Ar mīlestību nepietiek

Pat ņemot vērā, cik skeptiski es izturos pret iemīlēšanos, reizēm var visādi sanākt. Nē, es neiemīlējos no jauna. Es apmaldījos. Ziniet, tās attiecību neattiecības reizēm sapiņķerē prātu.

Mēs ar Tristanu toreiz satikāmies, toreiz saskatījāmies un ieskatījāmies. Bet laiks un attālums dara savu. Kaut gan es joprojām viņa balsī dzirdu to siltumu, viņa pieskārieni ir neaizsniedzami. Un tomēr, aizmirst neko neizdodas. Viss joprojām tik dzīvs. Un viņa balsī jūtams tuvums. Tāds, ka gribas izstiept roku un pieskarties. Ja mēs runājam, kad man ir aizvērtas acis, gandrīz var sajust viņa elpu sev uz vaiga.

Mēs ar Arvīdu satikāmies mēnesi pēc tam, kad es biju vērojusi kā Tristans iekāpj autobusā un klusībā cerējusi, kaut viņš lektu ārā. Jau pirmajā vakarā mēs metāmies kaislīgi skūpstīties. Viņa acu skatiens uz mirkli lika aizmirst skumjas. Bet es zināju, tā ir sevis mānīšana. Liekas, ka viņš to sajuta un mēs kļuvām par draugiem.

Un tā es attālinājos no viena, satuvinoties ar otru. Līdz domas kļuva juceklīgas. Un tad nesen mēs ar Arvīdu kļuvām vēl tuvāki. Bet nepietiek kādam pieķerties un būt. Nepietiek diviem cilvēkiem vēlēties būt blakus, lai tas notiktu. Reizēm tie ir apstākļi, reizēm jāriskē ar visu pārējo dzīvi. Reizēm tās ir raksturu, vērtību, attieksmes pret dzīvi atšķirības. Reizēm tā ir pārmērīga brīvība, bet reizēm - greizsirdība. Vai dzīvošana pilnīgi dažādās pasaulēs.

Kaut arī reizēm pieķeru sevi skatoties uz Arvīdu ar maigumu un siltumu sirdī vai aizsapņojos klausoties pati savās sirdsklauvēs pēc sarunas ar Tristanu, es zinu - ar mīlestību nepietiek.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu