Attiecības no attāluma

Ināra Serra, 07.05.2009., 17:12

Šis nebūs stāsts par mani, bet par maniem draugiem. Par to, cik dažādi cilvēki rīkojas it kā līdzīgās situācijās. Kā brīvdienu romāni, nejaušas satikšanās un lēna satuvināšanās noved cilvēkus pie galvu reibinošām atmiņām, skumjām un neprātīgiem lēmumiem.

Pēdējā laikā aktuāli palikuši jautājumi par long distance relationships. Līdz ar iespēju paplašināšanos, dzīves nekonkrētību šajos apstākļos arvien vairāk sanāk satikties, iemīlēties, bet… Pa vidu taču daudz, daudz kilometru.

Citi metas pa galvu, pa kaklu un meklē iespējas būt tuvāk. Citi ļaujas impulsiem un sapērk avio vai vilcienu biļetes (īpaši, ja vairākas uzreiz). Citi iet pastaigāties ar draugiem gar upi un ik pa brīdim skumji atzīt, ka, lai kā negribētos, bet laikam jau neka autors - nattu s nesanāks. Bet citi tikai teoretizē par šim iespējām.

1) Var aizbraukt uz citu valsti, pie draudzenes padzīvoties, bet satikt puiku un palikt pie viņa nedēļu ilgāk kā plānots. Bet katram sava dzīve, katram savā valstī.
2) Var iepazīties universitātē, kopīgu priekšmetu studējot, lai pēc laiciņa saprastu, ka forši taču kopā. Bet pēc 3 mēnešiem meitenei jābrauc atpakaļ mājās. Valsts jau tā pati, bet tik un tā simtiem kilometru pa vidu.

Trešais gadījums, ko es te minu, gan ir tikai teoretizēšana par tēmu, kas patiesībā lika pamatu šim rakstam.

1) Viņa satika puiku, par kuru mēs nespējām vien beigt atklausīties. Tik lielisku, tik sajūsminošu, tik mīlošu, tik savu, tik… you name it. Kad viņai beidzot nācās braukt prom no turienes, viņi sarunāja, ka mēģinās. Nu, nevis, ka mēģinās, bet ka nešķirsies! Ar baigo pārliecību, ka viss sanāks. Abi kopā sapirkās Eurostar biļetes kādām 4 nedēļas nogalēm. Bet pa vidu bija viena, kurā ne viņa varēja braukt, ne viņš. Ziniet, reizēm gadās piekrāpt aiz ilgām. Kad tik ļoti pietrūkst tā otra, ka tu meties svešos apskāvienos, lai tikai kaut mazliet atveldzētos. Un tad jāguļ uz muguras, jāskatās griestos un jāsaprot, ka long distance never works. Divi cilvēki kopā neizmanto četras biļetes. Viņa atrada jaunas aizraušanās, bet neļāvās tam vairāk par nedēļu katrai, kaut tās bija tuvāk.

2) Viņi saaka kopīgu priekšmetu studēt oktobrī. Viņai viņš uzreiz patika, bet viņš par to nezināja līdz pat februārim. Bet viņi abi jau no paša sākuma zināja, ka pienāks aprīļa beigas un viņai bus jābrauc atpakaļ uz mājām. Ar 300km pa vidu un meitenes paziņojumu, ka viņa dzīvo ar māti un pie viņas nevar palikt. Tagad viņa ir pāris nedēļas tur atpakaļ. Reti atbild uz īsziņām, neceļ telefona zvanus, bet, kad sakontaktējas, tas esot ļoti sajūsmināta par iespēju satikt savu mīļumu atkal. Bet puika tak arī šogad beidz universitāti un neviens no viņiem nevar paredzēt, kas notiks tuvāko 2 mēnešu laikā, kur nu vēl ilgāk. Abi it kā ļoti saauguši kopā, bet… Un tad mēs staigājam gar upi un viņš man stāsta. Stāsta, cik labi viss, cik forši. Bet, cik nereāli tas sāk palikt. Pēc pāris dienām viņš pārtrauc pat censties meiteni sakontaktēt. Klausot manam padomam, pieminot meiteni, viņš nesauc viņu par girlfriend, bet tikai vārdā. Vakar izglābu viņa pasauli, apgalvojot, ka viņš var būt pievilcīgs un viņam ir arī pāris jēdzīgas īpašības.

