Kaut izkliedz austrumu notis,
Jo dvēsele vientuļa klīst.
Ar patiesām asarām naktīs,
Tā vīrakiem lido vien līdz.

Ar degošiem kalniem nāk saule,
Jo vientuļas dzīves šeit nav.
Un drebošām acīm vien lūdzies,
Kaut sapņu ir austrumos daudz.

Kaut nezini, kura naktīs sildīs,
Vien branda-vīns,vai mīlestība tā...
Jo maldīties gar paradīzes naktīm,
Tu vari šonakt tikai rozes atkal rāt...
Caur izklīšu pelēcīgo ēnu,
Caur nezināmu vilni devīto,

Kaut sirdi, atkal lauzi...

Lauz sevi, un nevis nākamo...

Kad kalni likās pārāk tāli,
Un bultas mērķi nesasniedz.
Tu vēro dzīvē karstas zīmes,
Kad klusumā vien bauda dziestj.

Pie sasistajām logu rūtīm,
Šķembas acis griež, pat dzēš.
Un solījies pie krusta šķība,
Jo nelaiž svētā pasaulē!

Un kā lai būtu, ielas plaisās,
Pat negribas vēl ēst un dzert!
Jo nodeva vēl viena mīla,
Kaut sirds sen dzēsta Ēdenē...

Es vāriju vāveri katlā
Ar akmeņiem kopā
Vāvere pazuda
Bet akmeņi tikpat cieti

Es arī meklēju savu laimi
Un kādam tam vaina?
Es zinu ka tā ir skaista
Neaizliedz to, man baisi

Jau cik gadus
Prāts ar mani dejo
Tas dejo sāpīgi
Un esmu noguris no dejas
Naktī saucu māti
Lai no pagultes velk lādi
Lai sniedz man svēto zāli
Lai sāpes pāriet ātri

Tā ir tāda vērtība
Ka nespēju noraksturot kāda
Tā ir tik ģeniāla
Ka šķiet tā savāda
Sienu nosmērēju ar zapti
Stūrī ieņēmis vakti
Gaidu es blakti
Kad tā pielips pie zaptes

Dvēsele ir kā liesma
Esi prātīgs ar to
Tā var apdedzināt
Tā var arī nodzist
Kad sniega pārsla naktī
Iemirdzas kā zvaigzne
Mēness gaismas pavadībā
Meži stiepjas tālumā

Pēc manas nāves
Kaut kur klusumā, tālumā
Magone sārti zied

Kad miesas sāpēt sāk
Bieži maldās mans prāts
Kaut visa dzīve pagaistu
Kaut sāpes atlaistu
veltīts Gundaram

Bija viens rastamans
Pa manam prātam tāds
Bija viņam viens stāds
Un visi draugi nāca
veltīts Dacei

Es redzu debesīs – sārts
Tik skaisti ka aizmirsu sāpes
Es tevi lūdzu – man līdzi nāc
Bet tu apjukusi nesaproti par ko stāstu
Dzīve nav mani žēlojusi
Krietnam garam, krietns ceļš
Vienmēr spējis pacelties
Un mīlestībā aizmirsties
Plašajos laukos
Kur vienots miers
Sniegs – kā krītošas zvaigznes
Tik skaistas! Šajā vakarā
Laimes nepietrūkst
Ceru nenāksies skumt
Lai jau bija kas bija dumji
Rokās man tagad ir trumpji

Redzu sevi nāves gultā
Zinu ka no dzīves jāiet
Pēdējais ko jums teikšu
Tai saulē Jūs gaidīšu un sveikšu

Es nespēju aizvērt acis
Redzu sāpju pilnus skatus
Kad bailes iemigt naktis
Redzēt redzētos sapņus
Nesaskati mani kā šķērsli
Atbrīvojies man – dvēselei
Es tev pateikšu priekšā – klusumā
Ko darīt laimē, sāpēs, tukšumā
Esmu soli tuvāk tam
Kvēlojošam mīlestības ugunskuram
Godībā un lielā spēkā
Tuvojos tuvāk
Ar katru soli klusāk
Dziļāk harmonijā
Absolūtā mierā – Nirvānā
Es gribu dzīvot mūžīgi
Atbrīvot dvēseli un lidot
Būt augstāk par dimanta graudu
Un būt patiesības izcelsme

