Vienmēr zināt, ka neizgudro pats sev attaisnojumus. Esi godīgs, atzīsti patiesību. Lai cik tas arī reizēm nebūtu nepatīkami. Melot sev taču ir tik viegli. Melojot sev arī liekas, ka nemelo citiem. Ticība saviem vārdiem. Uzticība. Reizēm uznāk dusmas un liekas, ka varu vairāk ticēt Lindardam nekā pati sev. Jo sevi taču neredzu. Ne vienmēr jūtu pati savas atrunas un patiesās bailes. Un reizēm ir par vēlu. No otras puses, nevaru taču zināt, vai Linards melo sev un tad arī man, vai nē. Bet ir vieglāk ticēt, ka viņš tic am, ko man saka. Pats sev. Un tad es arī ticu. Jo tad un tur tas ir īsts. Vismaz cik tālu tas uz mani attiecas.

Bet cik daudz vispār vajag ticēt? Šaubas un bailes zināmās devās ir veselīgi. Pasargā no tik daudz. Tas ir kā stāvēt kraujas malā un skatīties lejup. Lai cik vilinoši, bet bailes tomēr attur rāpties pakaļ skaistajam ziedam, pāris metrus zemāk. Un tādā brīdī tas ir vienīgais, kas varbūt izglābj dzīvību. Bet, ja nedramatizē, tad cilvēki vienkārši apkārt runā tik daudz nieku. Lieku. Nepārdomātu. Nesvarīgu. Nav vērts nemaz sākt apsvēt uzticēšanos. Ticību.
Smaidīt vajag. Smaidīt un māt ar galvu. Un atcerēties, ka neesi ne ar ko labāks par viņiem. Pat sev.

Visvieglāk attiecības ir saprast, kad saproti pats sevi. Savas vēlmes un vajadzības. Kad saproti to mazo velniņu, kas rosās un dīdās pa iekšu. Kad arī lēnās dienas vairs nešķiet mistiskas. Kad zini, kas satrauc un, kas nomierina. Uzsit dusmas vai tās noņem.

Es neesmu šeit, lai iemācītu dzīvot, vai pat uzvesties. Es neesmu zinātnieks ar par daudz brīvā laika. Es esmu šeit, lai dalītos. Pieredzē, domās, jautājumos un varbūt pat pat atbildēs.

Puse no visām attiecībām (draudzīgām, ģimenes, intīmām, īpašām, paviršām, aukstām utt.) esi tu pats. Bez tevis nekā no tā nebūtu. Un otra puse ir tas otrs. Tāds pats kā tu. Ar savām vainām un kritiku. Ar smaidiem un nedrošību.

No rīta reizēm pamostos. Nē. Puspamostos. Vēl mazliet sapņu varā, bet mazliet jau pieslēgusies realitātei. Siltums zem segas tik saudzīgs un sargājošs. Gluži kā Linarda rokas. Pasaule vēl nav sākusi griezties. Cik skaisti būtu, ja viņš būtu te un tagad. Pieritinājies, pusmiegā murrājošs. Mazliet ņurdošs un ņaudošs. Ja varētu pagriezt galvu un noskūpstīt viņa plecu. Tā klusu un pasmaidīt, kad viņa roka apskauj vēl ciešāk. Maigi, bet noteikti pievelk klāt. Guļu un sapņoju par to īpašo elpu uz kakla. Īpašo smaidu un to īpašo skatienu. Un smaržu.

Bet realitāte laužas cauri. Gulta sāk gandrīz augt arvien milzīgāka salīdzinājumā ar mani. Sajūtu vēsumu uz pleca, kur varētu būt viņa vaigs. Nav. Un nav. Ilgas tik milzīgas.


1. "Moving on" nebūt nešķiet vilinoša iespēja. Pārciest dienas vakarus. Naktis un rītus.
2. Nodarbināt sevi līdz pārgurumam. Rīti tāpat nežēlīgi pienāk un tāpat acis negribas vērt vaļā.
3. Nedomāt. Neiespējami.
4. Dzert, aizmirsties jau it kā var, bet tad pa miegam jāraud.
5. Patverties citās skavās it kā īslaicīgi palīdz. Bet Tik īslaicīgi, ka pēc mirkļa ilgas rauj pušu vēl stiprāk.
Un kas tad paliek?

Satinos segā. Aizveru acis. Ievelku elpu. Ilgojos.
 

Reizēm vajag kaut kur aiziet. Atiet. Nopauzēt, lai varētu atgriezties ar jaunu elpu. Noticēt kaut kam, pavērojot no malas. Gluži kā Linards reiz pēc kopīgas dušas sāka ģērbties un uz manu jautājošo skatienu atbildēja:

- Liekas, ka šonakt man vajadzētu pagulēt savā gultā. -

- Mhm. -

- Jā, man būtu noderīgi pabūt vienam. -

- Mhm. -

- Un tev arī. -

Pabūt atsevišķi, lai nepazaudētos. Nejauši neatdotu visu. Nejauši nesajauktu, kas īsti ir kas. Lai vienmēr viss būtu "fun & easy". Lai saglabātu perspektīvu un dalītos ar labo, nevis ļautu rūpēm iezagties sejā. Pie uguns nākt sildīties nevis mesties iekšā apdedzināties.

Katram no mums pienākas gabaliņš sevis. Arī attiecībās. Kaut kas, kas būtu privāts un savtīgi tikai sev. Arī rakstot.

Kopš kura laika randiņi ir kļuvuši par darba intervijām? Apbrīnojami, ka references vēl nav jāpievieno. Kopš kura laika attiecību sākumiem jābūt tēlošanai. Tēlošanai, ka esi nevis tu pats, bet kāds cits - tavuprāt (!) labāks cilvēks. Matu un skropstu krāsošana ir sapošanās. Skaistu drēbju uzvilkšana ir izrādīšana, ka esi ieinteresēts, ka esi gatavs būt at your best dēļ tā otra. Bet kāpēc izlikties par kādu pavisam citu?

Tāda sajūta, ka, ejot uz tusiņu, cilvēki ne tikai piemeklē drēbes, bet piemeklē arī tēlus. Izvelk no skapja tēlu, nopurina putekļus, atceras visus tā tēla stāstus un kustības. Un visiem pēkšņi interesē pilnīgi viss. Viss viņus sajūsmina, jebkas aizkustina. Par visu ir aizrautīgi jāspiedz un jābūt gatavam gribēt pilnīgi visu. Un tad, kad visi ir noskaņojušies uz šīs submissive nots, tad atliek tikai gaidīt kādu, kuram patīk kontrolēt citus. Vai arī viss pasākums aiziet pilnīgā nekurienē, jo visi tikai sajūsminās un piekrīt, bet neviens neko neierosina un neuzsāk.

Riskējot ar savu social life altogether, es izstājos. Būsim īsti. Būsim brīvi.

Un tad sāc apcerēt pēdējo dienu notikumus. Un ir tāda sajūta, ka viņa roka atkal ir uz mana vēdera. Refleksīvi mazliet pierauju ceļus uz augšu. Tad attopos, atslābstu. Pagriežos uz sāna un viduklis pēkšņi atceras, cik silti un maigi viņš to apskāva, pievilka sev cieši klāt... Ar lūpām viegli glāstot skaustu.

Un mēs baidamies. No sevis, no citiem un... No visa kā.

Samulsināt mani. Pievilkt mani klāt un ignorēt manu mulstošo, satraustītos teikumus, stāstus, kuri nebūt nav saistīti un ir pilnīgi nesakarīgi. Ignorēt un, kad es paceļu galvu, lai paskatītos atkal tajās acīs, pievilkt manu seju klāt skūpstam. Kad lūpas satiekas, ļaut zaudēt man prātu. Tverot pēc elpas, cenšos mazliet atliekties, ātrumā atsākot runāt. Runāt, atgūt prātu. Saglābt. Bet tad viņš piecēlās kājās, pastiepa roku un teica: "Iesim gulēt?" Man vajadzēja zināt labāk. Zināt labāk, lai neļautos sajūtai, kad mirklis šķiet īstāks nekā realitāte kā tāda. Saņēmu viņa roku savā un sekoju.

Un bailes ne vienmēr ir nepamatotas. Lai arī pāris dienas viņš visu laiku apgalvoja, ka nevarot pārstāt par mani domāt, tas pārgāja ātrāk nekā būtu gribējies. Tikai mans ķermenis. Atceras.

Kārtējā sērija neatbildētu zvanu mana telefona ekrānā. Lēmums ir lēmums. Izvēle nebija grūta. Grūti ir pieturēties.

