"Varbūt tās nav ilūzijas?", tu koķeti atbildēsi. "Kuš...", noteikšu es, zinot, ka ar to pietiks, lai mēs abi būtu sapratušies.

* * *

Es tevi iekarošu. Pamazām iekarošu. Cīnīšos līdz pašam galam, nekad nepadošos, nekad nezaudēšu cerību... Un, kad es tevi būšu iekarojis pilnībā, man paliks garlaicīgi, un es tevi pametīšu.

Nekad, nekad neļauj man tevi iekarot līdz galam!

* * *

Viņš klusi piegāja viņai klāt no mugurpuses un maigi noskūpstīja uz kakla. Viņa labsajūtā pielieca galvu un sapņaini pasmaidīja pie sevis...

Lielākā daļa cilvēku, kas pavada laiku pie televizora, paši saprot, ka televīzijas programmas ir radītas, lai piesaistītu zemākos gaumes, inteliģences un uzmanības ilguma līmeņus. Ne velti jau vairākas paaudzes televīzija tiek saukta par "Bezsmadzeņu izklaidi".

Bet par spīti visam tam, lielākā daļa cilvēku šos iemeslus neuzskata par traucēkli, lai skatītos TV. Izklaide mūsdienās nozīmē to, ka tu atslēdz savas radošās un domājošās funkcijas un blenz ekrānā, jo domāt un radīt kaut ko taču ir tik nogurdinoši! Sabiedrībā, kas, kā izskatās, neko ārpus ražošanas un servisu profesionālās pasaules neuztver nopietni, tikai dabiski liekas, ka savu brīvo laiku pavadām vismazāk konstruktīvajā veidā, kāds ir pieejams.

Bet pārmērīgas TV skatīšanās negatīvās sekas ir daudz sarežģītākas nekā no sākuma izskatās.

Mūsu pakļāvībai TV un citām masu mēdiju manifestācijām ir dažādas ekonomikas, sociālas un personīgas sekas mums visiem. Mūsu attiecības ar šo mēdiju ir veidotas pēc novērotāja - novērojamā modeļa. Tu esi novērotājs un tie, kas ir TV, ir novērojamie un gandrīz vienmēr viņu dzīve ir vairāk piepildīta nekā tavējā - novērotāja.

Šīs novērotāja - novērojamā attiecības vislabāk ir redzamas gandrīz dieva statusā ieceltajās "zvaigznēs" un citās publiskajās figūrās. Šie cilvēki nav kaut kādā veidā atšķirīgi no mums pārējiem. Un lielākajā daļā gadījumu tikai un vienīgi viņu "statuss", nevis viņu (neeksistējošais) talants kādā jomā ir tas, kas viņus padara par derīgus ziņām. Tik liels nederīgas un bezjēdzīgas informācijas par šiem cilvēkiem tiek katru dienu izgāzts uz mums, ka bieži vien tu nespēj pretoties, un varbūt drīz tu vairāk zināsi par Britnijas jauno draugu, nekā tu zini par saviem kaimiņiem. Varbūt tu sāksi dzīvot caur Madonnu, jo mēdiji viņu parāda kā sievišķīgā šarma un riska personifikāciju, kā kādu, kas dzīvo dzīvi, kas ir daudz interesantāka par tavējo.

Vai, vēl sliktāk, daudzi cilvēki zina vairāk par izdomātiem filmu tēliem nekā par īstiem cilvēkiem. Paklausies cilvēku sarunas, un tu dzirdēsi, cik daudz laiku viņi izmet runājot par televīzijas šoviem, filmām un komiksu varoņiem. Kamēr mēs varētu pavadīt laiku, plānojot, kā uzlabot mūsu dzīves un iepazīt viens otru labāk, mēs tā vietā pavadām laiku, apmainot bezjēdzīgu informāciju, ko mēdiji ir mums iepumpējuši galvās. Un jo vairāk laika mēs pavadām, minot un prātojot, kas dabūs balvas MTV gada balvu pasniegšanā, jo mazāk mums ir laika, lai dzīvotu savu dzīvi.

Kad televīzijas kompānijas, filmu producenti un viņu radījumi pārliecina mūs, ka interesanta dzīve ir nevis kaut kas tāds, kas pastāv mums visapkārt katru dienu, bet var tikt atrasts tikai filmās un slavenību dzīvēs, viņi pārod mums mūsu pašu dzīvi.

