Patiess stāsts par kaķi un citiem draugiem uz palodzēm

Agate, 21.11.2008., 10:14

Vakars jau atkal sāk sirdi iesildīt. Došos pastaigāties. Kur draugs? Kur ir mans draugs?

No paša rīta atradu kaķi uz palodzes. Tāds gluži novārdzis un skumjām acīm. Labi, ka viņam garšoja mannā putra. Neko citu tajā rītā ciemiņam piedāvāt nevarēju no sava komunālā dzīvokļa ledusskapja. Bet viņam ļoti patika palodze, tāpēc mums bija daudz kā kopīga tajā brīdī. Tagad esam draugi. Vēl atcerējos aptiekāres sašutuma pilno skatienu: "Gaļa ir jāēd!" viņa man atkārtoja vairākas reizes, it kā cerēdama ar varu iedabūt šo teikumu manā sirdsapziņā. "Ārprāts! Un tik jauna meitene!"

Interesanti. No viena manis pateikta teikuma šī sieviete jau zināja "visu" par manu dzīvi, cik tā nepareiza...

Jāsaka liels paldies aptiekārei, jo tā arī nenopirku zāles pret galvassāpēm. Par to ļoti priecājos, jo labi palīdzēja kumelīšu tēja. Šīs zāles turklāt spēj arī sirdi sasildīt.

Un atkal draugs uz palodzes. Kumelītes gan vēlais ciemiņš nenovērtēja, taču manis vārītā dārzeņu zupa gan gāja pie sirds. Savādi. Esot taču plēsējs. Par gaļu viņš tajā brīdī nedomāja. Tikai par zupu.

Cik skaists nedēļas noslēgums. Drīz uzsnigs sniegs, eju pastaigāties un domāju par draugu, kuram arī patīk palodze. Un man nemaz nevajag apēst tos putniņus, kas ar tik sirsnīgu aizrautību vakaru iedzied. Draugus taču neapēd. Turklāt mēs esam tādi draugi, kuriem pieder kas kopīgs – dzīvība.