Es patiesībā esmu mīkstsirdīga. Tas nav mans mērķis - kādu sāpināt. Mēs satiekam visdažādākos cilvēkus, bet ne visiem mēs varam atdot visu sevi. Un nemaz negribam arī. Un mana problēma ir pārspīlēta vainas sajūta. Nevēlēšanās nodarīt pāri un būt par iemeslu.

Un tad tu sēdi un domā. Slēdz telefonu iekšā, braukājies pa kontaktu listi. Līdz nonāc līdz kādiem nepareizajiem vārdiem un slēdz atkal telefonu ārā.

Mēs visi esam cilvēki, visi kaut ko gribam. Pēc kaut kā ilgojamies. Sapņojam, alkstam. Ir lietas, kuras mums liek smaidīt, un citas liek raudāt. Un reizēm mēs paši esam tās lietas. Pēc kurām citi ilgojas. Sapņo, alkst. Mēs liekam viņiem smaidīt. Citiem raudāt. Un tas ir daudz, daudz smagāk. Apzināties, ka tu otram vari nodarīt visu to pašu, ko kāds var nodarīt tev.

Un tu taču sēdi un domā. Kāpēc tie, kuri zvana tev, nav tie paši, kuriem zvani tu?

Kā viņš pieceļas kājās un pastiepj roku, kad ienāc pa durvīm. Ieskatās acīs un pieliecas noskūpstīt. Kā viņš nosēdina sev blakus un sāk uzdot jautājumus. Tad viņš pajautā, ko dzersi, kaut jau zina atbildi. Un, kad dzērieni ir atnesti, abiem jau sāk mirdzēt acis. 

Es eju viņu satikt, kad šķiet, ka sāku zaudēt sevi. Mans atspulgs viņa acīs kļūst arvien lieliskāks ar katru stundu. Un tas nav alkohols. Viņa šarms mani pamodina, uzmodina un liek sasparoties. Ar katru mirkli, es kļūstu arvien sievišķīgāka un... Uz mirkli The Game ir vissvarīgākais. 

Viņš saņem roku savējā. Ieskatās acīs. Pieliecas... Ievelku elpu, pieveru acis, bet ne pavisam, nenovēršos. Zinu, ka viņa roka tūliņ atradīsies jau uz vaiga, uz kakla... Uz mana dekoltē. Viņa lūpas viegli pieskaras manam vaigam. Viņš ir pievilcis mani sev pavisam tuvu klāt un tagad jau aicina sev klēpī. Un ļaujos. Ļaujos būt, ļaujos pievilināties. Viņš pieglaužas tik tuvu, tik... It kā meklēdams ne tikai fizisku tuvību. Un čukst: "You are so cuddly," un pēc brīža, mazliet atliecoties: "And warm".

Daļa no Spēles ir tā, ka mēs esam draugi. Mēs uzticamies, ticam un cienam viens otru. Tas piedod visam kvalitāti.

Pieglaužu savu vaigu pie viņa pieres un smejos. Pasaule griežas Un tad viņš atkal mazliet atliecas un ieskatās man acīs. Šoreiz tas ir pavisam savādāk. Vairs ne tik maigi, bet jau ar to īpašo dzirksti. Mazliet dzīvnieciskāk. Un sekojošais skūpsts jau ir straujāks. Mazliet aizsit elpu. Mums. Ļauju uzsēdināt sevi uz galda. Viņš nostājas man starp kājām un smaida. Pagriežu galvu, sameklēju savu dzērienu uz galda, viņš, neko nesakot, pasniedz to man un paņem savējo. Mēs smaidam, saskandinam.

No Marks, No Bruises.
Just The Game.

Un tad mēs smejamies, viņš pogā vaļā manu blūzīti un ļauj tai lēni noslīdēt pār maniem pleciem. Atkailinot manu muguras izliekumu spoguļa atspulgam. Un atklājot kailu iekāri viņa acīs.
Mēs slēpjamies. Viens pie otra, viens otrā. No visiem pārējiem.

Es novilku zeķītes un nopūtos. Jau trešais vakars, kopš biju izlēmusi nedoties rokā Arvīdam un viņa attiecībām.Trešais vakars brīvībā, bezatbildībā, vieglprātībā un mierā. Savā mierā. Trešais vakars un elpošana šķita automātiska un viegla. Pasaule griezās un man nebija nekādas daļas gar to.

Un tad.. Manā mazliet noreibušajā prātā.. Nē, ne prātā. Mana roka pastiepās pēc telefona, ignorējot vēlo stundu, un, pirms prāts tika tai līdzi, bija saspaidījusi vajadzīgās podziņas, lai zvanītu kādam vīrietim. Smadzenes šķita pārāk aizņemtas ar domām par pieskārieniem, glāstiem, pirkstu rotaļām un ķermeņu siltumu, lai kontrolētu notiekošo. Man gribējās smieties. Dalīties. Sajust kāda elpu sev uz kakla un pieglausties. Izbaudīt jauniegūto brīvību. Atalgot to ar kaut ko pazīstami aizraujošu. Ar to pelēki zilgano acu skatienu, kas šķiet glāstām. Ar to šķelmīgo smaidu, kas šķiet vilinām.

Laimīgu Jauno gadu, mīļie. Esiet brīvi. Un laimīgi.

Dažas lietas var ievilkt uz gadiem. Jūtas, domas, pārdomas... Kad paliek par sarežģītu, tad nolikt malā un izlikties, ka nekas no tā neeksistē. Līdz kaut kas atgādina. Un tad atkal - jājūt, jādomā, jāvēlas, jāmaldās. Kad paliek par sarežģītu, tad jānogrūž maliņā un jāizliekas, ka... Nu, jūs sapratāt domu. Un tā var ņemties gadiem. Svaidīties starp lēmumiem, mest visu pie malas. Grūst viņu prom un tad vilkt atpakaļ.

Riskēt. Vēl vienu reizi. Pēdējo? Viņš it kā netic, bet grib ticēt. Un baidās ticēt, bet vienalga cer. Un, ja vienu vakaru es guļu gultā un esmu gatava riskēt. Vēl vienu reizi. Pēdējo. Pielaist sev klāt tik tuvu, kā toreiz. Pašā sākumā. Riskēt arī ar savu sirdi. Un tad no rīta trīcēt aiz apjukuma. Un nākamajā vakarā jau atkal apzināties, ka... Nevaru, nevaru. Es nekad neļaušu viņam būt man tik tuvu klāt kā es vēlējos toreiz. Es esmu mainījusies. Cita. Un viņš mīl to, kāda biju. Kaut arī cer, ka esmu mainījusies pietiekami, lai uzdrošinātos riskēt.

Atļaut sevi mīlēt. Jeb būt pierastajā drošībā.

Citējot Skins (Season 3, Episode 5 "Freddie"):
Freddie: We'd be good together don't you think?
Effy: No.
Freddie: Why not?
Effy: Because I'll break your heart.
Freddie: Maybe I'll break yours.
Effy: Nobody breaks my heart.
(Tikai pēdējā teikuma vietā var droši ielikt: "And why would I want that?")

Nav tā, ka Arvīds būtu slikts cilvēks vai nelabs vīrietis. Es pat esmu viņam pieķērusies. Viņa siltumam... Līdz pavisam nesenai pēcpusdienai - arī viņa rūpēm. Bet šoreiz es gribu pastāstīt par vienu no situācijām sēriju ciklā zem kopējā nosaukuma "mīlēt vs tikt mīlētam" jeb, citējot Forsaitu Teiku: "Attiecībās vienmēr ir viens, kurš skūpsta un otrs, kurš pagriež vaigu skūpstam".

Kamēr iekšā ik pa brīdim metas mulsums un dažas atmiņas spēj likt sirdij paniski sastingt, Arvīds teorētiski ir tas, kurš skūpsta. Un es ļauju. Ļauju viņam pienākt man tuvu, tuvu klāt. Tik tuvu, ka paliek bail, ka viņš ieraudzīs to, ko slēpju. Es nevēlos viņu sāpināt, bet es nespēju atteikties. Tas siltums, tās rokas tik ļoti ārstējošas, tik glābjošas, tik mierinošas. Sargājošas.

Un galvā ik pa brīdim kaut kas sagriežas tieši tik, lai es jau būtu pārtraukusi protestēt pret savu jauno titulu viņa dzīvē. Un es pagaidām ļauju. Pagaidām esmu pagriezusi vaigu. Bet cik ilgi tāds sarunāts, tāds... Bet nepārprotiet - es viņu novērtēju. Visu.