Kad tu pavadi vairāk laika, skatoties TV nekā ceļojot vai iemīloties, vai spēlējot futbolu, tu sāc ticēt, ka lielākā intriga, ko tu vari piedzīvot, ir ceļojumu šova, ziepju operas vai futbola spēles noskatīšanās. Un jo vairāk tu skaties šīs lietas pa TV, jo vairāk tu aizmirsti, ka tu varētu šīs lietas patiesi darīt, nevis tikai skatīties uz šīm lietām caur ekrānu. Tevi pārsteigtu, cik daudz interesantāk būtu pašam radīt mūziku, nevis skatīties konveijera lentes produktus pa MTV (par mūziku to tiešām grūti nosaukt), cik piepildošāk pašam būtu mīlēties, nevis skatīties kādus svešiniekus to darot pornogrāfiskā filmā, cik aizraujošāk būtu pašam cīnīties ar kādu šķērsli, nevis skatīties kādu piedzīvojumu filmu. Bet jo retāk tu pamet TV ekrānu, lai darītu šīs lietas, jo tukšāka tava īstā dzīve ir un jo vairāk tev vajag TV šovus, lai aizpildītu šo tukšumu.

Un šeit tavā dzīvē ienāk mēdiji. Tie ar prieku tev piedāvā dzīves aizvietotāju - par noteiktu cenu. Protams, viņi pārdos tev otršķirīgu seksu un vardarbību, aizraujošus kadrus un piedzīvojumus, bet tev par to būs jāmaksā. Jāmaksā par kabeļtelevīziju, satelītu šķīvjiem, moderniem televizoriem, interneta pieslēgumiem, biļetēm uz filmām. Un, protams, tev jānopērk ir arī jaunākais modes vai mūzikas žurnāls, lai neatpaliktu no pārējiem zināšanās par izdomātajiem TV personāžiem. Un vēl pa virsu tam visam, tev ir jāklausās viņu reklāmas pa radio, jālasa tās žurnālos vai jāskatās tās starp televīzijas raidījumiem. Šīs reklāmas ir uzmanīgi radītas, lai tu tērētu naudu produktiem, kas tajās tiek reklamēti.

Reklāmas firmas to vien dara, kā domā, kā pārdot cilvēkiem produktus, kas ir cilvēkiem pilnībā nevajadzīgi, bieži vien pat kaitīgi, bet cilvēki tāpat šos produktus pērk tikai tāpēc, ka tie ir tik daudz reklamēti. Labs piemērs ir Coca-Cola. Bet kad tu tērē naudu šiem produktiem, kas tiek reklamēti mēdijos, tev vajag strādāt ilgāk un grūtāk savā darbā, lai nopelnītu vairāk naudas. Pie tam, ļoti ticams, ka tavs darbs tev īpaši nepatīk, un, tā vietā, lai liktu tev justies tik dzīvam, ka tev nevajag TV, televīzija salīdzinājumā ar tavu darbu droši vien liekas ļoti aizraujoša. Vai arī kad tu pabeidz darba dienu, tev vairs nav enerģijas nekam citam, kā vien lai ieslēgtu TV. Un varbūt tu saisti kaut kā darīšanu ar darbu, kas tev liek justies nogurušam un neapmierinātam, un kaut kā skatīšanos ar brīvību un relaksāciju. Tad beigās sanāk, ka tu attopies, meklējot dzīves jēgu ekrānā, nevis savā dzīvē.

Un tas viss būtu smieklīgi, ja tas nebūtu tik traģiski. Tu strādā vienu daļu savas dzīves, lai varētu nopirkt otru daļu savas dzīves, kas nemaz nav īsta, ko tu pavadi pie TV ekrāniem. Tādējādi tu atbalsti sistēmu, kas izšķiež tavu laiku līdz tu nomirsti. Un neviens nedzīvo mūžīgi - visi kādreiz nomirst.

Vai tu gribi atskatīties uz savu dzīvi, ko tu pavadīji, skatoties un runājot par kādu lētu TV seriālu, vai arī uz dzīvi, kas bija pilna ar sāpēm un baudu, romanci un cīņu, mīlestību un naidu?

Vai tu esi apmierināts ar to, ka tu skaties, kā cilvēki dara kaut ko, ko tu pats varētu darīt, ja tu neiztērētu tik daudz laika skatoties, tik daudz laika strādājot darbu, ko tu ienīsti, lai varētu nopirkt lietas, ko tev nevajag... lai varētu patērēt vēl savu laiku skatoties?

