Inese Indāne ir pārliecināta, ka atšķirībā no mūsu ikdienas ritma, kur ir lineārais laiks, telpā kurā ir māksla valda sakrālais laiks. Cilvēks atrodoties šādā telpā pārvēršas, jo nokļūst citā vērtību pasaulē. Skatītājs iepretim mākslas darbam iegūst bijības pilnas attiecības.

"Manuprāt, Rīgā muzeji ir par maz, sevišķi tādi, kas būtu tendēti un fokusēti uz nākotni, kam būtu vēlme saglabāt priekš nākamajām paaudzēm kādu vēstījumu tieši no šī laika," saka Inese Indāne. Mēs reizēm esam pārlieku fokusēti uz pagātni vai nākotni. Bet kas fiksē to, kas notiek šobrīd? Kā mēs varēsim mūsdienu mākslu nodot nākošajām paaudzēm? Inese uzdod šos retoriskos jautājumus aicinot paraudzīties uz šo situāciju ar lielāku atbildību, jo "muzejs - tā ir ne tikai nepieciešamība, tā ir mūsu atbildība. Nevis tikai savā priekšā, ber arī visu nākamo paaudžu priekšā."

Domu, ka Pēckara un mūsdienu mākslas muzejs varētu atrasties pašreizējā RTU ēkā, Kaļķu ielā 1, Inese vērtē ļoti pozitīvi, jo primāri ir jāapdzīvo vide, kas jau ir, piešķirot esošajām ēkām jaunu elpu, nevis jāceļ tikai jaunas. Indāne saredz, ka pateicoties atrašanās vietai, šis muzejs veidotu labu dialogu un kontekstu gan ar Okupācijas muzeju, gan pārējo apkārtējo vidi un rezultātā izveidotos ļoti spēcīgs vaibsts pilsētas sejā.

Cilvēki nereti jautā vai vajadzīga atsevisšķa telpa mākslai. Inese Indāne ir viennozīmīgi pārliecināta, ka jā. Jo tā ir cieņa pret mākslu un vietu, kur Tu atrodies un iespējams tas mums visiem ļaus ar lielāku cieņu izturēties pašiem pret sevi un savu telpu.

Fonds "Mākslai vajag telpu" tika dibināts ar mērķi panākt Pēckara un mūsdienu mākslas muzeja uzcelšanu Rīgā. Kā vispiemērotāko vietu šādam muzejam fonds saredz RTU ēku Kaļķu ielā 1. Muzeja pamatfunkcijas būs veicināt Latvijas mākslas procesu aktivitāti, valsts konkurētspējas un nācijas identitātes stiprināšanu, tūrisma industrijas un mākslas izglītības attīstību, kā arī integrētas kultūras telpas izveidošanu Rīgā kā Baltijas kultūras galvaspilsētā. Iniciatīvas uzsācēji uzskata, ka mūsdienu mākslas muzeja izveidošana ir valsts prestiža jautājums, viens no valsts identitātes simboliem, kas liecina par nācijas kultūras pašapziņas līmeni.

Video apskatāms "Mākslai vajag telpu" youtube profilā youtu.be/jQWe6oO6G0U. Video tapis sadarbībā ar Rīgas Brīvostas pārvaldi.

Inga Tropa atzīst, ka māksla viņai ir būtiska un ieņem arvien lielāku lomu viņas dzīvē. Māksla viņai palīdz iedvesmoties ne tikai darbam savā profesijā, bet arī pilnveidoties un attīstīties kā personībai. Inga uzskata, ka mākslai tiešām ir vajadzīga telpa. Viņasprāt, mākslas telpa sastāv no trim lietām - vietas, laika un enerģijas. Katrā situācijā, tā iespējams ir atšķirīga telpa. Tas ir arī laiks, kuru nepieciešams veltīt šim procesam. Enerģija vajadzīga gan mākslas radīšanai, gan baudīšanai. "Arī patērētājam savā ikdienas plūdumā, savā dzīves nogrieznī ir jāatrod laiks, ko veltīt mākslai", uzskata Inga.

Inga Tropa salīdzina mākslu ar attīrīšanās procesu. Kad šie trīs priekšnoteikumi – vieta, laiks, enerģija – sakrīt, ir iespējams atbrīvoties no rāmjiem un paplašināties. Un, jo vairāk iet dziļumā, jo godīgāks un patiesāks ir galarezultāts. Vai tas būtu kliedzošs, izaicinošs vai pozitīvs un apliecinošs, galvenais, tam ir jābūt spilgtam un sulīgam.

