusi metra attālumā no Gustava! Baisi! Rēgs no pagātnes. Pagātnes alkohola briesmonis. Tieši tā! Lai gan Gustavs bija atžirdzis, tomēr likās, ka acis melo. Tā nevarēja būt īstenība. Kamēr Gustavs berzēja acis, alkohola ēna sāka sabiezēt. Lēnām transformējoties cilvēka veidolā.
- Signe!
Gustavs iekliedzās. Dēmons, kurš tik bieži apciemoja Gustavu murgu pasaulē, tagad kā dzīvs lūkojās Gustava pelēkajās acīs. Signe! Būdams iereibis, Gustavs reizumis redzēja Signi savos dzērāja murgos. Viņa nebija īsta. Nevarēja, nedrīkstēja būt.
- Bet kāpēc tad es viņu redzu?, nodomāja Gustavs.
Dīvaini, bet Gustavs nejutās nobijies. Bailes bija ikdienas pavadonis. Gustavs allaž bijis diegabiksis. Gulējis pie ieslēgtas lampas mammas gultā līdz 14 gadu vecumam. Bet todien bailes bija izgaisušas kā nebijušas. Atstājušas Gustava prātu, kurā tās likās ieperinājušās uz mūžiem.
- Sveicināts, Gustav!
Būtne, kuru puisis atpazina kā Signi, beidzot ierunājās. Vai tā varēja būt Signe? Murgos Signe nekad nerunāja, tikai auroja, un izdvesa asinis stindzinošas skaņas. Gustavs iedomājās, ka šoreiz būs pārdzēris jēgu. Pie tam alkohols iegādāts no kaimiņu Pētera, kas rajonā pārdeva lētāko mantu. Protams, Pēteris grēkoja, nereti savam brūvējumam piejaucot klāt etiķi. Tur gan nav nekādas loģikas, bet tas ir Pēteris. Viņš darīja daudz dīvainas lietas. Cukuram jauca klāt Ariel. Neviens Pēteri nekad nav redzējis skaidrā. Bet ko gan šoreiz Pēteris piemaisījis dzērienam?
- Signe!, kliedza Gustavs
- Gustav, Tev nav ne jausmas, kas notiek!, attieca Signe.
- Bet Tev jānāk man līdzi, Tava dzīvība ir briesmās!
- Nolādēts, Signe, es nevaru! Man ir jautājumi! Turklāt Tu neesi īsta. Tu esi rēgs, vāja atblāzma no maniem murgiem!
Signe iegāza Gustavam pa ģīmi!
- Nerunā muļķības! Es esmu valdības sūtīts aģents. Un Tavai zināšanai Pēteris arī ir viens no mums. Tātad Tev jānāk man līdz, pa ceļam apgaismošu Tevi. Tev jāzina, kas notiek, kas noticis un kas notiks, ja Tu nedarīsi precīzi, kā lieku!
- Gustav! Mēs neesam no šīs planētas Tu un es.
- Bet Pēteris?, Gustavs iedomājās pajautāt.
- Pēteris ir iezemietis. Bet vairs nepārtrauc mani!
Signe bija nikna! Viņiem bija palicis maz laika. Mēs visi zinām, ka tas, kas notiek ar Gustavu, Signi ar katru no mums, ka tas ir pa īstam. Tikai jāatver acis.
- Atver acis, Gustav! Atver!
 

Es biju aizgājis no mājām. Ja savā dzīvoklī būtu uzkavējies vēl pusstundu, visticamāk sajuktu prātā. Gana smagi jau bija izturēt svinīgo mielastu un radinieku asarainās sejas, kas noturēja mani sabiedrībā visu laika posmu no pusdienlaika līdz vēlai vakara stundai. Bet nu bēru pasākums bija beidzies, un viņi visi bija prom. Es varēju iet, neraizējoties, ka būšu kādu lieki satraucis vai aizvainojis. Jā, pat tagad mani satrauca pieklājības normu ievērošana. Taču sev dziļi galvā es jutu skaidru vēlēšanos sist, dauzīt, kliegt un spert, kā to manā vietā būtu darījis visprimitīvākais mežonis. Bet es, lepnās civilizācijas pārstāvis, varēju tikai nokārtu degunu klusi aizslēgt dzīvokļa durvis un aiziet ar domu nekad vairs šeit neatgriezties. Kas gan zina, ko es domāšu pēc stundas vai dienas, jo citu māju man nemaz nebija.

Mans dzīvoklis atradās netālu no pilsētas centra, varbūt pat jau tajā iekšā - es nekad tā īsti neesmu izpratis šīs mikrorajonu robežas. Nekāda mērķa, kurp doties, man nebija, gāju vienkārši uz priekšu. Žēl, ka bija pārgājis patstāvīgais trulums, kas palīdzēja manam prātam izturēt pēdējo nedēļu. Tagad atkal varēju domāt, un neteikšu, ka biju ļoti priecīgs par to.

Viss notika pārāk ātri. Vāja sirds, stress, infarkts, slimnīca un viss. Viņas vairs nav. Ārsts mani mierināja, teica, ka viņa nejuta sāpes. Bet kas gan ir nāve bez sāpēm? Ja viņai netika ne druskas, tad skaidrs, ka viss smagums uzgūlās man. Es vēlējos kaut viņa labāk būtu gadu gulējusi slimības gultā un mocījusies man blakus. Egoistiski? Protams. Tādēļ jau es negribēju domāt, jo nevarēju noslāpēt savas cilvēciskās īpašības.

Manā priekšā pavērās stacijas laukums. Kā es šeit biju nokļuvis – to vaicājiet manām kājām. Manā apziņā pat nebija parādījies fakts, ka esmu pametis korpusa kāpņu telpu.
Ar acīm pievērsos milzīgajai Origo ēkai. Lielais pulkstenis rādīja pusnakts stundu. Šķiet, tieši šeit mēs abi pirmoreiz satikāmies. Bet varbūt arī ne, es droši nezinu. Nav gan arī īstas jēgas precīzi zināt, jo šī patiesība kaut ko nozīmē tikai man, un man vienalga kam ticēt – patiesajam vai nepatiesajam. Nozīme ir tikai pašam ticēšanas faktam.

Pēkšņi es arī sapratu, ka tomēr ir kāda vieta, kur es vēlētos tagad aiziet. Daugavas krastmala, starp Akmens un Vanšu tiltu. Tā bija daļa no atvadīšanās. Ja jau ar savu klātbūtni biju pagodinājis mūsu kopīgo dzīvokli, tad arī krastmala bija pelnījusi šādu cieņas izrādīšanu.

Gājiens prasīja minūtes desmit, jo satiksmes šajā laikā gluži vienkārši vairs nebija, un es varēju droši iet pa ielas vidu, kā to biju darījis gadus piecus iepriekš, kad vēl biju dumpīgs pusaudzis, kuram neeksistēja likumi un autoritātes. Pa ceļam satiku divus nabaga vīrus, kuriem mutē bija iemeties sausums, bet kabatās nebija ne santīma. Daudz nedomādams, iedevu katram pa piecītim. Viņi laimīgi vaicāja, vai nevēlos nākt viņiem līdzi. Paskaidroju, ka vēlos pabūt vienatnē. Tomēr viņi dedzīgi vēlējās pateikties man par labo sirdi un vaicāja, uz ko lai uzsauc pirmo tostu. Ilgi nezināju, ko atbildēt. Vispār pat neatceros, ko pateicu, taču abi vīri apmierināti devās savās nakts gaitās.

Savādi. Vēl pirms minūtes biju gribējis apslaktēt visu cilvēci, taču tiklīdz satiku šīs sugas pārstāvjus, tā atgriezās sabiedrības instinkts, kas vēlējas likt pārējiem domāt jauki par sevi.

Nu jau es redzēju upes margas un ūdens virmoņu. Tas bija apspīdēts no visām pusēm, un varēja saskatīt pat viļņu kustības. Latvijas dižā upe Daugava. Melna, netīra un piespļaudīta straume, kuru klusībā mīlēja katrs mans tautietis. Arī es pats laikam. Bet kāpēc gan? Nez vai ir daudzi, kas mēģinājuši rast atbildi uz šo jautājumu, un vai gan es neesmu pirmais idiots, kas vispār pajautā? Kāpēc vispār kaut kas būtu jāmīl?
-Tas ir labs jautājums, draugs, - no mugurpuses atskanēja dobja balss. Šķiet, netīšām biju sācis runāt balsī. Jutos neērti un nolēmu neatbildēt. Cerēju, ka balss īpašnieks pazudīs.
Diemžēl viņš neko tamlīdzīgu nedarīja, bet gan piestājās man blakus pie krastmalas margām un nolūkojās ūdenī. Es neredzēju viņa seju, jo spītīgi turpināju vērties tukšumā sev priekšā.
-Ir vēls, un tu neizskaties piedzēries. Kāda bēda tevi šurp atvilkusi?
Vēl tikai trūka, lai es sāktu ar kādu runāt par savām bēdām.
-Grūti runāt? – svešinieks vaicāja. Viņš sāka mani kaitināt.
-Ko tu gribi?
-Es neko. Bet tu gan, ja reiz esi šeit.
Godīgi sakot, tas jau sāka likties nedaudz uzmācīgi. Kāda viņam daļa, ko es te daru! Žēl, ka man pietrūka drosmes to pateikt skaļi
-Kā tevi sauc? – pavaicāju.
-Lūk, tas jau vairs nav labs jautājums. Tevi taču neinteresē mans vārds, bet gan kas es esmu.
-Labi, kas tad tu esi?
-Es esmu burvis.
-Super, - es drūmi novilku. – Un kur tad tavas laumiņas?
Burvis nievas, šķiet, jau bija gaidījis. Viņš neapvainojās, kā biju cerējis, gluži otrādi, palika vēl laipnāks un vēl saprotošāks.
-Jā, es esmu burvis, cita vārda kā sevi nosaukt es nezinu. Taču es nezinu vai varu tev palīdzēt. Izskatās, ka tu pats nemaz arī negribi, lai tev kāds palīdz.
-Palīdzēt? -Es iesmējos. – Labi, burvja kungs, jūs variet palīdzēt. Pagrieziet laiku atpakaļ! Ja ne tālāk, tad vismaz piecas minūtes iepriekš, lai es varētu izlikties, ka nekad neesmu jūs saticis.
Vienu mirkli man pat likās, ka viņš tiešām mēģinās to izdarīt. Protams, tas nenotika un es atkal varēju tikai nožēlot savu muļķību.
-To es nevaru, mans draugs, piedod man! – svešinieks savilka sāpjpilnu sejas izteiksmi. Viņš bija pirmklasīgs aktieris. – Laiks stāv ārpus manas varas.
Iestājās klusums. Pāri upei šalca vējš. Uz tilta nozibsnīja vēlīnas mašīnas gaismas. Nez kāpēc man iepriekš bija licies, ka tumsā viss stāv uz vietas, bet nu nācās saprast ko citu.
-Ziniet, ir gaužām bezjēdzīgi šeit vienkārši stāvēt un neko nedarīt. Labāk iesim apskatīt pilsētu naktī! – trakais burvis ierosināja.
-Es gribu būt viens. Ko tu nesaproti? – es īgni pavēros viņā, bet burvis neklausījās un bez ceremonijām satvēra mani aiz rokas, un lēni vilka sev līdz.
-Cilvēks ir kaut kas tikai tad, kad nav viens. Tu nenožēlosi! – viņš drošināja mani.
Vēlāk tā arī nesapratu, kāpēc biju gājis viņam līdzi. Svešinieks bija pilnīgi nojūdzies, uzmācīgs tips, kurš nu nekādi neiedvesa uzticību. Laikam jau man bija bail atgriezties pie savām domām, kur blakus nebija neviena burvja. Turklāt iet bija labāk nekā stāvēt – tas radīja ilūziju par darbību.
-Tu noteikti domā, ka es esmu traks. Vispār sākumā man arī tā likās. Taču patiesībā esmu pie pilnīgi skaidras saprašanas, varbūt pat skaidrākas nekā tu pats, - izteicis šo daudznozīmīgo frāzi, burvis ieturēja pauzi, it kā gaidot kādus pretargumentus. Tādi nesekoja un viņš turpināja. – Parasti es par cilvēkiem tikai smejos, taču tevis man ir žēl. Es gan gribētu, lai man būtu vienalga, taču es nevaru pārkāpt sevis kā cilvēka robežas, ne?
Es nebiju noskaņots strīdēties.
-Paskaties! Vai redzi laternu? – viņš apstājās un norādīja ar roku gaisā. Bijām nonākuši Vecrīgas bruģainajās ieliņās.
-Nu redzu, jā. Jābūt aklam lai neredzētu.
-Vai vēlies, lai to nodzēšu? – burvis smaidot vaicāja.
-Ar akmeni? Nē, paldies, domei jau tā grūti, lai viņiem vēl spuldzes plēstu.
Burvis neatbildēja. Viņš vienkārši stāvēja ielas vidū, sakrustojis rokas virs krūtīm un skatījās man acīs. Pēkšņi viņam aiz muguras noraustījās un pazuda ēna. Paskatījos augšup, un, protams, spuldzīte bija izdegusi.
-Tu slims esi? – samulsis noprasīju, bet burvis tikai smaidīja. – Klau, ko tu izdarīji? Tur kāda poga tev blakus, vai kā?
-Godīgi sakot, es neizdarīju nekā. Tu pats redzēji, ka pat nepakustējos. Spuldzīte vienkārši izdega.
-Bet tā nevarēja tā vienkārši izdegt!
-Kāpēc ne? Kaut kad tam taču bija jānotiek. Kāpēc ne tagad? – viņš joprojām izturējās, it kā nebūtu noticis nekas ievērības cienīgs. Lieki teikt, ka tas krita uz nerviem. – Tev tas varbūt liekas neticami, pārsteidzoši un tā tālāk. Jā, šķiet, ka saprotu tevi. Nāc, iesim tālāk! Nu tu redzi, kur sniedzas manu spēju robežas.
-Izdzēst spuldzītes? – īgni pavaicāju.
-Jā. Neuztraucies, es varu tev paskaidrot. Vai tu zini, kas īsti notika vienu brīdi pirms pasaules rašanās? Vismaz par tā saucamo Sprādziena teoriju esi dzirdējis? Ak, šī mūsdienu jaunatne! – Burvis izteiksmīgi novaibstījās. Grasījos iebilst, ka man jau ir divdesmit trīs gadi, taču laikus sapratu, ka viņam jaunatne saistās tieši ar šo vecumu. Es biju pieaudzis vēl tikai savās acīs. – Šī teorija manās acīs ir ļoti loģisks pasaules izskaidrojums, un nekas no manā dzīvē pieredzētā nenoliedz to. Bija mirklis, kad vienā vietā tika sakopots gan prātam, gan zinātnei neaptverams daudzums enerģijas. Velns tikai zina, no kurienes tas radies un kādā veidā, taču tas mani arī neinteresē. Svarīgi ir, ka šai enerģijai sprādziena brīdī bija veseli divi varianti – tapt par kaut ko, vai tapt par neko! Tā kā mēs abi tagad esam šeit, būtu loģiski pieņemt, ka enerģija tapa par kaut ko. Tūliņ sekoja tūkstošiem nākamo variantu – kļūt par vienu lielu zvaigzni vai daudzām mazām? Būt ar gravitāciju vai bez? Ar temperatūru vai labāk tomēr bez? Pamēģini vien iedomāties, cik daudzas lietas tu uzskati par pašsaprotamām, kaut arī tās ir radušās vien nejauša gadījuma pēc!
Pamēģināju, taču nekas nesanāca.
-Labi, mans draugs, bet tagad paskaties apkārt! Pastāsti, ko redzi! Vai tev neliekas nekas dīvains?
No šejienes varēju saskatīt septiņas mājas, vienu baznīcu, bruģi sev zem kājām, simt trīsdesmit divus reklāmas apgaismojumus, bet dīvains man likās tikai blakus stāvošais vīrs.
-Jā, lai būtu aklam, nevajag būt bez acīm, - burvis nosodoši novilka. – Mājas, baznīcas un viss pārējais ir priekšmeti tikai cilvēku acīs, un cilvēki kļūdās. Tas viss ir tikai uz brītiņu radies pasaules variants, kas...
-Uz kādu vēl brītiņu? Šitā baznīca vien te ir jau nez cik gadu, - es asi iebildu. Nekādas vēlmes ielaisties strīdos man nebija, bet svešinieks prata lieliski izprovocēt. Vai viņš to darīja ar nodomu vai bez, to es nevarēju uzminēt (kaut gan arī nemaz necentos).
-Tev gads laikam skaitās dikti ilgs laika posms, ko? Toties man tā ir tikai sīka vienība skatā uz šo pasauli. Ja salīdzina, cik ilgi baznīca šeit ir bijusi un cik ilgi nav bijusi, tad, manuprāt, viss kļūst skaidrs. Pastāv miljardu miljardi pasaules variantu, kas varēja izvērsties kopš Visuma sākuma brīža, un tikai pavisam nedaudzos parādās iespēja, ka šajā vietā vispār atrodas planēta Zeme. Un tagad padomā, cik maz ir tādu, kuros parādās šī baznīca! Es pat sliecos domāt, ka cilvēka sugas rašanās bija tikpat mazticama kā uzvara Zelta Drudža labirintā. Tikai šī iemesla dēļ arī...
Trakais burvis turpināja savu muldēšanu vēl minūtes piecas. Sāku prātot, vai nebūtu gudrāk pasūtīt viņu un iet atpakaļ uz krastmalu paskatīties viļņu kustībā, taču atmiņas par triku ar spuldzīti piespieda mani palikt.
-...un tad, kad esi to visu dzirdējis, mans jaunais draugs, no tiesas padomā, vai cilvēkam ir iespējams veikt patiešām nozīmīgas izmaiņas kustībā. Vai tu to spēj? Vai to vispār kaut viens spēj?
Atbildēju, ka man nav ne mazākās nojausmas un ka viņš tīri labi varētu to visu pastāstīt vēlreiz, bet kādam citam.
-Skaties, - burvis nopūtās, bet cerību nezaudēja. – katrā sekundē katrā priekšmetā notiek neskaitāmas kustības, lielākoties gan pārāk nemanāmas, lai tu par tām iedomātos. Un tagad, ja es, teiksim, paņemu rokās šo akmeni un aizsviežu prom... kā tev liekas, cik daudzus no pasaules variantiem es tikko izmainīju?
Man nebija ne jausmas. Sapratu tikai, ka ar akmens aizmešanu viņš izmainījis pasauli. It kā jau akmens atradās citā vietā nekā iepriekš, taču kāda gan starpība?
-Redzu, ka ar spuldzīti vien nepietiks, lai pārliecinātu tevi. Būs vajadzīgs kāds praktiskāks piemērs. Nāc līdzi! – Burvis jau nedaudz aizkaitināts norādīja.
Es tikai sekoju, nemaz nevaicāju, kur viņš mani ved. Prāts lēnām atcerējās, kāpēc šonakt esmu izgājis klajā laukā, domas atgriezās pie manas sirds otras puses. Vēl tikai pirms pāris stundām biju vērojis kā viņas zārks lēnām ieslīd zemē, bet nu staigāju apkārt ar šo klaunu. Uzmācās kas līdzīgs sirdsapziņas pārmetumiem, likās, ka vismaz šonakt nedrīkstu domāt ne par ko citu. Loģika gan strīdējās pretim, sakot, ka visu mūžu varēšu slīgt bezjēdzīgās atmiņās, jo esmu par vāju, lai tiktu no tām vaļā.
-Vai tev ir nauda? – Burvis vaicāja.
Sākas.
-Desmitnieks varbūt salasīsies, - sāku rakņāties pa kabatām, taču pēc brītiņa atcerējos divus satiktos dzērājus. – Nē, tomēr nebūs. Tikai... – skaitīju plaukstā izbērto sīknaudu – lats četrdesmit septiņi santīmi. Ar to pietiks, lai atpirktos no tevis? – šoreiz es jokoju. Pat ja burvis negaidot būtu mani uztvēris nopietni un piekritis darījumam, es laikam gan gribētu redzēt, ko viņš iesāks ar tādu bagātību.
-Arī nav slikti. Tad nu noslēgsim darījumu jeb, pareizāk sakot, ieguldījumu. Tu ieguldi naudu manā bankā, un es apsolu pēc pusstundas atdot visu, ko būšu nopelnījis. Kā īstā bankā, - burvis piebilda.
Uz mirkli man uzmācās doma, ka viņš vienkārši mēģina dabūt naudu. Nākošajā brīdī jau likās, ka mans kapitāls nav nekādas uzmanības vērts un tādēļ burvis necenstos. Bet no sākuma jau viņš nezināja, cik bagāts īsti esmu, varbūt redzēja kā dalu naudu dzērājiem un padomāja, ka esmu jaunbagātnieks. Šīs domas gan drīz apstājās, jo man īstenībā bija vienalga.
-Bet lūdzu, ņem un pelni! – es sabēru dzeltenās un melnās monētas viņa pastieptajā saujā.
-Paldies, - viņš visā nopietnībā paņēma un pārskaitīja. – Tagad iesim tur. – Burvis norādīja uz kādu ēku, kura, manuprāt, sastāvēja tikai no neona gaismām. Par brīnumu, pa vidu acis dedzinošajiem spīguļiem atradās arī durvis, un burvis iestūma mani iekšā.
Ar pārsteigumu aptvēru, ka šī nav vis kāda burvju pils, bet parasta spēļu zāle. Tā gan nebija pirmā reize, kad nokļuvu līdzīgā vietā, taču parasti es biju viegli vai smagi iereibis, tāpēc tagad jutos neērti. Cilvēku gan nebija daudz, bet tomēr bija, un viņi diezgan kritiskām acīm nomērīja ienācējus, tas ir, mūs.
Burvis gan nelikās pārāk satraukts vai kā citādi ietekmēts, viņš vienkārši piesēdās pie lielākā ruletes galda un aicināja arī mani pievienoties, ko es ari diezgan nedroši darīju.
Šādu spēli biju redzējis tikai filmās. Liels, zaļš galds ar griežamo ratu vienā pusē un vietu likmēm otrā pusē. Burvis pasūtīja žetonus par lats piecdesmit un pielika no sevis trīs santīmus. Brīdī, kad viņš rakņājās makā, man likās, ka tur pazib spilgti zilu banknošu spīdums. Ātrumā nevarēju atcerēties Latvijas Bankas noformētos standartus, taču biju pārliecināts, ka piecītis un desmitnieks tādi nav. Varbūt ārzemju nauda.