Mēs ar Tristanu toreiz satikāmies, toreiz saskatījāmies un ieskatījāmies. Bet laiks un attālums dara savu. Kaut gan es joprojām viņa balsī dzirdu to siltumu, viņa pieskārieni ir neaizsniedzami. Un tomēr, aizmirst neko neizdodas. Viss joprojām tik dzīvs. Un viņa balsī jūtams tuvums. Tāds, ka gribas izstiept roku un pieskarties. Ja mēs runājam, kad man ir aizvērtas acis, gandrīz var sajust viņa elpu sev uz vaiga.

Mēs ar Arvīdu satikāmies mēnesi pēc tam, kad es biju vērojusi kā Tristans iekāpj autobusā un klusībā cerējusi, kaut viņš lektu ārā. Jau pirmajā vakarā mēs metāmies kaislīgi skūpstīties. Viņa acu skatiens uz mirkli lika aizmirst skumjas. Bet es zināju, tā ir sevis mānīšana. Liekas, ka viņš to sajuta un mēs kļuvām par draugiem.

Un tā es attālinājos no viena, satuvinoties ar otru. Līdz domas kļuva juceklīgas. Un tad nesen mēs ar Arvīdu kļuvām vēl tuvāki. Bet nepietiek kādam pieķerties un būt. Nepietiek diviem cilvēkiem vēlēties būt blakus, lai tas notiktu. Reizēm tie ir apstākļi, reizēm jāriskē ar visu pārējo dzīvi. Reizēm tās ir raksturu, vērtību, attieksmes pret dzīvi atšķirības. Reizēm tā ir pārmērīga brīvība, bet reizēm - greizsirdība. Vai dzīvošana pilnīgi dažādās pasaulēs.

Kaut arī reizēm pieķeru sevi skatoties uz Arvīdu ar maigumu un siltumu sirdī vai aizsapņojos klausoties pati savās sirdsklauvēs pēc sarunas ar Tristanu, es zinu - ar mīlestību nepietiek.

Kādu dienu, mēģinot uzrakstīt īsziņu kādam, iedomājos par iespēju, ka varētu iemīlēties. Sajust atkal kaut ko pavisam jaunu, satraucošu... Sagriest pasauli kājām gaisā, paskatīties uz visu pilnīgi savādāk, atsākt ticēt visnaivākajiem stāstiem...

Iedomājos tās trīsas, to apreibinošo kņudoņu, to... nu to lidojumu. Es uzrakstīju draudzīgi sirsnīgu īsziņu, nosūtīju un, ar sava prāta racionālo daļu, uzreiz apzinājos, ka nesaņemšu atbildi. Man netraucētu tas, ka viņš ir precējies, ar bērniem, mani nesatrauc viņa darbs, viņa draugi nemaz nav tik dīvaini... Bet tad es atcerējos pārējo.

Iemīlēšanās nav tikai šķebinoši salda rožu smarža, kas apdullina smadzenes, līdz tās nespēj ražot ko citu kā tikai ķīmiskas vielas, kas rada laimes sajūtu. Iemīlēšanās pārvērš cilvēkus par neciešamiem, pļāpīgiem un ignorantiem radījumiem. Iemīlēšanās ir bezpersoniska. Prāts ir tik pārņemts ar sajūsmu, kuru izraisa ik baltais mākonītis, ka nav laika pievērsties citiem cilvēkiem.

Un ir cilvēki, kuriem šīs viesuļvētras destruktīvismam līdzīgās sajūtas izraisa kaut kādu high. Un uz viņiem reizēm ir tik fantastiski skatīties. Kā viņi lido pa gaisu, cik savādi mirdz viņu acis, ar kādu sajūsmu viņi elpo...
 

Man ir draudzene, kura ir ļoti iemīlējusies. Var taču tā iemīlēties, ka, par spīti grūtībām, gribas tik ļoti iekrampēties tajās sajūtās. Negribēt laist vaļā. Par spīti visam. Attālumam, laikam, apstākļiem. Nu visam, kas traucē. Jo ir tik labi apzināties, ka tev ir kāds. Kaut tur tālumā, varbūt mazliet nepareizi. Bet kāds, par ko visiem stāstīt, ar kuru visiem apnikt, kuram visu laiku pieprasīt uzmanību un, kuram visu, visu stāstīt.