Risinājums ir vienkāršs, tev tikai ir jābūt gribasspēkam. TV ir viegli izslēgt, vai vēl labāk - izmest pa desmitā stāva logu, iziet ārā arī ir viegli. Beidz interesēties par to, ko dara Bekhema sieva un sāc interesēties par to, ko dara tavi draugi un ienaidnieki, ģimene un paziņas. Izej no ofisu bloka ārā saulē un iemācies iztikt bez tām dārgajām, krutajām drēbēm vai jaunās stereo sistēmas, lai tu būtu brīvs dzīvot dzīvi, kas pilna ar izaicinājumiem un elpu aizraujošiem piedzīvojumiem, dzīvi, kas pilna ar jaunām izjūtām - dzīvi, kur tu pats esi sava likteņa valdnieks, nevis garlaicīga darba un reklāmas kampaņu upuris. Ja tu izmantotu to enerģiju, ko tu iznieko, pārdodot apavus vai rēķinot ciparus pie datora, tu varētu atrast veidu, kā pelnīt vairāk kā pietiekami naudas izdzīvošanai vai, vēl labāk, sadarbotos ar citiem, lai tuvotos pasaulei, kur izdzīvošana nav atkarīga no naudas.

Rīkojies tagad vai klusē mūžīgi. Un, lūdzu, nerunā par to, cik tev ir garlaicīgi, cik ļoti tu ienīsti savu darbu vai cik bezjēdzīga šķiet tava dzīve, ja tu neesi gatavs sevi atbrīvot.

Šīs divas "māsas" viņu nekad nepamet, gan liekot ciest, gan sagādājot patiesus laimes mirkļus. Šīs divas "māsas" ir iespējams rūpīgi paslēpt, taču nav iespējams tās iznīcināt.

Četru gadu vecumā es iemācījos braukt ar velosipēdu. Ak, šis mazais dzeltenais velosipēds ar trīs platajām plastmasas riepām! Nevienu dieniņu nevarēju bez tā iztikt. Kādu laiku tas bija manas dzīves rāmis. Atceros, kā tētis ienāca virtuvē un skumīgi mani mierināja, sakot, ka nu jau jāmācās braukt ar divriteni. Šis niecīgais grausts jau tāpat esot bijis man par mazu. Viņš tam nejauši esot pārbraucis pāri ar savu "Бэларус МТЗ 50". Vēl šodien kā acu priekšā redzu šo skatu – pagalmā guļ mana trīsritenīša krustām šķērsām izlocītais dzeltenais rāmis, mana bērnības pasaule.

Kas ir piesardzība? Cilvēki šo īpašību iemācās pielietot jau pēc, tā teikt, pirmā rāmja bojāejas, piemēram, pēc pirmās vilšanās cilvēks sāk pasargāt savu mīlestību. Un tā viņš pats sevi sargā, pasargā, nosargā, līdz apzog pats savu dzīvi, pazaudēdams miljoniem iespēju.

Man mājās ir suņuks. Viņš neēd sauso suņu barību. Labprātāk viņš izvēlas kartupeļus ar krējuma mērci, viņš pat ir iecienījis vecāmammas šķovētos kāpostus, dārza ķiršus un banānus. Viņš nekad nebaidās nodegustēt kādu jaunu, manis gatavotu "joku". Es cienu savu suņuku, jo viņš nedara tā kā citi suņi. Vai tas nebūtu garlaicīgi katru dienu ēst vienus un tos pašus kraukšķīgos "spilventiņus" ar jēra gaļu tikai tāpēc, ka televīzijā saka, ka tā vajag? Šajā gadījumā es par savu suņuku nestāstu tā pat vien, aiz bezdarbības. Šo piemēru varu tieši attiecināt uz cilvēkiem, kuri baidās dzīvot citādi, nekā pārējie.

Arī kļūdīties ir cilvēcīgi, un tas nav nekas nosodāms. Ja nu tomēr ir sanācis smagi kļūdīties, nevajadzētu aizmirst par iespēju beidzot atbrīvot savas divas "māsas" no mūžīgās slēpšanās, jo tajās ir spēks, kas palīdz visam nokārtoties pašam no sevis.

Mana vecāmamma man ir teikusi, ka nav tādu nevienam nevajadzīgu cilvēku. Manuprāt, tas ir ļoti viegli pierādāms, veicot kādu eksperimentu. Sausā vasaras laikā dārzā vai uz palodzes vajag iestādīt puķi. Kad tā sāk vīst, to ir nepieciešams apliet, lai tā nenokalst. Tas, kurš aplej puķi, atbrīvo savas rūpes no mūžīgās slēpšanās. Rūpes ir cilvēcība, tās ir nepieciešamas puķei. Matemātiski šī teorēma skaitītos pierādīta, taču ir vēl kāda būtiska problēma. Cilvēkam pašam ir jāapzinās sava vērtība. Atbrīvojot rūpes un mīlestību, rodas cilvēcība, ar kuru var apliet ne tikai puķes.

"Līdz ko jaukie sapņi beidzas,
Viņai projām jāaizsteidzas.
Ilgi, šķiet man, projām biju;
Nu es atkal ieraudzīju:
Mazā, sirmā kumeliņā
Jāj pa ceļu pasaciņa," raksta Aspazija. Bet nav jau pieņemts, ka pieagugušie tic pasakām. Bet varbūt tomēr...