Par savu naudu burvis saņēma veselus divus žetonus un apkārtējo nicīgus skatienus. Tā vietā, lai satrauktos, viņš ar smīnu pavērās manī un uzlika likmi uz kāda skaitļa, kuru es nepaspēju saskatīt. 16 vai 19, manuprāt.

Rulete saka griezties, un krupjē iemeta tajā bumbiņu. Mani nez kāpēc pārņēma dīvaina kņudoņa. Rats apstājās. Melni spīdīgā bumbiņa bija iekritusi tieši blakus skaitlim "16". Atskanēja izbrīna saucieni un vārgi aplausi, jo vairums tomēr satraucās par savām neveiksmēm, nevis priecājās par manu biedru.

Krupjē pastūma viņam pāris desmitus žetonu. Ja pareizi atceros, tad precīzi uzminētam skaitlim ir koeficents trīsdesmit pieci. Ātrs aprēķins vēstīja, ka burvis tikko ieguvis 42 latus un piecdesmit santīmus. Gribēju viņu apsveikt, taču viņš pat nepaskatījās uz mani, bet jau lika visu tikko iegūto naudu uz nākošo likmi. Šoreiz uz skaitli 31.

Pēc minūtes viņa kontā jau bija tūkstoš četrsimti astoņdesmit septiņi lati un piecdesmit santīmi. Pēc vēl vienas spēles jau apmēram piecdesmit tūkstoši. No apkārtējo acīm bija pazudušas jebkuras nicinājuma pēdas, bet krupjē vairāk atgādināja mironi nevis cilvēku – tik bāls viņš bija. Man pat palika viņa žēl.

Tomēr izrādījās, ka jaunais krupjē ir ne tikai bāls, bet arī saprātīgs. Viņš izsludināja piecu minūšu pārtraukumu pie sava galda, kā arī pie reizes pasauca apsargus. Tie savukārt mēģināja pārbaudīt burvi un ruletes galdu, cenšoties atklāt krāpšanu. No aizmugures durvīm pēkšņi uzradās arī kāda atbildīga persona, kura sirsnīgā balsī apsveica burvi un ieteica dažādas citas spēļu zāles atrakcijas. Taču pašam burvim par to nebija ne silts, ne auksts, viņš vēsā mierā sagaidīja, kad pēc desmit minūtēm beidzās piecu minūšu pārtraukums un spēle varēja turpināties.

Visu to laiku es stāvēju kā ūdeni mutē ieņēmis. Piecdesmit tūkstoši! Un burvis bija tos apsolījis man! Daudzi šajā brīdī būtu zaudējuši sajēgu, bet es godīgi varu teikt, ka ne jau nauda nospieda manas domas. Ja tā būtu bijusi jebkura cita nakts no manas dzīves, es uz ceļiem nometies būtu lūdzies burvi pārtraukt spēli un izmaksāt man nopelnīto. Taču šī bija bēru diena.

Gaidīju, kad burvis izdarīs nākamo likmi un šī iestāde bankrotēs. Bet viņš vilcinājās. Burvis pagriezās pret mani un uzmanīgi ieskatījās acīs.
-Redzi, cik tu bagāts esi! Es varu turpināt palielināt šo bleķa un papīra kaudzi, cik ilgi vien vēlos, vai arī atdot tev šo naudu jau tagad. Bet varu arī izdarīt ko vairāk.
Viņa teiktais likās dīvains tikai apkārtējiem. Es gan sapratu.
-Dari ar to, ko vēlies, - ar roku pamāju uz žetonu kaudzi.
-Nē, tu dari! Šeit es atkāpjos, - burvis piecēlās un nosēdināja mani savā vietā.
Kā es būtu vēlējies kaut mana roka nebūtu trīcējusi brīdī, kad uzliku likmi! Piecdesmit tūkstoši – es tos varēju aiznest mājās, pārvērst reālā kapitālā un dzīvot pavisam citu dzīvi. Tas būtu atbilstoši cilvēka rīcībai un loģiski, taču loģika noveda pie manas sievas nāves un tāpēc drīkstēju to ienīst.
Uz brītiņu gan es nodrebēju, iedomājoties – ja nu es uzvaru? Visu naudu, izņemot sākotnējos simt piecdesmit santīmus, uzliku uz skaitli 12. Ruletes rats devās savā kārtējā riņķojumā un pavēstīja rezultātu – 3. Pārējie spēlmaņi patiesās sērās nopūtās, redzot manu žetonu kaudzi pazūdam krupjē gādīgajās rokās. Spēļu zāles atbildīgā persona, šķiet, tikko bija pārdzīvojis sava mūža satraucošāko brīdi un noslaucīja sviedrus no pieres. Bet es atcerējos kādu skaistu seju, kuru tik bieži biju sajutis sev blakus.
Mēs abi izgājām uz ielas. Burvis ļoti laipni palūdza atpakaļ savus trīs santīmus, kurus arī tūliņ atdevu. Viņš vaicāja, vai es neko nenožēlojot.
-Protams, ka nožēloju, - atcirtu, taču ar pavisam citādu nozīmi nekā sevī ietvēra jautājums un burvis to redzēja.
-Jā, man patīk tava attieksme, - viņš lēni novilka. – Tik reti vairs var atrast patiešām vienaldzīgus cilvēkus.
Godīgi sakot, īsti nesapratu piezīmi par vienaldzību, taču man bija vienalga, ko viņš gribēja pateikt. Nu kad bijām atkal svaigā gaisā, spēļu zālē notikušais likās kā tāls sapnis, kurš varēja arī nebūt reāls.
-Nāc, izmetīsim kādu loku pa vecpilsētu, - burvis aicināja. –Vai varbūt es tev aizvien liekos traks?
-Es vairs nezinu, ko domāt. Bet vai ir jēga tev vaicāt, kā tu vari zināt, kas notiks nākamajā brīdī?
-Protams..., ka nav, - burvis līksmi atbildēja.- Es jau pietiekami ilgi esmu licis tev domāt. No manas puses tā bija nepārspējama nepieklājība, kuru nu es grasos labot.
Tagad, kad biju gatavs viņa vārdos ieklausīties, viņš runāt atsacījās. Iepriekš gan varēja muldēt bez apstājas.
-Nedusmojies, mans draugs, - burvis uzsita man pa plecu. – Šī ir mūsu nakts, un būtu bezgala muļķīgi izniekot ar sausām runām. Labāk saki, ko vēlies, un es centīšos tavas vēlmes piepildīt!
-Es nekā negribu, - bez īpašas pārliecības protestēju.
-Tiešām? Nu šādu apgalvojumu noteikti nepieciešams pārbaudīt. Ejam!
Es paklausīju un nākamās divdesmit minūtes mēs klīdām pa Vecrīgu, nekur neapstājoties un nekam nepievēršot uzmanību. Burvis sāka klusi svilpot kādu jautru meldiņu. Gandrīz vai katrā bruģa klātajā ieliņā mēs redzējām iereibušus cilvēkus, kas lēnām sāka izklīst no saviem ikdienas krodziņiem.. Savādi, bet vienos naktī pilsēta likās daudz dzīvāka nekā stundu iepriekš.
Nezinu kāpēc, bet man ienāca prātā, ka visas laternas un gaismas īstenībā domātas tikai šiem nedaudzajiem nakts klejotājiem, kuri nesaprot bioloģiskā ritma nosacījumus un pretojas tiem. Šobrīd gan es arī piederēju pie viņiem, bet domāju, ka drīkstu uzskatīt šo par izņēmuma gadījumu.

Pēkšņi burvis apstājās. Īsti nesapratu kāpēc, jo šeit jau bijām gājuši garām, un tad viņš nebija izrādījis ne mazāko uzmanību veikala stendam, kuru tagad ļoti aizrautīgi pētīja.
-Zini, mans draugs, es tev teikšu vienu svarīgu lietu, - viņa acis savādi iemirdzējās, kamēr rokas cīnījās ar bruģi, pūloties atbrīvot kādu vaļīgu akmeni. – Burvestība ir ļoti interesanta. Pat vēl vairāk – tā ir skaista. Taču reizēm ir prātīgi paļauties arī uz sevi! – Līdz ar šiem vārdiem akmens padevās un nonāca burvja rokās. Viņš nevilcinājās un ar precīzu metienu izdauzīja laternas spuldzīti. No pārsteigumu es pat neattapos izvairīties no krītošajiem stikliem.

Tagad metrus divdesmit garš ielas posms iegrima pustumsā. Šķiet, tāds arī bija burvja mērķis, jo viņš ar roku aicināja mani pāriet ielas otrā pusē, blakus veikala skatlogam. Tas bija kāds interesants sīklietu veikaliņš ar ļoti pievilcīgi izrotātu skatlogu. Pār visu stikla augšdaļu stiepās spilgti sarkans uzraksts, kas laikam arī bija veikala nosaukumus. Es gan nepaspēju izlasīt šos burtus, jo burvis jau bija pacēlis no zemes savu akmeni un ar plašu atvēzienu ietrieca cieto iezi krāšņajā stiklā.

Nekas sevišķs gan nenotika, ja vien neskaita skaļo šķindoņu, kas nakts pusklusumā aizskanēja pāri visai Vecrīgai. Man steidzami uznāca vēlme apskatīt kādu citu pilsētas vietu, turklāt pēc iespējas tālāk no šejienes, taču burvis, kurš nu tiešām attaisnoja savu psihopāta reputāciju, piegāja jau pie tukšā loga un iekāpa tajā, turklāt ar nedaudz neapmierinātu sejas izteiksmi.

Gribēju viņam ieteikt, ka daudz jēdzīgāk būtu ķerties pie netālu esošā juveliera veikala, taču laikus apķēros, ka, izdzirdis šādu informāciju, burvis nekavēsies to izmantot.
Kamēr es domāju, mans paziņa ar pāris ašiem roku vēzieniem izbārstīja preces pa grīdu. Brīdī, kad viņš nogrūda no letes kases aparātu, atskanēja signalizācija.
-Nu tad beidzot, - burvis iesaucās un izlēca pa logu, un ašiem soļiem devās prom. Man neatlika nekas cits kā vien sekot viņam.
-Ja tas bija zādzības mēģinājums, tad man jāatzīst, ka tu esi visneprasmīgākais zaglis visā Eiropas Savienībā. Pat desmitgadīgs bērns saprot vairāk nekā tu, kaut vai pēc divu filmu noskatīšanās.
-Ak nē, tas bija nevis zādzības, bet gan bēgšanas mēģinājums, un man tā vien liekas, ka tas ir pilnībā izdevies, - burvis laimīgi pameta skatienu atpakaļ. Un patiesi, jau pavisam netālu varēja pamanīt policijas mašīnas gaismas.
Es noelsos un sāku skriet, taču burvja roka mani saķēra un apturēja, kamēr viņa kājas turpināja iet iesāktajā tempā.

Par brīnumu, par mūsu eksistenci neviens nelikās ne zinis. Burvim tas pārāk pie sirds negāja un viņš ierosināja griezties atpakaļ. Es apzinos un atzīstu, ka ātrumā nepaspēju izkliegt skaļu un noteiktu "nē", taču kā burvis varēja manu klusēšanu uztvert kā piekrišanu, to gan, lūdzu, izskaidrojiet man! Bet ne jau tas bija svarīgi. Svarīgs man likās fakts, ka burvis tiešām pagriezās un cienīgā gaitā devās pretī nozieguma vietai. Centos viņu aizturēt, taču burvis iespītējās un nepakļāvās nekādiem iebildumiem. Savādi, bet man pat prātā neienāca, ka es varētu atmest ar roku un droši pazust no nepatikšanām, atstājot burvi viņa dīvainību pasaulē.

Pēc minūtes bijām atgriezušies nozieguma vietā. Izsisto logu pētīja divi policisti, abi samērā jauni puiši ar diezgan iespaidīgām ķermeņa formām. Līdz šim tiešā saskarē ar policiju nebiju nonācis, bet zemapziņas priekšstats nebija pārāk uzmundrinošs un nenoskaņoja nešaubīgi ticēt savas drošības neaizskaramībai. Priekšā esošie kārtības sargi gan šo mītu daļēji izgaisināja. Viņi savu darbu darīja droši un profesionāli, proti, kopīgi aizpildīja protokolu.
Par spīti tumšajam apgaismojumam viņi mūs pamanīja acumirklī un sāka aizdomīgi apspriesties. Burvis izvēlējās lieki nesarežģīt situāciju un drošā solī devās viņiem tieši klāt.
-Sveiki, policistu kungi. Kas tad šeit atgadījies?
"Policistu kungi" uzreiz mainīja savu sejas izteiksmi, kad ieraudzīja cienījama izskata un vecuma vīrieti, nevis kādu drebelīgu huligānu.
-Nekas traģisks, vienkārši izsists stikls. Neizskatās, ka tā būtu zādzība, ticamāk, ka vienkārša dzērāju ālēšanās. Vai jūs nākot neredzējāt kādus interesantus tipus?
-Redzējām tikai sevi, - burvis pasmaidīja. – Kaut kur tajā pusē gan dzirdēju skaļas balsis, - ar roku viņš norādīja virzienā, no kura tikko bijām atnākuši.
-Njā, tad jau skaidrs. Stulbeņi tādi! - policists īgni nolamāja bezpersoniskos likumpārkāpējus. – Bet nekas, mēs noteikti viņus ātri savāksim.
Gan es, gan burvis izteicām savu ticību šai hipotēzei un lēnā solī devāmies prom.
-Nu mans draugs, vai tu biji nobijies? – kad drošības sargi bija pazuduši no mūsu redzesloka, burvis līksmi vaicāja.
-Šķiet, vēl tagad esmu.
-Tas labi. Cilvēks, kurš nekad nebaidās, nemaz nav cilvēks. Man prieks, ka tu tomēr tāds esi, - viņš mani uzmundrināja.
Es klusībā prātoju, vai vēlos zināt, ko šī izrāde īsti nozīmēja. Nolēmu, ka tomēr negribu.
-Klau, ko tu teiktu, ja mēs paņemtu pa kādam mēriņam? Lai pasaule kļūst skaistāka, ko? – burvis vaicāja ar nenosakāmu pacilājumu balsī. Salīdzinot viņa tagadējo izturēšanos ar brīdi, kad satikāmies, sapratu, ka mana sabiedrība tomēr kādu var arī iepriecināt. Šīs domas iedvesmots arī piekritu viņa piedāvājumam.
Vecrīgā sameklēt atvērtu bāru neprastu tikai aklais. Par laimi, mēs tādi nebijām, un jau pēc divām minūtēm rokā biju satvēris durvju rokturi. Pēkšņi gan galvā ienāca doma, kura atgādināja mana laimētā kapitāla atliekas. Pateicu to burvim, taču viņš tikai atmeta ar roku.
-Gan kaut ko izdomāsim!
Ieejot iekšā, manām acīm pavērās gandrīz vai mājīgas gaisotnes telpa ar kafejnīcas stilā izvietotiem galdiņiem. Burvis daudz nedomājot piegāja pie letes un pasūtīja divas kārtīgas konjaka glāzes. Turklāt, cik nu paspēju saprast, ne no tās lētākās pudeles.
Cilvēku nebija pārāk daudz. Pāris darījumu cilvēki vienā zāles galā, trīs angliski runājoši vīrieši otrā un bariņš jautru meiču apmēram pa vidu, kuras raidīja uz mums ieinteresētus skatienus. Burvis atļāvās pajokot, sakot, ka man vajadzētu izmantot izdevību. Atbildēju, ka labāk ne.
-Kāpēc gan? Lai kas tevi būtu izsaucis uz šīsnakts ielām, tu nedrīksti aizmirst savu jaunību, - burvis nerimās.
Lai novērstu visus iespējamos pārpratumus, ar smagu sirdi izstāstīju par šodien notikušajām bērēm. Protams, es nekad mūžā nevienam nebūtu atzinies, ka gaidīju savu draugu izsakām līdzjūtību, taču, velns parāvis, es gaidīju līdzjūtību! Uz brītiņu gan viņš pieklusa, bet sejā saglabāja savu nepiespiesto smaidu.
-Tad par mīlestību! – Burvis pacēla savu glāzi un saskandināja ar manējo, kura joprojām neaiztikta stāvēja man priekšā. – Lai šī nejēdzīgā parādība nekad nenozūd no zemes virsmas!
Sekoju viņa paraugam un aši apslacīju mēli. Jāatzīst, dzēriens nebija slikts, kaut gan nez vai mana gaume ir labākais rādītājs. Pats galvenais, tas tiešām darīja pasauli skaistāku.
Pēc minūtēm desmit jau puslīdz omulīgi pļāpājām par dažādiem sīkumiem, kad arī atklājām, ka glāžu saturs visā pilnībā ir nonācis organismā. Mudināju viņu pasūtīt vēl pa vienai, taču burvis vilcinājās. Viņa sejā atspoguļojās pārdomas. Tad viņš piecēlās un teica, lai es sekojot. Pie tā jau es laikam biju pieradis.

