Stāsts "Jauna ārsta piezīmes" ataino tikko medicīnas augstskolu ar izcilību absolvējuša vīrieša Bomgarda (darba centrālais tēls un Mihaila Bulgakova atspoguļojums) dzīvi un darbu, kādā Krievijas nostūrī (apriņķa pilsētā Gračevskā), kur jaunais un vēl nepieredzējušais ārsts izcieš pirmās ugunskristības ciema galvenā ārsta lomā. Jaunais vīrietis sastopas ar šķietami nepārvaramām problēmām un grūtībām ciema pacientu izskatā, pārvar bailes no nežēlīgās pienākumu nastas, kā arī mācās pierast pie nemitīgās "nāves" klātesamības un zemniekos mītošās tumsonības.
Otrs, īsākais stāsts iesākas ar Bomgarda pārcelšanu darbā pilsētas slimnīcā un turpinās ar viņa studiju biedra, ārsta Poļakova dienasgrāmatas atspoguļojumu, ko tas novēlējis Bomgradam. Dienasgrāmatas saturs sastāv no Poļkava piezīmēm par laiku, kad tas izcieš atkarību no Morfija.

Kā jau minēju abi šie stāsti ir analoģiski saistīti. Virspusēji skatoties varētu šķist nesaprotama Bulgakova vēlme tos atdalīt, taču, ja palūkojas ciešāk, tad nesapratni par šo nošķīrumu pārmāc sapratne par neiespējamību šo divu daļu atdalīšanā. Pirmkārt jau atšķirās abu darbu forma. Ja, "Jauna ārsta piezīmes" mums tiek piedāvātas, kā Bomgrada stāstījums pirmajā personā, tad "Morfijs" ir krasi atšķirīgs t.i. rakstīts dienasgrāmatas veidā. Sižetiskā līnija gandrīz nesaista abus darbus un gluži kā visā grāmatā kopumā, kad acīs klaji durās mīklainas pauzes, ko jāpiepilda mums pašiem, tā arī starp abiem stāstiem ir tranšeja, kas atstāj tādu kā nepilnīguma sajūtu, it kā šie abi darbi būtu tikai uzmetums vai melnraksts. Taču, tas nekādā ziņā netraucē baudīt abus stāstus un vilkt paralēles starp tiem. Šie "caurumi" piešķir tam īpatnēju burvību un liek lasītājam to atcerēties pēc iespējas ilgāk un pilnīgāk. Īsi sakot, šos abus darbus vieno svešķermenis, kas nonācis simbiotiskās attiecībās ar tiem abiem. Jāpiebilst gan, ka tikai izlasot šo darbu, jūs sapratīsiet, ko es biju domājis ar šo pēdējo rindkopu.

Runājot par manām personīgajām izjūtām, lasot šo darbu tad pirmais, kas ienāca galvā pēc pāris lapaspušu pieveikšanas bija A.Čehova stāsti. Nav jau brīnums, jo tomēr abi šie autori pārstāv klasisku Krievu rakstības stilu un Čehovs tomēr ir pamatīgs īso stāstu un noveļu meistars, kas stabīli ieņēmis vietu, kā viens no maniem iecienītākajiem klasiķiem. Krievu klasiskā literatūtra vispār priekš manis ir kaut kas apbrīnojams, un apbrīnojama tāpēc, ka nezinu cita vārda tās varenībai. Bet, tas jau pavisam cits stāsts…
Tātad, ja esat lasījuši Čehovu vai Dostojevski, tad noskaņa jums būs zināma, bet, ja jums vēl zināms un atzīstams ir A.Kamī "Mēris", tad sajūsma būs garantēta. Kāpēc pieminēju "Mēri"? Tāpēc, ka tāpat kā tajā, arī "Morfij’ā" netrūkst strutojošu bumbuļu, krēpainu spļaudekļu, asiņu un visnotaļ eksistenciālu pārdomu. Ja, Bulgakova analogs ir Bomgrads, tad Bomgrada analogs varētu būt Bernārs Rjē. Nu, spriediet paši par manu drosmīgo salīdzinājumu.

