Pamēģini sajaukt prātu

Tā pamazām var kļūt par traku, nepieskaitāmu, par savādu un izolētu. Tikai nesaprotu, kāpēc tas notiek. Saka, ka trakie rada īstu mākslu. Viņi sajūk prātā, krīt histērijā un plosa savu saprātu, samaisot vēl mazliet saprotamo ar nu jau vairs nepavisam nesaprotamo. Tagad es zinu, kas ir haoss – netīšs un nejaušs. Jukušo ir visapkārt. Tūkstošiem jukušo klusē, un tikai daži drosmīgie atļāvušies ievilkt ķeksi vēstures pārbaudījumu skalā. Viņiem nav bail no sabiedrības, viņi nezina, kas ir bailes, principi un etiķete.
Neatšķirta realitāte un šizofrēniski iespaidi. Es pārāk daudz domāju, bet vēl vairāk – baidos. Un brīžiem kļūst tik baisi no domām vien, ka man paliek bail pašai no sevis. Esmu klusējošs jukušais. Vēl nepietiek drosmes un vienaldzības. Es gribu radīt mākslu, iekrist tās apmātībā un kļūt par jukušu mākslas pārņemto, bet, lai radītu to, ko neviens vēl nav paspējis, ar prātu nepietiek. Tas ir jāsajauc līdz pilnīgam neprātam. Un tad vēlreiz. Sanāks tāds pats cilvēks, kā visi, tikai maliet jucis un nedaudz traks. Starp citu – laba doza. Ar to pietiks vēl dažus gadsimtus, lai cilvēce cildinātu, apbrīnotu, nopeltu un šausminātos. Tikai laiku gan neskaiti, tas melo ar katru dienu vairāk.
Lai nu kā - trakajiem pieder pasaule...