Mēs iegājām blakuszālē. Tur atradās tikai daži, niecīga izmēra galdiņi, kuri bija piespiesti pie pašas sienas, jo visu galveno uzmanību piesaistīja trīs biljarda galdi. Pie diviem šobrīd norisinājās aizrautīga un skaļa spēle, kurai burvis ne acu skatienu neuzmeta, bet gan laiski paņēma trešā galda kijas un ierosināja mums uzspēlēt pašiem.

Ja godīgi, tad pie šāda galda es atrados pirmoreiz un tikai ar lielām pūlēm spēju sagrabināt atmiņas par pāris bērnībā izspēlētajām novusa partijām. Tās gan šeit pārāk nenoderēs, jo, lai arī pēc būtības līdzīgas, abas spēles prasīja atšķirīgas iemaņas.

Vispirms no galda iekšienes bija jāizņem bumbiņas. Šāds prieks maksāja veselus piecdesmit santīmus, kurus samaksāju no sava pustukšā maka. Tad ar intuīcijas palīdzību sakārtoju bumbiņas trīsstūrī un no tiesas cerēju, ka blakus esošie spēlmaņi neiedomāsies pavērst savu skatienu uz mūsu pusi, jo bija tāda aizdomīga sajūta, ka galda izkārtojums ir nedaudz nepareizs.

Spēli kā vecākais sāka burvis. Man par izbrīnu, jau pēc viņa pirmā sitiena trīs strīpainās bumbiņas ieripoja sānu kabatiņās. Arī otrais sitiens bija veiksmīgs un vēl viena bumbiņa pazuda no zaļā galda. Sacensību azarts varbūt manī nav tik spēcīgs kā Oļegā Znarokā, taču, redzot kā tieku apspēlēts, es aizmirsos un pieprasīju iespēju revanšēties. Iespēju jau es saņēmu, taču ne par ko vairāk pārvērst nespēju.
Pa to laiku pārējie spēlētāji savas partijas bija piebeiguši un, pasūtījuši alus kausus, vēroja manu sakāvi.
-Hei, laba spēle, vecīt, - kāds gara auguma puisis familiāri apsveica burvi. – Negribi pacīkstēties arī ar mani?
-Hmm, es gan parasti nemēdzu spēlēt tik daudz partijas no vietas, - viņš domīgi norūca. – Varbūt iesākumā uzveic manu draugu, es tikmēr atpūtīšos.
Izaicinātājs kritiski noskatīja burvja draugu, tas ir, mani un bez jebkāda entuziasma piekrita.
-Paņem bumbiņas, draugs! - burvis man teica. Acumirklī sapratu uz ko tas mērķēts. Pēc divām nospēlētām spēlēm man vairs bija pieejami tikai četrdesmit septiņi santīmi. Taču nolēmu būt drosmīgs un tēlot savu lomu līdz galam, un ar bezgala nevērīgu izteiksmi ieslidināju roku kabatā.
-Še! – Par mani ātrāks izrādījās izaicinātājs un pasvieda man mazu, spīdīgu monētiņu. Iemetu to galda atverē un domāju – burvestība vai tomēr psiholoģija?
Es jau grasījos izdarīt pirmo sitienu, kad ierunājās burvis.
-Manuprāt, šī varētu būt diezgan garlaicīga spēle. Ne jau jūsu dēļ, protams, - viņš vēlīgi uzsmaidīja manam pretiniekam. – Kā būtu ar nelielām derībām?
-Cik nelielām?
-Nu teiksim, uz alus kausu. Tīri jautrības pēc, - burvis brālīgi piedāvāja, un ja es nezinātu, ka viņš ir izdzēris tikai vienu glāzīti, noteikti padomātu pretējo. Tāpēc laikam arī nav liels brīnums, ka pretinieks derības pieņēma.
Manuprāt, uz manu uzvaru varēja derēt tikai idiots. Pēc piecām minūtēm pie līdzīgām domām bija nonākuši arī visi pārējie cilvēki zālē. Garajam vīrietim, kura vārds bija Andrejs, uz laukuma bija palikušas vairs tikai divas bumbiņas, pie tam abas ļoti parocīgās pozīcijās.
-Zin, es te tā prātoju... – gausi ierunājās burvis, kamēr Andrejs iedzina arī priekšpēdējo bumbiņu. - ... varbūt mēs varētu nedaudz paaugstināt likmes?
Vispirms iesmējās Andreja draugs, tad viņš pats, līdz beidzot visa zāle locījās smieklos par burvja joku, viņu pašu ieskaitot. Bet es spēju tikai stulbi smaidīt.
-Nē, nopietni, - kad smiekli pārgāja, burvis turpināja savu dziesmu. –Tas taču būtu interesanti.
Tiešām interesanti, es nodomāju. Andrejam bija jātrāpa tikai pēdējā melnā bumbiņa, kura šobrīd atradās centimetrus piecpadsmit no stūra kabatiņas. Ja man ļautu izvēlēties vienkāršāko sitienu spēlē, es ņemtu šo.
-Jā, kāpēc gan ne! – arvien vēl irgodamies Andrejs piekrita. – Uz diviem?
-Četriem skan labāk.
-Desmit vel labāk! – iesaucās Andreja draugs.
-Divdesmit! Trīsdesmit! - pārējie paaugstināja likmes.
-Bet varbūt tu būtu gatavs arī uz simtu derēt? – šķelmīgi vaicāja Andrejs.
-Nē, nē, - burvis iesmējās. – Neviens jau šeit nav traks! (Skatoties uz viņu, es vis tā neteiktu.) Varbūt vienkārši pārvēršam pudeles skaidrā naudā, teiksim divdesmitniekā?
Pārējie skaļi mudināja Andreju piekrist, kaut gan no šāda atbalsta lielas jēgas nebija, jo viņš jau ar prieku spieda burvja izstiepto roku.
Protams, neviena mana veselā saprāta daļa neticēja, ka šajā spēlē man ir iespējams uzvarēt. Tāpēc jau to sauc par veselo. Ja šis orgāns domātu savādāk, to sauktu par slimo saprātu. Bet laikam loģiskā domāšana tomēr nav vienīgā smadzeņu funkcija, jo kaut kur iekšienē mani urdīja ļoti pazīstama sajūta. Intuīcija, zemapziņa... velns viņu zina kas, bet šis nezināmais "es" atgādināja man burvja iepriekšējos brīnumus. Bez loģikas, bez jebkādas jēgas viņš panāca savas gribas īstenošanos. Tur arī laikam slēpās viņa spēks. Īsts vai neīsts, bet Andrejs tūliņ kļūdījās savā sitienā, un bumbiņa atsitās pret abām kabatiņas šķautnēm un izripoja galda centrā. Kija pārgāja manās rokās. It kā tas ir pavisam vienkāršs notikums, kurš neizraisa nekādu tālāku fizikālu reakciju, taču ar vēl sev nepazīstamu maņu es sapratu, ka kaut kas ir mainījies. Es varēju tēmēt vai netēmēt, bet visi mani sitieni izrādījās pārsteidzoši veiksmīgi. Liekas dīvaini? Pamēģiniet iedomāties sevi manā vietā! Tad varbūt sapratīsiet kaut ko par dīvainībām.

Kad biju ticis līdz pēdējam sitienam un apstulbinājis Andreju līdz nesaprašanai, iedomājos par kādu burvja izteiktu domu. Par pasaules variantiem un kā tie rodas. Sitot bumbiņu stūra virzienā, es radīju iespēju vinnēt. Vai es varētu uzvarēt, neradot šo iespēju, piemēram, ja es netrāpītu speciāli? Vai tad burvja maģijai būtu spēks?

Par laimi, es nebiju pietiekami drosmīgs, lai savas domas pārbaudītu dzīvē, un pēc pāris minūtēm mēs atkal sēdējām pie sava galdiņa un mierīgā garā malkojām konjaku. Taču tagad sarunas neraisījās.Es vairāk klusēju un domāju par lietām, kuras nekad nesapratīšu. Laikam šādas domas radīja pārāk nospiedošu sejas izteiksmi, jo burvis drīz vien apvaicājās, kas mani satraucot.

-Nezinu. Laikam jau tu. Tā vien liekas, ka visa mana pārliecība par dzīvi ir sabrukusi.
-Ja? Un kāda tad šī pārliecība bija iepriekš? – ar man neizdibināmu ironiju vaicāja burvis.
-Kā lai pasaka... es nezinu.
-Bet es gan zinu, mans draugs! Pirms pāris dienām tava pārliecība bija patiešām brīnišķīga. Tev piederēja laime, liela laime. Bet nu tu esi šeit, zaudējis savu tuvāko cilvēku, un viņas vietā blakus ieguvis vecu, slimu idiotu, kas, redz, sabrucina tavu pārliecību par dzīvi! – Burvis iekaisa. – Vai gan tu domā, ka es ar prieku sirdī uzrunāju tevi pie krastmalas? Sāp arī man, tikai pavisam citu iemeslu dēļ, kurus reti kurš var saprast.
-Kādas gan tev var būt sāpes? – es rūgti iesmējos. - Tu esi burvis!
-Tam nav nozīmes, - viņš atmeta ar roku. – Es varētu būt jebkas, taču diemžēl esmu sapratis, kas ir nāve. Un pēc tam vairs nekam nav nozīmes!
-Nu, nu, - es neticīgi iesmējos.
-Es runāju par saprašanu, nevis zināšanu. Tā ir milzīga atšķirība, - burvis dusmīgi atcirta.
-Klau, tu ņem to pārāk pie sirds, - biju pietiekami iereibis, lai uzdrošinātos viņu pārtraukt.
-Jā, tev laikam taisnība. Kāpēc runāt, ja var nerunāt? – Burvis pasmaidīja un iztukšoja glāzīti. – Zin, varbūt piebeidz savējo un ejam? Nakts ir par īsu, lai to vienkārši nosēdētu.
Es neiebildu. Šeit jau bija jauki, taču svaigs gaiss man tomēr labāk iet pie sirds. Turklāt mani pārņēma sievišķīga ziņkāre – ko gan burvis vēl izdomājis?
Tiesa, ārpusē likās, ka viņš vispār neko nav izdomājis., vismaz tā liecināja viņa pārdomās ieslīgusī seja. Burvim bija beigušās idejas! Nez kāpēc šī doma mani ielīksmoja un es iesmējos.

Burvis nekādi nereaģēja uz manu neadekvāto izlēcienu. Neesmu pārliecināts, ka viņš vispār to pamanīja.
-Klau,- burvis pēdīgi novilka. – Man laikam nevajadzēja dzert. Tāds kā miegs uznāca. Bet nesatraucies, gan jau no tā maitas tūliņ tiksim vaļā.Un jā, es pat zinu kā! – Viņš uzvaroši iesaucās un skriešus aizmetās pa ielu. Ne mirkli nevilcinoties sekoju viņam.
Pēc minūtēm divām, kad man sānos jau bija iemeties dūrējs, mēs bijām tikuši līdz Maskavas ielas apvāršņiem. Burvis pārgāja uz mierīgāku gaitu un uzmanīgi nopētīja katru sava redzesloka kvadrātmetru, kamēr atrada meklēto. Šis "meklētais" bija vecas konstrukcijas elektrības tornis. Man nebija ne jausmas, kāpēc viņš atradās šeit, jo galvaspilsētai noteikti piestāvētu cita veida kultūras objekti. Tornis nebija pārāk augsts, apmēram kādi desmit metri.
-Vai tev ir bail no augstuma? – burvis vaicāja?
-Jā, - sameloju, jo uzminēju, kas viņam prātā.
-Ļoti labi. Man arī, - viņš jautri noteica un ar straujām kustībām ieķērās torņa stieņos, un uzsāka kustību augšup. – Un ko tu gaidi? – no triju metru augstuma viņš man uzsauca.
Ja burvim dzēriens bija uzdzinis miegu, tad man tas nāca tikai par labu. Vismaz drosmes ziņā. Skaidrā prātā es nekad nebūtu satvēris vēso metālu otrā torņa pusē un uzsācis pakaļdzīšanos burvim. Mans jaunekļa augums bija pietiekami laba īpašība, lai mēs virsotni sasniegtu vienā brīdī.

Pavēros apkārt. Skatu punkts gan bija neierasts, bet tas arī viss. Ne pilsēta, ne debesis nebija mainījušas savu nokrāsu un izskatījās pietiekami parasti. Taču ne jau krāsas mani interesēja. Es beidzot atcerējos, ka spēju arī sajust. Protams, ir skaidrs, ka ir bezgala muļķīgi nakts vidū atrasties tādā vietā un stāvoklī kā šis, taču kāda neizskaidrojama iemesla man patika just aukstā vēja elpu matos un savādo baiļu tirpoņu rokās. Sen, varbūt pat nekad nebiju pieredzējis līdzīgas sajūtas.
-Iedomājies, mans draugs... šobrīd tu atrodies veselus divpadsmit metrus tuvāk zvaigznēm. Bet kas ir mainījies pasaulē? Un kas ir mainījies tevī? Ja pieņemam, ka es esmu pasaule, tad mainījies nav nekas, - burvis nicīgi novilka. – Mēs joprojām nevaram pievilkt zvaigznes sev klāt, nevaram spert savu kāju uz tām un vispār tik daudz ko nevaram. Varbūt vari pateikt kāpēc?
-Tā ir pārāk lielas... un pārāk tālu, - beidzot arī es pasmaidīju.
-Nē, nē! Mēs ZINĀM, ka tās ir pārāk tālas un pārāk lielas! – viņš mani dusmīgi pārlaboja. - Agrāk it kā kaut kas bija savādāk, ja? Kāpēc tad cilvēki varēja pavērties uz augšu un sapņojot apliecināt savu cilvēcību? Un vispār tagad vairs tumšas debesis nevar redzēt. Visu aizēno elektrības gaisma. Cilvēki izvēlās skatīt paši sevi, nekā savus sapņus.
-Es tevi nesaprotu, - uzmanīgi ieteicos.
-Ak Dievs, cilvēk mīļo, priecājies taču! Muļķība ir lielākā dāvana, kādu vien tu vari saņemt! Atceries tikai izmantot to! – burvī atkal iestājās kārtējā garastāvokļa maiņa un nu viņš mani noskatīja ar sirsnīgu smaidu. – Tev, mans draugs, es neko nepārmetu. Gluži otrādi. Es tevi apskaužu.
-Beidz, tu esi burvis, nevis es, - mēģināju jokot, kaut gan mugurai pāri skrēja viegls drebulis. Burvis reizē biedēja un valdzināja.
-Jā, - viņš lepni pacēla galvu. – es esmu burvis. Klausies, vai vari paturēt šo? – Ar vienu roku turēdamies pie metāla caurules, viņš izvilka no krūšu kabatiņas ko aploksnei līdzīgu un pasniedza man. Tā tiešām bija aploksne- diezgan bieza un apbružējusi, it kā jau ilgus gadus būtu nogulējusi burvja azotē.
-Kas tas ir?
-Izdomā pats, - viņš mīklaini atbildēja. – Es uzticos tev. Tu labāk par mani zināsi, ko darīt ar šo papīra gabaliņu.
-Kas tas ir? – jau uzstājīgāk vaicāju.
-Tas esmu es, - burvis pasmaidīja. Šoreiz es nepārskatījos, viņa vaibstos tiešām pazibēja kas necilvēcīgs. Man likās, ka sev priekšā redzu dievišķu būtni. – Nu tad ardievu, mans draugs. Cerams, ka vairs nesatiksi mani.
-Uz kurieni tad tu? – pārsteigts vaicāju.
Burvis sāka lēnām kāpt lejā.
-Savā kārtējā burvestībā! – Viņš atsaucās un nolēca.
Es centos viņu saķert, taču šāds mēģinājums gandrīz noveda arī pie mana kritiena. Turklāt burvis veiksmīgi piezemējās kādā krūmā un nevilcinoties aizskrēja prom pa ielu, līdz izzuda no skatiena. Viņš bija prom. Kā viesulis burvis iebrāzās manā dzīvē, kā viesulis arī no tās pazuda. Nekad mūžā vairs neredzēju šo dīvaini.

Uzmanīgi nokāpu lejā, kas gan izrādījās diezgan grūts uzdevums, jo rokas bija pamatīgi nosalušas un kļuvušas nejūtīgas. Nopētīju burvja piezemēšanās vietu un nesapratu, kā viņš pamanījies nesalauzt kājas.
Neko daudz no tālākā es vairs neatceros. Kaut kā gan es mājās biju nonācis, jo tieši tur es no rīta pamodos.
Pulkstenis bija viens. Kā gan es varēju tik ilgi nogulēt? Pats gan sev arī uz vietas atbildēju – visu nakti es vazājos uz kājām un arī visu iepriekšējo nedēļu mans miegs sastāvēja no pāris stundām dienā.
Izkāpjot no gultas, sajutu dīvainu ļenganumu kājās, kam nebija nekāda sakara ar nogurumu. Aizgāju uz vannas istabu, apslacīju seju un netīšām paskatījos spogulī. Ticiet man, neko patīkamu bālajā stiklā neieraudzīju. Seja izskatījās tik svešāda, tik nepazīstama, ka gandrīz vai palika bail no sevis.
Iztīrīju zobus un atcerējos, ka vēl nemaz neesmu brokastojis. Vai tiešām vēl biju apdullis? Laikam jau mana neilgā un pārdzīvojumiem nabagā dzīve nebija pratusi sagatavot šādam rītam.
Ieslēdzu televizoru, lai aizdzītu urbjošo klusumu. Basketbols. Manis pēc kaut vai dambrete vai skudru ēšanas sacensības. Man vajadzēja tikai troksni no televizorā iestrādātās skaņu sistēmas.
Godīgi sakot, nemaz nezināju ko darīt. Uz veselu pusminūti prātā zibēja doma par pašnāvību, taču sapratu, ka esmu pārāk vājš šādam solim. Sev nespēju pat pirkstā ar nazi iegriezt, kur nu vēl ko vairāk, tāpēc turpināju sēdēt uz dīvāna un truli blenzt ekrānā. Atmiņā uzausa aina, kā mana sieva bija kopā ar mani skatījusies hokeja spēles, kas man bija reliģijas vietā. Vai viņai tiešām bija jelkāda interese par ekrānā notiekošo – to es nekad neuzzināju. Viņa vienmēr smaidīja un nelika nojaust patiesību.

Es atlaidos dīvāna un aizvēru acis. Gandrīz fiziski sajutu kā uz manas rokas uzgulstas siltums un līgani mati noglāsta plecu. Sajūta, ka viņa ir blakus, bija kā aspirīns dvēselei. Kāpēc gan nevarētu šādi gulēt mūžīgi? Gulēt un sapņot, līdz organisms izžūst un pārstāj just. Burvis teica, ka muļķība ir lielākā dāvana. Šķiet, nu es būtu gatavs viņam noticēt. Bet varbūt tieši to viņš man centās pateikt?

Pēkšņas domas pārņemts piecēlos. Pārmeklēju kabatas un atradu meklēto – burvja vēstuli. Uz tās nebija ne adresāta, ne nosūtītāja, ne pastmarkas, nekā. Kā balts sniegs manās rokās atradās burvis ( pēc viņa paša izteiktā salīdzinājuma). Atvēru aploksni. Iekšā bija trīs sīkā rokrakstā aizpildītas burtnīcas lapas.

Es izlasīju burvja vēstījumu. Tas bija loģiski pamatots apcerējums par dzīvības (nevis dzīves) vietu pasaulē. Lai raksturotu tā noskaņu pietiks ar diviem vārdiem – totāls pesimisms. Kaut gan nē, pesimisms nozīmē paļaušanos uz ļaunāko, kamēr burvis paļāvās uz reālāko. Viņš vienkārši pasaules telpiskajā uzbūvē bija pamanījis vēl vienu šķautni, kura arī bija atbildīga par viņa izpostīto dzīvi.

Mēģināju tekstu pārlasīt vēlreiz, centos iedziļināties ik vārdā. Tad vēlreiz. Un vēlreiz. Kad pavēros pulkstenī, tas rādīja vakara septīto stundu, bet nu varēju sev apgalvot, ka esmu izpratis burvja unikālo personību, vai vismaz guvis vispārīgu priekšstatu par to.