Grāmatu izlasīju pāris stundās, taču ne jau savas paviršības dēļ, bet tieši otrādi – aizrautības dēļ. Garantēju, ka lasot šo darbu, varēsiet izbaudīt visu emociju spektru, sākot ar skumjām un pretīgumu, beidzot ar prieku un smiekliem. Jautāsiet, kāpēc jāsmejas stāstā, kur mirst bērni, ar nezināmiem bumbuļiem cilvēciņiem aizpampst acis vai zīdaiņi tiek dzemdēti šķērsām? Atbilde ir pavisam vienkārša: pamēģiniet jūs neiespurgties, kad kādā no nodaļām tiks stāstīts par Zemnieku tumsonību. Labam noskaņojumam citāts no tieši šīs operas:

"-Aizbraucu reiz uz to pašu Duļcevu pie dzemdētājas…
-Duļceva ir slavena vieta, - feldšeris nenocietās un piebilda: - Piedodiet! Turpiniet, kolēģe!
- Nu, pats par sevi saprotams, izmeklēju, - kolēģe Pelageja Ivanovna turpināja, - un dzemdes kaklā sataustu zem pirkstiem kaut ko dīvainu… Tādas kā drumslas, kā gabaliņus…Izrādās – graudu cukurs!
- Te nu ir anekdote! – svinīgi piebilda Demjans Lukičs.
- Atvainojiet…es nekā nesaprotu…
- Vecene samācījusi! – Pelageja Ivanovna atsaucās. – Pūšļotāja. Sak, grūtas dzemdības. Mazulītis negrib nākt dieva pasaulē. Tad tak jālūko izmānīt. Un tā viņas ar saldumu mānījušas bērnu laukā."

Vairāk Literatūras un kino apskatus, kā arī citus viedokļus un literāros darbus lasiet šeit-
Kriedoklis.weebly.com
 

Lieliski atminos, kā pirms vairākiem gadiem, ja nemaldos četriem vai pieciem, bibliotēkā lepni izņēmu Kafkas "Stāsti" un ar neviltotu aizrautību un apbrīnu ņēmos to lasīt. Tā šķiet bija mana pirmā pieredze ar šādu,sirreālisma piesātinātu literatūru un īsstāstiem, kuri jālasa aktīvi darbinot savas smadzenes un pielietojot savu interpretāciju un izpratni. Pēc Kafkas savā pasaulē mani ieveda Antons Čehovs, Jānis Einfelds utt., bet kā faktu vēlos minēt to, ka tieši Francam es pateicos, ka viņš palīdzēja man un ļāva vairāk vai mazāk atklāt manu iekšējo pasauli un tieši Kafka ir vainīgs par maniem personīgajiem īsstāstiem, kurus es šad tad mēdzu rakstīt, bet par to stāstīšu citreiz, jo šodien vēlējos pieminēt Ričija Robertsona, varētu teikt, biogrāfisko darbu "Kafka" un arīdzan vēlos pateikties izdevniecībai "Satori" par sērijas "Ļoti saistošs ievads" tulkošanu un izdošanu arī latviešu valodā.

Tātad šajā darbā, sistemātiski pa nodaļām ir apskatīta gan Franca Kafkas dzīve un biogrāfiskie dati, gan sīki iztirzāti viņa darbi un veiktas smalkas interpretācijas attiecībā pret Kafkas darbiem un viņa dzīvi. Tieši Kafkas darbu, rakstura un dzīves dažādo katalizatoru, attiecību un ietekmju kopsaucēju un paralēļu savilkšana ir šī darba galvenais mērķis un dažviet gan nedaudz pārspīlēti, bet tiešām ļoti saaistoši un vienkāršoti mums šie kopsaucēji tiek atklāti.