Aktrise un režisore uzskata, ka jaunajam mūsdienu mākslas muzejam ir jābūt tādam, kas var pulcēt pēc iespējas dažādāku slāņu un vecumu cilvēkus. Muzejs ļautu jaunajiem dažādu jomu pārstāvjiem satikties un kopā radīt. Īpaši nozīmīgi, lai arī jaunākajai paaudzei tiek piedāvāta šāda telpa. Jo līdzīgi kā tas ir citās jomās, arī mākslā ir jāieliek kvalitatīvi pamati jau bērnībā, lai uz tiem var stingri turēties visā turpmākajā dzīvē. Protams, uzskaitījumu, kāpēc Rīgā nepieciešams Pēckara un mūsdienu mākslas muzejs, varētu vēl turpināt. "Tas palīdz pietuvoties tam, kas esam mēs paši, šobrīd, šeit un tagad", pārliecināta Inga Tropa.

Fonds "Mākslai vajag telpu" tika dibināts ar mērķi panākt Pēckara un mūsdienu mākslas muzeja uzcelšanu Rīgā. Kā vispiemērotāko vietu šādam muzejam fonds saredz RTU ēku Kaļķu ielā 1. Muzeja pamatfunkcijas būs veicināt Latvijas mākslas procesu aktivitāti, valsts konkurētspējas un nācijas identitātes stiprināšanu, tūrisma industrijas un mākslas izglītības attīstību, kā arī integrētas kultūras telpas izveidošanu Rīgā kā Baltijas kultūras galvaspilsētā. Iniciatīvas uzsācēji uzskata, ka mūsdienu mākslas muzeja izveidošana ir valsts prestiža jautājums, viens no valsts identitātes simboliem, kas liecina par nācijas kultūras pašapziņas līmeni.

Video apskatāms "Mākslai vajag telpu" youtube profilā: youtu.be/mBZjND2r8nA.

Izcilais, pasaules slavu un atzinību iemantojušais mūziķis Vestards Šimkus stāsta, ka māksla lielā mērā ietekmē viņa skatījumu uz dzīvi. Bez mākslas tas būtu daudz vienmuļāks un neinteresantāks. Jautāts par mākslas lomu sabiedrībā kopumā, pianists saka: "Es uzskatu, ka mākslas telpu paplašināt ir ļoti svarīgi, jo ja šī telpa ir brīva no mākslas, to aizņems kaut kas cits - kaut kas daudz izklaidējošāks, komerciālāks un varbūt bezvērtīgāks". Vestards ir pārliecināts, ka laikmetīgās mākslas muzejs, tāpat kā akustiskā koncertzāle, Rīgā ir absolūti nepieciešami, jo tas noteikti palīdz viens otram, kā arī piepilda un paplašina mākslas telpu. Un šīs telpas paplašināšana veicina cilvēku izpratni par to, cik svarīgi, ka mūsu ikdienas sabiedriskajā telpā māksla ieņem savu godpilno vietu. Vestards Šimkus uzskata, ka cilvēku interese par mākslu ir daudz lielāka nekā reālais piedāvājums spēj sniegt. Tāpēc, kamēr nav šādas ļoti nozīmīgas celtnes, kā koncertzāle un muzejs, jautājums par to, kas piepilda šo telpu iztrūkumu, paliek bez atbildes.

Pianists pozitīvi vērtē, ka par iespējamo Pēckara un mūsdienu mākslas muzeja izveidi RTU ēkā Kaļķu iela 1, notiek diskusija un tiek aptaujāti arī nozares pārstāvji. Šimkus uzskata, ka RTU ēka ir tik labā un pieejamā vietā, ka viņš pats turp labprāt dotos apskatīt vizuālo mākslu.

Vestards atzīst, ka izstādes viņš apmeklē labprāt. Turklāt laikmetīgā māksla izsaka sava laika garu. Pianists skaidro, ka viņam patīk aplūkot mākslas darbus "atvērtām acīm", sekojot mākslinieka idejai, un necenšoties strikti pateikt patīk vai nē. Viņš jūtas daudz lielāks ieguvējs sekojot tam, ko mākslinieks ir centies pateikt, kāda ir bijusi domu gaita un ko ir realizējis savā darbā. Arī izstādēs ārpus Latvijas, tas ir avots, kur smelties impulsus, kas rosina iztēli. "Tas mani bagātina, vieš prātā idejas, par kurām agrāk nebiju iedomājies," stāsta Vestards Šimkus un piebilst, ka vizuālā māksla dod iedvesmu arī idejām par saviem skaņdarbiem. "Tas bagātina manu dzīvi un to, kā es skatos uz dzīvi," secina Vestards.

Fonds "Mākslai vajag telpu" tika dibināts ar mērķi panākt Pēckara un mūsdienu mākslas muzeja uzcelšanu Rīgā. Kā vispiemērotāko vietu šādam muzejam fonds saredz RTU ēku Kaļķu ielā 1. Muzeja pamatfunkcijas būs veicināt Latvijas mākslas procesu aktivitāti, valsts konkurētspējas un nācijas identitātes stiprināšanu, tūrisma industrijas un mākslas izglītības attīstību, kā arī integrētas kultūras telpas izveidošanu Rīgā kā Baltijas kultūras galvaspilsētā. Iniciatīvas uzsācēji uzskata, ka mūsdienu mākslas muzeja izveidošana ir valsts prestiža jautājums, viens no valsts identitātes simboliem, kas liecina par nācijas kultūras pašapziņas līmeni.