Visā vēstulē nebija neviena lūguma, nekādas norādes uz draugiem, radiem vai vispār kādiem konkrētiem cilvēkiem. No viņa paša personīgās dzīves tur nebija neviena vārda. Pat ne klusas vēlēšanas, lai pasaule novērtē viņa ģenialitāti. Tikai pašā pēdējā teikumā burvis izsaka cerību, ka vēstules saņēmējs spēs pats pieņemt lēmumu, ko iesākt ar šo vēstījumu. Jebkurš, pat visradikālākais risinājums, no burvja puses tiks uzņemts ar skaļiem aplausiem, tāpēc esot pēc iespējas vairāk jānorobežojas no viņa rakstura un potenciālajām vēlmēm, bet jādomā ar savu galvu.

Es esmu vājš cilvēks. Mīkstais, kā mēdz teikt mani draugi. Bet pats burvis bija man uzticējis savu domas lidojumu. Šī apziņa izskrēja caur smadzenēm sekundes laikā, bet tās radīto efektu es izjutīšu līdz pat nāves stundai.

Aizgāju uz virtuvi, lai paņemtu šķiltavas, uzliku vēstuli virs izlietnes un bezkaislīgi aizdedzināju. Papīrs savā mūžā bija daudz cietis un arī tagad nebija pārāk sausā veidolā, tādēļ man nācās veselas četrdesmit sekundes skatīties kā skābekļa uzliesmojuma rezultātā pelnos pazūd burvja maģija. Jā, nu es zināju viņa spēka noslēpumu, taču kaut labāk būtu palicis savu minējumu robežās. Burvis man pastāstīja vēl daudz ko – faktu, ka mana dzīve ir tieši tikpat bezjēdzīga kā viņējā, atklājumu par tukšuma patieso izskatu, laika kā jēdziena precīzu izpratni un loģisko secinājumu, ka materiālistiskuma un zinātnes uzplaukums nenovēršami novedīs pie cilvēku loģikas izaugsmes, kas drīz sasniegs burvja līmeni. Un kad cilvēki kļūs kā viņš, sabiedrība nogalinās sevi. Ar laiku arī burtiski.

Muļķība ir cilvēces lielākā saņemtā dāvana. Tāpēc arī iznīcināju burvja vēstuli. Ceru, ka neviens nekad neizpratīs, kas tur rakstīts. Jā, iespējams, faktus, ko secina burvis, pazīst daudzi, taču... iztēlojieties kaut vai manu piemēru! Veselus četrus gadus, ko pavadīju kopā ar sievu, es zināju, ka viņa kaut kad, nezināmā un bezpersoniskā nākotnē mirs. Taču pirms nedēļas es sapratu, ka viņa tiešām mirst. Vairāk neko paskaidrot es nevēlos.

Kas attiecas uz burvja maģiju, ja vispār drīkst lietot šādu vārdu, tad nolēmu nekad nemēģināt to pielietot. Pirmkārt, jau man nesanāktu. Otrkārt, pietrūktu arī drosmes izpildīt burvja ciešo solījumu, ja maģija tomēr neiedarbotos. Bet bez šī solījuma no burvestības nav jēgas – pats burvis to atzīst.

Tajā pašā dienā iesniedzu sludinājumu, ka pārdodu savu dzīvokli. Pēc trim nedēļām uzradās puslīdz nopietns pircējs, un pēc mēneša, ar man ārkārtīgi neizdevīgu summu uz pirkšanas akta, darījums bija nokārtots. Pa šo mēnesi es biju noskatījis jauku māju laukos, paugurainā ielejā, netālu no Madonas. Cena nebija augsta, jo iepriekšējais saimnieks traki vēlējās pēc iespējas ātrāk doties uz ārzemēm. Nemēģināju viņu atrunāt, jo tagad nekustamo īpašumu manipulāciju rezultātā biju ieguvis septiņus tūkstošus latu ( varēja gan būt divreiz vairāk). Par šo naudu iekārtoju jauno mājvietu pēc savām vēlmēm, kas gan aprobežojās ar apstādījumu atjaunošanu un puslīdz normālu sadzīves tehniku. Vēl tūkstoš latu anonīmi ziedoju kādam labdarības projektam, bet pārējo noglabāju zem gultas. Tā teikt, neparedzētiem gadījumiem.

Tad vienu nedēļas nogali veltīju pastaigai pa Rīgu. Centos cik varēju, un, manuprāt, arī veiksmīgi atvadījos no visiem saviem paziņām, viņu apstulbušajām sejām skaidrojot, kur tagad mani varēs atrast, ja uznāk vēlme. Arī darbā iesniedzu atlūgumu, taču uzzināju, ka no tā nav jēgas, jo esmu atlaists jau iepriekšējā dienā. Nu beidzot jutos izpildījis visas savas saistības ar pasauli un pametu civilizāciju.

Šķiet, nu jau pagājuši vairāki gadi kopš liktenīgās nakts. Bet varbūt tie ir tikai pāris mēneši. Godīgi sakot, nemāku pateikt, jo šeit esmu aizmirsis par laika eksistenci un vairs neprotu novērtēt pulksteņa ritējumu. Dažbrīd man liekas, ka esmu aizmirsis arī pārējo pasauli, taču tikai dažreiz, vēlāk viņa vienmēr atgriežas apziņā.

Visu šo laiku neesmu pat uz stundu pametis savas mājas. Strādāju dārzā, kopu dabas augļus, kuri arī deva man uzturu. Sākumā gan es kā izbijis pilsētnieks biju galīgs nepraša un bieži dzīvoju pusbadā, bet nu esmu pieradis. Turklāt bads arī lieliski palīdz saprast, ko nozīmē būt paēdušam. Taču, kā jau teicu, tagad esmu iemācījies lauku mākslas pamatus un spēju nodrošināt sevi.

Cilvēki pie manis iegriežas reti un pēdējā laikā vispār atmetuši šo nodarbi. Laikam jau tāpēc, ka man ir grūti izlikties laipnam un laimīgam reālu cilvēku klātbūtnē. Viņi man atgādina, ka manis radītā pasaule nav vienīgā.

Beidzot man blakus ir arī viņa – mana sieva. Iespējams, vēl tuvāk nekā jelkad iepriekš, jo nu viņa dzīvoja manā galvā. Bieži dienas laikā es aizvēru acis, lai labāk saskatītu kā viņa mani gaida dārza malā, bieži es apguļos rasas pilnā zālē un jutu kā karsti skūpsti pāršalc manu muguru. Vakaros es sēdēju pie kamīna un baudīju uguns siltumu, ar rokām apskāvis trīcošu ķermeni. Es biju laimīgs.

Tik tiešām, mana laime bija tuva pilnībai. Jā, varbūt es kādam liekos vājš, jo aizbēgu no savām problēmām. Varbūt daži ( godīgāk gan laikam būtu teikt, ka visi) domātu, ka esmu sajucis prātā, jo redzēju neesošo un sajutu nereālo, taču man bija vienalga. Biju kļuvis pietiekami stiprs, lai rīkotos pēc sava prāta.
Un tikai reizēm, visbiežāk naktīs, kad esmu iedzēris kādu glāzīti pašdarināta alkohola un miegs nespēj noķert mani savā varā, manās smadzeņu krokās viesojas burvis, un es ar skumju skatu paveros tumšajās debesīs un atceros elektrības torni.
-Par zvaigznēm! – es pacēlu glāzi un klusi izkliedzu savu vēl nerimušo cilvēcību. – Par zvaigznēm! Lai tās atkal saredz arī Rīgā!
 

Jau labu laiku bez rezultātiem skenēju prastākos un glaunākos parfīmu stendus, lai atrastu tieši šādu, svētdienīgu aromātu, saucot to vienkārši par mīļāko smaržu. Man vajadzēja 18 gadus, lai saprastu, ka svētdienu rītos šeit tā smaržo vienmēr.

Virtuvē. Brokastojot un klausoties mātes runās par laikapstākļiem, vēroju lietu izkārtojumu un cenšos atsaukt atmiņā kā šeit izskatījās pirms remonta darbiem. Bērnībā. Tur, stūrī kādreiz allaž sprakšķēja metāla plītiņa, kuras rūsas klāto ārieni maskējām ar sudraba pūšamo mašīnkrāsu. Uz plīts vienmēr stāvēja liels, vecs alumīnija katls pilns ar ūdeni. Laikam relikvija no mātes bērnu dienām. Katlā izdilušie caurumi veiksmīgi tika aizdarīti ar mazām marles lupatiņām. Nepilnu metru gara būdama, mēdzu pakāpties uz ne pārāk stabilas taburetes un vērot kā ūdenī kustas izirušās marles pavedieni. Es to pārstāju darīt, kad brālis pastāstīja, ka tie esot nāves mati un kādu dienu tie mani iesūkšot katlā un es izvārīšoties kā kartueplis zupā.

Un tur bija tējkanna, kas neganti spiedza un lika pārtraukt iemīļoto TV pārraidi. Galds atjanots ar pāris kārtām baltās krāsas un no maniem ineciāļiem vairs ne miņas, bet klubkrēsli gan joprojām vecie. Izdiluši un lāpīti. Tur vienmēr gulēja Minkāns. Minkāns saēdās žurku indi un ņēma nelabu galu. Toreiz pirmo un vienīgo reizi redzēju brāli raudam.

"Rīgas dzīvoklī ir silti?" Māte mani iztraucē no atmiņu lidojuma, "Meitiņ?"

"Jā, mammu, mums labi kurina."

"Bet tu labāk uzvelc tās vilnas zeķes, ko Ziemassvētkos tev aizsūtīju. Ne velti saka, ka galvenais, lai kājām silti."

Piekrītoši pamāju galvu un ar pēdējo pankūkas gabaliņu izslauku šķīvi no aveņu ievārījuma. Mamma gatavo labāko aveņu ievārījumu pasaulē.

"Tev vajadzētu atbrīvoties no šiem krēsliem," turpinu sarunu, cenšoties neizrādīt riebumu, ko rada no vīlēm izlīdušais porolons, "šķiet, ka man dibenā duras atsperes."

Viņa smejas un stāsta par saviem plāniem attiecībā uz krēsliem. Māte nemēdz izmest lietas.
Pil krāns.

Nesteidzīgi piezogas vēls vakars. Mans lēni žūstošais sentiments.

Vai vienmēr šeit ir bijusi tik skaista ziema?

Apsnigušas taciņas zem dzidra piena ceļa, bez maniem pēdu nospiedumiem. Un laterna kā vienmēr lūr manas istabas leduspuķu apziedējušajā logā, apmirdzot noputējušus klaviertaustiņus. Vāks vaļā un notis nekustīgi gaida. Svecītes, līdz pusei nodedzis vīraka kociņš, fotorāmīši ar bērnības smaidiem, neizlietota medikamentu kārbiņa un pelnu trauks. Lina spilvendrāna no vēsuma šķiet gandrīz vai slapja. Tas nav nekas neparasts, spilvendrānas šeit bieži bija slapjas. Uz naktsgaldiņa atvērta grāmata un kafijas krūze, pilna pelēkiem, pūkainiem biezumiem. Vai tiešām neviens nav iedomājies to visu novākt?

Lietu slepenā dzīve stāsta kā viņa izlēma. Nospēlet noktirni, idzert kafiju, nosmēķēt cigareti, pabeigt iesākto stāstu, noslaucīt slapjo seju spilvendrānā, ieņemt zāļu devu, nopūst sveces un aiziet.

Manas rudens prombūtnes laikā māte šeit glabāja ābolus. Spoguļa pirkstu nospiedumu ornamentu papildina mušiņu izkārnījumi, piedodot saldrūgtajam tapešu aromātam pagraba skābuma smaržu.

Zirnekļu tīkliem pilnajā stūrī, aiz ģitāras, kura tā arī nekad netika spēlēta, guļ vakardienas stress.

Laiks bez cilvēka kļūst lēnāks, bet neapstājas.

"Viņa tikai izgājusi garā pastaigā," nodomā suns, sargājot sāpīgās atmiņas no mušu uzbrukuma, " Tikai vienu asu viņas elpu… un viss atgriezīsies agrākajā ritmā."

Bet viņa nenāks. Vismaz ne tāda, kā agrāk.

Es nokaru galvu, kad dzīve mani sit, bet tu palecies mazliet augstāk un ieķēpā vēl vienu švīku pirmajā lapā. To lasīs simtiem tādi paši kā es. Simtiem nogurušo. Tas, ko tu nejauši nosauc par virsrakstu ir mūsu dienas vadmotīvs. Es sāku dzīvot tikai pēc trešās slejas. Tur lejā jābūt parakstam, vismaz vārdam vai nojausmai, ka sacītais ir īsts. Un viņi ,muļķi, tic. Nodrukā , lūdzu, recepti, kas māca brūvēt taisnību, mazliet īstu. Es neceru uz objektīvu, bet vismaz tuvāku.

Eh, rakstniek, pāršķirot lappusi, es jūtu visu, kas ar tevi noticis. Ja laika ziņas man stāsta par tavu sāpošo muguru un izlieto kafiju, vai man nogaidīt un jautāt par laiku tev rīt? Es nevainoju to, ka esi cilvēks, es nevainoju to, ka tas tavs darbs. Man tikai sāp, cik naivi mani līdzinieki tic tev uz vārda, cik sekli aizstāv visu, ko tu pamet. Nevaino augstāko, kas maksā tavus rēķinus un sievas iegribas, vaino sevi, salauz vecos rakstāmrīkus un sāc no jauna.

Tu esi mums mīļš, rakstniek. Mēs jūtam tevi ik katrā lapā. Kāda daļa par postiem, kariem, nekrietnībām un varas labdariem, ja patiesība palikusi melnrakstos? Es gribu lasīt tīri, bez piejaukumiem, ar savām acīm, ne vairs tavām. Man tavas sejas nu jau gana, tā kā rēgs šūpojas caur rindkopām, piezemējas uz fotoattēlu stūriem un dažreiz paklūp. Es jau sen pazīstu teju katru nospiedumu, kuru tu ieguvi ,triecoties ar seju pret tintes punktiem. Es redzu visu aizgājušās desmitgades politikas eliti tavās rokās un to ,kā tu ,viegli žūžinot pildspalvu, izpatīc , kā vien mācēdams.

Cik bezjēdzīgi bija ticēt, ka mēs zinām un redzam visu. Nebija nevienas nokavētas ziņu pārraides, nevienas izlaistas lappuses, bet mēs joprojām esam muļķi un nezinām ne pusi no puses. Neko no tā, kas ieslēgts aiz divviru metāla durvīm, aiz sliekšņa un detektora. Ak, rakstniek, tik vien prasu kā mazliet taisnības, mazliet vairāk tiesas un patiesības rītdienas rindās un tavā sejā. Tavs ik rīta sauklis padara mūs tik zinošus un viedus. Eh, kādi vientieši, kādi muļķi mēs esam, ka tavi vārdi, tava seja mums tik gļēvi mīļa.

Katru dienu viņa veikals ir cilvēku pārpildīts. Sveces ir tās, kas cilvekus ievilina viņa mazajā, bet mājīgājā bodītē, kurā valda īpaša noskaņa.

Atveras durvis, ienāk viņa patstāvīgais pircējs, kurš šajā mazajā svecu valstībā vienmer tiek ievērots sava ekstravagantā izskata dēļ. Saplēstas džinsas, rūtains kreklis, krāsas traipi uz rokām un krekla, neskaitāmas ķēdes un garie, izpūrušie, salātzaļie mati- tāda paskata ir grūti palikt nepamanītam. Mākslinieciskais jaunietis apskata zaļas un zilas sveces un nemana, ka pie viņa ir pienācis pārdevējs.
-Nerunāsim vairs par svecēm, tās ir sabiedrotās tikai vienai naktij. Šovakar aizdedz, bet no rīta atrodi tikai vasku.
-Par ko gan, lai mēs runājam? Par to, ka ir krīze vai par jaunākajiem mašīnu modeļiem? Mēs esam no divām dažādām pasaulēm, no divām dažādām tautām, kas uztrauc mani, neuztrauc tevi.
-Bet mūs vieno sveces, es esmu to pārdevejs, bet tu pircējs. Pasaule ir viena, tādēļ mēs neesam no divam dažādām vietām, bet gan no vienas.Un ja būtu kosmosā nepietiktu vietas priekš tik daudzām un dažādām pasaulēm, jo katram iedzīvotājam tad vajadzētu savu. Tici man, mēs neesam tik atšķirīgi kā tu domā.
-Kas gan mūs varētu vienot? Es esmu mākslinieks, kurš nepelna daudz un bieži pārtiek no ēdiena, kas eksistē vienīgi fantāzijās. Tu esi sveču pārdevējs. Tavas rokas skar lietas, kas nedzīvos mūžīgi, bet es ziedoju sevi, lai manas gleznas kļūtu nemirstīgas. Taču nevēlos citu dzīvi, jo šī vienīgā domāta man. Esmu mākslas padevīgais kalps un tikai tā spēju piepildīt savu sapni.
-Bet es pārdodu emocijas. Jā, tās nav mūžīgas, bet katram mirklim atbilstošas. Sveces ir pavadoņi tumsā, prieka un bēdu nesēji. Tās ir skumjas un romantika. Tavas gleznas arī ir emocijas. Mūsu sapņi ir dažādi, bet mēs dzīvojam, lai piepildītu tos. Mans sapnis nepadarīs mani par zvaigzni pie slavas debesīm, taču tas dos gandarījumu. Un arī es citu dzīvi nevēlos, jo šī vienīgā domāta man.
-Jums taisnība, līdzības ir arī lietās, kuras no pirmā acu uzmetiena liekas pilnīgi pretējas. Mēs saprotam viens otru. Pastāsti, kas piesaistijis tevi šim darbam?
-Cilvēki. Man patīk vērot vīriešus, kuri šeit rūpīgi izvēlas sveces, dažs labs no viņiem pat pievērš uzmanību tādam sīkumam kā smaržai. Ir tik jauki redzet vinu acīs rūpes, iedomāties kā viņi rosās virtuve, lai sagādātu mīļotajai pārsteigumu. Patīk vērot sievietes, kuras tīksminās par sveču smaržu, krāsām un izskatu. Viņas ir emocionālākas un pat tad, kad klusē un domā, ka neviens neredzēs, kas notiek dvēselē, labs vērotājs to pamanīs. Savā veikalā es iepazīstu cilvēku dažādos raksturus...Ak, mēs atkal runājam par svecēm! Parunāsim par to, kas nedeg un nepārvēršas vaskā!
-Parunājam par mākslu? Tas ir mans mūža lielākais risks- tiekties pēc zvaigznes, kas var sadedzināt un aiz sevis atstāt tukšumu kārotā piepildījuma vietā. Es nezinu vai kāds pēc neilga laika, kad aiziešu viņpasaulē nesadedzinās manas gleznas. Nezinu, kāda būs vērtība maniem darbiem. Čigāniete spēj paredzēt visu, vienīgi mākslas kaprīzes viņas stikla bumbā ir tikai necaurskatāma migla. Taču es ziedoju sevi mākslas dēļ, jo uzskatu, ka tā ir pareizi. Jo zinu, ka tas ir mans ceļš. Nu gan esam darba alkoholiķi, runājam vienīgi par savu darbu!
-Sapnis nav darbs. Sapnis ir bauda.
-Cilvēki skrien pakaļ lietām, kas viņiem sagādās baudu. Bauda mūs padara par vergiem un atkarīgajiem.
-Bauda- tas ir tas, kas neļauj mums atmest smēķēšanu, pārstāt dzert. Ja nebūtu baudas, nebutu atkarības- cik vienkārši!
-Bauda-lieta, kura nav ne pozitīva, ne negatīva. Tā reizē vajadzīga un reizē traucējoša. Cikos tev beidzas darba laiks?
-Veikals drīz tiks slēgts un es vairs nebūšu sveču pādevējs.
-Es vēlos tevi iemest mākslas valdzinājumā un vīna smaržā. Nevēlies doties man līdzi sveču pārdevēj?
-Labprāt izgaismošu tavu ceļu tumsā, lai nokļūtu pie mākslas.