Magones
Puķe saulē pagriezusies
Smaržu pasauli atklājusi
Zieds – purpurs prieks
Ēdot dziļš miegs

Mīlestībā aizmirstos
Tajā lidoju augstu
Patīkami reibis
No šīs ugunīgās tveices

Tu nesaproti šo arī līdz šim
Es tev teikšu priekšā – tu zini
Esmu traks, grausts, man nav kauns
Sāpes paliek, tās grauž
Es kā kalnā skrēju
Kurā redzēju gaismu
Es kā maz būdams
Prātoju ka tā baisa

Vēlāk atklāju
Ka tā skaista
Kad tuvu nāvei
Ceļoju gaisā

Kāpēc es dzejoju?
Es varu ielūkoties pagātnē
Un vairāk spriest par šo realitāti
Par dzejoļiem ko aizmirsu
Reiz ausīs sārts sapnis
Un kā stīga vibrēs
Domas lai tās pierakstu

Asins vēnās plūst
Tās sāp un sūrst
Kas atkal trūkst?

 Aiz muguras smējies un krāpi...
Tēloji, ka viss ir ideāli...
Būtu padomājis par..
Par.. skaisto un neatkārtojamo..
Meitene to sajuta, bet noliedza..
Viņa nevēlējās neko dzirdēt..
Un tad saprata.. Ka pati sev meloja..
Būdama uzticīga.. to nožēloja..
Viņa vēlējās kliegt..
.."Tu biji man viss, kas bija man nozīmīgs, bet nu tu esi viss ko ienīstu.."
sākumā viss bija pavisam vienkārši..
viņas mērķis bija atriebties par visu ko zēns nodarīja..
par viņas asarām, par viņas asinīm,
...kas uz grīdas nu palikušas tikai kā neiztīrāms traips...
Viņa lēja viņa dēļ savas asinis uz rokām atstājot neizdzēšamas pēdas...
Viņa centās neraudāt, bet nespēja jo vēlējās būt tikai viņa tuvumā...
Dienā, kad šķīrās... viņa tomēr neraudāja.. jo zināja,
Ka tas reiz notiks un neko mainīt tur nebūs iespējams...
"Uz pasaules dzīvo bērns.. kas nezin ko nozīmē jūtas.." viņa klusi pie sevis noteica..
Toreiz, kad viņa tam ieskatījās acīs un pateica trīs liktenīgos vārdus...
Vārdus, kas nāca no sirds dziļumiem...
Zēna acis izstaroja tikai bailes.. ko nespēja saprast meitenes sirds...
Viņa tam atdeva sevi visu... jo cerēja...
Bet cerība izgaisa.. pēc kopā pavadīta mēneša...
Viņa centās kā varēja, bet nespēja..
Viņa nevēlējās pazaudēt...
Viņa necieta klusēšanu, jo tā aiz mīlestības bija otrā drošākā nāve..
Pagāja mēnesis, tad vēl viens un tā joprojām laiks iet..
Bet nu viņas sirdī viņa vietā ir liels tukšums, kas pildīts ar rūgtumu...
Viņas jūtas nomira.. Tāpat kā zēns no viņas prāta izgaisa..
Brīnums vai Tomēr dzīves ļaunais joks.. viņa vairs nebija...
... Un tā viņa aizgāja, klusējot, tikai drūmi pasmaidot...
..Neatgriežoties .. un nedod vairs iespējas...
Jo neviens arī viņai nedeva iespēju paskaidrot...
..Reiz Viņa man teica... : " Es viņu mīlēju, bet teicu, ja reiz pametīšu aiziešu bez gariem paskaidrojumiem.."
Nu vairs nezinu kur šī meitene palika ...
Visdrīzāk viņa klīst pa pasauli meklējot atbildes...
Par to, kas palika neatbildēts...