Cik daudz mēs esam gatavi darīt kaut kādu sajūtu dēļ? Pat tad, ja viss šķiet kaut mazliet bezcerīgs. Kāpēc reizēm svarīgāk par izdošanos ir tas mazliet mokošais iemīlēšanās process? Kāpēc tādu lietu dēļ mēs tik viegli kļūstam tik neracionāli?

Man ir draudzene, kura mīl. Mīl kādu, kuru nekad neiegūs. Viņa to ļoti labi zin, bet negrib laist vaļā to mīlēšanas sajūtu vienalga. Šis vīrietis arī zin šīs meitenes sajūtas un ir viņai skaidri pateicis, ka nevēlas pat mēģināt kopīgu nākotni. Bet mīlēt ir tik skaista sajūta pati par sevi, ka viņa tajā ir ieķērusies ar saviem manikirētajiem nadziņiem. Man reizēm liekas, ka tās pat vairāk ir bailes palikt vienai, pašai ar sevi savās domās, kas attur viņu pat  no iedomāšanās par laišanu vaļā. Tāda ilūzija vien tur ir.

To let go or not to let go? Un kur ir robeža starp trakumu un pilnīgu neprātu?
 

Personīgi es esmu izbaudījusi kā tas ir, kad cilvēks ir greizsirdīgs, mēģina kontrolēt vai dusmojas, bet neesmu sapratusi. Ar greizsirdību var aizbiedēt nevis noturēt. Vienīgais, kas man ir saprotams tajā visā ir tas, ka šo sajūtu grūti nomākt. Manī neeksistē ticība greizsirdības efektivitātei pozitīvā nozīmē.

Nesen kāda meitene bija uz mani greizsirdīga. Atkal. Bija pat redzams, cik ļoti viņa vārījās savās bezspēcīgajās mocībās, labi zinot, ka jebkura izpausme uz āru būs viņai par sliktu. Jo tas vīrietis tāpat darīs ko gribēs, un, ka manas ietekmes tur nav. Viņa ir mīļākā, es esmu draugs. Bet tas izmisums viņas acīs...

Vai tiešām greizsirdība kaut ko sniedz? No kurienes tā rodas? Vai tiešām eksistē cilvēki, kuri uzskata, ka, ja tu neesi greizsirdīgs, tu nemīli?

Manā pieredzē greizsirdība cilvēkus izšķir. Nevis satuvina. Cilvēki tic, ka Jealousy and love are sisters. ~Russian Proverb. Bet es esmu redzējusi gan savas, gan draudzeņu attiecības sabrūkam dēļ tās. Mīlestību izsmeļamies zaļacainā dēmona priekšā. Saskaņu padodamies pārmetumu jūrā. Un, galu galā, novestus cilvēkus darām lietas, lai tikai tai šausmīgajai greizsirdībai beidzot būtu pamats.

Daudzas sievietes ir bijušas greizsirdīgas uz mani un pašas ar to sākušas plēst savu attiecību vāzes. Lielākoties bez iemesla. Un tas nekad nav bijis tā vērts. Visi mēs bēgam no greizsirdības. Tā dedzina vairāk kā uguns. Sāpīgāk kā vientulība. Karstāk nekā naids. Un grauž pašu ļaunāk nekā slimība. Neviens no mums nevēlas būt kontrolēts, patiesībā. Jeb es kļūdos?

Jealousy is no more than feeling alone against smiling enemies. ~Elizabeth Bowen
 

Klaiņoju pa zināmām ielām, vēroju svešādos cilvēkus. Domāju. Ļauju lietus lāsēm krist matos, ripot pār seju, pār rokām, kaklu. Atveldzēt manas pārkarsušās domas. Cauri mākoņiem man acīs spīd saule un gribas uzlikt saulesbrilles. Patverties.
Atlaisties jūras paša krastā, ļaut viļņiem apskalot manu nokaitēto ķermeni. Aizvērt acis un likt domām plūst. Būt princesei un bez skūpsta nemosties. Pazaudēt realitāti. Pieskārienos.

Lietus sezona. Ilgpilnas ūdens piles slīd pār autobusa logu acu priekšā. Domu tik daudz, ka bail kaut vienai pieķerties, jo ar jebkuru var apdedzināties. Sākusies vasara, mīļie.
 