Dzelkšņu dūrumi palika, un no tiem plūda sarkani, sāļi strautiņi. Tev priekšā bija migla- bieza un dziļa, bet tu vienmēr zināji kurp iet. Tu tiki piesieta viszemāk, bet lidoji visaugstāk. Cik daudz tavā ceļā mūru sienu, kas slējās līd debesīm, lika! Mūra sienām pārlidoji pāri, nepieskaroties debesīm.
Laima tev uzdāvināja tumšu alu dziļi pazemē, bet tu vienmēr dzīvoji varavīksnē. Tev piederēja lāde ar ērkšķiem, taču tu spēji izlasīt rozes, pat ja to tur nebija. Nātres grieza tavu augumu, taču tu tās glaudīji. Jo vairāk glaudīji, jo vairāk grieza. Jo vairak grieza, jo vairāk glaudīji.
Visdziļāk okeānā esi nirusi, kaut tā ūdens viļņi nekad nav glāstījuši tāvu augumu. Everesta virsotnē vējā mēdzi dejot. Tā bija skaistākā no dejām. Tā nebija ne tango, ne salsa, ne valsis, ši deja bija daudz burvīgāka. Tik viegli un sapņaini griezies! Kaut arī deja bija sāpju pilna. Tev vairs nebija ne baiļu, ne šaubu par savu dzīvi. Ar dziļām sāpēm un prieku acīs tu laidies kā tauriņš pāri bezdibenim. Bez bailēm un šaubam.

Pa logu redzams saullēkts, kas nomirs tikpat ātri kā uzausa. Mēs mēdzam iedzert vīnu, ja visaugstākajā kalnā esam uzkāpuši vai arī ja visdziļākajā bezdibenī krituši esam. Dzīvojot saproti, ka nekam nav nozīmes, jo vārds " nozīme" šaja pasaulē neeksistē. Mēs dzīvojam ellē, kas mums apsola jaunas atrakcijas lielāku ciešanu līmeni, šaja datorspēlē, ko saucam par dzīvi., mums jādzer vīns, lai sasniegto nākamo līmeni. Cilvēki grib sevi padarīt par parastām rotaļlietām kāda varenā rokās, paši to nenojaušot. Pasaule ir attīstijusies, jo nauda vairs nav līdzeklis, bet gan mērķis. Nauda negriežas ap pasauli, pasaule griežas ap naudu. Nauda pārkāpj robežas, tā iegūst varu neprasot, bet mēs vienkārši ļaujamies, jo esam bez cenas. Esmu tik atpalikusi būtne, ka nespēju izprast šo moderno, ģeniālo un ērto naudas gadsmitu. Tosts par to, cik esmu atpalikusi. Vēlme pielikt glāzi pie lūpām palielinās, bet tad pēkšņi noplok. Nē, es nespēju sevī pilināt darvu. Uzdāvinu šo glāzi citam, kurš, nedomājot par saturu, izdzer to tukšu.

Slēp gribējās ne vien patiesību bet arī asaras un iekšējās sāpes par dzīvi. Jau reizi prātā atkārtojot deam me deam life. Vienīgo austiņu stūķēju ausī tā ne pie vieniem velniem neturējās. Jau kuro reizi atcerējos ak nevaru atļauties jaunas austiņas tāpēc pagriezu skaļāk mūziku. Slieku līķi čūšku ķermeņu detaļas. Kāda atšķirība tās visas izskatījās vienādi. Bet galvenais ka viss ceļš bija tā noklāts ka neiekāpt bija neiespējamā misija. Uzgriezu skaļāk vēl to mūziku un ar otru ausi baudīju skaņu kāda var būt bradājot vien pār nedzīviem rāpuļiem un posmtārpiem. Iegriežoties ieliņā bez ceļa tur izgaisa tas viss. Izņemot šoku par slaikas un garas čūskas novietojumu ceļa vidū. Trīcot kājām un kuņģim no nelabuma pārkāpu čuskas atliekām ko sauca par iekšējiem orgāniem. Lai arī tas šokēja zem kājām neskatījos. Vien ieraugot māju bez īpašnieka un savu atspulgu stiklos atsaucās meitene pakārta veciem dēļiem klātā istabā. Noliecu skatu. Kārtēja slieka bez pazīmēm ka dzīva. Un lūk kur arī miglaina jūras ainava. Atcerējos mātes vārdus par to cik nederīgs cilvēks esmu. Taisnība. es esmu. Iebridu jūrā. Cik sasodīti auksts! Izskrēju un aplipu ar smiltīm. sēdēju uz soliņa kas bija daļēja miskaste un aukstumā ļāvu kājām atmirt. Mājās pašrocīgi amputēju divus pirkstus. Izšļācās ka slīdzīgs asiņu kunkulim. Sabiezējušo pienu vācot atcerējos par apsējiem noskaloju kāju un nobendēju. Par sāpēm nejautājiet. Iegrieziet sev un tad padomājiet par sevi griežot nost pavisam/ Nodrebinieties un pasmaidiet par sava muļķa laimi. Atpakaļ par bezasfaltēto ceļu negāju. Pavisam vienkārši negribēju atklaredzēties ar ko līdzīgu savai nāvei pēc kārtīgas jauno ārstu praktizēšanās morgā.

Ielās valda tukšums, tikai vējš ik pa laikam liek nokritušajām kļavu lapām dejot virpulī. Cits ne tik dižs mākslinieks esmu es- Lakrime, kuras seja nosmērēta ar melnu tušu, tāpat kā rokas. Mana nakts kompānija- kafijas krūze, vienatne un darba rīki ar kuriem izpildīt mājasdarbus. Šonakt runājos ar velci, galvenokārt rupji, pielietojot lamuvārdus no krievu valodas. Esmu iegrimusi darbā, līdz kāda ledusauksta roka pieskaras manam plecam, iztrūkstos un apgāžu tušas pudelīti , kas savukārt izlīstot sabojā manu mājasdarbu.

Lacrime.Nolādēts!

Kad pagriežos, man pretī stāv gara auguma vīrietis, gariem sarkaniem matiem, sarkanīgu bārdu, tērpies senās aristokrātiskās drēbēs un viņa ādas tonis ir tik balts kā krīts. Aizmirsdama par to, ka manas durvis bija aizslēgtas un to, ka viņš uzradās kā spoks nevis cilvēciska būtne aizsvilstos dusmās un sāku kliegt: Lacrime.Tu kretīn! Viduslaiku neandarlieti! Tu maz apzinies, cik daudz laika man aizņēma šis mājasdarbs?! Es mocījos līdz trijiem naktī un nu viss ir velti. Man rīt bija pēdējais laiks, kad jānodod šis mājasdarbs. Tu pat nesaproti, ko esi izdarījis bālais kropli!

Kroplis īsti nav piemērots apzīmējums šai izskatīgajai būtnei, jo viņa augums ir anatomiski pareizs. Bet dusmās mēs nereti izslēdzam savu loģisko domāšanu.

Gregorijs. Jums nevajadzētu pret mani tā izturēties cienītā, esmu spēcīgāks par jums.

Lacrime. Atradies aizrādītājs! Nez ar ko tu esi spēcīgāks par mani? Ar to, ka spēj ielavīties citu istabās nemanīti? Tev pašam derētu atvainoties par manu sabojāto mājasdarbu!

Gregorijs. Es neesmu radis atvainoties saviem upuriem pirms nāves par to, ka es viņus  nobiedēju. Bet tā, kā jūs esiet mans sūtnis, nevis upuris, tad es atvainojos par to, ka bailēs no manis, jūs sabojājāt savu mājasdarbu.

Lacrime. Tā jau ir labāk, bet kāda sūda pēc man jābūt tavam sūtnim un esi pats sev sūtnis un kaut kaut ko sūti citiem?

Gregorijs. Es jums palūgtu nepielietot šādus žargona vārdus, tie nepiestāv tik daiļai lēdijai kā jums. Šādi runājot zieds aizēno savu skaistumu ar pretīgu smaržu. Un vēl lūgšu uzrunāt mani uz jūs.

Lacrime. Tu esi aristokrāts vai ne? Es neesmu radusi cilvēkus, kuri izskatās pēc maniem vienaudžiem uzrunāt uz jūs, tāpat kā neesmu radusi trīsdesmitgadniekus uzrunāt uz tu. Vispār mēs varētu likt mierā visas šīs runas manieres un ķerties pie lietas. Kādēļ man jābūt sūtnim?

Gregorijs. Esmu vampīrs, kurš cilvēkiem jāiepazīst caur cilvēku, nevis caur viņu pašu. Es vēlos, lai jūs uzrakstāt patieso stāstu par manu mīlestību pret Sniegbaltīti.

Hm, nez no kafijas var pārdozēt tā, ka cilvēkam sāk rēgoties? Tātad manā istabā ir īsts vampīrs, kas iemīlējās Sniegbaltītē, kura tusēja meža mājiņā ar septiņiem rūķīšiem, lai noslēptos no ļaunās pamātes. Kā tik cēla būtne, ka vampīrs var nākt pie manis, lai atklātu to kā kādu ir mīlējis? Ārprāts, ja nu pelnrušķīte arī ir īsta? Un vilkači, milži, sprīdītis? Varbūt pat frankenšteins? Bet varbūt es sapņoju? Vai tas, ko redzu ir īsts? Neskaitāmi jautājumi, bet nevienas atbildes.

Gregorijs. Vai tu šaubies par to, ka esmu īsts?

Svešinieks izgaist un es atviegloti nopūšos.

Lacrime. Man tā jau likās, ka tā halucinācija.

Nākošajā mirklī esmu cieši satverta, svešinieks atkal parādījies un ir pilnība atsedzis savus zobus, starp kuriem redzami ilkņi. Es kliedzu, trīcu bailēs no šī radījuma. Lūkojos viņa acīs, kurās redzu pašu nāvi. Liekas, ka pietiek tikai ar vienu viņa skatienu, lai sātans iegūtu manu dvēseli. Viņš ir īsts, tik ledusaukstas rokas un nežēlastības pilnas acis var piederēt tikai vampīram. Viņš mani apsēdina uz gultas.

Gregorijs. Vai tagad jūs man ticat?

Lacrime. Jāāā…

Uz brīdi nekustīgi sēžu un cenšos aprast ar šo situāciju.

Lacrime. Ko jūs vēlaties konkrētāk? Es saprotu, ka gribāt stāstu, bet kāds tas būs biogrāfiskais vai manis izdomātais? Un kādēļ tieši es, no visiem, kas raksta? Ir taču tik daudzi rakstnieki, kas ir pieredzējušāki, talantīgāki un gudrāki, es esmu tikai astoņpadsmitgadīga iesācēja.

Gregorijs. Vēlos, lai jūs uzrakstītu biogrāfisku stāstu par mani un Sniegbaltīti. Brāļi Grimmi visu sabojāja padarot to par bērnu pasaku. Jā jūs esat iesācēja, bet reti kuram pieredzējušam rakstniekam uz galda stāv neskaitāmas grāmatas par vampīriem. Visos darbos, kuros esmu ielūkojies ir gotiska tumsas un asiņu pieskaņa. Es meklēju nevis to, kas ir atzīts, bet gan to, kas spētu mani saprast. To, kurš alkst būt vampīrs ne tikai filozofiski, bet arī reāli. Es reiz pieļāvu šādu kļūdu atrodot Grimmus, kuri bija labi pasaku rakstītaji, bet neprasmīgi uzklausītāji. Varbūt jūs izvēlējos arī tādēļ, ka ārēji esat līdzīga Sniegbaltītei. Tumši mati, gaiša āda, acu krāsa, ķermeņa uzbūve un pat sejas vaibsti. Tikpat skaista kā viņa…Kā atlīdzību es piedāvāju nemirstību, mūžīgu un nevīstošu skaistumu, tumsas spēku, ja tev izdosies šo stāstu uzrakstīt perfektu. Bet ja neizdosies, tad turpināsiet dzīvot kā cilvēks.

Lacrime. Es stāstu taču varu rakstīt gadiem ilgi, jo uzreiz man tas nesanāks perfekts?

Gregorijs. Šeit runa varbūt tikai par gadiem, jo labi uzrakstītam stāstam vienmēr paiet ilgs laiks.

Lacrime. Bet ja es nevelos šo atlīdzību?

Gregorijs. Ja stāsts nebūs labs, jūs nevēlēsieties būt vampīrs, līdz ar to nekļūsiet par to un turpināsiet būt cilvēks. Tikai tas, kurš alkst pēc vampīra dzīves spēj uzrakstīt labu stāstu par mani un Sniegbaltīti.

Lacrime. Labi, es sameklēšu diktafonu un jūs varēsiet sākt. Ceru, ka vampīru balsis var ierakstīt. Kā īsti jūs sauc?

Gregorijs. Gregorijs. Un jūs esat Lacrime. Mēs taču neesam spoki, bet gan reālas būtnes. Kādēļ, lai mēs nevarētu būt ierakstāmi vai redzami spoguļos?

Lacrime. Klau, a kā ir ar to jūtu padarīšanu? Jūs spējat vai nespējat just?

Gregorijs. Kādēļ, lai nespētu?

Lacrime. Un kā ir ar izskatu. Vai es varu pamainīt piemēram matu krāsu vai garumu?

Gregorijs. Izskatu var mainīt ar burvestību palīdzību.

Lacrime. Vampīri dzer tikai asinis vai arī viņi var ēst un dzert kaut ko citu?

Gregorijs. Ēdienkarte nav sevišķi plaša asinis un vēlreiz asinis.

Lacrime. Klau a jūs spējat tagad kaut ko uzburt?

Gregorijs. Jā, ko jūs tieši vēlētos.

Lacrime. Varētu divas rumakolas 15 grādīgās pudelītes un vienu ļoti saldu vīnu. Es labprāt pati aizietu, bet gan koijas, gan veikali ir ciet.

Uz mana galda parādās trīs pudeles.

Gregorijs. Jums nevajadzētu dzert, rīt taču ir skate.

Lacrime. Un vēl lūdzu uzburiet manu kompozīciju! Jo runājot ar jums, es nevarēšu līdz rītdienai to sagatavot.

Priekšmeti, kas ir vajadzīgi, lai izveidotu kompozīciju paceļas gaisā un zibenīgā ātrumā visu sagatavo, pēc tam sakārtojas pa vietām.

Gregorijs. Domāju, ka burvestību paraugdemonstrējumi ir beigušies.

Lacrime. Ak, cik žēl. Es vēl gribēju siltas kerzas un jaunus spaikus, kā arī garu ādas mēteli.

Gregorijs. Ir jāprot apstāties pirms alkatība pārņem savā varā.

Lacrime. Nu, labi mēs varētu sākt.

Gregorijs. Reiz naktī, kad ķēniņš projām karā devās, karaliene cita apskāvienos grima. Viņa vēlējās prom bēgt pie mīļotā, no tā, kuram vecāki viņu izprecināja. Taču, kad pienāca diena, kurā bēgt bija plānots, īstā karalienes mīlestība nodurta tika, jo skāra to vīra greizsirdība.

Karaliene ik nakti asarās mirka, jo asinis, kas plūda no ķermeņa katru mēnesi bija zudušas, bet vīra sēkla neauglīga bija. Kad vēderu vairs korsetē nespēja noslēpt, tad sitienu krusa pār viņu lija. Karalis kaut arī pats siltumu citos klēpjos meklēja, nosodīja savu sievu par to, ka piederējusi citam. Ik nakti viņa piesieta pils pagrabā tika. Tur karalis lika pātagai viņas ķermeni ar asiņainiem un svilinošiem skūpstiem klāt. Kad pienāca laiks, kad jaunai dzīvībai pasaulē lemts bija nākt, tad karaliene pagrabā ieslēgta viena tika. Kliedzieni piepildīja visu pili, bet neviens tos nevēlējās dzirdēt, jo karalis tā lēmis bija. Cilvēki pilda valdnieku pavēles, bet ne būtnes, kas pārākas par tiem. Septiņi elfi no tumsas iznira un palīdzēja nākt pasaulē radībai, kas nolemta nāvei tika. No diviem cilvēkiem izdzīvoja tikai viens. Elfiem neizdevās glābt māti. Kad pili atkal piepildīja klusums, tad karalis devās uz pagrabu, tur atrada savu karalieni, kuru dzīvība pametusi bija. Teatrālas raudas piepildīja pili. Vien viņa prātā neskaidrs jautājums bija-kur gan zudusi karalienes atvase?

Malkoju ruma kolas pudelīti un skicēju Gregorija portretu savā zīmēšanas blokā. Tā radījuma skatiens ir pilnībā atdzīvojies, viņš liekas tik skaists. Un pēc katra iedzertā malciņa kļūst manās acīs aizvien skaistāks. Ak brīnišķais reibums.

Lacrime. Tātad septiņi izpalīdzīgie čomi bija nevis rūķi, bet gan elfi. Nafig Grimmi šos par rūķiem uztaisīja?

Gregorijs. Viņi starp tiem nemanīja nekādu atšķirību. Varbūt vajadzētu mazāk dzert.

Lacrime. Nē, viss ir tieši tā kā vajag. Kad es dzeru, tad mans intelekta līmenis paaugstinās es redzu lietas, kuras nespēj redzēt citi. Piemēram jūs.

Gregorijs. Jauki, mans sūtnis iedomājās iedzert tieši tajā naktī, kad es viņu apciemoju. Citreiz gan esi rāma nedzērāja.

Lacrime.Pats vien izpildījāt manu lūgumu. Kā jūs zināt?

Gregorijs. Es zinu, ko jūs darāt, es zinu, kurp jūs ejat. Es zinu visu par jums.

Lacrime. Ak, vai jūs esat spiegs!

Pārsteigumā nokrītu no krēsla un smejos par to, ka nokritu. Kad cenšos apturēt šo smieklu lēkmi, tad iesmējos vēl skaļāk. Jā alkohols sāk iedarboties, kad iedzeru ar mani tā vienmēr gadās.

Gregorijs. Grimmi nebija tik bohēmiski kā tu, tātad arī tavas rakstniecības spējas varētu būt lielākas.

Lacrime. Esmu strādnieks dzērājs, rakstu tad, kad man tīk, nevis tad, kad jums tīk. Esiet uzmanīgs ar mani un neceliet debesīs! Turpiniet lūdzu.

Gregorijs. Kaut kur tālu, jo tālu no pils dziļa meža vidū neliela mājiņa bija. Septiņi elfi un cilvēku mazulis tajā mita. Elfu mātes piens lika karalienes meitai augt ātrāk un būt stiprākai par cilvēkiem gan fiziski, gan morāli. Pēc pieciem gadiem viņa bija pieaugusi. Viņas āda bija tik balta kā sniegs, mati tik tumši kā ogles, bet lūpas tik sārtas kā asinis. Māte pirms nāves viņu nosauca par Evu,bet elfi viņu mīļi iesauca par Sniegbaltīti. Meža mājiņā viņa apguva gan to, kā sakopt māju un gatavot ēst, gan arī elfu burvestības.

Sniegbaltīte sapņos redzēja savus mirušos vecākus, kurus nogalināja karalis. Viņas sirdī valdīja skumjas un naids. Elfi viņu mīlēja un arī viņa viņus mīlēja. Bet tomēr ilgas pēc īstajiem vecākiem bija neizturamas. Sniegbaltīte zināja, ka viņus neatgūs, bet tomēr vēlējās kaut ko mainīt. Un tad kādā naktī viņai prātā iešāvās doma par atriebi. Neviens nespēja atrunāt Sniegbaltīti, tadēļ ļāva doties, cerot, ka viņa atgriezīsies. Elfi lūdza dievu, lai tas palīdz Evai saprast, ka atriebe nav pareizais ceļš, pa kuru iet.