Katrs var ieguldīt savu darbu pasaules uzlabošanā, bet, cik liela tam būs nozīme? Bieži tad, ja nevar izdarīt ko grandiozu, iespaidīgu, atmet ar roku, bet dažreiz taču pietiek ar mazumiņu, un, ja katrs veltītu šo kaut vai nelielo ieguldījumu, pasaule noteikti kļūtu labāka!

Es gribētu cilvēkiem atgādināt, ka katrai viņa rīcībai būs sekas. Vispirms vajag padomāt par visu slikto, ko var izraisīt tava neapdomība un tikai pēc tam vēlreiz padomāt, vai tas tiešām ir jādara. Ja nometīsi uz ielas pudeli, vecajai, slimajai sētniecei, kura jau tā strādā par minimālo algu, būs vairāk darba, bet, ja iemetīsi atkritumus ūdenī, tādejādi sabojāsi savas pilsētas skaistumu un zivtiņām, kurām tevis dēļ būs jāpeld pa piesārņotu ūdeni, būsi nodarījis neapzinātu ļaunumu. Ja aizdedzināsi kūlu un domāsi, ka tā ātrāk padarīsi darbiņu, iespējams, nodedzināsi kopā ar to ne tikai savu māju, bet arī netālo mežu; ja izdomāsi, ka vajag piekarināt pie sienas kādu retu dzīvnieku, iespējams, ka drīz tas jau būs pavisam izmiris, un cilvēki par to vairs nevarēs priecēt savas acis. Lai gan medību ierobežojumi un sodi par nelikumīgām medībām Latvijas teritorijā pastāvēja jau kopš 14. gadsimta, tik un tā cilvēki ir pietiekami neapdomīgi, lai turpinātu savu noziedzīgo darbību, nemaz nedomājot par saviem bērniem, nākamajām paaudzēm. Lai gan ir daudzi apzinīgi cilvēki, kas domā, kā vērst par labu citu izdarīto ļaunprātību veidojot dažādus dabas parkus, atkritumu apsaimniekošanas punktus, piemērojot jaunus sodus par kūlas dedzināšanu un malumedniecību. Tomēr ir netaisni, ka citi mēslo un pēc tam nevainīgajiem, kas vienkārši vēlas, lai pasaule būtu skaistāka, ir jāvāc. Lielisks piemērs ir nemitīgās akcijas, kad jaunieši iet gar jūras malu un visu saved kārtībā, lai atkal tiem, kas par to pat neaizdomājas un neinteresējas, būtu tīra un sakopta pludmale, kur varētu atpūsties. Vienmēr būs tādi cilvēki, kas vēlēsies aizsargāt visu skaisto, dzīvo, nesabojāto un būs tādi, kas vēlēsies iegūt peļņu uz retu, aizsargātu dzīvnieku rēķina, kuriem būs vienalga, ka tiek izcirsti meži un mums pašiem vairs nebūs ko elpot.

Bērniem jau no mazotnes māca, kā vajag uzvesties, ka vajag rūpēties par mazākajiem , par dzīvniekiem, nedrīkst piesārņot apkārtējo vidi, bet tas viss pārāk ātri aizmirstas. Zemapziņā katrs no mums zina, ka vajag kopt dabu, pretējā gadījumā tā mums izrādīs savas dusmas, atriebjoties ar ļaunām vētrām, plūdiem, milzīgiem cunami, vulkānu izvirdumiem, lai mēs aizdomātos, ka kaut kas ir nepareizi, ka pārāk daudzi ir aizmirsuši vērtības, bet tikai retajam tas liekas saistīti.

Latvijā apzināti, pēc noteikta plāna veido un regulāri kopj jaunas ekosistēmas – parkus, skvērus, kapsētas un citus apstādījumus, kuros parasti liela vieta ierādīta ievestajiem svešzemju augiem. Mākslīgie biotopi tiek kopti un uzturēti ar cilvēku spēkiem. Interesanti, ka valsts tik daudz līdzekļu un darbaspēku izmanto, lai iekultivētu svešas augu sugas, bet savas, Latvijai atbilstošās, kā arī retās sugas atstāj novārtā. Finanses netiek sadalītas pēc vajadzības, tas nozīmē, ka arī valstsvīriem ir mazsvarīgs ieguldījums dabas aizsardzībā. Pārāk liela nozīme tiek pievērsta dažādām būvēm, pieminekļiem un pārāk maza visam dzīvajam.

Pasaule ir tik skaista un daba tik neaizsargāta! Katra mūsu pienākums ir to kopt un rūpēties par tās pilnveidošanu, nevis vēl vairāk to degradēt. Es vēlētos tik daudz darīt pasaules labā, bet, kas to lai zina, iespējams, ka esmu to izmainījusi, tikai ar to, ko uzrakstīju!