 Izplest spārnus un lidot.
Brīdī, kad atrodas jauna cerība.
Grafītam drumslās sabirstot,
Asarām acīs saskrienot,
Bezjēdzīgiem mirkļiem pagaistot.
Skumji nezināt - kāpēc.
Nezināt ko tu atņēmi otram,
Ka pēkšņi viss tā mainās.
Nejauša tikšanās,
Nejauša iepatikšanās,
Nejauša šķiršanās,
Tā bija tikai iztēlē.
Samierināties ar domu,
Ka tā ir tikai doma.
Nosapņots un nepabeigts sapnis,
Kam beigas izlemt var tikai katrs pats.
Nav nozīmes censties.
Nekad nepiekāpties.

 Debesis ir pelēkas...
To pelēkais krāsojums manāmi atspīd uz visa - mājām, cilvēkiem, kaķiem, sabiedriskā transporta...
Visa pilsēta ir pelēka!
Viss saplūst vienā.
Viss top par vienu - vienu pelēko rītu.

Jā, viss man šorīt izskatās pelēki,
Bet citi runā, ka ne viss ir tā kā izskatās.
Nepieciešams ieskatīties.
Ieskatīsimies un būsim viens vesels!

Mazliet vairāk piepildīti kā
Šobrīd,
Es ņemu savas ilgas
Un sviežu apkārt pasaulei
Divreiz,
Tās nāk atpakaļ
Vairāk sagaidījušas
Kā vakar,
Es ņemu savas bēdas
Un sviežu apkārt pasaulei
Visu mūžu,
Tās neslīkst okeāna dzelmēs,
Nemirst tuksnešu svelmē...
...Tās dzīvo mūžīgi

Par dienām pirms 92 gadiem,
Dēļ dienām, ko dzīvojam šodien.
Tiem daudziem, kuri atdeva dzīvi
Dedz logā gaismiņu mazu,
Un pirms saki kārtējo frāzi
Kāda Latvija ir šodien,
Velti Strēlniekiem
Kaut mazītiņu
Paldies
 

To oranži sārtās sejas,
Pirms tām rit astoņdesmit,
Pirms tajās rotājas grumbas.
Ejot caur peļķēm un lapām,
Es paņemu rudeni plaukstās
Un brīnos...
Tas slapjš caur maniem pirkstiem
Par aizejošo mūžu
Asaras lej.
 

Kad lietus biežāks un dienas īsākas
Ir rudens un liekas, viss beidzies
Tāds tukšums sirdī, bet lapas dzeltenās jau birst, čaukst tās zem soļiem maniem.
Tikai tagad - man vienai jāiet pa šo ceļu, kad izbaudīt rudens dvesmu vēl varu.
Kad lapas dzeltē un birst
Ir rudens un viss, kas beidzies, var sākties cits.
Jau vasara pagājusi ir
Un rudens to nomainījis,
Bet domās par vasaru esmu vēl un par tevi.
tagad viss mainījies – nav ne vasaras, ne tevis.
Varbūt pēc gada – kad atkal būs saule, tikties mēs varētu – tikai, ko teikt, kā būs?
Manās atmiņās vēl dzīvo tā vasara, kad bija sapņi, bija prieks,
kad ūdens čaloņa un saules karstums bija.
Viss ir palicis vasarā.
Ir rudens zeltains pienācis un jaunas vēsmas atnesis.
Tikai tā skumji tagad un vientuļi, jo kaut kā trūkst.
Trūkst pierasto dienu,
par tevi domas, tas paliek viss tik vasarā.
Un tagad lapas no kļavām birst kā mazas fotogrāfijas no vasaras.
Tās nokrīt un pazūd – tāpat kā viss, kas bijis jau.
Starp kastaņu adatām un ozolzīlēm uz zemes to ieraudzīt un sajust var.
Kāds paceļ lapu, kāds paceļ zīli, bet pagātni kurš pacelt var?
Tā tikai man un tev pieder manās domās ik dienu.
Bet vasara būs atkal pēc gada, bet vai būs kā agrāk..? tam atbildes nav – tas līnijās ierakstīts, tāpat kā lapas birst pēc mūsu vasaras.