Neaizliegt sev ļauties skaistajam tomēr ir kas pavisam cits nekā vēlēties sev kādu blakus par spīti visam. Un, kaut arī mēs visi zinam, ka long distance never works, reizēm tik ļoti gribas sevi apmānīt ar cerību.

uz rakstu sarakstu

ietvīto

pievieno facebookā

10 komentāri Komentēšana pieejama visiem.

snowflower, 08.05.2009. 07:36:47 (ip:81.11.214.12)

Komentāra reitings: 1.042

long distance relationship works with me.
never say never!
un, ne, ta nav ceriba, ar kuru es meginu sevi apmanit, es zinu! man tas der! (uz kadu laiku noteikti.)

netici tik loti tam, ko saka citi cilveki. mes esam parak dazadi, lai tik vienkarsi, bez ierunam palautos uz citu pieredzi.
parak daudz stereotipu.

es gaidiju, ka tu stastisi vairak par nepratigiem, galvu reibinosiem lemumiem.

inara, 08.05.2009. 13:24:10

Komentāra reitings: 1.471

Nav tā, ka es mēģinātu iesaistīties tādās šobrīd, tikai vēroju un brīžiem lasu pa gabaliņiem kopā. Neprātīgos lēmumus parasti pieņemu es, nevis mani draugi ;) Bet gan jau, gan jau arī to pastāstīšu.

Bet, ja nav grūti, nu pastāsti kā tas praksē der? Teorijā jau es arī varu iedomāties, arī viņi varēja. Tikai prakse kaut kā izgāzās.

deni2s, 08.05.2009. 21:23:29

Komentāra reitings: -1.471

Man prakse ir ar long distance. Taču es vēl aizvien uzskatu, ka never say never. Nedrīkst priest pēc viena gadījuma. Nedrīkst spriest pēc dažu draugu/paziņu gadījumiem. Pat ja iespēja ir 1 no 10000, tas tāpat ir daudz. Vai tad short distance relationship ir lielākas izredzes? Domāju, ka statistiski ņemot tieši tikpat. Vienkārši tās gadās vairāk.

inara, 11.05.2009. 18:59:03

Komentāra reitings: 0

Es jau nesaku, ka never. Kaut ļoti labi apzinos, ka tādai man tas ir galīgi nepiemēroti. Izdegu pārāk.

Izredzes jau vienmēr vienādas - 50/50 būs/nebūs. :D Bet ar long distance tomēr kaut kā.. Mokošāk. Un mans pragmatiskais prātiņš tomēr grib rēķināt - kas ir kā vērts. Bet, vērojot draugus, kaut kā vēl vairāk brīžiem zūd sapratne par to visu. Cilvēki taču cenšas, mēģina... Bet... Tik ļoti žēl man viņus reizēm. Tik pat ļoti, cik reizēm žēl, ka paši nesaprot.

deni2s, 12.05.2009. 21:34:02

Komentāra reitings: 0

Zin, reizēm lielākais fans ir tieši iekš tās cenšanās un mēģināšanas, un ne tik daudz tas burkāns galā ;) (Gandrīz kā olimpiskajās spēlēs - galvenais piedalīties ;D)

Kā saka mana labākā draudzene - "It's all in our heads". Tas ko mēs iedomājamies, vēlamies, fantazējam, sapņojam bieži vien ir vairāk mūsu dzīve, nekā visas citas mūsu redzamās darbības kopā.