Daudzi varbūt arī zin un sapratīs, par ko ir runa, bet daudzi varbūt būs pārāk aizņemti ar inflācijas sekām un valdības maiņu, lai pamanītu, ka ir kas svarīgāks. Runa ir par muitas kontrolpunktiem Latvijā.

Līdz šim tie ir bijuši kā saikne ar ieceļotājiem, izceļotājiem, ar kārtības saglabāšanu, kontrabandas novēršanu un, galu galā, ar drošību.

Bet kas notiktu, ja vairs nebūtu šīs saiknes? Par ko tas Latviju pārvērstu?

Manuprāt, tad inflācija būtu nieks salīdzinājumā ar to. Un gandrīdz vai neticami, Latvijai tieši par to būtu jāsāk satraukties, jo robežkontroli tak taisās likvidēt!

Ja kaut uz mirkli aizdomātos, tad katrs saprastu, cik tas ir briesmīgi. Kontrabanda, narkotikas, šaujamieroči un citas aizliegtāsvielas straumēm plūstu uz Latviju!

Vai tas ir normāli? Vai tas nevienu nesatrauc? Un kam tas ir izdevīgi?

Protams, būs arī apmierinātie, kas paši ar to darbosies, bet ko darīt pārējiem?

Neviens tak negrib dzīvot patstāvīgās bailēs, saspringumā, jo tāpat dzīve ir stresa un šausmu pilna. Un kas zin, varbūt valstī pat var sākties haoss. Un ko tad? Vai tiešām Latvijas gods, slava un neatkarība nav vairāk vērta par kāda indivīda labumu?

Var jau būt, ka deputātiem, kas izskatīja lietu par robežpunktiem bija uznācis prāta aptumsums, bet vai tiešām tik tālu viss ir jāsalaiž grīstē?

Protams, mans mērķis nav nosodīt, bet brīdināt citus gan. Tāpēc varbūt ir vērts painteresēties, kas sargās mūsu drošību. Jo visi taču cenšas padarīt Latviju labāku, nevis gluži pretēji. Var jau protams cerēt uz labāko, ka tomēr tas nenotiks, bet tai pat laikā vajag gatavoties uz ļaunāko, vai pat rīkoties, lai nepielaistu tādu kļūdu.

Ir jāmēģina un jādara, jo tieši tā cilvēks pilnveidojas, iegūst pieredzi, draugus, pārliecību un spēju iejusties apkārtējā sabiedrībā.

Kas ir dejošana?

Dejošana ir īpašs veids kā izpaust, parādīt sevi. Ikviens cilvēks prot dejot, nekad neticēšu, ja kāds man apgalvos pretējo. Viss, kas jādara ir jāatbrīvojas, jāiejūtas mūzikā un jāļauj ķermenim pašam kustēties bez liekas domāšanas. Nekā sarežģīta tur nav, ir tikai jāspēj rast sevī pārliecība. Protams, daži to visu apgūst ātrāk, dažiem ir nepieciešams zināms laika periods, taču viss ir iespējams. Ir daudz dažādu deju stilu, katrs izvēlas to, kurā spēj iejusties un kurš tiešām `'paķer'', jo nav jēgas sevi mocīt ar to, kas nepatīk. Uzstāšanās dažādos pasākumos ļauj sevi atraisīt publikai un sniegt priekšnesumu, kas tiešām piesaista. Jo liela daļa cilvēku nemaz neiedziļinās soļos, viņiem interesē tas, kā dejotājs spēj pasniegt sevi un arī deju, un vai viņš spēj noturēt skatītāju visa šova garumā.

Personīgā pieredze

Pati esmu izvēlējusies Hip Hopa deju stilu, nodarbojos ar to jau 7 gadus un esmu nolēmusi to darīt vel vismaz tik pat ilgi, nekad,ne uz mirkli neesmu nožēlojusi, ka aizgāju uz savu pirmo Hip Hopa trenniņu. Sākot dejot biju kautrīga, bija zems pašvērtējums, tagad viss ir mainījies, esmu galvenā trennere „Soul Sisters Dance Studio” un tam, lai izveidotu savu studiju, ir nepieciešamas ambīcijas, kuras esmu ieguvusi pateicoties dejai. Esmu bijusi ārpus Latvijas robežām, lai apgūtu jaunas trennēšanas metodes un spētu iesācēju padarīt par profesionāli. Daudzi uzskata, ka Hip Hops ir deju stils, kurš kopš pirmsākumiem nav mainījies, tās ir muļķības, šis ir viens no stiliem, kas mainās visbiežāk, jaunas tendences paradās ik mirkli.