Mēness ir mana cerības gaisma,
Bet nakts ir mana tumsa,
Kas manī mieru raisa -
Tā ir mana nakts.

- Mana nakts, kur cikādes dziesmu raisa.
- Mana nakts, kur nerimstas suņu gaudas.
- Mana nakts, kas atņem manas raudas.
- Mana nakts – manam mieram rasts.

Tik tukša un klusa es sēžu tumsā –
Tā ir mana nakts, gluži kā orbītam,
Kam kam ir sava ass…
 

Tas nav arī stikla un metāla debesskrāpis, kurā ļaudis uzvalkos dienu dala nevis pēc tā, vai noticis kāds brīnums, neticams atgadījums, viņu dienas sadala plāns
Nē, viņš ir dzejas fabrika, vienmēr rosības pilns, darbs norit vairākās maiņās
Domas viņā strādā arī naktīs, kad to darbs ir pabeigts, viņš
Pamostas un pieņem darbu
Dienās to domu skaits, kas ir ar mieru strādāt šajā fabrikā, ir sevišķi liels,
Tāpēc reizēm gadās tā, ka darbs ir jāpieņem nemitīgi
Un šī vecā ādas jakas fasāde, liekas, ir mūžīga
Viņš visu laiku ir darbībā,
Dūmi gan no cigarešu skursteņiem nāk ārā tikai īsos atpūtas brīžos,
Kad viņš ļauj sevī kaut kam sadegt uz visiem laikiem

Tie saskrienas un satriecās, un labi, ka tie asi nav. Un migla, lielākais no tiem, pa reizei
Nokrīt zemei virsū, bet bez – blaukš. Vai - varbūt iznirst tā no zemes dzīlēm un tad uzpeld augšā, pārvēršas par mākoņiem.
Sāk tējkanna kā primadonna operā visaugstāko no skaņām paust.
Nu jāceļ nost no vulkāna, kas gāzes plītī atkal ieslēgts.
Kāds vulkāns primadonnā deg, kad viņa savu dvēseli sāk ārā izdziedāt?
Es lēnām maizi sazāģēju ar šo zāģi, jocīgi, sauc viņu arī vēl par nazi.
Ir varbūt zāģis – robains nazis, ir varbūt nazis – līdzens zāģis,
Bet maizei ir vienalga, zāģējot ar zāģi līdzenu ir mazāk skaidu, tas ir – drupaču.
Vēl uzsmērēju virsū sviestu, tā kā ceļu asfaltēju, kurā soļot maniem zobiem,
Neatstājot it nekādus tiltus sev aiz muguras un ceļus, visur tikai vienreiz ejot.
Vēl nogriežu es kādu siera šķēli, saritinu, tajā ieritināts ir nekas, tas šoreiz apaļš ir, bet reizēm gadās - trīsstūrains vai četrstūrains, vai varbūt – ar pavisam dīvainu formu, piemēram, saņurcītu un patiesībā iepriekšējās visas reizes vienkārši viņš saspiedās, jo varu apzvērēt, man izdevās reiz itin veikli ļoti saņurcītā veidā siera šķēli apkārt nekam aplocīt.
Kafija krūzē birst putekļiem vien kā no kāda dīvaina zieda ziedputekšņi.
Ūdens nokrāsojas melns, droši vien tagad tasītē ziloni varētu noslēpt, neko nevarētu redzēt, tik melns...
Bet cukurs ūdeni nekrāso itin nemaz...
Un salāti, liekas, plastmasas trauciņa siltumnīcā tik tikko izauguši, tik svaigi, rasa vēl virsū tiem, nāk no kaut kurienes, kur ir tik tikko rīts...
Vēl sauso zupu ieberu kastrolī, ūdens noslīcina no sākuma akmenscietos makaronus,
Līdz vēlāk tie uzpeld kā ūdenszāles, tikai naktī augušas, bālas.
Un, visbeidzot – pa virsu iesēju garšvielu sēklas, pāri visam saaug neredzami dienvidu augi, neredzami – bet – sagaršojami.