kampy, 13.05.2009. 07:27:43

Komentāra reitings: 1.366

hmmmm nozīme tiešām nav distancē, bet konkrēto cilvēku attiecībās. reizēm blakus podjikos dzīvot ir daudz sliktāk nekā katram savā valstī. reizēm tieši tas attālums ir tas, kas neļauj sākties rutīnai un pieradumam. 150 km ir daudz? nē, tieši tik lai no pirmdienas līdz piektdienai skaitītu pa kilometram nost, zinot, ka nedēļas nogalē ir ko sagaidīt. citā valstī? nu raieners reizēm aizved pa lētaku naudiņu uz Milānu nekā te ar autobusu līdz Liepājai... Jautājums ir- vai to ceļa laiku un naudu tu ieguldi, lai satiktos, vai arī, lai aizietu uz bāru un gremdētos ielāpu apskāvienos.

inara, 14.05.2009. 14:25:31

Komentāra reitings: 1

Bet tad vienu dienu darbā ir tik slikta diena, ka gribas, lai kāds apskauj. Un nav. Tālu. Nevar paņemt autobusu uz Liepāju un aizskriet. Pat, ja varētu, no rīta atkal būtu jāceļas hvz cik agri, lai tiktu atpakaļ. Tad paliek vēl daudz, daudz bēdīgāk. Protams, ka satikties weekendos var un vispār visu ko var, bet ir tomēr brīži, kad tik ļoti gribas to otru cilvēku blakus. Te & Tagad.

Viens ir tad, ja kas ir tikai pagaidu stāvoklis. Tad drošvien ir vieglāk. Bet, ja ir pilnīga neskaidrība, kā abos augstākminētajos gadījumos...

Drū, 22.05.2009. 08:40:12 (ip:193.175.119.10)

Komentāra reitings: 1.055

Nu man jāsaka ir tieši līdzīga problēma ar long distance relationship. Jau kādus 4 mēnešus studēju ārvalstīs, puisis Latvijā palika. Pirms manas aizbraukšanas kopā bijām salīdzinoši īsu laiku, vien kādus 3 mēnešus. Toreiz es vēl pateikt nevarēju, kā viss būs pēctam, nebiju pārliecināta par jūtām. Arī viņš nevarēja pateikt, bet tomēr solījām, ka centīsimies saglabāt attiecības un gaidīsim viens otru.
Šo 4 mēnešu laikā, lai cik tas jocīgi nebūtu, tieši tagad es sapratu, cik viņš man patiesībā daudz nozīmē. Dažkārt, liekas, pat attālums savā ziņā ir palīgs, tas palīdz saprast, cik lielas ir jūtas, ko otrs cilvēks nozīmē.. Jo tā mēs tikāmies katru dienu (dzīvojām kaimiņos), pavadījām kopā visu dienu un ilgošanos es nemaz nejutu. Bet tagad, atrododties, simtiem km attālumā mani vai pārņem izmisīgas mokas un skumjas, ka nevaru viņu satikt, apskaut.. es cenšos būt stipra, neraudāt, mēs sarakstamies katru dienu, tomēr dažkārt šķiet, ka attālinamies.. Ticība un pārliecība paliek arvien vājāka, ka atkal viss būs pa vecam, kad atgriezīšos.. Tomēr cilvēki mainās, laiks plūst, viss mainās. Nekad nevar zināt, kas būs rīt. Nav garantijas. Viens no mums var nenoturēties un šo saikni pārtraukt, uzsākot citas attiecības. Atliek vien cerība, ka viss būs labi tomēr. Un kā zināms, cerība mirst pēdējā..

inara, 22.05.2009. 22:58:31

Komentāra reitings: 0

Man jau arī liekas, ka laiks iet un visiem viss mainās, gribot - negribot. Bet cerība nav slikti. zini - iespēja ir 50 - 50 vai būs - nebūs :D

lauma.no, 26.05.2009. 08:05:27

Komentāra reitings: 0

biedeejoshaakais ir tas, ka momentaa, kad attaalums ir zudis , tu atklaaj - cilveeks, ko domaaji paziistam, ir kaads pavisam cits....

Komentāra pievienošana