Nudien, jo tukšāka pudele, jo iekārojamāks man tas vampīrs liekas. Es noskūpstu viņu un noglāstu garos matus.

Lacrime. Ak, atvainojiet! Es laikam esmu iedzērusi pārāk daudz.

Gregorijs. Nekas, jūs jau tagad sākat man patikt labāk par Grimmiem. Tas nekas, ka esat krietni iereibusi, ka sākat uzmākties svešiniekiem.

Lacrime. Es apsolu, ka tas neatkārtosies. Turpmāk vairs nebūs nekādu skūpstu. Lacrime sēdēs stūrī un uzmanīgi klausīsies.

To pateikusi es aizeju uz stūri un apsēžos uz papīra sloksnēm, tās saņurcot. Jap, no rīta es sevi nositīšu par to, ka ar savu pakaļu sabojāju krājumus skolai. Bet šobrīd man vienalga, ka nav vairs uz kā zīmēt.

Gregorijs. Nedomāju, ka tas notiks tik burtiski.

Sāku muļķīgi sist plaukstas.

Lacrime. Būū! Būū! Stāstiet! Stāstiet! Esmu Lacrimēns, kurš labi prot uzklausīt.

Gregorijs. Izskatās, ka stāsts par Sniegbaltīti ir tik traģisks, ka mans sūtnis jau tagad sēž stūrī piedzēries. Labi, es turpinu stāstīt, ja jau tā mani uzmundrini.

Ietērpusies savās labākajās drānās viņa devās ceļā uz karaļa pili. Kad dienu nomainīja nakts, tad Sniegbaltīte piesēja zirgu pie koka un iekūra uguni, lai uzsildītu sev ēdienu. Es piezagos klāt un vēlējos iecirst zobus baltajā kaklā, taču tad piepeši uzlidoju gaisā un atsitos pret koku. "Kas tas bija? !" skaļi izbrīnā iesaucos. "Elfu spēks. " atbildēja Sniegbaltīte un ar rokas vēzienu radīja vēju, kas mani aizpūta kādu kilometru tālāk. Kaut ko tādu biju pieredzējis pirmoreiz savā vampīra mūžā- upuris paliek neskarts, bet es pats tieku izlidināts cauri mežam. Sajutu sevī azartu, tādēļ atgriezos pie viņas. "Sveika!" nedaudz koķetīgi sasveicinos ar viltīgu smaidu uz lūpām. "Tev vēl nepietika?" meitene pajautā man un tad aizlidina atkal projām. Saprotu, ka Sniegbaltīte nebūs mans upuris, taču tas nenozīmē, ka viņa nevar būt mana mīļotā. Zibenīgi savācu meža puķes un lidoju atpakaļ. "Tās tev!" mīļi viņu uzlūkoju un tās pasniedzu. Sniegbaltīte neizskatījās īpaši apmierināta un uzbūra virves, kas mani sagūstija piesienot pie koka. Nosmējos, jo domāju, ka tikšu pēc brīža laukā no tām, taču es nespēju, tās bija veidotas no kaut kāda dīvaina materiāla, pret kuru nelīdzēja nekāds vampīra spēks. Sniegbaltīte uz manis pikti paskatījās un teica: "Tu man jau esi apnicis, traucē gulēt, rīt man priekšā garš ceļš līdz karaļa pilij." "Bet ko darīt, ja esi man iepatikusies? Tavas acis ir tik skaistas kā zvaigznes debesīs. Lūpas kā ziedlapiņas pieskāriens. Matos ogles zaigo un.." nespēju pabeigt savu teikto, jo mana mute tika aizsieta." Tu neesi baudījis manas lūpas. Runāšana ir sudrabs, klusēšana zelts. Kad došos prom atbrīvošu, bet kamēr guļu, tikmēr būsi piesiets pie šī koka." No vienas puses mani tracināja tas, ka Sniegbaltīte ar mani tā izrīkojās, bet no otras puses man tika dota iespēja vērot un pētīt viņu. Nākošnakt biju izlēmis atkal mēģināt uzsākt sarunu ar šo skaistuli.

Abas ruma kolas pudelītes ir tukšas, laiks ķerties klāt pie pasākuma galvenās naglas- vīna. Aizsteberēju līdz galdam paņemu pudeli un paskatos spogulī. No skapja atvilktnes izņemu sarkanu lūpukrāsu, uzkrāsoju sev lūpas un noskūpstu Gregoriju.

Lacrime. Vai es tik tiešām esmu līdzīga tavai mīļotajai?

Gregorijs. Tu esi viņas kopija ārēji.

Lacrime. Un iekšēji?

Gregorijs. Nu jums abām kopīgs tas, ka ne viena, ne otra neizturējās ar cieņu, kad sastapa mani. Jūs esat ļoti atšķirīgas.

Pieliecos un noskūpstu viņu vēlreiz.

Lacrime. Tev nešķiet, ka esmu viņa?

Gregorijs. Varbūt, ja būtu skaidrā, tad jā, bet tā kā es nekad neesmu redzējis Sniegbaltīti iedzērušu, tad nē.

Lacrime. Es tev patīku vai ne?

Gregorijs. Varbūt atgriezīsimies pie mana stāsta? Tavam diktafonam var nosēsties baterija, bet mēs vēl neesam tikuši līdz beigām.

Lacrime. Par diktafoniem un bačām neuztraucies, kad man pudele rokā viss tiek kontrolēts.

Gregorijs. Ak, ja vien tā būtu taisnība! Atgriežamies pie tā, kādēļ uz šejieni esmu nācis.

Sniegbaltīte iegriezās kādā gadatirgū, kurā bija arī karalis. Uzbūrusi sev greznu svītu viņa devās sastapt savu vecāku slepkavu un savaldzināt to. Nometās uz ceļiem un iesvaidīja viņa kājas ar smaržīgu burvju eļļu. Glaimīgi vārdi no viņas lūpām nāca: "Ai, karali daiļais saki jēl man, kam lai savu sirdi dodu? Neviens tik daiļš un izveicīgs kā jūs nav. Ik nakti par jums raudu, bet esmu tikai ēna, ko tik cēlām acīm nav lemts ieraudzīt. Domājot par jums, manā prātā grēcīgas domas ieviešas. Es vēlos kalpot karalim, lai ko tas maksātu. Vējš pagātnes vaidus tagadnei redzamus padarīs." Karalis raugās viņā ar iekāri un tad pieceļ no zemes. "Jums nav jābūt kalpam, ja varat būt mana līgava. Kāzas rīkosim pēc nedēļas, kad pilī nokļūsim," skan cilvēku valdnieka atbilde. Sniegbaltīte noskūpsta viņa roku un smaidot jautā: "Mīļais karali! Vai drīkstu pilī ierasties tikai tad, kad tiks rīkotas kāzas." Es vēlos savu nevainību kāzu naktij glabāt." "Kas par tikumīgu jaunavu! Labprāt izpildīšu jūsu lūgumu, jo uzreiz redzams, ka nedarīsiet man kaunu kā iepriekšējā sieva, kas pinās slepus ar savu mīļāko - kurpnieku," karalis priecīgi iesaucās un gadatirgus turpinājās. Saule norietēja un mums atkal bija lemts tikties. Šonakt viņa nakšņoja kādā karaļa būdiņā. Slepus ielavījos tajā un apskāvu Sniegbaltīti, kura atkal ar rokas vēzienu mani aizlidināja. Šoreiz viņa neizskatījās tik dusmīga kā vakar un man pajautāja: "Kādēļ tik uzmācīgi man seko?" "Ko gan citu, lai vampīrs dara, ja kāda viņam ir iepatikusies?" Sniegbaltītei atbildēju, bet viņa man uzdeva pretjautājumu: "Es esmu karaļa līgava, vai tas tevi nebiedē?" Es uzsmaidīju viņai un atbildēju: "Gan tu, gan es zinām, ka cilvēku valdniekam nevaldīt par būtnēm, kas pārākas par to. "Viņa mani noskūpsta uz vaiga un jautā: "Saki man, cik spēcīgas jūtas pret mani tev ir? Un kādēļ no atraidījuma nebaidies, pat ja esmu cita līgava? " Noglāstu viņas matus un atbildu: " Esmu vampīrs un redzu vairāk nekā cilvēki. Tu neprecies mīlestības dēļ. Par savām jūtām es īsti nemāku teikt, tās uzradās pēkšņi, tadēļ grūti spriest cik ilgi tās noturēsies. Bet es ļoti vēlētos, lai tu aizietu no šejienes un karalis tevi neiegūtu." "Karalis mani neiegūs, jo viņš mirs kāzu naktī no manas rokas. Aiziet no šejienes negrasos pirms neesmu atriebusi savus vecākus." Sniegbaltīte sniedzot atbildi mani gan nomierināja, gan lika uztraukties. "Atriebe nav laba lieta, tā tevi var iedzīt nāvē. Jā tu esi spēcīgāka par parastiem cilvēkiem, taču galmā ir karaļa mīļākās, kas prot labi burt. Ja, kāda no viņām uzzinās par tavu nodomu, tad var arī tevi nogalināt. Īstenībā tev jāuzmanās jau tagad, ikkatra no viņām sapņo par karalienes kroni sev uz galvas. Labāk dodies man līdzi, dzīvo mierā un aizmirsti par atriebi," centos Sniegbaltīti pārliecināt, jo viņa bija uzsākusi pārāk bīstamu spēli. "Es došos tev līdzi, bet vispirms man jāatriebj vecāki." viņa palika pie tā, ko bija ieplānojusi, es nespēju viņu pārliecināt. Man atlika vien sargāt Sniegbaltīti katru nakti, cerot, ka dienā neviens nenogalēs manu dārgumu.

Vīna pudele ir pustukša. Sen tik daudz nebiju dzērusi, kā šonakt. Gregorija stāstītais man atgādina pasaku, cik grūti ir noticēt tam, ka tas ir reāli noticis. Varbūt mēs ikdienā nespējam daudz ko ievērot, jo esam pārāk akli. Varbūt tas, kas mūsuprāt ir pārdabisks patiesībā ir normāla parādība. Bet kāpēc gan tas nav redzams mūsu acīm. Kāpēc gan viņi neiepērkas mūsu veikalos, nedraudzējas ar mums, neizdot savas grāmatas. Kādēļ liek domāt, ka cilvēkiem vienīgajiem pieder visa planēta zeme.

Lacrime. Vai elfi eksistē joprojām?

Gregorijs. Jā gan.

Lacrime. Kur viņi mīt tagad?

Gregorijs. Tāpat kā agrāk dziļi mežos, cilvēkiem nepieejamās vietās.

Lacrime. Kādēļ jūs slēpjaties no mums? Kādēļ liekat domāt, ka neeksistējat?

Gregorijs. Es neesmu elfs. Uzdot šo jautājumu kādam no viņiem.

Lacrime. Es nerunāju par elfiem, bet gan par būtnēm, kuras cilvēki uzskata par pārdabiskām.

Gregorijs. Jūs vēl neesat gatavi tam, lai iepazītu mūs.Viduslaikos, kad pārdabiskās būtnes vairāk uzturējās starp cilvēkiem, tad cilvēki tās mēģināja iznīdēt. Par piemēru varu minēt raganas, kas gandrīz tika iznīcinātas katoļu baznīcas dēļ. Mūsu pasaules saskarsies tad, kad neuzskatīsiet mūsējo par ļaunu, tikai tadēļ, ka tā ir savādāka.

Lacrime. Vai tava sirds viņas dēļ sāp vēl šodien?

Gregorijs. Sāpes ir pārgājušas līdz ar mīlestību. Tā bija ļoti īpaša mīlestība, kas būtu pelnījusi, ka par to uzraksta.

Lacrime. Bet mans reibums vēl nezūd.

Gregorijs šoreiz pats noskūpsta mani un apskauj, viņš saprata, ko es ar to gribēju teikt. Ne reibums, ne iekāre nav zudusi. Pieaug gan viens, gan otrs. Nez kādēļ paņemu papīrnazi un dziļi iegriežu sev plaukstā. Ledusaukstas lūpas pieskaras tai un ar baudu malko manas asinis. Pēkšņi jūtu, ka ģībstu. Viņš beidz lietot asiņu trauku, kas ir mana roka. Pieliek pie manas pieres ledussauksto roku, tā man atgriež samaņu. Mēs apguļamies gultā un stāsts var turpināties.

Gregorijs. Mēs palikām pie tā, ka bijām atklājuši viens otram savas jūtas. Nākošajā dienā karalis devās medībās, kurās protams aicināja piedalīties arī Sniegbaltīti. Kāda no galma dāmām apmainīja ķemmes ar kuru kalpone sukāja manas mīļotās matus, lai sagatavotu viņu medībām. Ķemme bija noburta, tiklīdz tā pieskārās matiem, Sniegbaltīte aizmiga nāves miegā. Galma dāmas lika pateikt karalim, ka viņa neieradīsies medībās, jo apciemos savus vecākus, kas negaidītu ziņu devuši. Tā Sniegbaltīte karaļa būdiņā medību dienu nogulēja nāves miegā. Kad ierados biju sagrauts un sāku raudāt, jo redzēju savu mīļoto mirušu. Taču tad ievēroju viņas matos ķemmi, kuru izņēmu laukā. Viņa atdzīvojās un es priecājos par to, ka atkal varēju mīļotās daiļās lūpas skūpstīt. "Lūdzu, ejam šonakt projām, es nevēlos, lai mirsti. Šodien tu gandrīz aizgāji mūžībā. Es nevēlos, lai man zūdi. Es nevēlos, lai dzenoties pēc atriebes zaudē savu dzīvi," apskāvu un mēģināju viņu pārliecināt atkal. Taču atbilde no Sniegbaltītes lūpām bija tā pati: "Es neaiziešu, kamēr neatriebšu savu vecāku nāvi pat ja tas prasītu man dzīvību." Dusmās jautāju viņai: "Vai maz apzinies, ka šonakt varēji vairs neatgriezties dzīvē. Neesi bērns, saproti taču to, ka dienā es nespēju tevi pasargāt!" "Es pati spēju sevi pasargāt." To pateikusi Sniegbaltīte devās projām, lai pielaikotu savu kāzu kleitu. Varbūt viņa spēja aizlidināt mani, kad grasījos uzbrukt, taču nespēja ielūkoties cita prātā, lai atkostu sīkas viltības, kas var nest nāvi. Drošības pēc devos Sniegbaltītei pa pēdām. Noskaitīju burvestību, kas padarīja mani neredzamu. Viņa iegāja kādā teltī, kurā bija liels spogulis, galds, kas piekrauts ar dažādām baltām kleitām un kalpone. Sniegbaltīte piemērija gandrīz visas, bet neviena no tām nederēja. Bija palikusi tikai viena kleita, kad viņa to uzmērija tā derēja perfekti. To nenovilkusi mana mīļotā devās atpakaļ uz savu būdiņu. Būdiņā Sniegbaltītei sāka trūkt elpa. Es mēģināju noraut kleitu nost no miesas, taču tā bija noburta un sāka smacēt vēl vairāk. Nevarēdams to noraut, es pārgriezu kleitu ar nazi. Sniegbaltīte stāvēja kaila manā priekšā. Kārdinādama mani kā aizliegtais auglis Ēdenes dārzā. Lūpas saskārās klusējot, rokas pieskārās ķermeņiem nenotrīcot.

Stāsts pārtrūkst, jo Gregorijs skūpsta manas lūpas. Esmu pārāk apreibusi, lai domātu. Pārāk grimusi iekārē, lai pretotos viņam. Manas sarkanās bikses tiek nomestas uz grīdas, līdzās viņa drēbēm. Divi stāsti saplūst vienā. Mans un Sniegbaltītes. Mans un Gregorija. Lūpas atraujas, lai otrs stāsts varētu dzīvot mums līdzās.

Gregorijs. Viņas miesu ar maigiem skūpstiem pārklāju. Asinis, kas nevainībai zūdot radās garšoju. Ogļu melnie mati manos pirkstos pinās toreiz un tagad. Bālu ādu glāstu šonakt un tonakt. Asinssārtas lūpas mani skūpsta gan atmiņās , gan mirklī šajā. Mēness apspīd kailus ķermeņus dažādos gadsimtos vienlaicīgi. Viņa apskāva mani tāpat kā tu tagad un mēs aizmigam. No rīta es jau biju projām. Viņa sāk gatavoties kāzām. Kājas nedaudz trīcēja aiz satraukuma par to, ka atriebības mirklis tuvojās. Sniegbaltīte domāja un nervozi taisīja savu pušķi. "Varbūt Gregorijam bija taisnība un man vajadzēja doties viņam līdzi, bet nu jau ir par vēlu. Atpakaļceļa nav." viņa skaļi domāja. Baznīcā skanēja zvani, kas aicināja cilvēkiem pulcēties. Tie tuvināja atriebes mirkli. Katrs solis pie altāra Sniegbaltītei lika satraukties un nervozēt aizvien vairāk un vairāk. "Vai tas ko daru ir pareizi?" viņa jautāja sev un taj pašā laikā atbildēja: "Jā, tas ir pareizi. Padomā pati kādas ciešanas tās mērgļa dēļ piedzīvoja tavi vecāki. Kādas sāpes un ilgas piedzīvoji pati. Cik gan naktis tu neesi ilgojusies pēc māmiņas un tēta apskāvieniem! Pēc viņu skūpstiem." Pie altāra viņa teica karalim jā un noskūpstīja to. Abi devās dejot pirmo deju. Karalis izskatījās laimīgs, Sniegbaltīte mēģināja izlikties, ka arī ir tikpat laimīga kā viņš, bet viņai neizdevās. Kad deja tika nodejota abi devās pie galda, lai iekostu. Viņi apsēdās galda galā, līdzās daudzajiem izsmalcinātajiem ēdieniem bija arī parasts ābolu grozs. Sniegbaltīte vienā no tiem iekodās. Inde, kas bija ābolā piepildīja ķermeni un lika reibt galvai. Sapratusi, ka kāds ābolā ir ielaidis indi, kas izraisa nāvi, viņa piedāvāja nokosties karalim no tā. Kāda galma dāma pilnā balsī kliedza, lai karalis neiekožas ābolā, bet bija jau par vēlu, viņš iekodās indes pilnajā auglī. Sniegbaltīte saļima un nokrita no krēsla. Kalpi piesteidzās jaunajai karalienei klāt, bet neviens vairs nespēja palīdzēt. Viņa bija mirusi. Pēc brīža inde skāra arī karali un iesvieda to nāvē līdzās Sniegbaltītei. Vecāki tika atriebti, kaut arī cena bija pašas dzīvība. Ļaudis nevēlējās jaunās karalienes skaistumu ierakt zemē, kur viņas ķermeni sagrauztu tārpi. Viņi izgatavoja stikla zārku, kuru novietoja augstā kalnā, lai saules stari turpinātu sildīt skaisto ķermeni. Es piemodos, kad bija iestājusies nakts. Uzzinādams par bēdīgo notikumu, devos uz vietu, kurā atradās stikla zārks. Septiņi elfi raudāja pie viņas kapa. Tie man teica, ka eksistē kāds ticējums, ja vīrietis noskūpsta savu mīļoto, kas ir mirusi tā var atgriezties dzīvē. Es noņēmu zārka vāku un noskūpstīju viņas lūpas. Ticējums neatbilda patiesībai, Sniegbaltītē neatdzīvojās. Katru nakti es nācu sargāt viņas mieru. Katru nakti skūpstīju skaistules lūpas, cerēdams, ka viņa atgriezīsies dzīvē. Bet viss velti, gadi gajā un Sniegbaltītes miesa lēnām pārvērtās par plikiem kauliem. Cik gan asaru par viņu nebija izliets. Atriebe laupīja laimi, gan man, gan viņai. Nav jēga glabāt sevī naidu, jo tas nenovedīs ne pie nekā laba.