Fiziskā slodze

Nenoliedzami liels plus ir arī fiziskā slodze, piemēram, sacensībās dejojot jāsāk jau no agra rīta un nereti jāturpina līdz vakaram, kājas par sevi liek just vel pāris dienas pēc tam. Arī trenējoties jāatdod visa enerģija, pie tā ātri pierod, tas, kas sākumā sagādāja grūtības, vēlāk kļūst par iesildīšanos un ļauj vēl vairāk paaugstināt savu dejošanas līmeni, kā arī spēt izturēt vēl lielāku fizisko slodzi. Hip Hopā slodze nav tikai uz kājām,dejojot tiek noslogotas daudzas muskuļu grupas, tā kā uzturēt sevi labā fiziskā formā pietiek pat ar dejošanas treniņiem. Pati trenējos 5 reizes nedēļā, kas iekļauj arī treniņu vadīšanu, jo trenējot citus, cilvēks trenē arī pats sevi. Protams, tas varbūt šķiet daudz, taču īstenībā gribētu lielāko dienas daļu pavadīt treniņu zālē, taču šobrīd jāvelta laiks arī skolai, draugiem un ģimenei.

Izdošanās pamats - pozitīvisms

Trenerim ar savu enerģiju un uzmundrinošām frāzēm nodarbību laikā jāiedvesmo dejotāji, pēc pieredzes varu teikt, tas ir ļoti efektīvs paņēmiens, neapstāties pie pirmā noguruma, bet mēģināt iet tālāk. Dejotājs pozitīvās emocijas izmanto dejā, kustībās kļūst brīvāks ,uzdrīkstas daudz vairāk nekā parasti, tā kā, daudz kas atkarīgs no trenera.

Ieteikums cilvēkiem, kas jau nodarbojas ar dejošanu

Ja kāda no Latvijas deju studijām rīko workshopu (no citas valsts uzaicināta horeogrāfa nodarbības), ir jāatrod zināma naudas summa un jāapmeklē šīs nodarbības. Vieshoreogrāfi sniedz daudz ko jaunu - pieredzi, priekšstatu par deju stilu citā valstī, par to ar kādām metodēm treneris pasniedz šo stilu, kā arī tas ir pārbaudījums sev, vai spēsi tikt galā ar jaunajām kustībām.

Kā sākt dejot?

Vislabākais sākums ir saņemties, atnākt un pamēģināt. Cilvēks jutīs to lielo ieguvumu, ko sniedz dejošana, bet ja nejutīs, tātad dejošana nav domāta viņam, bet noteikti ir cits sporta veids, kurš ir domāts tieši tev!Pamēģini!

Man tā patīk! es to gribu! tā ir jāiegūst savā īpašumā! Taču ir jāpārvar pēdējais šķērslis. Es lēnām sniedzos pēc tās mazās zīmītes, kas izšķirs šī stāsta nobeigumu. Es lēnām šo zīmīti pagriežu un ļauju acīm pārslīdēt pār dažādajiem skaitļiem. Brīdis, kad cena ieraudzīta un ļauju tai palikt prātā ir „cenu brīdis”.

Reizēm šī tik ļoti vēlamā cena ir iemesls lielam priekam, satraukumam un atvieglojumam, taču vairumā gadījumu, ieraugot cenu es no „cenu brīža” nokļūstu „grūtā jautājuma risināšanas šokā”! Man ir jāpieņem lēmums: pirkt vai nepirkt.

Reiz gadījās nokļūt kādā pilsētā. Es iepriekš nedomāju, ka tur būs tik zema gaisa temperatūra, un tāpēc nebiju paņēmusi līdzi savu jaku. Nācās doties uz centru un nedaudz iepirkties. atradu kādu apģērbu veikalu, uz kura skatloga ar lieliem, oranžiem burtiem bija uzrakstīts : „IZPĀRDOŠANA”. Iegāju iekšā, taisnā ceļā devos uz vietu, kur stāvēja vējjakas. Tajā brīdī piedzīvoju vienu no labvēlīgajiem „cenu brīžiem” – vējjaka maksāja tikai 18.99ls. Kad devos uz veikala izejas pusi, pie sevis domāju: „kādu dienu es šeit atgriezīšos un iepirkšos tā pa īstam. Man patīk izpārdošanas!” atradu pārdevēju, kas mani bija gatava apkalpot, lai es varētu turpināt ceļu. Viņa paskatījās uz manu vējjaku un tādu eiropejisku izjūtu teica: „izsmalcināta izvēle, jaunkundz” par ko man, protams, nāca smiekli. Man no tā vien būtu vajadzējis noprast, ka esmu nepatikšanās. Viņa uz kases aparāta izsita manas izpārdošanā iegādātās vējjakas cenu, un, man par lielu izbrīnu, uz kases aparāta redzēju 180.99ls. Man pēkšņi krūšu kurvja apvidū sāka sāpēt!