Jāatzīst, lasot šo darbu, nemitīgi uzmācās tāda melanholiska un baisa sajūta, kas būtu skaidrojama ar mistisko noslēpumainības auru, kura apņem Franca Kafkas dzīvi un viņa iekšējo pasauli. Nedaudzās melnbaltās un miglainās bildes, kas izkliedētas visa darba garumā tikai pastiprināja šo sajūtu un kārtējo reizi lika aizdomāties par mūsdienu tehnoloģiju un zinātnes blakusefektiem, kuri kliedē jebkuru mistikas un noslēpumainības miglāju. Piemēram, ja kādreiz zemes iedzīvotāji "sadraudzēsies" ar ārpuszemes iemītniekiem pateicoties zemes tehnoloģijām, teleskopiem, kosmosa kuģiem utt, tad noslēpumainības aura, protams, zudīs un mēs vairs nevarēsim lasīt dažādas sazvērestības teorijas vai nostāstus par citplanētiešiem un tādējādi apmierināt savas cilvēciskās dziņas pēc sencācijas. Varbūt diezgan neprecīzs piemērs, bet Kafkam un lielākoties visiem 20. un uz leju, gadsimta rakstniekiem, māksliniekiem, zinātniekiem, lieliski kalpo tas, ka tik brīvi nebija pieejams fotoaparāts, sarakste bija iespējama tikai ar vēstuļu un pasta palīdzību utt.

Bet runājot par pašu darba kontekstu, jāatzīst, ka uzzināju ļoti daudz jauna par Franca Kafkas dzīvi, attiecībām, darbiem, tāpēc noteikti skatīšos uz viņa darbiem ar nedaudz citām acīm.
Arīdzan vēlos piebilst par šīs sērijas izdevumu ļoti praktisko formātu un gaumīgo vizuālo noformējumu, kā arī par demokrātisko, man, kā studentam pieejamo cenu. Paldies!

Ja kāds pirms vairākām nedēļām, kādā personiskā sarunā būtu ieminējies par, teiksim, sarežģītu matemātisko formulu vai Pitagora teorēmas un kādas Mocarta simfonijas neapšaubāmu kopsaucēja pierādīšanu, respektīvi, eksaktās un līdz pamatiem šķietami racionālās funkcijas savienošanu ar, kādu, vairāk vai mazāk estētisku vērtību, tad es būtu skeptiski pasmīnējis un pie sevis neticīgi apbrīnojis cilvēka aizrautību un bezmaz vai slimīgo iedziļināšanos visā racionālajā un matemātiskajā, bet, izlasot, šo Vācu filozofa un domātāja Hermaņa Heses (Hermann Hesse; 1877-1962) darbu "Stikla pērlīšu spēle" (The Glass Bead Game; 1943) manas, dažubrīd galēja skeptiķa domas, tika satricinātas, liekot nonākt pie atklāsmes, ka ne viss racionālais ir tik vienveidīgs un šķietams pretpols visam estētiskajam. Stikla pērlīšu spēle un tās viedais adepts un maģistrs Jozefs Knehts man atklāja šo divu pretpolu savienojamību un gara un estētiskās dzīves ietveršanu matemātiskās formulās, tādējādi vedinot katru lasītāju, tajā skaitā arī mani, uz šīs spēles galvenās jēgas t.i. cilvēka universalitātes panākšanas un pierādīšanas.

Šī, rupji sakot, biogrāfiskā romāna darbība risinās iedomātā Viduseiropas provincē Kastālijā 23. gadsimtā, kurā, stingras atlases ceļā tiek izvēlēti un izglītoti nākamie intelektuāļi, domātāji un adepti, kā Kastālijas dārgāko pērli auklējot "Stikla pērlīšu spēli" un katram Kastālijas audzēknim, piedāvājot iespēju kļūt par tās maģistru vai spēles lietpratēju. Galvenais un centrālais tēls romānā ir apdāvināts Kastālijas audzēknis, un, galu galā arī Stikla pērlīšu spēles maģistrs Jozefs Knehts, kas, nepakļaujoties Kastālijas "mūka" askētiskajai un nošķirtajai dzīvei, un, atsakoties no hierarhijas augstākā amata, nolemj doties atklātajā pasaulē un kļūt par vienkāršu skolotāju pasaulīgajā dzīvē, šķiet, tādējādi izpelnoties, lai viņa, tā teikt, biogrāfija, tiktu atstāstīta arī mums.