Es piemostos savā gultā, konstatēju, ka esmu kaila un nez kādēļ apķērusi vīna pudeli kā mīksto rotaļlietu. Paskatos pulkstenī, tas rāda viens dienā. Ārprāts esmu nokavējusi skates! Hm, tas sapnis, ko redzēju likās tik reāls. Varbūt jāpārbauda diktafons. Es to ieslēdzu un atskan Gregorija balss. Diktafons man no pārsteiguma izkrīt no rokām. Tas viss nebija dzēruma murgs, bet gan īstenība!

Cilvēki šādos brīžos uzskata mani par Sātanu vai nāves eņģeli. Un cer, ka Dievs viņus izglābs, bet nesaprot, ka debesu ķēniņš nepalīdzēs. Jo no manis glābiņa nav nekur. Kāda sieviete iet pāri ielai, viņa ir perfekts upuris. Ja es spētu just, tad iemīlētu viņas skaistumu. Daba dāvājusi aristokrātisku bālumu, kas klāj kaulaino un smalko augumu, kurš ietērpts zemeņsārtā kleitā. Liekas, ka pelni pieskārušies matiem un dāvājuši tiem savu krāsu. Lūpas kvēlo kā degošas ogles. Bālo roku zilganās vēnas vilina pārklāt tās ar asiem, nežēlīgiem skūpstiem, kas remdētu manu asinskāri. Kāds cits viņu medī, lai iegūtu ķermeni neprasot atļauju. Šis vīrietis alkst tikai apmierināt sava daikta vēlmes, nevis skaistas dvēseles nozagšanu. Viņš pat nespēj novērtēt sava medījuma vērtību. Arī es esmu mednieks, bet kas novērtē un ciena upuri. Iegriežos kādā mazā ieliņā, kurā nav cilvēku. Uzlidoju uz jumta un izsekoju skaistuli. Lecu no viena jumta uz otra, laikam šobrīd atgādinu zirnekļcilvēku, nevis aristokrātisku vampīru. Skaistule iegriežas sānieliņā, bet morāli kroplais mednieks viņai seko. Tu domā, ka tavas biezās, pretīgās lūpas skūpstīs šo daiļā pasaku tēla miesu. Bet nemaz nenojaut, ka šonakt tevi gaida pamatīga mācība. Izsalkušais tuvojas savam ēdienam, izslāpušais vēro izsalkušo.
Nevainīgs jautājums par to, cik tagad ir laiks skan no šīm pretīgajām lūpām. Viņa apskatās cik ir pulkstens. Kad viņas skatiens pievērsts laikrādim, tad divas stingras rokas satver daiļo ķermeni, lai iegūtu to. Ir pienācis laiks izslāpušajām kāpt uz skatuves, lai izliktos par varoni un slēptu savus ļaunos nodomus. Es nolecu no jumta un piezemējos kā kaķis uz ielas. Izliekos par parastu garamgājēju, kas vēlas palīdzēt. Brīdī, kad miesas izsalkušais jau novilcis melnās no mežģīnēm darinātās apakšbikses saucu, lai viņš liek meiteni mierā. Skrienu viņai klāt, ne pārāk ātri, jo tad viņa saprastu, ka neesmu mirstīgais un ne pārāk lēni, lai spētu izglābt savu upuri. Pretīgais kārumnieks tiek atrauts no eņģeļa miesas. Mans sitiens viņu nogāž uz asfalta. Ar savu kāju iesperot viņam pa vēderu sadragāju iekšējos orgānus. Apskauju meiteni un vedu viņu ātrāk prom, lai neredz daudzās asinis, kas pēc minūtes sāks plūst no izsalkušā. Parastiem cilvēkiem nav tik spēcīgs sitiens, asinis mani nodotu.

Vampīrs Leonards.Vai tev viss kārtībā. Es varu pavadīt tik skaistu būtni līdz mājām?
Adrianna. Vispirms vēlos pateikties par to, ka izglābi. Un man nebūtu iebildumu, ka tu būtu mans bezmaksas miesasargs šonakt.
Bezmaksas pie sevis nosmīnu. Nu gan pateici. Ak meitenīt, ja vien tu zinātu, ka par šo pakalpojumu tu maksāsi man ar savu dzīvību.
Vampīrs Leonards. Mana samaksa būs kompānija ar tevi. Rādi ceļu uz kurieni iet. Es esmu Leonards, kā sauc tevi?
Adrianna. Mans vārds ir Adrianna. Nereti cilvēki paiet garām redzot kādu, kuram nepieciešama palīdzība. Tu esi viens no retajiem, kas nepaies garām. Labs cilvēks, kuru sūtija šovakar pats Dievs. Nespēj pat iedomāties, cik nobijusies biju, kad šis svešinieks ar mani vēlējās darīt TO.
Ja tu zinātu, kas esmu Dievam nepateiktos, drīzāk to nolādētu, ka iepazini mani.
Vampīrs Leonards. Tu esat katole? Vai vienkārši ticīgā?
Adrianna. Es neapmeklēju ne katoļu, ne citu baznīcu, jo uzskatu, ka Dievu nevar atrast vienkārši skaistā ēkā, to var atrast tikai sevī vai citā. Un tu?
Ko lai saka, Dievu saticis neesmu un par viņa eksistenci šaubos, jo novākt cilvēkus viņš netraucē. Ja tos aizstāvētu, tad varbūt ticētu. Bet varbūt viņš radījis vampīrus, lai attīrītu planētu no pārāk lielas cilvēku apdzīvotības. Eh nepatīk man šie cilvēku mūžīgie jautājumi, ar kuriem man jāiesāk saruna ar upuri.
Vampīrs Leonards. Gluži manas domas, Dievs ir visur, katrā augā, katrā cilvēka, bet tam nav speciālas vietas, kur to atrast. Viņš nav jāmeklē, viņš pats tevi atradīs.
Ak, es liekulīgais pieglaimotājs!
Adrianna. Varbūt nepiekritīsi, taču tavās acīs var redzēt to, ka Dievs tevī ir vairāk nekā citos cilvēkos. Mīlestība no tevis pilnīgi plūst.
Man ir grūti noturēties, lai neiesmietos. Tāda pati glaimotāja kā es. Ja tu redzētu to čali, kas tagad mirst, šaubos vai teiktu, ka mīlestība plūst no manis.
Vampīrs Leonards. Ko tu! Es neesmu tik labs pasaku tēls kā liekas tikai tādēļ, ka izglābu no kāda trakā.
Adrianna. Īstie varoņi nekad neizrādās ar to, cik ir labi.
Vampīrs Leonards.Varoņus tik viegli šajā mēslu pilnajā pasaulē neatrast. Es neesmu viens no tiem. Un nevēlos, jo pārāk daudzi liktu uz manis cerības.
Adrianna. Baidies no tā, ka apkārtējie uzliks pārāk augstu laktiņu un tadēļ neizmanto to mīlestības pārpilnību, kas tevī mīt?
Kāda vēl mīlestības pārpilnība? Es esmu liels, ļauns vampīrs un emocijas manī sen mirušas.
Vampīrs Leonards.Varbūt. Jā, es vēlētos kaut visi viens otru mīlētu un skūpstītu. Un ļaunums nepastāvētu, bet diemžēl tas nav iespējams, jo mēs dzīvojam samaitātā pasaulē. Un ne es un ne kāds cits to nespēj izmainīt. Ja kāds apņemtos būt varonis, tad viņu iznīcinātu, jo varoņi tikai traucētu. Cilvēks ir dīvains radījums, kas ar divām kājām stāv negatīvisma purvā un ar labo roku pieturas pie šī purva sūnām, bet tikai kreisā roka un acis sniedzas pretī gaismai.
Adrianna. Kādēļ tik negatīvs skats uz dzīvi?
Vampīrs Leonards.Es skatos realitātei acīs. Rozā brilles ir jaukas un skaistas līdz brīdim, kad tās krīt, un tad tu tiec savainots un sagrauts līdz sirds dziļumiem.
Adrianna. Sāpes tev nav svešas.
Hm, sāpes. Ko nozīmē tas, ka tev sāp? Cik dīvaini es esmu aizmirsis to kā ir kad sāp. Bet kādēļ par to satraukties? Vampīri nav radīti emocijām.
Vampīrs Leonards.Katrs zin, ko nozīmē, kad sāp.
Adrianna. Tiem, kuri ir pietiekami spēcīgi, lai atvērtos citiem, sāp visvairāk. Man šķiet, ka tu savas labsirdīgās dabas dēļ esi cietis daudz.
Ak kungs! Cik var? Varbūt man viņu novākt tepat uz vietas? Satveru viņas roku un pietuvinu tai savu muti, lai kostu, bet tad pārdomāju, nē pārāk ātri. Noskūpstu to, lai izietu no situācijas un neradītu par sevi aizdomas.
Adrianna. Tas gan ir negaidīts džentelmeņa žests no tavas puses.
Vampīrs Leonards.Es taču teicu, ka man patiktu dzīvot pasaulē, kurā visi skūpsta viens otru. Vēlējos uz brīdi tur aizceļot.
Adrianna noglāsta manu vaigu un noskūpsta to.
Adrianna. Tu gribētu mainīt pasauli, taču apkārtējo ļaunums sagrauj šos sapņus. Iekšēji skumst tava sirds, bet uz āru laužas cinisms.
Varbūt tomēr ir īstais laiks nogalināt viņu. Piegrūžu Adriannu pie sienas, noglāstu matus un aizlieku tos aiz auss, atkailinot kaklu. Vēlos cirst tajā savus ilkņus. Nē pārāk strauji, man jānogaida. Es noskūpstu Adriannas kaklu. Ceru, ka viņa nepadomās, ka esmu maniaks.
Vampīrs Leonards. Atvaino man tā nevajadzēja darīt.
Adrianna. Nekas, vai tici, ka cilvēkiem ir īpašas spējas?
Vampīrs Leonards.Nē, manuprāt cilvēki ir tikai cilvēki, nevis būtnes, kurām piemistu kādas unikālas spējas.
Adrianna. Tad jau laikam neticēsi, ka es pēc skatiena spēju nolasīt cilvēku domas?
Vampīrs Leonards.Nē…
Vēlējos pateikt nē, kāda velna pēc tad apstājies un vēlējies pateikt tam izvarotājam laiku, taču atceros, ka tajā brīdī es viņu vēroju no jumta augšas.
Adrianna. Vai atceries to vīru, kas mani šovakar vēlējās izvarot? Kad pārgāju pāri ielai, tad es izlasīju viņa skatienā to, ka viņš vēļas mani izvarot. Tad nu es sāku skriet prom, bet šis vīrietis sāka mani vajāt. Tad iegriezos tajā ielā un paklupu, kad piecēlos viņš jau bija klāt.
He he he izrādās, ka ne es vienīgais protu melot, bet mazā naivā meitenīte arī!
Vampīrs Leonards.Bet tu izskatītos varen muļķīgi, ja kļūdītos.
Adrianna. Zinu, bet es paļaujas pilnībā uz saviem instinktiem. Ja man draud briesmas, tad vienmēr tās sajūtu.
Jā, jā kā tad.
Vampīrs Leonards.Mani ļoti ieinteresēja tavs teiktais. Es vēlētos ar tik labu sarunbiedru papļāpāt ilgāk. Tev taču nav jāsteidzas uz mājām, mēs varētu aiziet uz kādu skaistu vietu, piemēram parku, ja pēc temperamenta esi mierīgāka būtne. Bet mēs varētu pasākt arī ko trakāku, ko saki par ielavīšanos baznīcā?
Adrianna. Es izvēlos trakāko variantu, tas būtu aizraujošs piedzīvojums.
Malacis meitēn! Tu izvēlējies variantu, kas aizved tevi tieši uz manām mājām.
Vampīrs Leonards.Tad dosimies turp un pēc tam uz mājām. Sarunāts?
Adrianna. Jā sarunāts.
Šķiet, ka viņa uzticas, uzlūko mani ar savām lielajām zilajām acīm kā varenu aizstāvi, kas pasargās no visa. Izskatās, ka šis cilvēks ir iemīlējies manī. Cik gan mīlestība ir nežēlīga! Tā liek iemīlēt tos, kas nav tās cienīgi un kuri vairāk sāpina nekā dod. Protams gadās arī tā, ka vari iemīlēties tajā, kurš vai kura arī mīlēs un rūpēsies. Tā jūtu padarīšana cilvēkiem ir kā laimes spēle, vai nu tev paveicas, vai vienkārši neveicas. Tajā nav nekā pēc kā vadīties, lai iegūtu, ko vēlies. Un lūk šeit ir vēlviens nelaimīgas mīlestības upuris- Adrianna. Mēs atrodamies pie baznīcas, es atslēdzu tās durvis. Adrianna izbrīnīti veras manī, es pasmaidu.
Vampīrs Leonards.Viens no maniem draugiem ir mācītājs, kurš zin, ka man patīk ik pa laikam paklaiņot vienam pa baznīcu, viņš man iedeva savas atslēgas kopiju, tādēļ es šeit varu paklīst.
Adrianna. Mācītāji taču ir pret to, ka dievnamos kāds staigā nakts vidū.
Vampīrs Leonards.Viņš zina, ka es nāku šeit sakārtot sevi un ka nekādus postījumus neatstāšu aiz sevis.Mans draugs atbalsta to, ka šajā vietā nāku apdomāt dzīvi kaut vai nakts vidū. Viņš ir mācītājs ar savdabīgāku skatījumu uz ticības lietām. Piemēram baznīcas viņš uzskata par vietu, kurp cilvēks dodas ne tikai pielūgt Dievu, bet arī pabūt ar sevi.
Adrianna. Kā sauc tavu draugu?
Vampīrs Leonards. Antons.
Adrianna. Es viņu pazīstu, sakarīgs cilvēks.
Interesanti tu man tagad melo, vai arī runā patiesību. Ja tā ir patiesība, tad tas ir vieglāk par vieglu trāpīt ar īstajiem meliem.
Vampīrs Leonards. Varbūt aizdegsim sveces, lai šajā baznīcā nebūtu tik spokaina noskaņa?
Adrianna. Tie, kas ies garām nodomās, ka šeit spokojas. Cilvēkiem spoki liekas ticamāki par to, ka šeit kāds nāktu sakārtot domas.
Vēlos patīksmināties par to cik labi spēju vazāt viņu aiz deguna un tādēļ dodos uz pagraba pusi, bet Adrianna man seko. Zilajās acīs mirdz iekāres uguntiņas. Viņa vēlas, lai pavedinu. Vīrieši un sievietes nāk no dažādām planētām, bet abiem ir kopējs tas, ka kaisle uz īsāku vai garāku laika sprīdi rada prāta aptumsumu. Vieni gatavi solīt, ka atnesīs no debesīm zvaigznes, otri tam no visas sirds tic. Un lūk arī Adrianna šobrīd vairāk domā ar apakšu nekā augšu. Pieskaros viņas matiem un noskūpstu lūpas, jūtu ka maigas rokas apvijas man ap kaklu.
Vampīrs Leonards. Uzmini, ko tu man atgādini?
Adrianna. Ē…Es nezinu.
Vampīrs Leonards. Reiz es bērnībā lasīju pasaku par elfiem. Viņiem bija sava tauta un karalis. Karalim bija daiļa meita, kura pēc izskata bija ļoti līdzīga tev. Līdz šodiendienai atceros citātu, kas aprakstīja elfu princeses izskatu. No visdaiļākā un visdārgākā tumsas zīda viņas mati darināti, pār lūpām šķiet nolijusi sārtu ogu sula, kas padarījusi tās tik košas un maigas. Šķiet pats mēnesis bija nokāpis no debesīm, lai dāvātu viņas ādai tik bālu mirdzumu. Kad es ieraudzīju tevi, tu man uzreiz atgādināji šo pasaku. Tā bija mana vismīļākā pasaka.
Adrianna. Cik mīļi.
Vampīrs Leonards. Kad biju mazs zēns, es sapņoju, kā glābju elfu princesi no briesmām. Kādu laiku es biju aizmirsis par šo pasaku, bet kad ieraudzīju tevi tu man par to atgādināji.
Viņas vaigos iezogas sārtums, acīs manāms mulsums un uz lūpām parādās bikls smaids. Adrianna nezin vai ticēt, vai neticēt par pasaku varoni, kas līdzīga viņai, taču tas ir glaims, kas noņem bruņas.
Adrianna. Es nezinu, ko atbildēt.
Vampīrs Leonards. Atbilde nevienmēr ir vajadzīga. Ja tev bail no manis, mēs varam doties mājās un neturpināt vakaru. Es neko nepiespiežu, jo tā ir tava izvēle.
Adrianna. Es tev uzticos, jo tavās acīs ir ierakstīts, ka esi labs cilvēks.
Lūdzu mīļā nevajag tēlot empātu, es neesmu pat cilvēks, kur nu vēl labs. Tev vajadzētu īstenībā baidīties no manis, nevis no tā, kurš šonakt mēģināja izvarot.
Vampīrs Leonards.Vēlos tev parādīt baznīcas slepenās ejas, nāc.
Adrianna. O šai baznīcai ir arī slepenās ejas?!
Vampīrs Leonards.Jā, gan tā ir ļoti sena celtne.
Mēs atveram durvis, kas ved uz pagrabu un kāpjam lejā. Padodu viņai savu roku, lai palīdzētu nokāpt pa šaurajiem pakāpieniem. Jūtu patīkamu vēsumu, kas apņem mani. Esmu mājās, dziedi tumsa savam saimniekam, kas līdzi atnesis jaunas asinis. Viegli viņai iesitu pa galvu un Adrianna zaudē samaņu. Noķeru meiteni kritienā un aiznesu uz savu pazemes alu. Piesienu viņu pie krēsla un uzleju virsū ūdeni, lai mostas. Nevedu šurp, lai šī gulšņātu, bet gan lai runātu ar mani.
Vampīrs Leonards. Sveika, mana mīļā empāte, vai spēji izlasīt arī to, ka es plānoju tevi vest uz šejieni un novākt?
Adrianna. Patiesībā jā. Es tevi nosaucu par labu cilvēku, lai liktu pārdomāt vai tiešām vēlies mani nogalēt. Jau pašā sākumā es zināju, ka esi maniakāla slepkava. Bet es iesaistījos spēlē, jo man apnicis visu mūžu vairīties no briesmām. Es vēlos piedzīvojumus.
Vampīrs Leonards. Beidz melot, šobrīd mēs spēlējam ar atklātām kārtīm. Tu neesi nekāds empāts.
Adrianna. Bet tu neesi nekāds maniaks, vienkārši tev patīk BDSM erotiskās spēlītes, kad otrs cilvēks ir jāievilina lamatās un jāsasien. Kāda sakritība man arī patīk tādas spēlītes.
Vampīrs Leonards. Tu esi dīvaina. Tava ticība manai labajai dabai ir neizmērojama, pat ja esi sasieta kaut kāda svešinieka alā. Adrianna, vai tu tici vampīru eksistencei?
Adrianna. Vampīri eksistē tikai filmās.
Vampīrs Leonards.Neesi par to tik pārliecināta mīļā.
Es parādu savus ilkņus un uzlidoju gaisā, Adrianna to ieraugot sāk raudāt. Viņas sirds ir salauzta, mīlestība no viegla taurenīša ir pārvērtusies par asu nazi, kas spīdzina dvēseli. Ir sāpīgi ja saproti, ka pretmīlas nebūs, bet vēl sāpīgāk ir apzināties to, ka esi iemīlējies ļaunā būtnē, kura nezin, ko nozīmē vārds jūtas.
Vampīrs Leonards.Beidz taču vienreiz pīkstēt! Man vajag kādu, kurš pastāstīs kā ir kad eksistē jūtas. Saproti es jau kādus piecdesmit gadus kopš kļuvu par vampīru esmu ciets kā akmens, man nespēj pieskarties ne mīlestība, ne naids. Protams, ka beigās tāpat mirsi, bet vismaz runājot ar mani paildzināsi savu mūžu.
Adrianna. Es jūtos salauzta un vīlusies. Tas, kuru iemīlēju no pirmā acu uzmetiena izrādās mani patiesībā vēlas novākt. Manas empāta spējas galīgi šodien nestrādā.
Vampīrs Leonards. Par empāta spējām nemuldi, tev nekad tās nav bijušas. Es zinu, ka tu par to bēgšanu man meloji, patiesībā neko nenojauzdama vēlējies viņam pateikt cik ir pulkstens.
Adrianna. Kā tu zini?
Vampīrs Leonards.Es tevi izsekoju un novēroju no jumta. Bet tagad lūdzu pastāsti, kā ir kad ienīsti.
Adrianna. Es nespēju šajā mirklī to pateikt, par daudz sāpju.
Vampīrs Leonards.Saki, man nospļauties uz tavām sāpēm.
Adrianna. Sāpes pārvēršas par naidu. Emociju, kas ir daudz šausmīgāka par sāpēm. Tā var arī iznīcināt, ja neproti to apstādināt. Kad tā ir manī, tad es katru dienu domāju un runāju par sava naida objektu. Fantazēju par to kā ieriebt.
Vampīrs Leonards.Kā ir tad, kad mīli?
Adrianna. Kad esmu iemīlējusies un ar kādu kopā, tad vēlos būt uzmanīga. Tad ir vēlme rūpēties. Kad nokļūstu pie mīļotā, tad manī parādās siltums. Es sāku momentāli uzticēties viņam…Un ja viņš ir tinis ap pirkstu, tad nāvīgi sāp par to, cik muļķīga esi.
Vampīrs Leonards.Nomierinies tu neesi vienīgā, kas tā uzķeras. Dažas meitenes ir vēl naivākas par tevi. Pie tam pati arī neesi nekāda godīgā, tev arī patīk melot. Katru nakti es pielavos klāt kādam cilvēkam un uzreiz nogalinu. Tu esi īpaša, ar tevi es vēlējos runāt. Man apnicis dzirdēt tikai vaidus no sava upura puses. Apnicis dzīvot klusumā ar savām domām. Es vēlos nakti, kurā kāds klausīsies manī. Nakti, kurā kāds mani mīlēs. Tādēļ šobrīd esi sasieta, nevis mirusi.
Adrianna. Kādēļ mēs nevaram būt kopā, tad es mūžīgi būšu līdzās un ieklausīšos tevi. Pārvēt mani par to, kas esi. Es labprāt pieņemšu šo tumsas dāvanu.
Vampīrs Leonards.Tu domā, ka spēju tevi tā vienkārši pārvērst par vampīru? Kādēļ man to vajadzētu darīt, ja nevēlos sev sabiedroto.
Adrianna. Bet kādēļ tu čīksti par to, ka esi vientuļš, ja nevienu nevēlies ņemt sev līdzi uz šo tumsas pasauli?
Vampīrs Leonards.Paklausies es jau kādus piecdesmit gadus klīstu apkārt nogalinādams un neiesaistoties nevienā sarunā. Man līdz šai naktij nebija vēlmes pēc sarunām ar cilvēkiem. Tas ka vēlos sarunbiedru uz vienu nakti nenozīmē, ka man viņš vajadzīgs mūžīgi.
Adrianna. Ak, līdz šai naktij? Varbūt tu esi vienkārši iemīlējies manī un tad pēkšņi vēlējies ar mani aprunāties.
Vampīrs Leonards. Mīļā sirds, vampīri no cilvēkiem atšķiras ar to, ka viņiem nav jūtu. Bet to vietā ir dots pārcilvēcisks spēks un mūžīgā dzīve. Kā gan es tevi spētu iemīlēt, ja mana sirds ir auksta kā ledus?
Es vēroju viņas acis, asaras ir noskalojušas tušu un acuzīmuli. Ja es zinātu, ko nozīmē jūtas, labprāt dalītu ar viņu šo nelielo, bet drošo mitekli. Katru rītu viņu ar savām rokām zārkā guldītu, lai vakarā noskūpstot uz lūpām piemodinātu. Ja vien viss būtu tik vienkārši, bet tā nav. Adrianna nesaprot, ka kļūstot par vampīru viņa zaudēs šo mīlestību pret mani un vēlēsies būt cilvēks, jo dzīvot bez jūtām ir grūti. Šī sieviete to neizturētu un aizietu no manis, nožēlojot, ka ir izvēlējusies sev šo dzīvi, kas lēnām padara par tukšumu. Hm, vai manī ir iezagusies atbildība?
Adrianna. Kādēļ tad tu nevari mani vienkārši atlaist?
Vampīrs Leonards.Es vēlos dzert, tavas asinis ir mana dzīvības un jaunības dzira. Katru nakti man jānogalina viens cilvēks, lai dzīvotu. Vampīram ir jāpieņem svešas asinis vai jāmirst. Adriann, tā nav pati vislabākā dzīve, kas man dota.
Adrianna. Neredzu nekādu vaini tā dzīvot, nav ne slimību, ne noveco, pārtikai arī nav jātērējas, jo var novākt kādu cilvēku.
Vampīrs Leonards.Ak, kāmdēļ tu uz to skaties tik sekli? Es vēlētos būt tavā vietā. Vēlos spēt raudāt, dusmoties, mīlēt, skumt, grimt kaislībā un priecāties. Iespējams, ka tieši emocijas liek cilvēkiem mirt. Labāk mirsti kā cilvēks, nevis dzīvo kā vampīrs.
Adrianna. Labi, es sapratu. Es vēlos būt cilvēks. Lūdzu palaid mani mājās, es neteikšu nevienam par tevi. Nekad nedošos uz šejieni, lai uzmeklētu, ja vien pats nemeklēsi mani. Lūdzu!
Pār vaigiem atkal sāk ritēt asaras, balā seja kļūst sarkana. Viņa sāķ šnukstēt. Es noglāstu Adriannas melnos matus. Ko gan, lai ar tevi dara? No vienas puses varu vienkārši nogalināt, no otras kaut kas mani attur to nedarīt. Šonakt izspēlēju veselu teātri, lai iegūtu šo upuri, es nevēlos tik viegli aizlaist savu maltīti vējā, kas man ir vajadzīga, lai neatstieptu kājas. Hm, bet varbūt man iejusties Sātana lomā.
Vampīrs Leonards.Es tevi varu palaist vaļā, bet tev man ir jāpalīdz iegūt šīs nakts asiņu deva.
Adrianna. Ko tas nozīmē?
Vampīrs Leonards.Tev ir jāpalīdz ievilināt kādu mirstīgo manās ķetnās
Adrianna. Ievilināt nāvē? Nē es nespēšu!!!
Vampīrs Leonards. Kā vēlies, tev tika dota iespēja dzīvot.
Adrianna. Labi, kas man jādara?
Vampīrs Leonards.Ap pieciem uz baznīcu atnāk kāds ticīgais no draudzes, kas visu šeit sagatavo pirms mises. Tavs uzdevums ir viņam likt nokāpt pagrabā. Ja tev tas izdosies dzīvosi, ja nē mirsi.
Adrianna. Tu dabūsi savas asinis.
Es atbrīvoju Adriannu. Viņa noslauka savas asaras un cenšas sevi iekšēji savest kārtībā. Pulkstens nosit pieci un viņa emocionāli gatavojas, lai atrastu kādu, kurš izglābtu viņas dzīvību. Ap kāju aplieku ķēdi, kuras gals ir man rokās, noslēpjos tumsān un gaidu. Soļi, kas dzirdami augšā ir vēstījums tam, ka izrādei ir jāsākas.
Adrianna. Vai tur kāds ir? Palīdziet man lūdzu! Es nespēju no šejienes izkļūt!
Jauneklis. Kas tur ir? Kā jūs tur nokļuvāt?
Adrianna. Man sāp! Es nespēju paiet! Lūdzu palīdziet!
Atzīšu, ka Adrianna ir perfekta aktrise, viņas raudas izklausās tik īstas, kaut arī uz vaigiem nav nevienas asariņas. Mans šodienas upuris ir viltīgāks nekā izskatās.
Jauneklis. Gaidiet, es tūlīt nākšu.
Adrianna noguļas zemē, saraujas čokuriņā un sāk raudāt ar īstām asarām. Kad jauneklis ierauga viņu, tad steidzīgi nokāpj lejā.
Jauneklis. Kur jums sāp?
Adrianna. Kājā. Paldies, ka nokāpāt lejā, jūsu skatiens vēsta, ka esat labs cilvēks.
Jauneklis. Vai pēc skatiena to var pateikt?
Adrianna. Dievs man dāvāja šo spēju- ieskatoties acīs pateikt to kāds cilvēks esi.
Tā meitene šādas pasaciņas laikam stāsta visiem.
Jauneklis. Kā jūs sasitāties?
Adrianna. Es nesasitos.
Adrianna noslauka asaras, pieceļas un noskūpsta to, kurš ir ticīgais. Tagad ir pienācis mans uznāciens. Atrauju mirstīgo no Adriannas un iekožos viņa kaklā izsūcot sārto sāļo dzīvības dziru. Kad dzīvība sāk upura ķermeni atstāt, es to nometu uz grīdas.
Vampīrs Leonards.Tu esi brīva, vienīgi tev līdzi jāņem šis līķis un jāizdomā kā no tā atbrīvoties, savādāk nākošnakt es tevi novākšu bez liekām ceremonijām.
Adrianna. Es to izdarīšu, tikai atstāj mani dzīvu.
Noņemu ķēdi no viņas kājas un vēlos doties atpakaļ savā miteklī, bet viņa piesteidzas pie manis un noskūpsta.
Adrianna. Ardievu!
Vampīrs Leonards.Nekad vairs nedari to, kas tev var maksāt dzīvību.
Es aizeju atstājot viņu pie pagraba ieejas. Šī bija interesanta nakts, vajadzēs pierakstīt notikušo. Cik gan cilvēkiem mainīga daba! Vienā brīdī viņi ir maigi jēriņi, bet jau nākošajā slepkavības līdzdalībnieki, lai spētu izglābt savu pēcpusi no briesmām.

