Nerunājot lieki
Lacrime Loisa, 23.09.2009., 19:46Te nu mēs esam, sēžam pie viena galdiņa, abi pasūtījuši Baltās nevainības alkoholisko kokteili. Šis dzēriens apreibina mūs abus. Liek grimt neprātā, reibonī un nereālas vīzijās.
Mūsu gari aizbēg no zemes dzīves un piestāj uz mākoņa, kurš paradīzē atrodas. Izņemu no kabatas kārtis un jautāju: "Vēlies šobrīd piedalīties manā dzīves spēlē?" Tu paņem kārtis un atbildi: "Vēlos tava spēlē piedalīties mūžīgi." "Mūžība ir ilgs laiks" nopietni atbildu un veros acīs, kuras dažbrīd zaudē savu spilgtumu un iegūst tukšumu. Kāršu spēle tikai sakas, bet reibums jau zūd, tadēļ gari zaudē spēju lidot un krīt atpakaļ savos ķermenos.
Mēs pasūtam vēlreiz to pašu kokteili, bet diemžēl vairs nespējam pacelties spārnos. "Baltās nevainības" kokteilis zaudējis savu burvību un apreibinājumu, palikusi tikai rūgta spirta garša un paģiru sāpes galvā. Cik dīvaini, ka paģiras neskar tevi!
Meklēju naudasmaku, atrodu to, bet tas ir tukšs, šis kokteilis ir izmaksājis parāk dārgi. "Vai tu varētu nopirkt man glāzi ūdens? " jautāju tev, kurš kļuvis tik līdzīgs fantāzijas tēlam. Reizē gan esi, gan neesi. Tu laipni atbildi: "Protams, aiziešu tikai uz bankomātu izņemt naudu, jo šajā kafējnīcā nevar norēķināties ar karti." Tu aizej un atstāj mani vienu, gaidot sāpēs.
Es gaidu dažas minūtes, kas pārvēršas stundās. Bet sāpes tik ātri nemēdz pazust, tās kļūst ar katru brīdi aizvien spēcīgākas un dur kā zobens, kas gaismu pārvērš tukšā tumsā. Jau pulkstens nositis divpadsmit naktī un kafējnīcas durvis aizslēgtas, bet ķermenis un dvēsele turpina raudāt. Debesis vēlas liet asaras, kopā ar mani. Pat migla sabiezē, lai dāvātu siltumu, kādai, kura ir vientuļā.
Pie viņas pienāk svešinieks, kurš dāvā lietussargu, zem kura patverties līdz saule atkal asarām izgaist palīdzēs. "Kāds tevi ir sāpinājis… Nav jābūt empātam, lai to zinātu, pietiek ar acīm, lai spētu otrā sāpes ieraudzīt. Viņš saka patiesību, kuru zina ikviens.
"Šim kādam bija žēl naudas, lai izmaksātu vienu glāzi ūdens. Viņam patika malkot kokteilīšus kopā ar mani, bet, kad lūdzu palīdzību, vienaldzība viņu aizbūra prom." Pastāstu stāstu par mani un šo kādu divos teikumos. Jo nav vērts vairs runāt lieki par to, cik mūsu reibums reiz skaists ir bijis. Tas bija tikai reibums un nekas vairāk, diemžēl. "Kļūst tumšs, naktis ir aukstas un bīstamas vientuļajiem, jo tās gremdē tumsā, kas pazudina." svešinieks vēlas mani vest sev līdzi. " Varbūt es vēlos pazust.’’ apstājos un raugos viņā. "Tie, kas pazūd vairs nespēj atgriezties, es nevēlos, lai arī tu tukšā tumsā nogrimtu." svešais turpina vest mani projām. Attopos šī cilvēka mājās un siltumā, ko sen nebiju jutusi. Man rokās ir ūdens glāze, no kāda, kuram to nebiju lūgusi. Vairs nejūtu sāpes, ķermeni izārstēja zāles, bet dvēseli mans dziednieks. Aizmiegu domājot: "Cik dīvaini ir pieskarties tik tumšiem matiem!"
Ir pienācis rīts, saule pazudinājusi asaras, bet dvēsele joprojām atriebties alkst. Taču tu, mans rētu dziedniek saki: "Nav taču tā vērts!" Atbildu: "Zinu, bet vēlos." Viņš jautā: "Vai tiešam rokas aptraipīt vēlies? " Es nosmīnu:" Tās sen jau aptraipītas, ļauj man doties. "Redzēdams, ka mani neparliecinās: "Ļaušu, bet kļūšu par tavu ēnu, kas līdzi dosies." Mēs ejam klusējot, joprojām par spīti saulei pilsētā bieza migla valda.
Cik dīvaini, ka vēl vakar nezināju, kur meklēt, bet šodien zinu, kaut pazudušais ceļu nestāstija. Man nevajag vairs meklēt, jo esmu atradusi savu pazudušo pasaku tēlu. Izņemu nazi un vēlos mest, bet apstājos: "Tiešām nav vērts būt par slepkavu tik nožēlojamam upurim."
Mēs grasāmies doties projām, bet piepeši izdzirdam vaidu. Tā īpašnieks pakrīt uz asfalta un agonijā sāk raustīties. Nāve vienmēr vispirms gļēvos atrod. Pieeju pie pazudušā klāt, veltu viņam pēdējos vārdus: "Tu spēlēji ar kārtīm, kuru īpašniece biju es. Centies uzstādīt savus likumus, ignorējot manējos. Ievilināji kafējnīcā, bet atteicies izmaksāt pat ūdens glāzi!" Asinsmarža - tā ir vienīgā, ko no tevis sajust spēju. Sārtais šķidrums plūst straumēm, vēlos dzert, bet nē. Nogaršojot tevi, nekad vairs nespēšu aizmirst to vakaru, kad malkojam kokteiļus no vienas pudeles. Es atstāju tevi vienu sāpēs, tāpat kā tu mani tovakar.
Miglā zaigo asinis, kas radot vienatnes vientulību, mirst zarkā, kuru neklāj neviens zieds.
Robertunsab
Очаровательная девушка сойдется джентельмена для прогулок унтер луной, телеграм @wanowesKennethjat
Прелестная девушка повстречается джентельмена чтобы прогулок под луной, телеграм @wanowesKennethTem