Runājot par Stikla pērlīšu spēli kā darbību un intelektuāli izklaidējošu procesu, tad varu bilst, ka ļoti grūti nācās iztēloties šīs spēles fizisko formu un materiāli tehniskos principus, bet ieskatoties dziļāk tās būtībā un jēgā un līdz pamatiem vienkāršojot to, dažos vārdos var teikt, ka spēlētājam ir jāizvēlas kāds mākslas vai arhitektūras objekts, teiksim, kāds ķīniešu templis vai kāda klasiskās mūzikas simfonija un jāvelk paralēles starp objekta stētisko un racionālo pusi, izmantojot dažādas matemātiskas formulas un bezgalīgas variācijas. Varbūt diezgan neprecīzi noformulēju, bet domai vajadzētu būt skaidrai.

Benediktiešu ordeņa vēsturnieks pāters Jakobs par Stikla pērlīšu spēli:

"Jūs Kastālieši esat lieli zinātnieki un estētikas lietpratēji, jūs izskaitļojat patskaņu īpatsvaru senā dzejas darbā un iegūto formulu attiecināt uz kādas planētas orbītu. Tas ir apburoši, tomēr tā ir tikai rotaļa. Rotaļa ir arī jūsu dižākais noslēpums un simbols – Stikla pērlīšu spēle." [168.lpp]

Liela uzmanība romānā tiek pievērsta meditācijas nozīmei garīgās un fiziskās pilnības sasniegšanai un arīdzan meditācijas nozīmei Kastāliskajā audzināšanā, par piemēru ņemot, katra Kastālijas audzēkņa ieaudzināto prasmi, novērst savas sadzīviskās problēmas, emociju uzplūdus vai pat fizisko satricinājumu un nogurumu, ar meditācijas un apceres palīdzību, kā arī, izmantojot gan dažādus elpošanas vingrinājumus (Likās īpaši interesanti, tāpēc iesaku pameklēt internetā šos vingrinājumus un patrenēties), gan auglīgas sarunas un mūziku. Runājot par pēdējo, tad mūzikas loma ir vēl viena svarīga estētikas forma Kastālijā. Tā tiek attēlota kā tuvs līdzgaitnieks filozofijai un kā garīgās apceres neatņemama sastāvdaļa.

Lasot šo romānu, nevilšus nākas aizdomāties par estētisko vērtību un gara dzīves vietu un nozīmi mūsdienu pasaulē. Izglītošanos priekš sevis, savas zināšanas nododot tālāk vien sev līdzīgajiem, bet gandrīz neizmantot tās praksē, vien lietojot tās dzīves jēgas meklējumos un nirvānas sasniegšanai. Izglītoties, lai atstātu dzīvi ar apgarotu, sāpju un raižu neizķēmotu seju, kā to bija paveicis Jozefa Knehta tuvs draugs un skolotājs, Mūzikas maģistrs, iesoļojot nāves valstībā, ar apgarotības un svētlaimības grimasi sejā. Tik absurds un reizē tīkams un brīnišķīgs šķiet Kastālijas piedāvātais dzīvesveids. Iedziļinoties Jozefa Knehta un viņa līdzcilvēku piezīmēs, nākas ilgoties pēc pasaulīgās dzīves izbeigšanas un pievēršanās sev.

Noslēgumā jābilst, ka ļoti patīkams likās Ģirta Bļodnieka tulkojums, liekot, gan nevienu vien reizi vērt vaļā skaidrojošo vārdnīcu un meklēt dažādu svešvārdu un vecvārdu skaidrojumus. Pirmo reizi nācās saskarties ar tik sarežģītiem un plašiem teikumiem, bet tas nekādā gadījumā nemazināja lasīt prieku, bet tieši otrādi, ļāva izjust Kastālijas garu ar visām garšas kārpiņām. Lietotas tika arī ļoti interesantas vārdu formas kā "Sejs"(Seja), "Taks"(Taka), "Saules ņirba" "Atvelga" u.c.

Ir ļoti grūti visas sajūtas un atziņas izlikt uz papīra, tāpēc silti iesaku izlasīt šo brīnišķīgo un "domāt rosinošo" darbu.