Jā. Lasīju, saģērbos, nogāju lejā, apsēdos pie virtuves galda. Tur bija šķīvītis ar saldā sieriņa maizītēm. Mammas izgudrojums. Septiņas maizītes uz trijām māsām. Ātri izrēķināju, ka tas nav godīgi, prasīju māsām, cik viņas ir apēdušas. Izcēlās skandāls; tētis nopūtās un uzsmērēja vēl dažas. ‘’Cerams, ka būs miers,’’ viņš teica. Bija. Ēdām, teicām paldies, mazgāju traukus, Paula slaucīja, Barbara skatījās, izvilka savu zīmuļu kasti un sāka zīmēt kaķi. Kaķim bija resna naba, bet es neko neteicu. Televizorā rādīja spēkavīru Bergmani, kurš gatavoja zupu un stāstīja kaut ko par savu bērnību. Sākās reklāma, uzgāju augšstāvā, izmazgāju zobus ar pastu, uz kuras bija rakstīts President, atklāju, ka nosaukumā iekļauts vārds ‘’dent’’, kas nozīmē kaut ko ar zobiem, jo zobārsts taču tas pats dentists vien ir; toties kopā sanāca prezidents. Skaloju zobus ar ūdeni, kuram bija dzelzs piegarša. Nogāju lejā, ieraudzīju, ka Paula spēlēja spēles tēta mobilajā telefonā, palūdzu, lai viņa arī man iedod paspēlēt prusakus.
Tā ir tāda spēle, kur ar pirkstu pa ekrānu jāsit nost visādus kukaiņus: gan mušas, gan vaboles, gan lielos, treknos tarakānus. Lielākie prusaki pat izdod žļurkstošas skaņas, ja tos nosit. Tētis pēc skaņām dzirdēja, ko es daru. Atnāca un teica, lai atdodu viņam, jo jāiet uz darbu. Tētis negribēja, lai iztērēju visu akumulatoru. Atdevu. Viņš izsukāja matus ar mežacūkas saru birsti, uzvilka mēteli un aizgāja, teikdams, ka būs vakarā. Paliku ar divām māsām. Prasīju, vai viņām ir kas padomā. Vidējā māsa gribēja izmācīties, jaunākā vēlējās teletūbijus. Uzslēdzu ārzemju bērnu kanālu, bet tur rādīja kaķi, kas jau bija piezadzies būrītim ar cāli, nevis teletūbijus. Barbara teica, ka būs labi. Abas brīdi skatījāmies, tad es atcerējos mūsu kaķi un iebēru viņam barību. Kaķis, dzirdēdams metālisko skaņu, kas radās, barībai iebirstot traukā, nodipināja no augšstāva pītā krēsla, kurā guļ. Tas ir viņa okupētais krēsls; žēl, ka pīts, jo no kaķa birst smiltis. Pa caurumiem, tāpēc man tās regulāri jāslauka. Mamma vienmēr tad saka, ka tas ir mans kaķis, man viņa smiltis jātīra. Tā viņa teica arī tad, kad kaķis istabā izvēma peli pa daļām. Laikam pele bija veca. Bet vakarā mincis viņai patika, tad tas atkal bija viņas mīļumiņš. Paglaudīju kaķi, teicu, lai Barbara nāk man līdzi augšā, gāju mācīties. Izmetu somas saturu uz gultas pārvalka un steidzīgi noņēmu marķierus, kas varētu to sabojāt. Vienreiz jau man izsūcās cauri segai, palagam, matracim un spilvenam; dabūju berzt ar Ace un žāvēt ar fēnu, lai izžūst ātrāk un mamma nepamana. Barbara spēlējās ar rotaļlietām un taustīja tīģera apaļās acis. Piesteidzās pie klavierēm un meistarīgi spēlēja disonanses. Es teicu, ka mācos, lai viņa iet uz Paulas istabu. Kad pabeidzu ķīmiju, atbrauca mamma. Lika man izkravāt produktus no auduma maisiņiem, kas viņai patīk, bet man gan ne. Nesot tie spiež plecus. Kefīri, pieni, biezpieni, olas, kanēlis, tomāti, doktordesa, kuru droši vien atkal neviens neēdīs, sviests, mazās austiņas, maize, hurmas, kas savelk muti čokurā, banāni un gurķi. Prasīju, vai viņa nopirka Sestdienu. Nenopirka. Mamma mūs izvaicāja, vai bija silti, varbūt vajagot paregulēt radiatorus, vai mēs esot bijušas ārā un vai kāds ir zvanījis. Stāstīja, ka tik briesmīga priekšaizstāvēšana neesot bijusi, bet no tās projektu vadītājas vispār neesot nekādas jēgas. Pēc tam gatavojām mazās ābolmaizītes; saule smējās par mūsu greizajām, kanēļainajām un miltainajām rindām cepešpannā. Mamma novilka augstpapēžu kurpes un atgūlās dīvānā. Sūkstījās par segu, kas nemaz nepiestāvot dīvānam, ka būs kaut kad jāpaskatās Jyskā uz atlaidēm. Palūdza, lai Paula noskaņai ieliek kādu disku, tikai ne tos ķīniešus vai Raimondu Paulu. Māsa ielika Ninu Simoni. Mamma sāka lasīt Brodska Ūdenszīmi. Pēc divdesmit minūtēm piecēlās, apskatījās plītī uz ābolmaizēm un nolēma, ka vēl tām jāpacepas septiņas minūtes. Kāpēc ne piecas vai desmit, bet septiņas? Izņēma kūpošas, ieslēdza ziņas sešos. Izslēdza, kad sākās novadu ziņas. Nolēmu pabeigt vēstures eseju, pirms tam iegāju draugos, kāds mani iepikoja, iztērēdams 49 santīmus. Nekā interesanta nebija, tāpēc meklēju latviešu strēlnieku nozīmi, bet puskaila tante Ziemassvētku vecīša kostīmā piedāvāja nomainīt riepas. Aizvēru tanti ar krustiņu un turpināju meklēt. Kad pabeidzu, mamma sauca ēst, prasīdama, kurš dzers tēju, kurš pienu. Es izvēlējos pienu, mamma teica, lai es pati sildot. Sildīju, ēdu. Sākās ziņas astoņos, ko mamma arī gribēja redzēt, ziņu vidū atbrauca tētis, kurš gribēja ēst. Tētis, ēzdams kūkas, smējās, vai mēs atkal skatīšoties glupās Latvijas princeses. Laikam gan, jo nekas jēdzīgs sestdienās tāpat neiet. Skatījāmies, tētis arī skatījās. Reklāmas pauzēs lasīju grāmatu, kamēr mamma to pamanīja un aizrādīja, ka tumsā lasīt nedrīkst, vēl sabojāsies acis. Noliku grāmatu, runājām, ko rīt darīsim, smējāmies, nenoskatījāmies šovu līdz galam, pārslēdzām kanālus, paskatījāmies, ko tur rāda, nolēmām neko neskatīties. Gāju augšā mazgāties, tikko biju iegājusi tualetē, Barbara brēca, ka viņai vajagot mazgāt zobus, nošņācos, bet palaidu. Pēc tam skatījos, kā viņa mazgājās – muti mazgā ar diviem pirkstiem kā tāds Karlsons, lai tik beigās nebūtu slapja. Ierādīju, kā pareizi jāmazgā, bet viņa neklausīja. Iztrencu viņu ārā, mazgājos pati, izvilku māsas matus no caurules, lai neaizdambējas. Iegāju istabā, mazliet paskatījos uz mēnesi, aizvilku aizkarus un gāju gulēt.
 

Mana dzelzs lēdija, kuras ķermenis no trausluma un maiguma veidots, atgādina baltu un aukstu leduspuķi. Turu šo skaistuli savās rokās un noželoju, ka nespēju izraut no plaukstas nazi, kad tas griežot zilganajās vēnās laupīja viņai dzīvību. Vainoju sevi, ka no nāves, kurā kriti izglābt nespēju. Tu liki man raudāt, kad manas acis ieraudzīja tavu daiļo ķermeni asinīs mirkstam.

Vakarnakt izlikos, ka nedzirdēju to, kā naktī izkāpi no gultas. Manas acis tēloja, ka neredzēja tavējās asaras, kad vēroji un glāstiji leduspuķes. Bet tikai dažas minūtes spēju būt tas, kurš ir vienaldzīgais. Piegāju tev klāt, vēlējos apskaut, bet tu mani atraidīji. Tavas acis bija pārvērtušās, lūpas klusēja, jo bija pārāk lepnas, lai izstāstītu savu ciešanu noslēpumu. Tās vēlējās tēlot, ka pieder laimīgai butnei, kas nepazīst sāpes, taču nespēja. Lūpas izveidoja skumju un rūgtuma pilnu smaidu. Es jautāju: "Kāpēc tu nekad nemeklē plecu uz kura paraudāt? Kādēļ esi vienmēr viena pret visiem, viena pret mani, nevis viena pret visiem, bet kopā ar mani? Liec justies trauslam man, uzklausot un palīdzot, bet neļaujot palīdzēt tev pašai. Kādēļ uz manu atklātību neatbildi ar savējo?" Viņa joprojām klusēja un tikai skatījās tajās sasodītajās leduspuķēs. Es atstāju viņu vienu un devos gulēt uz dīvāna.

Tevi mana mīļā skārusi nāve, kas ir kā maigs skūpsts pirms aizmigšanas salīdzinot ar svilinošajām sāpēm, kuras atstāji.

Dvēseli ir pametusi dvēseli, atstājot tikai skaistu miesu, kuru klāj asaras un skūpsti.

Mana leduspuķe ir izkususi no nāves pavasara pieskāriena un zudusi uz mūžiem pazudinot mani.