Ko nozīmē vecāks vīrietis? 

Viņa rokas slīdēja pa augumu tik maigi. Tik viegli, kārdinoši. Viņš zināja, ka tajās ir jaunāka meitene. viņš juta, cik ļoti viņai patīk glāsti maigi, samtaini. Cik svarīgi ir ar skūpstiem iekārdināt nevis paņemt. Var jau būt, ka viņai reizēm gribas, lai viņu brutāli paņem aiz tikko aizcirstām durvīm, bet šonakt nebija tā reize. Vismaz vēl nebija.

Viņš sajuta katru viņas ķermeņa kustību, teica vairāk komplimentus kā iespējams. Uz katru pieskārienu viņš gaidīja reakciju vai tās trūkumu. Un reaģēja. Ik skūpsts bija kā māksla.

Briedums.

Bet man. Man patīk jauni puikas (kā jau visi to zina).

Jaunība. Svaigums. Kad puikam prātā tikai izpatikt. Kad visi pieskārieni tik kārīgi. Tik nesamāksloti patiesi.

Viņš pieskārās viņas lūpām ar pirkstu. Maigi, tik viegli it kā ar savām lūpām. Viņš apskāva viņas vidukli, pievilka sev klāt un teica: "Kad tu man izsauksi ātro palīdzību, jo tev ir tādas krūtis?" Viņa tikai smaidīja, smaidīja un ļāvās. Ļāvās pieredzes baudai. Baudai kā mākslai. Jo tieši to nozīmē briedums. Viņš uzsēdināja viņu uz bāra. Lēnām, kaislīgi ik mirkli. Skūpstot viņas kaklu, lēnām slīdot zemāk. Uz krūšu galiem.

"Can you call me an ambulance?"

Un viņa smejas. Viņi abi smejas.

"As long as she's laughing, everything is alright"

Viņa lūpas, maigi, bet nekutinoši pieskaras viņas vēderam. Viņš smaida, skūpsta un runā par skaistumu. Par brīvību.

Skūpsti nav tikai priekšspēles sastāvdaļa. Tie var nozīmēt visu, var sabojāt visu, likt iemīlēties vai sākt pat neciest. Tie var pacelt spārnos un var arī sabojāt visu vakaru. Reizēm skūpsti ir jāzog. Agri no rīta, kad tev liekas, ka tas otrs guļ, nozodz skūpstu. Kaut tikai vienu mazu lūpu pieskārienu. Lai atveldzētos.

Kad pamosties no rīta, vēl neatver acis, bet jau gribas piespiest lūpas pie otra pleca, pasmaidīt un iekārtoties tuvāk blakus. Ļaut viņam sameklēt tavas lūpas un miegaini elpot kopā. Skūpsti var pat aizstāt sarunas. Pagriez galvu, paskaties viņam acīs, pasmaidi un saskūpsties. Ko tad citu teikt? Var arī ilgi un kaislīgi diskutēt. Kāda starpība par ko?

Sēžu, aizsapņojos un pēkšņi elpu gandrīz aizsit doma par to skaisti kārdinošo, īso acumirkli pirms skūpsta. Kad sejas satuvinās, bet vēl pēdējoreiz paskaties otram acīs, pirms piever tās. Mirklis, kurā viss ir pilnīgi skaidrs un saprotams. Kurā vairs nav nekādu jautājumu.

Skūpstos var pazust vai atrasties. Vispirms pieskaroties tik maigi, tik trausli, ka pirksti knapi skar ādu... Kad sajūti otra elpu uz sejas, apstājies, pacel acis, saņem viņa seju rokās, apmaldies viņa skatiena baudā un ļaujies.

Jebkāds nosaukums traucētu. Kad jāzog skūpsti agri no rīta. Kad citi mūs sauc par pāri, bet mēs to ignorējam. Vai izliekamies sastrīdējušies.

Vai arī citas neattiecības, kad visi patiesībā visu zin. Bet vienalga neracionāli ļaujas vēlmēm. Kas liek ļauties galvu reibinošiem skūpstiem visu acu priekšā, kā aizliegtam auglim. Kad, atraujoties vienam no otra un cenšoties iesaistīties atpakaļ tusiņā, visi skatās ar milzu izbrīnu un neizpratni. "You kiss" kļūst par statusu. Un viņa draugi man dāvina puķes viņa vietā. 