Nobeigumā citāts:

"Katram Kastālijas institūtam, katram kastālietim būtu jākalpo tikai diviem mērķiem, diviem ideāliem: jācenšas savā jomā sasniegt iespējamo pilnību un saglabāt dzīvu un elastīgu kā savu disciplīnu, tā sevi pašu, pamatojoties uz apziņu, ka šī nozare ciešām un draudzīgām saitēm vienota ar visām pārējām disciplīnām. Šis otrais ideāls – doma par visu cilvēka garīgo centienu iekšējo vienotību, doma par universalitāti – vispilnīgāk izpaužas mūsu cildenajā Spēlē." [206.lpp]
 

Un, kā tas bija "Stikla pērlīšu spēlē" "Stepes vilkā" "Sidhartā", arī šajā, agrīnajā Heses darbā neizpaliek spilgtu cilvēka emociju un dvēseles dziļuma dievišķais krāšņums, kas, tomēr atrodas tikai vienu soli no melanholijas un rezignācijas, kas spēj svētās auras iekļauto cilvēku vienā acumirklī iznīcināt.

Romāns vēsta par apdāvinātu un ģeniālu puisēnu Hansu Gībenrātu, kurš, izturot prestižos novada eksāmenus, kļūst par stingras klosterskolas audzēkni, bet līdzcilvēku un skolotāju spiediena dēļ piedzīvo nervu sabrukumu, kas atved viņu atpakaļ uz mazo Švarcvaldes ciematiņu. Pāragro pieaugšanu piedzīvojušais puisēns nokļūst smagā depresijā un nespēdams aizpildīt dvēselē izgrauztos robus, pakļūst zem mūžam smagā dzīves rata.

Pēc manām domām viens no emocionālākajiem un melanholiskākajiem Heses darbiem, kurus esmu lasījis, lai gan, melanholijas ziņā pārāks varētu būt "Stepes vilks".
Skaisti dabas skatu apraksti un gaišas emocijas romāna sākumā asi kontrastē ar drūmo melanholiju un depresīvajām domām romāna beigās. Pat šausminoši krasa ir šī pāreja no "skaistā uz riebīgo" no "spēka uz vājumu" no "plaukstošā uz mirstošo", kas "krāšņi" tiek attēlota šajā darbā.

Lasot šo darbu, nākas aizdomāties par mūsu pašu dzīves mērķiem un arīdzan spēkiem un atdevei, kādu mēs esam gatavi ziedot šā mērķa sasniegšanais. Nenoliedzami apbrīnojams likās Hansa stingrais raksturs un pašdisciplīna, kas palīdzēja viņam sasniegt noliktos mērķus, bet jāatzīst, ka tieši tas, kas padarīja viņu par cienījamu personu līdzcilvēku acīs, viņu arī iznīcināja. Katram noteikti ir pazīstama sajūta, kad vēlme būt par citiem gudrākam un augstākam triumfē pāri visiem ētikas un dzīves noliktajiem likumiem, un padara mūs savā ziņā mežonīgus.

Apbrīnojamā kārtā, šoreiz ir ļoti grūti izteikties un spriest par šo darbu, tādējādi izpaliek garāki un dziļāki secinājumi no manas puses un jāatvainojas par paviršo un juceklīgo aprakstu, bet ceru, ka tas, tomēr vedinās jūs izlasīt pašiem šo romānu un iegūt savas atklāsmes un emocijas. Vienīgais, ko vēl varu bilst ir tas, ka romāns aizskāra visas manas emocionālās un melanholiskās stīgas un iesēdās atmiņā uz ļoti, ļoti ilgu laiku.
 

