Lēmums

Es novilku zeķītes un nopūtos. Jau trešais vakars, kopš biju izlēmusi nedoties rokā Arvīdam un viņa attiecībām.Trešais vakars brīvībā, bezatbildībā, vieglprātībā un mierā. Savā mierā. Trešais vakars un elpošana šķita automātiska un viegla. Pasaule griezās un man nebija nekādas daļas gar to.

Un tad.. Manā mazliet noreibušajā prātā.. Nē, ne prātā. Mana roka pastiepās pēc telefona, ignorējot vēlo stundu, un, pirms prāts tika tai līdzi, bija saspaidījusi vajadzīgās podziņas, lai zvanītu kādam vīrietim. Smadzenes šķita pārāk aizņemtas ar domām par pieskārieniem, glāstiem, pirkstu rotaļām un ķermeņu siltumu, lai kontrolētu notiekošo. Man gribējās smieties. Dalīties. Sajust kāda elpu sev uz kakla un pieglausties. Izbaudīt jauniegūto brīvību. Atalgot to ar kaut ko pazīstami aizraujošu. Ar to pelēki zilgano acu skatienu, kas šķiet glāstām. Ar to šķelmīgo smaidu, kas šķiet vilinām.

Laimīgu Jauno gadu, mīļie. Esiet brīvi. Un laimīgi.

uz rakstu sarakstu

uz rakstu sarakstu