Es paķēru jaku un ātri vien metos uz to vietu, kur to biju paņēmusi, noliku to atpakaļ un sacīju : „paliec tepat! vari sapūt un nomirt šeit, pirms es tādu naudu maksāšu. Netuvojies man!” kad devos prom no veikala, es vēl pārdevējai pavaicāju, vai apkārtnē nav atrodams kāds mazāk „izsmalcināts” veikals.

šo „cenu brīdi” es nekad neaizmirsīšu.

Iepērkos lielveikalā. Kasiere ne tikai mani nesveicina, bet viņa uz mani pat nepaskatās un sarunājas ar citu kasieri, kamēr mani apkalpo. Pazīstama situācija, vai ne? Pilnīga necieņa pret manu personību! Esmu sašutis! Un kasierei šķiet, ka tas ir normāli.

Esmu dzirdējis, ka Baltkrievijā salīdzinot ar Latviju ir ļoti traki, taču es varu apgalvot, ka tikpat traki ir Latvijā salīdzinot ar pasaules attīstītajām valstīm. Citās valstīs par Latviju domā apmēram tāpat, kā mēs par Baltkrieviju. Iespējams, šāda situācija Latvijā ir sekas mūsu valsts pagātnei un nabadzībai. To mēs vienā dienā mainīt nevaram, bet mēs tomēr varam mainīt mūsu attieksmi pret līdzcilvēkiem.

Esmu uzklausījis daudz un dažādus viedokļus par sveicināšanos veikalā. Pastāv divi pretēji viedokļi. Vieni uzskata, ka kasieriem ir jāsveicina pircēji, jo tā tomēr ir elementāra cieņas parādīšana cilvēkam, ar kuru tu kontaktējies. Opozīcijā parasti stāv cilvēki, kuri paši ir strādājuši par kasieriem, un tāpēc viņi oponē ar to, ka pēc 12 stundām smaga darba pie kases ir diezgan grūti kādam pasmaidīt, kur nu vēl katru formāli pasveicināt. Un, kas ir pats nepatīkamākais – ja tu pircēju pasveicini no sirds, un viņš pat nepaskatās uz tevi. Tas atsit visu vēlēšanos sveicināt. Tā nu sanāk – kasieri met akmeņus pircēju dārziņā un otrādi.

Es uzskatu, ka kasieriem būtu jāuzliek par pienākumu pasveicināt visus klientus (ja jau sirdsapziņa un elementārās pieklājības normas pašas par sevi to neliek darīt), un tas veiksmīgi jau ir izdarīts daudzos veikalos. Tas, ka sveicināšanās lielveikalos veidotu rindu – pilnīgākās muļķības. Rindas lielveikalos ir vienmēr, tās tiek radītas mākslīgi, lai pircējs vēl rindā stāvot kaut ko nopirktu. Nevienu reizi neesmu redzējis, ka lielveikalā strādātu tik daudz kases, lai pie viņām neveidotos rindas. Nedomāju, ka kasieres arī nogurtu vairāk, ja maiņā viņas izlaistu 800 pircēju pasveicinot, nekā, ja viņas izlaistu 1000 pircēju nepasveicinot. Tas liecina gan par veikala vadības attieksmi pret klientiem, gan pret saviem darbiniekiem.

Taču nepaļausimies uz citiem, un paši pasveicināsim kasierus, konduktorus un citus, kuri strādā apkalpošanas sfērā. Izrādīsim pret viņiem cieņu un uzmanību. Īpaši ņemot vērā, ka ne katrs būtu ar mieru darīt to pašu darbu par tādu samaksu. Nepaliksim iedomīgi un nepacelsim sevi augstāk par citiem. Tas, ka kādam ir labāks darbs, vēl neliecina, ka viņš ir labāks cilvēks, un vispār jebkurš darbs būtu jāciena, jo šie cilvēki pūlas mūsu labā. Bet, ja jūsu sveicienu neatņem – par to nevajag justies slikti, jo tā vairs nav jūsu, bet tā otra cilvēka problēma. Un neaizmirsīsim lietot „burvju” vārdiņus – es domāju „lūdzu” un „paldies”, nevis tos, kurus jūs padomājāt ;)

Atbildība

18. novembrī pieceļos vēlu - svētki tak! Puspliks paveros pa logu. Viss sasnidzis! Kaut kas starp slapju sniegu un krusu. Paveru logu un paķeru pilnu sauju sniega no palodzes. Mani draugi, baloži, pamanījuši mani, tūlīt pat pielido klāt. Pabaroju viņus no rokas ar maizes šķēli. Patīkami redzēt,ka baloži vairs nebaidās knābāt maizi no manas rokas, kā tas bija vēl tikai paaris dienas atpakaļ - vai nu vainīgs sals, kas pastiprina bada sajūtu vai arī pamazām esmu viņus pieradinājis. Tātad man tagad būs jābūt atbildīgam par viņiem. Par baložiem tomēr ir vieglāk būt atbildīgam kā par savu mājdzīvnieku. Var būt, ka es pat esmu spējīgs to uzņemties, jo citādi man labāk viņus nepieradināt pie barošanas. Atstāju baložiem vēl vienu maizes šķēli un taisu logu ciet.