Īsumā par rakstnieku var bilst, ka Ginters Grass literatūras pasaulē iesoļoja un tapa pasaulslavens jau ar savu pirmo romānu "Skārda bungas" ("Die Blechtrommel", 1959), kas spēja kļūt par vienu no izcilākajiem un novērtētākajiem 20. gs literārajiem darbiem, un, arīdzan, pateicoties kuram, 1999. gadā, G. Grass tika apbalvots ar godpilno Nobela prēmiju. Bet, šoreiz vēlos parunāt par kādu citu viņa darbu, kuru lasot, bija neiespējami, kārtējo reizi, neapbrīnot šī rakstnieka izcilo prasmi rakstīt un izteikties tik krāšņi, ka, lasot G. Grasa uzburtos teikumus un šifrējot katra burta nozīmi, bija iespējams atvērt acu priekšā tieši to ainavu, kādu redzēja pats rakstnieks, komponējot attiecīgo, literāro darbu. Ginters Grass pārsteidza ar saviem kodolīgajiem, metaforām un citiem tēlainās izteiksmes līdzekļiem piesātinātajiem teikumiem, vietām pilnīgi nesaprotamām frāzēm un izteicieniem, kā arī drosmīgajiem salīdzinājumiem un alegorijām. Jā, iepriekš, zinādams tikai šī rakstnieka vārdu un lasījis tikai pāris rindiņas no viņa Nobela lekcijas, iegādājos un izlasīju viņa otro romānu "Kaķis un pele" , kas ierindojas "Dancigas triloģijas" otrajā vietā, tūlīt aiz "Skārda bungām".

Romāna darbība norisinās otrā pasaules kara laikā un vēsta par kādu zēnu (Joahimu Mālki), kuru daba apveltījusi ar paliela izmēra gāmuru, kas simboliski tiek salīdzināts ar peli, jo reiz kāds sētas kaķis to tā bija noturējis un iecirtis tajā savus nagus. Tātad rupji sakot, romānā attēlota J. Mālkes dzīve, raksturs, mērķi un dīvainības un tam visam rezumējoties ar traģisko zēna likteni G. Grass ir radījis izcilu mākslasdarbu, liekot apbrīnot gan tā struktūru un rakstības stilu, gan izsmalcināto leksiku un sarežģīto teikumu uzbūvi.

Interesanti likās tas, ka stāstā gandrīz vispār nebija parādīta joahima Mālkes iekšējā pasaule un emocijas, vismaz, viņa paša vārdiem nē, jo galvenais stāstītājs romānā bija viņa klasesbiedrs un draugs, kā rezultātā bija lasāms tikai viņa viedoklis un redzams viņa subjektīvais skatupunkts. Pats Mālke, ļoti noslēgta un savdabīga personība, kam padodas viss, izņemot attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, bet šķiet tas viņu īpaši nesatrauc un sabiedrības domas nav viņa lielākā rūpala. Kopumā ļoti spilgta un oriģināla personība. Cilvēks no malas. Varētu teikt pat rožukroņa nesējs.

Jāteic, ka romāns nav no vienkāršajiem un viegli lasāmajiem darbiem, jo teikumu uzbūve un vārdu izvēle dažbrīd liek apstāties un uzmanīgi ierakties tekstā, pārlasot katru lapaspusi vēlreiz un vēlreiz, līdz kļūst skaidrs, ko autors ir vēlējies pateikt.
Personīgi man šī romāna izlasīšana prasīja vairāk nekā nedēļu, neskatoties uz grāmatas pieticīgo, 120 lapaspušu biezumu, bet tas skaidrojams ar to, ka vairāk par desmit lapaspusēm dienā nebija iespējams izlasīt, jo teksta tēlainais biezums lika acīm un smadzenēm ņirbēt kā karuselī. Pēc manām domām, ļoti smaga un literāri bagāta grāmata, kas ar savu filozofiju un vēstījumu spēj uz brīdi sagraut cilvēka iekšējo harmoniju un tās vietā ielikt dīvainu tukšuma un bezspēcības sajūtu.

Izlasījis grāmatu jutos ļoti atvieglots emocionālā ziņā, bet nenoslēpjams bija mans prieks un gandarījums, par iegādāto grāmatu un zemē nenosviesto laiku. Bija sajūta, ka izlasot "Kaķis un pele" ieguvu daudz vairāk nekā izlasot kādu 600 lappušu biezu bestselleru vai romānu. "Kaķis un pele ir mākslasdarbs, tā nav izklaide, tas ir darbs erudītiem un ar izsmalcinātu gaumi apveltītiem cilvēkiem. Tā būtu jāiekļauj vidusskolas obligātās literatūras sarakstos, jo tas ir spilgts piemērs rakstnieka meistarībai teikumu būvē, tēlainās izteiksmes līdzekļu pielietojumā un atmosfēras radīšanā. Noliecu galvu šī rakstnieka priekšā un ņemu sev kā vienu no galvenajiem piemēriem rakstniecībā.
 