Izrādās nekā, bākugunis ne ēfeļtornis no Parīzes.
Nu neko!
Ejam malkot tēju un ēst praņņikus.
Tepat ir labi!
 

Neskatoties uz sevīm
Es cenšos
Kritīšu ceļos lai nāc atpakaļ
Atradīšu ceļu ar aizvērtām acīm
Diena vai nakts mani netraucēs
Ja pats sev ticēšu
Tad arī varēšu
Ja es sev ko apsolu
Es to izdaru
Un es apsolu sev
Atrast tevi
Vienalga kā
Kaut vai esi otrā pasaules malā
Es sameklēšu tevi
Jo visu tu man devi
Bez tevis neesmu nekas
Kā debess bez mākoņiem
Ka saule bez stariem
Ka jūra bez ūdens

Tu aizgāji neatvadoties,
Tu aizgāji neatskatoties
Tu aizgāji bez manis
Bez tevis neesmu nekas
Kā debess bez mākoņiem
Kā saule bez stariem
Kā jūra bez ūdens

Debesīs rādīja ceļu pie tevīm
Jūra aizskaloja vecās atmiņas
Aizmirst tevi iespējams nav
Jo tu manī turies
Kā lapas pie zariem
Kā piesalusi sirds pie dzels
Kā rokas pieskāriens pie tevis
Pazaudēt tevi
Neredzēt nekad
Labāk atņemiet visu kas man ir
Es adotu pēdējo lai redzētu tevi
Lai sasildītu tevi
Lai izdarītu visu ko nepaspēju
Bet pēkšņi tu izgaisti kā dūmi gaisā
Es nezinu ko darīt
Es nezinu kur meklēt tevi
Es negribu viens palikt
Bet izvēles nav
Jo tevis bākām nav
Bet es nezinu kā
Kādu dienu tu atnāksi pie manis
Jo vientulībā dzīvot
Nespēj neviens
Bet bez tevis mana dzīve apstājās
Viss kas bijis lēnām tiek aizmirsts
Atceroties tavus apskāvienus
Naktīs mani apbur
Lai ticētu kad nāksi atpakaļ

Tu aizgāji neatvadoties,
Tu aizgāji neatskatoties
Tu aizgāji bez manis
kBez tevis neesmu nekas
ā debess bez mākoņiem
Kā saule bez stariem
Kā jūra bez ūdens

Arī apskāviens kļuvis visnovērtētākais,
Bet pasaulē principā nekur neredzēts.
Pat ar labām domām veltīts pieskāriens,
Neliek par sevi manīt...

Sajūta gluži kā lūkoties pielādētā stobrā,
Un cerēt,ka tā ir vienīgā izeja.
Mani "kolēģi" pārstāj ticēt un domāt,
Tie ar saviem pakaviem samīda visu.

Jaunā sākumā, Mazie dimantus šķaidīs un augstāk kāps,
Kamēr Jūs lielie sliesieties debesīs.
Negaidīts trieciens noliks jūs pie vietas,
Un zemosieties zemākajiem saviem "kolēģiem"....

Cik auglīga ir tēvzeme,
un īpaši bez tēviem.
Cik salda ir tā brīvība,
kad Mildas būs aiz restītēm.

Vien pilsoņi bez tēviem
un varoņi bez mammučiem.
Bet man jau zobos biļete-
pie večukiem un vecenēm.
 

Es vēlos, lai esi man klāt
un klausi manam vārdam stāt,
jo tad tu būtu ik mirkli
un mums kopā būtu tik silti, silti!
Pār maniem vaigiem asaras rit,
Vai atnāksi pie manis Tu rīt?
Šo jautājumu es uzdodu ik dienu
ja sadzirdētu Tu kaut vienu...

Bet tu mani nē,
Jo es , tieši es
Būšu tā zvaigzne
Kuru tu nekad neredzēsi.