Draudzība

Izskatās, ka esmu vienīgais mājās, kam gribās pavadīt svētku dienu neko nedarot. Visi citi aktīvi izmanto brīvo svētku dienu, lai padarītu darbus, kuriem parasti nesanāk laiks. Izstaigāju visas istabas un saprotu, ka es šo darboņu vidū jūtos lieks ar savu vēlmi nedarīt neko.

Labi, ka pazvana Edgars un uzaicina pie sevis ciemos Ziepniekkalnā. Tā man ir iespēja aizbēgt no mājas kņadas, pasēdēt mierīgi ar savām domām trolejbusā un izdarīt to, kam man sen neatlika laiks - satikt kādu draugu.

Labi tomēr, ka svētku dienās ir iespēja padarīt to, ko citās dienās nedaram!

Nevienaldzība

Pienāk 8.trolejbuss. Cilvēki kāpj ārā, es steidzos klāt. Man tieši zem kājām, slapjajā sniegā kādam izkāpušajam izkrīt mobilais. Aši paceļu, kamēr tas vēl nav samircis vai kāds uzkāpis virsū un apjucis veros apkārt, jo nemanīju, kuram tieši tas izkrita. Negribas jau arī kādam svešam viņu iedāvināt. Un vienlaicīgi negribas arī palaist garām šo trolejbusu. Izskatās, ka kāds tomēr redzējis, kam izkrita tālrunis. Jauns puisis sasauc kādu vīrieti ar lielu somu, kurš jau ir diezgan patālu. Visi jau ir sakāpuši trolejbusā, tādēļ tikai pamaju ar mobilo, lai pievērstu vīrieša ar lielo somu uzmanību, nolieku mobilo turpat uz pieturas soliņa un ielecu trolejbusā.

Trolejbusā sēžot nospriežu, ka labi vien ir, ka atradās īpašnieks. Pat, ja viņš uzreiz nepieteiktos, es tāpat sagaidītu īpašnieka zvanu un atgrieztu mobilo. Un cik labi, ka ir tādi cilvēki, kā tas puisis, kuram nebija vienalga.

Žēl, ka steigā nesaskatīju viņa seju. Bet tam tak nav nozīmes.

Vientuļās salas

Veros pa trolejbusa logu uz slapjo sniegu uz zemes un ieslīgstu atmiņās, sapņos un pārdomās. Jūtos tik omulīgi! Ārā jau ir satumsis. Cilvēki satinušies šallēs un lakatos brien pa pelķēm.

Vēl nesen es atcerējos brīvību pie jūras vasarā un bēdājos, ka košās rudens lapas jau visas ir sakaltušas brūngani dzeltenā tonī. Taču tagad es saprotu, kāpēc man patīk ziema. Tā dod iespēju sapņot par vasaras brīvību un neatkarību. Ziemā mēs paliekam atkarīgi no aukstuma. Cilvēki ir satuntuļojušies un viņiem ir grūti paraudzīties apkārt. Taču arī tam ir savs skaistums. Mēs vairāk uzmanības pievēršam savām domām.

Visi cilvēki pāris metru attalumā ir tāli svešinieki - neaizsniedzamas salas, kurus šķir sals, sniegs, vējš un mitrums.Taču, ja kāda šāda sala uzdrošinās paarvarēt sniegu, mitrumu, vēju un salu un pietuvojas citai salai, tās satuvinās, atsalst un negrib šķirties. Mēs izpētam jauno salu un nepievēršam uzmanību tam, kas trako apkārt. Mēs jūtamies patīkami siltuma saistīti un atkarīgi viens no otra un no ziemas.

Tāpēc man patīk ziema!

Nožēla

Tiko ar trolejbusu tiku Pārdaugavas pusē, kad pazvanīju Edgaram un samelojos, ka esmu jau uz Vienības gatves - lai nākot sagaidīt galapunktā. Pasažieru bija maz, trolejbuss brauca ātri un likās, ka Edgars tāpat kavēs. Vēl pie sevis papriecājos, cik es attapīgs. Kad atbraucu viņš izskatās tik ļoti nosalis, ka man pat kauns pajautāt, vai viņš jau sen te stāv...
Piedod, draugs!