Es domāju, jau sen varam teikt, ka Jānis Einfelds (1967) ir pelnīti dēvējams par vienu no izcilākajiem Latviešu postmodernistiem un sirreālistiem, lai gan Latvijā šādi rakstošo nemaz nav tik daudz, jo pretēji dažu "nezinātāju" greizajam viedoklim par to, ka tādu "murgu", kādu raksta Jānis Einfelds varētu uzrakstīt jebkurš, vienkārši liekot vienu bezjēdzīgu teikumu pie otra, sirreālisms ir viens no sarežģītākajiem literatūras virzieniem, un lasīt to ir tikpat grūti cik rakstīt, jo darbā ir jāieliek visa sava dvēsele un uzmanība kā lasītājam, tā rakstniekam. Jānis Einfelds ir lieliski paveicis šo uzdevumu gan savā pirmajā grāmatā "Mēness bērns" (1995), gan savos turpmākajos darbos ieskaitot, protams, stāstu krājumu "Neļaudis" (2005).

Tieši par stāstu krājumu "Neļaudis" vēlējos nedaudz uzrakstīt, jo izlasījis visus grāmatā iekļautos stāstus, spēju tikai nodvesties par autora meistarību būvēt teikumus un pielietot tiešām skaistus izteiksmes līdzekļus, kas konkrēto stāstu padara par izcilu mākslas darbu, neatkārtojamu pārdzīvojumu un sapņainu ceļojumu reizē.
Sen jau esmu iecienījis autorus, kas raksta īsstāstus, jo, lasot tos, vienmēr ir jāpakustina savas "pelēkās šūniņas" stiprāk, lai izvilktu no tā kādu jēgu, proti, nedaudzos teikumos un rindkopās ir jāprot sameklēt atslēgas vārds un doma, kas pilnībā atklāj to, ko autors pats ir vēlējies pateikt. Stāstu krājums "Neļaudis" pilnībā nodrošināja mani ar šo uzdevumu un katru stāstu nācās pārlasīt vairākas reizes, lai vismaz mēģinātu izveidot savu interpretāciju par to, kas droši vien bieži nesakrita ar autora ielikto atziņu, bet tāpēc jau mēs lasām, lai fantazētu un justos gandarīti par savu individuāli izlobīto domu.

Pievēršoties saturam, varu bilst, ka stāstu krājumu caurvij tāda kā senlaicīga folkloras un dzīves smaka un vairāk nekā bieži tiek lietoti dažādi vecvārdi kā "ķocis", "kāvi"(kā lietvārds), "pūšļotājs", "Jods", "Pekle" utt., bet tas tikai pastiprina šarmu un uzbur brīnišķīgu atmosfēru, zem kuras iespējams radīt savas vīzijas attiecībā uz katru izlasīto teikumu. Nevar nepieminēt arī to, ka stāsti nav par rožainām lapiņām vai mīļām sirsniņām, bet tie atspoguļo cilvēka dabu un mūsu izveidoto pasauli tāda kāda tā ir un ne no labākās puses. Jau krājuma pirmajā stāstā "Velēnu pilskalns" tiek attēlota reliģijas neiecietība pret citām ticībām, proti, visā savā krāšņumā tiek uzburtas dažādas priesteru, mācītāju, karaļu vardarbīgās un netaisnīgās izdarības pret pagāniem un neticīgajiem. Nevaru vēlreiz nepieminēt J.Einfelda apbrīnojami bagāto vārdu krājumu un meistarību teikumu būvē, kas padara katru šo teikumu, par gardu un baudāmu kumosu izvēlīgiem un gaumīgiem lasītājiem.Esmu dzirdējis sakām, ka katram J.Einfelda uzrakstītajam teikumam ir dvēsele un šie vārdi pilnībā atspoguļojas šajā stāstu krājumā.