Video apskatāms "Mākslai vajag telpu" youtube profilā: youtu.be/bNMYiR6HP3Q.

Definīcija: Peintbols (angļu val. "paintball" – krāsu bumba) ir sporta spēle, kurā spēlētāji bruņojušies ar saspiestu gaisu darbināmiem ieročiem un želejveidīgām lodēm, cenšas nošaut pretinieku. Skan vilinoši? Tūlīt iepazīsimies tuvāk.

Tātad, lai spēlētu peintbolu Tev, vispirms, jāatrod draugi, kas arī grib spēlēt šo spēli, jo viens taču nav karotājs (Čaks Noriss neskaitās). Ko teikt zvanot? Saki, ka aicini uz pastaigu pa svaigu gaisu un pašaut mērķī. To, ka, viņš/-a arī būs mērķis un staigātājus nošauj pirmos labāk notušē. Būtu labi, ja Tu kopā savāktu vismaz 6 "sievu" harēmu.

Tikko "A-komanda" ir noorganizēta, rezervē sev peintbola laukumu. Lai to izdarītu, ņem draugos Googles tanti un ierakstot meklētājā "peintbola parks", atrodi sev fiziski un garīgi tuvāko karošanas "valsti". Ņem vērā, ka visi laukumi nav vienādi kā ķīnieši, tāpēc arī cenas atšķiras. Pirms saki kādam no peintbola parkiem svinīgo "jā" vārdu, iesaku papētīt attiecīgās vietas bilžu galerijas, ja tādas ir, lai saprastu, cik "zvaigžņu viesnīcu" Tu īsti rezervē. Lētākajos "numuriņos" ir vai pareizāk sakot nav nekā, vien neliels tīrums ar pāris mucām un citiem nelieliem priekšmetiem, aiz kuriem paslēpties. Turpretī "prezidenta apartamentos" varēsi atrast aizsargmūrus, skatu torņus, pamestas ēkas, tranšejas, dzeloņdrātis, iespējams pat kādu vairs neelpojošu kara tehniku. Tikko esi "iemīlējies", rezervē!

Pienāk īpašā diena, peintbola diena. Tu spogulī sataisi sev frizūru, noskujies (ja esi vīrietis) vai uzliec meikapu (sieviete). Izvēlies savas smukākās trenūzenes un stilīgāko augšiņu. Velti, jo peintbola laukumā Tev liks obligāti vilkt kombinezonu, kurš pārklās Tavu smuko ietērpu, bet frizūru, visticamāk, sabojās speciālā aizsargmaska. Labāk paņem līdzi veiklas kājas un nelielu pēcpusi, jo mazs kustīgs zaķis vienmēr ir grūtāk nošaujams kā liels resns kaķis.

Peintbola parkā iesaku ierasties vismaz 15 minūtes pirms sava nopirktā "raidlaika", lai tiktu pie sev piemērotākā kombinezona un dzirdētu visus viedos instruktora padomus. Instruktors Tev izstāstīs ar kuru galu jātur ierocis uz priekšu, lai nošautu pretinieku, nevis sevi, kā izskatās lodes un kur tās jāliek, pamācīs, ka no zemes celt izšautās lodes nedrīkst, pat ja tās izskatās "uzturā" lietojamas. Pastāstīs, ka pretiniekam no divu metru attāluma mugurā izšaut visu aptveri nav labais tonis, bet kulturāli cilvēki nobļaujoties "nošauts!". Informēs, ka šajā spēlē "mirst" no vienas lodes un "nošautie" nekrīt gar zemi un nevaid kā futbolisti, bet paceļ roku un lēnām iet no kara zonas laukā. Tāpat izskaidros scenāriju noteikumus un vēl daudz ko citu. Pāris populārākie scenāriji:

1. Komanda pret komandu. Visus "Jānīšus" un "Anniņas" sadala divās apmēram vienādi spēcīgās komandās un iestāda katru vienību savā stūrī. Uzvar tā komanda, kura ir visus pretiniekus aizsūtījusi uz "labākiem medību laukiem".
2. Katrs par sevi. Te nav sabiedroto, tikai ienaidnieki. Šauj visus un izvairies no visiem. Uzvar tas, kurš paliek pēdējais mohikānis.
3. Sagrābt karogu. Tāpat divas komandas, tikai šoreiz katrai komandai savā bāzē ir karogs (apmēram tik liels kā žurnāls "Santa" vai "FHM"). Uzdevums: Nozagt pretiniekiem karogu un atnest to uz savu bāzi. Ja karognesējam trāpa lode, tad viņš karogu atstāj pie zemes kā savu kapakmeni un pats ar paceltu roku pamet laukumu.
4. Futbols. Divas komandas sāk katra no sava stūra. Centrā atrodas karogs. Uzdevums: komandai "jāiesit futbola bumba pretinieka vārtos" – jāaiznes karogs uz pretinieka bāzi.

