Par laiku

Ja es nevaru izkustināt pasaules laikrādi, tad laiku man nevajag. Gribu stumdīt stundas, kā pašai tīk. Uzlekt uz minūšu rādītāja un šūpot kājas. Mans pulkstenis ir no marcipāna. Ir tik jauki notiesāt visus pierādījumus, kas liecinātu par laika esamību.

Sākšu ar sekunžu skaitītāju, lai minūtes apmaldītos, tad man būs par dažām minūtēm vairāk, nekā ierasts. Vai nav vareni? Es sajaukšu visu ciparnīcu, apgriezīšu sesto stundu un man jau būs veselas divas devītās – nu, re, arī vakars mazliet garāks. Pulkstenis maldīsies stundām ilgi un pasaule juks no ārprāta. Es tikai gribu, lai zini – tā ir jauna kārtība, haoss un ārprātība. Tev patiks.

Arī minūšu iedaļas nav slikta lieta. Tās var grozīt un bīdīt, kā vien ienāk prātā, tāpēc nebrīnies, ka šovakar pulksteņi sajukuši. Laika rādītāji lēkās kā profesionāli akrobāti, lai izsekotu sagrozītās minūtes. Es apmānu laiku.
Toties pulksteņu pendeles turpinās savu gaitu, tās nerimsies ne brīdi, tās nevēsta laiku, tikai šūpojas. Tieši tāpēc es savu marcipāna pendeli likšu mierā, lai pulksteņmeistari uz mani nedusmotos. Viņu mehānika ir mana rītdiena. Laiks vairs nepieder ne man, ne pulkstenim. Pat pašam laikam laika vairs nav. Un nebūs arī.