Divas neattiecības mēneša laikā. Vienas neloģiskākas par otrām.

Pēdējā laikā aktuāli palikuši jautājumi par long distance relationships. Līdz ar iespēju paplašināšanos, dzīves nekonkrētību šajos apstākļos arvien vairāk sanāk satikties, iemīlēties, bet… Pa vidu taču daudz, daudz kilometru.

Citi metas pa galvu, pa kaklu un meklē iespējas būt tuvāk. Citi ļaujas impulsiem un sapērk avio vai vilcienu biļetes (īpaši, ja vairākas uzreiz). Citi iet pastaigāties ar draugiem gar upi un ik pa brīdim skumji atzīt, ka, lai kā negribētos, bet laikam jau nekas nesanāks. Bet citi tikai teoretizē par šim iespējām. 

1) Var aizbraukt uz citu valsti, pie draudzenes padzīvoties, bet satikt puiku un palikt pie viņa nedēļu ilgāk kā plānots. Bet katram sava dzīve, katram savā valstī.
2) Var iepazīties universitātē, kopīgu priekšmetu studējot, lai pēc laiciņa saprastu, ka forši taču kopā. Bet pēc 3 mēnešiem meitenei  jābrauc atpakaļ mājās. Valsts jau tā pati, bet tik un tā simtiem kilometru pa vidu.

Trešais gadījums, ko es te minu, gan ir tikai teoretizēšana par tēmu, kas patiesībā lika pamatu šim rakstam.

1) Viņa satika puiku, par kuru mēs nespējām vien beigt atklausīties. Tik lielisku, tik sajūsminošu, tik mīlošu, tik savu, tik… you name it. Kad viņai beidzot nācās braukt prom no turienes, viņi sarunāja, ka mēģinās. Nu, nevis, ka mēģinās, bet ka nešķirsies! Ar baigo pārliecību, ka viss sanāks. Abi kopā sapirkās Eurostar biļetes kādām 4 nedēļas nogalēm. Bet pa vidu bija viena, kurā ne viņa varēja braukt, ne viņš. Ziniet, reizēm gadās piekrāpt aiz ilgām. Kad tik ļoti pietrūkst tā otra, ka tu meties svešos apskāvienos, lai tikai kaut mazliet atveldzētos. Un tad jāguļ uz muguras, jāskatās griestos un jāsaprot, ka long distance never works. Divi cilvēki kopā neizmanto četras biļetes. Viņa atrada jaunas aizraušanās, bet neļāvās tam vairāk par nedēļu katrai, kaut tās bija tuvāk.

2) Viņi saaka kopīgu priekšmetu studēt oktobrī. Viņai viņš uzreiz patika, bet viņš par to nezināja līdz pat februārim. Bet viņi abi jau no paša sākuma zināja, ka pienāks aprīļa beigas un viņai bus jābrauc atpakaļ uz mājām. Ar 300km pa vidu un meitenes paziņojumu, ka viņa dzīvo ar māti un pie viņas nevar palikt. Tagad viņa ir pāris nedēļas tur atpakaļ. Reti atbild uz īsziņām, neceļ telefona zvanus, bet, kad sakontaktējas, tas esot ļoti sajūsmināta par iespēju satikt savu mīļumu atkal. Bet puika tak arī šogad beidz universitāti un neviens no viņiem nevar paredzēt, kas notiks tuvāko 2 mēnešu laikā, kur nu vēl ilgāk. Abi it kā ļoti saauguši kopā, bet… Un tad mēs staigājam gar upi un viņš man stāsta. Stāsta, cik labi viss, cik forši. Bet, cik nereāli tas sāk palikt. Pēc pāris dienām viņš pārtrauc pat censties meiteni sakontaktēt. Klausot manam padomam, pieminot meiteni, viņš nesauc viņu par girlfriend, bet tikai vārdā. Vakar izglābu viņa pasauli, apgalvojot, ka viņš var būt pievilcīgs un viņam ir arī pāris jēdzīgas īpašības.

Neaizliegt sev ļauties skaistajam tomēr ir kas pavisam cits nekā vēlēties sev kādu blakus par spīti visam. Un, kaut arī mēs visi zinam, ka long distance never works, reizēm tik ļoti gribas sevi apmānīt ar cerību.