Scenāriju gan ir daudz un bieži vien to noteikumi tiek izdomāti turpat uz vietas ņemot vērā pieejamos resursus, piemēram, ja karotājiem līdzi ir paņēmušās sievas vai draudzenes, kurām ticība neļauj ņemt ieroci rokās, bet piedalīties spēlē nedaudz tā kā gribētos, tad spēlē "ķīlnieku atbrīvošanu" – viena komanda ir bandīti, bezsirži, likuma pārkāpēji, kuri ir sagūstījuši ķīlniekus un tagad tos tur savā bāzē. Otra komanda ir labie, Robini Hudi, ķīlnieku atbrīvotāji, kuru uzdevums ir atbrīvot no pretinieku bāzes ķīlniekus un importēt tos uz savu bāzi. Jo krāšņāka fantāzija, jo interesantāk!

Runājot par sāpīgāko šīs tēmas daļu, (es domāju cenas, nevis krāsu lodīšu atsitiena spēku) jārēķinās ar vismaz 5 – 8 Ls no cilvēka par starta komplektu (tajā ietilpst: 100 bumbiņas, ierocis, co2 balons, kombinezons, aizsargmaska, cimdi, pirmsspēles instruktāža un konsultācija, tiesneša pakalpojumi , tiesības izmantot spēles laukumu uz noteiktu stundu skaitu). Ja bumbiņas beidzās, tad par papildus 100 gab. vajadzēs atvadīties no vēl 2,5 – 3 Ls. Tas nozīmē, ka viena lodīte maksā apmēram 3 santīmus un izšaujot 9 tādas lodītes bezmērķīgi Tu esi izmetis veselu Snickers batoniņu. Būtībā lodītes jāšauj taupīgi, jo tās izmaksā visvairāk un bez tām taču Tavs spēles "sakodiens" paliek "bezzobains".

Pievēršoties drošības jautājumiem, varu teikt, ka peintbols tiek uzskatīts par vienu no drošākajiem ekstrēmajiem sporta veidiem, kaut arī tas iet roku rokā ar tādiem vārdiem kā "šaut" un "beigts". Līdzīgi kā citos sporta veidos arī peintbolā ir jālieto speciāls aprīkojums, kas pasargā Tevi no traumām. Zinātāji māk teikt, ka peintbola bumba var ieskrieties ar ātrumu vairāk kā 100 metri sekundē, taču ņemot vērā tās uzbūvi un niecīgo svaru, tā nevar nodarīt nopietnus miesas bojājumus. Lodes "kodiens" nav gluži tik vārgs kā oda, bet sāpīgākam par bites dzēlienu tam nevajadzētu būt.

Nobeigumā vēl gribētu iebarot pāris gudrības, kuras vari izmantot runājot par peintbolu: katrs nopietns peintbola spēlētājs ir mutē ņēmis vārdu savienojumu Chris LaSoya (skaitās vareni labs spēlētājs, tāds kā futbolā – Djego Maradona, hokejā - Veins Greckis un basketbolā – Maikls Džordans.) Populārākais peintbola ieroču (mārkeru) ražotājs – kompānija "Planet Eclipse", kas savā nozarē tiek uzskatīts par tādu pašu smagsvaru kā sporta apģērbu jomā Nike vai Adidas. Vēl derētu zināt, ka peintbolam ir arī "brālis" – airsofts, līdzīgs sporta veids, tikai šauj ar mazām plastmasas bumbiņām, kurām nav pārtikas krāsa vēderā.

Tagad Tu esi gatavs, mans kareivi, lai dotos cīņā! Tiekamies peintbola parkā!

Julian Beever ir ielu mākslinieks, kurš ir zīmējis uz ielām jau vairāk kā 10 gadus. Viņš ir darbojies Lielbritānijā, Beļģijā, Francijā, Nīderlandē, Vācijā, ASV un Austrālijā. Un, kā redzat, ar mākslu uz ielām ir mācējis atrast zelta kalnus!

Varbūt uzreiz nesaprati, bet šīs ir bildes, kuras zīmētas uz plakanas virsmas un skatoties no noteikta redzes leņķa rodas ilūzija, ka tās ir telpiskas. Zemāk vari apskatīties, kā tāds zīmējums izskatās no "pareizā" lenķa un no "nepareizā" leņķa.

Un zemāk vēl daži apbrīnojami mākslas darbi.