Šos stāstus iespējams pat varētu salīdzināt ar pasakām pieaugušajiem, jo viscaur skaistajiem teikumiem un frāzēm cauri spraucas "netīrība" "pretīgums" "varaskāre" utt., bet tas tikai liek arvien stiprāk aizdomāties vai cilvēks ir dabas kronis vai vienkārši zemiskākais radījums uz zemeslodes. Stāstos manāma arī neliela pornogrāfijas piedeva, ja to tā drīkst saukt, piemēram, šajā fragmentā no stāsta "Bimbja zeme".

Mežā abi ir pliki. Viņi vārtās sūnās. Caurs plīvurs virs viņiem. Bimbis savu cieto čūsku dod pie sievas. Čūska saka vārdus, kuri kā biezs, balts ūdens lēnām iemērcas Laimusī. Viņa nekliedz, jo vīra vara ir jāciena. Kustas sieviņas ķiršlūpas, viņa gaida ilgi, turot balto ūdeni sevī, bet nevar neko izgaidīt, jo tajā bērni ir miruši.

Runājot par grāmatas vizuālo noformējumu, domāju, ka piemērotāks būtu bijis, kas cits, nevis skeleti, kas sakarināti kokos, jo pirmais iespaids daudziem potenciālajiem grāmatas pircējiem rodas pēc tās izskata, un tas var nesakrist ar grāmatas saturu, vai sakrist pavisam citādākā veidā nekā gaidīts, tāpēc, ka, šausmu stāstus to klasiskajā izpildījuma šajā grāmatā neatrast.

Visā visumā runājot, visiem iesaku izlasīt šo stāstu krājumu, un, gūstot kādas garīgas baudas, reizē lieliski papildināt savu vārdu krājumu un citas, vairāk vai mazāk, svarīgas zināšanas.

Sākumskolā vislabāko atzīmi saņēmu par sacerējumu, kurā aprakstīju Marakešas arābu tirgu, tā spiltās krāsas un reibinošās smaržas. Skolotāja nolasīja to priekšā visai klasei un izpatīja to arī paralēlklasēs. Tā bija mana pirmā zvaigžņu stunda šaisaulē. Šis notikums lika man padomāt par literatūras krāpniecisko būtību - es taču nekad neesmu spēris kāju Marakešā un man turklāt nav arī ožas.

Šis īsais pastāsts pašam par sevi ir gana interesants, lai to ieteiktu izlasīt citiem. Džeks raksta vienkāršos nepalašinātos teikumos īsos paragrāfos, un blogu lasītājiem tas varētu atgādināt garāku ierakstu, kas veikts ironiskā un atklātā veidā. Es pat varētu teikt tāds Beigbedera maigāks variants. Laikam tiem frančiem baigi patīk šādi izlikties uz paplātes visu apspriešanai.

Džeks apstāsta savu ģimeni, dīvaino ieņemšanu un dzīvošanu kopā ar brāli homoseksuāli, par skolas gaitām un sliktā puiša reputāciju, visām savām mīlām un pirmiem erotiskiem piedzivojumiem. Viņš pēc smagas vilšanās mīlestībā nonāca uz ielas, bez darba, bez naktsmājām un vēl balsis lika staigāt apkārt pa pilsētu. Esot šādā stāvoklī viņš pēc kāda laika atgriezās pie vecākiem, izlasīja Odiseju un saprata ka tas ir par viņu un izmainīja savu dzīvi, atrodot mieru sevī. Tā pat viņš stāsta ka ejot uz skolu esot ar kāju spārdījis akmeņus un izjutis sajūtas, ka mainot pasaules kārtību. Uz atvadām iemetot to kanalizācijā devis tam skūpstu un skumis jo akmens dodas ceļojumā, bet viņa dzīve ir tik vienmuļa.

Grāmatu ir viegli lasīt un es labprāt to pārlasītu vēl kādu reizi.
Dodu tai 7/10.

Raksts pārpublicēts no blog.broka.lv ar autora atļauju.